VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 1968. GADA SINDROMS “ESIET REĀLISTI, PIEPRASIET NEIESPĒJAMO” Māra Traumane | |
| |
| “1968. gada maijs Francijā bija (..) neizprotams no makropolitikas
skatpunkta. Gabriels Tards teicis, ka būtu jāuzzina, kurš zemnieks kaut
kur Francijas dienvidu novados pārstājis sveicināt vietējos zemes
īpašniekus.” (Žils Delēzs. A Thousand Plateaus) 1968. gads šķietami neiederas dizaina, mākslas un arhitektūras vēstures grāmatu uzburtajā ainā – tā dēvētajos sešdesmitajos ar modīgajiem mēbeļu kontūru, apkaklīšu un automašīnu formu līkumiem, vēlīnā modernisma arhitektūras apjomu robustumu un mākslas svārstībām starp Fluxus vieglprātīgo lecīgumu un konceptuālisma loģikas vingrinājumiem. Šis gads gan reizēm ierakstās popkultūrā – jau mirušo leģendu un vēl dzīvo mūzikas un kino zvaigžņu biogrāfijās, kas saplūst ar agrīno puķubērnu pacifisma saukļiem. Pretēji sešdesmitajiem neviens no 1968. gada notikumiem nav pārtapis tveramā tradīcijā. Iespējams, tādēļ, ka šā gada ierosinātās noskaņas vēl joprojām ir klātesošas un tām trūkst pagātnes parādībām raksturīgās distances. Šo gadskaitli drīzāk var skatīt kā Rietumu sabiedrības leģendu mezglu, kas dīvainā kārtā liekas spēcīgi iespaidojam mākslinieku un aktīvistu paaudzes, kuras šo gadu izdzīvojušas bērna autiņos vai arī nebijavēl vēl pat dzimušas. Toties tās ir baudījušas 1968. gada augļus kino, literatūrā, filozofijā, kultūrvēsturē un vēl joprojām dzīvo šā gada tēmu – diskreditēta kreisuma, nepiepildāmu vienlīdzības un brīvības ideālu, kaunīga, bet uzticama individuālisma – un agresīvu tehnoloģiju realitātē. 1968. gads iezīmē vairāku “jaunās sabiedrības” ideju cīņu un to sakāves scenārijus: tā sauktais Prāgas pavasaris (1968. gada janvāris–augusts); Mārtina Lutera Kinga slepkavība; Parīzes maija nemieri (noslēdzās jūnijā ar kompromisu starp valdību un arodbiedrībām); “Melno panteru” vienības dibināšana Bruklinā (1969. gadā – tās līderu aresti); studentu protesti ASV un Eiropā pret Vjetnamas karu. Frankfurtē pēc “sabiedrību apsūdzoša” bruņota uzbrukuma lielveikalā tiek apcietināts Andreass Bāders, kura aizstāvībā iesaistās žurnāliste Ulrike Meinhofa (1970. gadā Meinhofa sarīko Bādera bēgšanu un tiek nodibināta RAF II (Rote Arme Fraktion) – sarkano brigāžu vienība). Pēdējais minētais fakts iegūst nozīmi arī aktuālās mākslas kontekstā, jo, neraugoties uz vācu sabiedrības rūdījumu saskarsmē ar pagātni, Berlīnes vadošajai izstāžu zālei Kunstwerke vēl pagājušogad tika liegts finansējums izstādei, kas problematizētu kreiso teroristu organizācijas RAF atainojumu mākslā un grupas idejisko mantojumu. Tika izteiktas bažas, ka “reprezentācija” mākslas institūcijā kalpotu par iemeslu RAF kulta veidošanai un būtu īpaši sāpīga RAF upuru tuviniekiem. Protestējot pret politiķu – finanšu lēmēju cenzūru, Kunstwerke gatavojas projektu īstenot šāgada ziemā par savu, ne valsts nodokļu maksātāju naudu. Paradoksāli, bet šā incidenta apskatus Vācijas presē bieži papildināja Gerharda Rihtera “Bādera–Meinhofas grupas cikla” gleznu reprodukcijas. Par gleznu pamatu kalpojuši septiņdesmito gadu preses foto, kuros dokumentēta grupējuma apcietināšana, pratināšana, tiesa un cietuma kameras pēc teroristu pašnāvības. Bieži reproducē poētisko “Jaunības attēlu”, kura avots ir Meinhofas fotogrāfija agrā jaunībā. Bērnišķīgās