VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Un tapa Joseliani... Mārtiņš Slišāns OTARAM JOSELIANI – 70 Dzimis 1934. gada 2. februārī Tbilisi, Gruzijā. Studējis Maskavas Valsts universitātē Mehānikas un matemātikas fakultātē. 1959. gadā sāk studēt Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta (VVKI) režijas fakultātē. 1964. gadā sāk darbu kinostudijā “Gruzija-Fiļm”, Tbilisi. 1965. gadā pabeidz VVKI. 1979. gadā emigrē uz Franciju. FILMAS 1962 APRĪLIS (Padomju kino cenzūra filmu aizliedz izrādīt. Iekļauta Kannu kinofestivāla programmā 2000. gadā.) 1966 LAPKRITIS (Starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva Kannu kinofestivālā 1968. gadā. Žorža Sadula balva (par pirmo vai otro filmu) Francijā 1968. gadā.) 1970 DZĪVOJA REIZ MEŽA STRAZDS (Labākā ārzemju filma Itālijā 1972. gadā. Iekļauta Kannu kinofestivāla programmā 1974. gadā.) 1976 PASTORĀLE (Starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva Berlīnes kinofestivālā 1981. gadā.) 1982 7 FRAGMENTI MELNBALTĀ KINO 1983 EUSKADI (Iekļauta Kannu kinofestivāla 1983. gada programmā.) 1984 MĒNESS FAVORĪTI (Lielā žūrijas specbalva Venēcijas kinofestivālā 1984. gadā. Starptautiskā katoļu balva kino. Foruma balva Berlīnē.) 1988 MAZS KLOSTERIS TOSKĀNĀ (SCAM balva kā gada labākajai dokumentālajai filmai Francijā 1988. gadā. Enriko Fulčinjoni balva Venēcijas kinofestivālā.) 1989 UN TAPA GAISMA (Lielā žūrijas specbalva “Sudraba lauva” Venēcijas kinofestivālā 1989. gadā.) 1992 TAURIŅU MEDĪBAS (Itālijas kinokritiķu balva Venēcijas kinofestivālā 1992. gadā. CICAE (Starptautiskā eksperimentālās kinomākslas asociācija) balva par kinomākslas tradīciju uzturēšanu. Berlīnes akadēmijas balva par 1992. gada labāko mākslas darbu. Itālijas Kultūras ministrijas balva par kvalitāti mākslā (pasniedz vienu reizi desmitgadē).) 1994 VIENTUĻĀ GRUZIJA (4 stundu dokumentāla filma TV kanālam ARTE). 1996 LAUPĪTĀJI. 7. NODAĻA (Lielā žūrijas specbalva Venēcijas kinofestivālā 1996. gadā. Starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva Venēcijas kinofestivālā 1996. gadā. Krievijas Kinoakadēmijas balva “Nīke” (gada labākais režisors) 1997. gadā.) 1998 ARDIEVU, MĪĻĀS TĒVA MĀJAS (Starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva “Kritiķu Fēlikss” par gada labāko filmu Eiropā. Iekļauta Kannu kinofestivāla programmā 1999. gadā. Luī Deluka balva (Francija). Kinokritiķu balva (Igaunija). Krievu kinokritiķu balva par labāko ārzemju filmu (Krievija). 2002 PIRMDIENAS RĪTS (Berlīnes kinofestivāla balva “Sudraba lācis” par režiju 2002. gadā. Starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva Berlīnes kinofestivālā.) | |
| |
| Kāpēc mūs sauc par zagļiem? Mēs neesam zagļi, Mēs esam tumsas bruņinieki, mēness favorīti... (V. Šekspīrs, filmas “Mēness favorīti” moto) Šie vārdi pieder Šekspīram – vīram, par kuru Joseliani, kam netīk ģēniju tituli, teicis: “Normāls puisis.” Domāju, arī pašam Joseliani nepatiktu, ka viņu dēvē par Eiropas kino metru, izcilu kino meistaru vai tamlīdzīgi. Šķiet, ka viena no patiesas izcilības pazīmēm ir pieticība. Un Joseliani tā piemīt pārpārēm. Faktu, ka viņa pēdējā filma “Pirmdienas rīts” (2002) pie režisora personīgo kino pasaules virsotņu balvu klāsta pievienojusi “Sudraba lāci” no Berlīnes kinofestivāla, Joseliani, šķiet, nebūt “nekustina” vairāk kā čībiņas, kas, kā parasti, izliktas pie viņa pēdējās filmas varoņa mašīnas, kad tas pārrodas mājās pēc smagas darba dienas. Bieži režisors saviem intervētājiem atkārto stāstu par 19. gadsimta beigu gruzīnu aristokrātijas tradīciju – sūtīt savus bērnus uz gadiem desmit padzīvot zemnieku ģimenē, lai saprastu autoritātes nozīmi un to, cik vērts ir darba tikums. Šis stāsts ir arī savveida metafora paša režisora dzīves gājumam. Dzimis pirms 70 gadiem Tbilisi, Otars Joseliani mācījies gan Tbilisi konservatorijā, gan