sejas un sazvērnieces biogrāfijas kontrasts uzbāžas ar banālu jautājumu par spontānu radikālisma dzimšanu. Īso ieskatu dažās 1968. gada sociālajās, tehnokrātiskajās un komunikāciju vīzijās un to rezonansē šodien gribas iesākt, atceroties zviedru mākslinieces Juhannas Billingas 2000. gada video “Projekts revolūcijai”. Video inscenējuma prototips ir Antonioni filmas Zabriskie Point sākuma aina – universitāti okupējušo studentu dumpinieku saiets un aizrautīga, dedzīga dumpja mērķu un iemeslu apspriešana. Mākslinieces videoversija rāda Antonioni kadriem identisku lēnu kameras kustību telpā; kamera aizkavējas pie aktieru – Billingas studijbiedru – sejām. Kontrastā ar oriģinālu šajā sapulcē sēdošie klusē, skatieni nekrustojas, tiek ienesta kafija plastmasas krūzītēs, un kaut kur fonā darbojas kopētājs. Rāmuma iemesli ir skaidri bez komentāra, par sacelšanās iespējamiem mērķiem un veidiem ir lasīts tikpat daudz kā par revolucionāro kopprojektu neveiksmēm, visi argumenti jau ir apspriesti, un laikmetīga alternatīva ir personiska refleksija protestantisma garā. 1966. gadā pamfletā “Par studenta dzīves trūkumu ekonomiskajā, politiskajā, psiholoģiskajā, seksuālajā un īpaši intelektuālajā aspektā” par šādu pilsoniskā klusuma mizanscēnu brīdināja Parīzes 1968. gada maija nemieru priekšvēstneši un ideologi situacionisti. Sešdesmito vidū situacionistus jau bija pametuši grupas biedri – mākslinieki Konstants, Asgers Jorns un De Vrīss (De Vries), grupa pārvērtās par rakstošu organizāciju ar “absolūtas politikas kritikas” uzdevumu. Situacionistu deklarētās sirreālisma atskaņu pilnās revolūcijas vīzijas pamatā ir totāla “bezšķiru” demokrātija un indivīda “paš-noteikšanās” (auto-gestion). “Vienīgā dzeja, kuru mēs spējam akceptēt, ir radošā darbība, kas īstenojas, veidojot vēsturi, brīva katra notikuma katra brīža izgudrošana (..)”1 Situacionisti atzīmēja vēsturisko “zaudējuma” un “uzvaras” relativitāti – pati grupa gatavojās izklīst uzreiz pēc maija dumpinieku triumfa. Viņu izkoptā patērētājsabiedrības izpausmju apvērsuma – detournement – kritiskā valoda bija vērsta pret visām varas un konvenciju klišejām. 1968. gadā situacionistu saukļu un studentu demonstrāciju uzkurinātie nemieri (18. maijā notika Francijas studentu un strādnieku streiks, kurā piedalījās 10 miljoni cilvēku) pārvērtās sociālās hierarhijas noliegumā un solidaritātes žestā, Gija Debora vārdiem – “kolektīvā spēlē ar doktrīnu”, nevis pragmatiskā, mērķtiecīgā programmā. “Esiet reālisti, pieprasiet neiespējamo”, “Nost ar ar valsti!”, “Atnācu, ieraudzīju, mani uzvarēja”, “Ja tikai mums pietiktu laika...” – rakstīts maija afišās. Situacionisti izcēla Parīzes maija panākumus kā “pirmo neorganizēto ģenerālstreiku vēsturē, kas izvērtās par revolucionāru festivālu”. Straujo un neplānoto Francijas nemieru vilni – gan labējo, gan kreiso politisko spēku noliegumu, atteikšanos no arodbiedrībām un pašorganizācijas vēlmi – iedvesmoja ne vien situacionistu 1967. un 1968. gadu publikācijas (situacionistu teksti un 1968. gada lozungi lasāmi www.bopsecrets.org) – Raula Vaneigema (Raul Vaneigem) ”Ikdienas dzīves revolūcija” (1967) un Gija Debora “Uzveduma sabiedrība” (1968) –, bet arī tā sauktā sešdesmit astotā gada doma filozofijā. 