Maskavas Valsts universitātes Mehānikas un matemātikas fakultātē, bet pēc tam, kad konflikts ar Maskavas VVKI varenajiem neļāva pabeigt kino režijas fakultāti (viņa diplomdarbs aizstāvēšanai tika pieņemts tikai pēc vairāku gadu pauzes), kļuva par rūpnīcas strādnieku un vēlāk devās jūrā kā kuģa matrozis. Izsmalcinātas kultūras un mākslu – it īpaši mūzikas – apvienojums ar vienkārša darba strādnieka tikumu ir viena no Joseliani aksiomām, kuras režisora izpildījumā ir tik pašsaprotamas, ka pierādījumus to pareizībai neprasa. Vienkāršības apvienojums ar izsmalcinātu kultūru ir tas, kas Joseliani paceļ tai kategorijā, kurā viņam – ne tikai mūsdienu kinematogrāfā, bet mākslā vispār – ir pavisam nedaudz biedru. Šīgada starptautiskais kinofestivāls “Arsenāls” veltīts Otaram Joseliani, un vairāku programmu ietvaros tiks demonstrētas dažādos dzīves posmos uzņemtās režisora filmas, bet filma “Ardievu, mīļās tēva mājas!” (1998) ir “Arsenāla” atklāšanas filma. Filmas otrais nosaukums varētu būt – “Kā es sadraudzējos ar marabu”, jo citādi kā asprātīgos paradoksos Joseliani filmu saturu aprakstīt ir grūti. Paša Joseliani formulēta ir doma, ka labam kino tulkojuma nevajag. Tā tas ir arī ar viņa filmām. Dialogs tajās ieņem fona lomu. Daudz nozīmīgāka vieta ierādīta, piemēram, putnam marabu, kas, svinīgi soļojot pa spīdošu parketu mūzikas pavadījumā, ienāk smalkas pieņemšanas zāle. Joseliani filmas ir vizuālā un skaņas simfonija, arī tāpēc, ka režisors mūziku izmanto tik dabiski un neuzbāzīgi, ka šķiet – tā nāk no pašas dzīves faktūras. Joseliani filmās nav tuvplānu. Tās nevēro atsevišķu cilvēku dzīves, bet dzīves straumi tās kopumā. Tā ir dzīve, kas skatīta no vērīga un nedaudz distancēta skatītāja redzespunkta. Tai pašā laikā šī dzīve ir tieši tik tuvu, lai skatītājs nepalaistu garām nevienu nozīmīgu ironijas bultu, jo būtiskais te atklājas ne jau situācijās, bet to kontekstā. 1979. gadā, kad konflikts ar padomju kino varenajiem saasinājās tiktāl, ka prasīja radikālu risinājumu, Joseliani pārceļas uz dzīvi Francijā, kur tapušas gandrīz visas viņa nākamās filmas. Un tieši šī zeme devusi Joseliani vielu, kas kā lakmusa papīrs uzrāda mūsdienu Rietumu civilizācijas reālijas. Tā ir dzīve, kurā jaunais laiks nežēlīgi iznīcina gan pašas kultūras radītās vērtības, gan šo vērtību iemiesojumu cilvēku attiecībās. Vai tie būtu ar katru jaunu saimnieku un notikumu arvien lielākā skaitā sadauzītie smalki apgleznotie trauku servīzes šķīvji no “Mēness favorītiem” (1984) vai Francijas pils pārdošana japāņu korporācijai “Tauriņu medībās” (1992), vai pareizticīgo krievu ikonu iztirgošana “pa lēto” vācu antikvāram. Šķiet, ka vislabāk to raksturo glezna “Mēness favorītos”, kas ar zagļu gādību maina savu saimnieku gana regulāri un ar katru nozagšanu tiek apgraizīta arvien mazāka. Tā ir kultūras vērtību pakāpeniska zaudēšana, kas kā sērga saēdusi sabiedrības pamatu. Tā ir arī dzīve, kur aristokrātiju aizstājuši sīkpilsoņi. Frāzes par medībām, kas tik dabiski skanēja pirms gadsimta, tagad biznesmenim no “Mēness favorītiem” jāapgūst kā skolēnam pirms eksāmena, lai vakariņu laikā varētu izteikt it kā savas domas par to, cik tā ir cēla nodarbe. Bet smalkā ironija, kas caurstrāvo ik kadru, runā par dzīves pazinēju, kurš to netiesā. Bagātība Joseliani izpratnē ir draugi. Draudzības, biedriskuma un goda kodekss ir viena no būtiskākajām viņa dzīves koncepcijām. Visskaidrāk no šogad “Arsenālā” skatāmajām Joseliani filmām to ilustrē viens no agrīnajiem darbiem “Dzīvoja reiz meža strazds” (1970). Tajā draudzība un biedriskums ilustrēts caur tai pretēju nostāju – nespēju būt īstam biedram. Lai cik īpatni pēcpadomju nozīmē varētu skanēt vārds “biedrs”, Joseliani izpratnē tas iegūst pavisam citu dimensiju – tādu, kas šodien reti izplatīta: īsts biedrs ir vīrs ar armijas virsnieka goda kodeksu, ‘ kāds tas bija 19. gadsimta beigās, – tā ir prasme cienīt otru cilvēku, kuras filmas galvenajam varonim, jaunajam Gijam, trūkst. Visnotaļ jaukais un sirsnīgais Gija ir tēls, kas jau Joseliani agrīnajos darbos uzrāda kultūras paradigmas novirzi pēc 60. gadiem. Tas ir padomju cilvēks, kurā sirsnība un vajadzība pēc biedriska kontakta nav zudusi, bet reālās spējas to iemiesot nav. Tā ir persona ar apcirstām saknēm. Pleca sajūta, kas valda Gijas līdzcilvēkos, pašam Gijam paliek neizprotama. Šādi tēli, it īpaši saistībā ar krievu tautības pārstāvjiem, Joseliani filmās nav retums. Tādi ir, piemēram, krievu aristokrātijas pirmā emigrācijas viļņa pēcnācēji filmā “Tauriņu medības”. Padomju sieviete no savas mātes gan apguvusi tekošu franču valodu un pasniedz baletskolā, bet ir tipisks padomju sistēmas produkts, kas, ierodoties Francijā, iztirgo mātesmāsas pili un Parīzē nopirktajā dzīvoklī rada tādu pašu smirdīgu komunālo atmosfēru kā Maskavā. Tā ir kultūrslāņa galējā devalvācija. Vēl kāds īpaši spēcīgs motīvs Joseliani daiļradē ir lauku – ārpus modernās civilizācijas – redzējums. Joseliani acīm tā ir vieta, kur cilvēks eksistē savā dabiskajā, neizkropļotajā vidē, līdz civilizācijas “labumi” ielaužas tās eksistencē. Tāda ir filma “Pastorāle” (1976), kas vēsta par kādu muzikālo kvartetu, kurš dodas uz laukiem, lai tālu no pilsētas varētu vingrināties meistarībā. Tāda ir arī filma “Un tapa gaisma” (1989), kas vēstī par kādas afrikāņu cilts pakāpenisku iepazīšanos ar civilizāciju meža izcirtēju veidolā. Abas nostāda civilizācijas ārdošo spēku iepretim cilvēka dabiskajam dzīves ritumam. Joseliani darbs atšķiras arī ar ļoti jūtīgo sava laika zīmju nolasīšanu. 1976. gada “Pastorālē” civilizācijas un dabiskā cilvēka konflikts vēl ir kā garām skrejošs ātrvilciens un emocionāla rēta lauku meitenes sirdī pēc tam, kad muzikanti aizbrauc, turpretī 1989. gada redzējumā “Un tapa gaisma” šis konflikts ir katastrofāls – izcirstie koki liek pamatiedzīvotāju ciltij aiziet un nolādēt aiz viņiem palikušo kailo zemi. Prasme saskatīt kultūras universālijas un ļaut tās skatītājam ieraudzīt ar gandrīz vai antropoloģiskas izpētes ekspedīcijas atainojuma precizitāti padara Joseliani par vienu no smalkākajiem cilvēka ikdienas dzīves norišu atainotājiem kino. Savas pēdējās filmas “Pirmdienas rīts” varoni režisors izrauj no rūpnīcas darba rutīnas un liek viņam doties uz Venēciju, ko ieraugot arī pašam režisoram no skaistuma aizrāvusies elpu. Glāze vīna labu draugu sabiedrībā ar Venēcijas panorāmu no putna lidojuma augstuma – tas ir labākais, kas mums ir. Pēc tam? Atkal – pirmdienas rīts... Tik vienkāršais sižets Joseliani sniegumā pārvēršas par eksistenciālu traktātu. Šī īpašā kvalitāte nav tik izteikti pamanāma filmās, kuru darbība noris civilizētā pasaulē, bet Senegālas afrikāņu cilts dzīves rita atainojums filmā “Un tapa gaisma” ļauj noraut civilizācijas masku un parāda, cik ļoti precīzi Joseliani saskata vispārcilvēcisko katrā no mums un spēj to izteikt pavisam nedaudzās un lakoniskās frāzēs. Tā ir cilvēciskā komēdija, kas savā atturībā un izsmalcinātībā ir tik pilnīga, ka paviršam vērotājam var likties kā dokumentālā filma par mumbo-jumbo cilts tikumiem un paražām. Bet tie taču esam mēs – aiz kadra smejot saka Joseliani. Viņš ir viens no retajiem kinorežisoriem, kas zina, ka pateikt un runāt ir divas dažādas lietas. Joseliani filmas ir kā dialogs monologa formā. Tu sēdi un skaties, kā viņš mierīgi un nesteidzīgi tev stāsta savu stāstu, un tu vēl paspēj mierīgi apdomāt vienu vai otru lietu, ko viņš tev ir pateicis. Viņš tevi nesteidzina, bet aizkavē vēl jo mazāk. Šīs filmas nederēs adrenalīna un asu izjūtu cienītājiem – Joseliani nav paredzēts tiem, kuri tver bēgošo mirkli, bet gan tiem, kas zina, ko nozīmē baudīt dzīvi. Tiem, kas prot baudīt nesteidzoties. | |
| Atgriezties | |