1957. gadā iznāca Rolāna Barta “Mitoloģijas” – aktuālo Francijas politikas, preses un reklāmas zemtekstu šifrējums, 60. gadu sākumā Mišels Fuko pētīja, kā vēsturiski mainās ārprāta, slimības un normas definējums sabiedrībā, 1967. gadā Žaks Deridā publicēja vienu no dekonstrukcijas pamattekstiem De la Grammatologie, bet Francijā ietekmīgajā sacerējumā “Viendimensijas cilvēks” (grāmata izlasāma cartoon.iguw.tuwien.ac.at/christian/marcuse/odm.html) Frankfurtes skolas filozofs Herberts Markūze runā par pretošanos kā ne vairs kopīgu, bet gan indivīdu un sabiedrības izstumto autsaideru grupu praksi. 1968. gada lūzums aktualizēja kritikas, individuālas pretošanās, minoritāšu un sociālā mazākuma grupu tiesību un pašnoteikšanās jautājumus, kas aukstā kara politizācijas aizsegā bija nobrieduši Rietumu demokrātijās. Skatot aktuālās kultūras “politiskās” tendences no situacionistu psihoģeogrāfiskajiem vides pētījumiem un mediju “apvērsumiem” līdz Group Material sociālajiem izstāžu projektiem, Ad busters kustībai Ņujorkā un Universal Embassy vēstniecības dibināšanai Londonā 80. gados, var manīt Parīzes maija ēnas. Uz ASV kinoekrāniem demonstrētā nākotnes kulta filma – Stenlija Kubrika “2001. gada kosmiskā odiseja” uz ilgu laiku iekaroja mākslinieku un zinātnieku prātus. Sadarbībā ar vadošajiem ASV kosmosa telpas un mākslīgā intelekta pētniekiem veidotā filma atainoja cilvēces tapšanu un tās izskaņu līdz ar “zvaigžņu bērna” mošanos. Stāsta kulminācijā īpašas misijas kosmosa kuģa galvenajā HAL 9000 sistēmas datorā ieviešas kļūda. Uzzinot par nodomu to atslēgt, īpaši attīstītais emocionālais HAL 9000 “mākslīgais intelekts” īsteno “personisko programmu” un pārvēršas par slepkavu. Speciālistu acīs filma izcēlās ne vien ar rūpīgu starpplanētu kustības un kosmosa kuģa rutīnas atainojumu (pat stjuaršu galvassegām ir bezsvara stāvoklī droša spilventiņa forma), bet arī ar vīziju par datora “prāta” iespējām – spēju izšķirt un reaģēt uz cilvēka runu, prasmi šaha spēlē un, protams, programmētu emocionalitāti. Tobrīd līdz viduvēja cilvēka līmeņa intelekta izveidei tika lēsti 5–8 gadi, šodien relatīvi panākumi ir sasniegti tikai šahā, bet arī šaha analīzes sistēma nav salīdzināma ar domāšanu. Plašāks skatītāju loks filmā pamanīja ironiju – visi filmas dialogi ir sekli un rotē ap ikdienišķo, kosmosa kuģa telpu piepilda logotipi, un pat cilvēka un datora konflikta ainā emocionālākā “būtne” filmā izrādās “jukušais” dziedošais HAL izslēgšanas brīdī. Joprojām ir aktuāla leģenda par HAL nosaukumu (oriģinālversijā – Heuristically Programmed Algorithmic Computer), kas “+ 1” kodā veido IBM, to gan ir nolieguši visi filmas veidotāji. IBM esot konsultējuši filmas komandu, taču, uzzinot par Kubrika datora trakumu, lūguši titros sevi neminēt. Pesimistisko cilvēces likteņa vīziju “Odisejā” var uzskatīt par soli Kubrika destruktīvā cilvēka “ārprāta” apceres ciklā, kas pirms “Odisejas” īstenojies kā skats uz liktenīgu muļķību aukstā kara apstākļos filmā “Dr. Strangelove jeb Kā es iemācījos mīlēt atombumbu” un vēlāk mistiskajā šausmenē Shining. Ainas ar neparedzēto atriebīgo deus ex machina parādīšanos cilvēka programmētajā ierīcē, kas sagrauj homo sapiens uzkonstruēto pasaulīti, kontrastēja ar vispārējo tehnoloģisko optimismu, kurš valdīja gadu pirms cilvēka nolaišanās uz Mēness (1969). 60. gados ASV sāk veidoties strāvojums, kas 80. gados tiek nosaukts par “Kalifornijas ideoloģiju” vai”Kalifornijas haiteka filozofiju”. Laikā, kad Francijā situacionisti izmantoja tādus tradicionālos partizānu medijus kā skrejlapas, afišas, avīzes, “uzlabotos” komiksus, rakstīja par nepieciešamību “okupēt” vai “iefiltrēties” masu medijos – radio un TV, kolonizējot to saturu un veidojot filmas, daļa Kalifornijas hipiju kopienu atradās Maršala Maklūena grāmatas (The Gutenberg Galaxy, 1962; Understanding Media. The Extension of Man, 1964) iespaidā. “Ekotopijas” piekritēji tolaik atteicās no civilizācijas vides, pametot pilsētu, savukārt tehnomāni uztvēra “globālās sādžas” solījumu dibināt saikni “no cilvēka uz cilvēku”. Kalifornijas ideoloģija līdzīgi Francijas nemieriem ietvēra prāvu devu anarhisma un paredzēja, ka, palielinoties komunikācijas iespējām,samazināsies tradicionālās varas un cenzūras loma, tās vietā veidosies elektroniskā agora, brīva, nekontrolēta informācijas apmaiņas telpa ar demokrātiskas pārvaldes modeli, atvērta katra indivīda vai minoritāras kopienas balsij. Komūnas zīmē alternatīvie mediji – kopienu avīzes un radio, video un agrīno mājas datortehnoloģiju un elektronikas entuziastu kolektīvi – gatavojās absorbēt nākamās dekādes tehnoloģisko progresu. Taču jaunā industrija ne vien iesaistīja tehnomānus jaunajā intelektuālajā labi apmaksātajā silikona ielejas virtuālajā šķirā, bet arī saplūdināja jauno kreiso anarhisma un vienlīdzīgu tiesību vīziju ar liberālisma globālā tirgus panākumu loģiku, veidojot dīvainu hipiju/japiju kultūras hibrīdu. Lai gan mūsdienu vērotājam varētu likties, ka kontrkultūras ideāli ir zuduši komunikāciju ekskluzīvajā industrijā, Kalifornijas ideoloģijas pētnieks Ričards Bārbrūks (Richard Barbrook, Andy Cameron. The Californian Ideology, sk. www.alamut.com/subj/ideologies/pessimism/ califIdeo_I.html) uzsver – lai arī marginalizēta “dāvināšanas ekonomija”, dalīšanās kultūra un tehnofrīku demo atklājumi ir nozīmīgs, novatorisks un ideālos sakņots nozares “pagrīdes” slānis. Sociālā vīzija, kādu to piedāvāja 60. gadu nonkorformisti, nav pilnībā īstenojusies ne reālajā, ne virtuālajā telpā, taču jāatceras, ka (pretēji vispārpieņemtam viedoklim) tādas tehnoloģijas kā internets nav tikai pielāgota bruņošanās stratēģijas palieka, tā struktūrā ietverti neskaitāmi suverēni kopienu un zināšanu apmaiņas tīklu izveides mēģinājumi. Eiropas nemiernieki un daļēji arī Kubrika filma atsaucās uz Frankfurtes skolas uzskatiem – industriālās sabiedrības, paverdzinošu tehnoloģiju un kultūras industrijas kritiku, bet Kalifornijas haiteka aktīvistu mērķis jau bija kolonizēt jauno laikmetu – datu telpu un informācijas sabiedrību. Jebkura ideālisma sakāve iegūst romantikas auru. Sartrs 60. gadu “humānisma un apgaismības” centienus nosauc par “iespēju lauka paplašināšanu”, Delēzs un Gvatarī – par “molekulāru”, spontānu sabiedrības transformāciju, kas mainīja tradicionālo “revolucionārisma” izpratni. Situacionisti izsmēja nemiernieku patētiku, tā vietā piedāvājot individuālu radošu ikdienišķa apvērsuma taktiku (ko reizēm varētu saukt par anarhismu, ja vien situacionisti neapstrīdētu arī anarhismu). Parīzes nemieru gads, liekas, ir kļuvis par simbolu varmācīgai valsts novecojušā mehānisma un cilvēka vizionārisma sadursmei, tā neveiksmju mitoloģija bieži ir mūsdienu (kultūras) ideālisma mierinājums. 1 Bracken L. Guy Debord Revolutionary. – Venice, 1997. – P. 150. | |
| Atgriezties | |
