VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| TVIGIJA PĀRDOMAS PAR FOTOATTĒLU Artis Svece | |
 Tvigija stāv uz auto aizmugures, demonstrējot caurspīdīgo plastikāta kleitu. 1966. gada maijs | |
| Diez vai Tvigiju (Twiggy) var pielīdzināt tādām 60. gadu popkultūras
leģendām kā Elviss Preslijs, The Beatles, Merilina Monro. Tvigija
modelēja tērpus, tomēr viņas ieguldījums modes attīstībā bija gandrīz
vai nejaušs, un radošā gara ziņā viņa nestāv ne tuvu Mērijai Kvantai,
Īvam Senlorānam, Vidalam Sasūnam (Vidal Sassoon) vai Barbarai
Hulanickai, kura izveidoja leģendāro Londonas butiku Biba. Mēs laiku pa
laikam dzirdam par 60. gadu elkiem ilgdzīvotājiem, kas arī ievērojamā
vecumā pamanās izdarīt ko jaunu un uzmanības vērtu, – iespējams, daudzi
no tiem, kas sajūsminās par Katrīnu Denēvu un Šonu O’Koneriju, Deividu
Boviju un Miku Džegeru, neapzinās, ka šos cilvēkus publika dievināja
jau pirms četrdesmit gadiem. Par Tvigiju gan neko daudz nedzird, tomēr
arī viņa ir izdzīvojusi. Viņas mājaslapā (www.twiggylawson.co.uk)
rūpīgi uzskaitītas visas plates, ko viņa iedziedājusi, un visas filmas
un izrādes, kurās viņa ir spēlējusi kopš 1970. gada, kad pārtrauca
modeles karjeru, tomēr dziedātājas un aktrises lomā īpašu atzinību viņa
nav guvusi. Par spīti visam minētajam, jāatzīst, ka 60. gadu Tvigija patiešām ir leģenda. Lai gan tolaik par skaistāko modeli it kā esot atzīta Džīna Šrimptone, reti kurš šobrīd atceras Šrimptones vai, piemēram, Veruškas vārdu. Toties Tvigija ir un paliek tālaika pazīstamākā modele un modes simbols. Tomēr šis raksts nav īsti par Tvigiju, drīzāk par vienu konkrētu fotoattēlu. Es to ievēroju, kad vēl nezināju, kas ir bildē redzamā būtne. Kārtējo reizi saskāros ar problēmu, kas mani nodarbināja jau sen: kāpēc šķiet, ka atsevišķi attēli (fotogrāfijas, gleznas, gravīras) ļauj tev saprast pagātni labāk nekā sīks faktu uzskaitījums vai gari teksti. Vieni nav pretstatāmi otriem, bet man, piemēram, ir ļoti svarīgi, lai vēstures grāmatās būtu attēli. Nav jau tā, ka, skatoties 60. gadu bildes, tu vari aizceļot pagātnē, bet ir tēli, kas spēj pielabot zināmo, salikt pa plauktiņiem. Te runa nav par attēla koda un nozīmes analīzi, bet gan par nepazīstama laikmeta izpratni. Lai dotu impulsu, nevajag būt izcilam mākslas darbam. Maļeviča māksla ļoti daudz ko pasaka par gadsimta sākumu, bet vismaz man, skatoties viņa darbus, nekad nav bijusi šī kristalizācijas sajūta, kas ir bijusi, piemēram, Klimta gadījumā. Tas pats ar fotogrāfijām. Turklāt, gatavojot šo rakstu, es pārlūkoju citus attēlus ar Tvigiju, bet nevienā nebija tā, kas piesaistīja manu uzmanību. Tā nu es mēģinu saprast, kāpēc šī fotogrāfija iemieso savu laikmetu. Laiks. Fotogrāfija ir uzņemta 1966. gada maijā. Tikko, 15. aprīlī, bija iznācis amerikāņu žurnāla Time numurs, kura centrālais raksts bija veltīts Londonai. Numura vāku rotāja krāšņs zīmējums un uzraksts London: The Swinging City jeb “Londona: Svingojošā pilsēta”. Šis apzīmējums pielipa 60. gadu Londonai, Britānijai un 60. gadiem kā tādiem, lai gan jau 1968. gada martā cits amerikāņu žurnāls (Life) apgalvoja, ka ar “svingojošo Londonu” ir cauri.1 Protams, ar vārdu “svings” netika domāta ne 30. gadu deja, ne arī grupveida sekss. Vienkārši Londona bija vai vismaz tika popularizēta kā vieta, kur “viss notiek” un dzīve sit augstu vilni. Katrā ziņā modes un popmūzikas lauciņā Anglijai šajā laikā bija ko piedāvāt. Pašai Tvigijai 1966. gads noteikti bija viens no svarīgākajiem viņas mūžā. Tvigijas īstais vārds ir Leslija Hornbija (Lesley Hornby), un viņa ir dzimusi 1949. gadā. Piecpadsmit gadu vecumā viņa sastapa stilīgas dzīves lietpratēju Žistēnu de Vilnēvu (Justin de Villeneuve) jeb īstā vārdā Naidželu Džonu Deivisu. De Vilnēvs saskatīja viņā modeles dotības un būtībā kļuva par Tvigijas menedžeri. Lai gan zināmi panākumi bija, liktenīga izrādījās jaunā frizūra, ko 1966. gada februārī viņai uztaisīja pazīstams Meifīras frizieris Leonards. Jauno frizūru iemūžināja fotogrāfs Berijs Leitigens, un, kā vēsta leģenda, šos attēlus Leitigena studijā nejauši pamanīja avīzes Daily Express modes nodaļas vadītāja Dīdrija Makšerija. Viņa Tvigijas portretu ievietoja 23. februāra numurā ar komentāru: “‘66. gada seja.” Kaut vai caurskatot internetā atrodamo informāciju, var konstatēt, ka šis raksts minēts gandrīz ikvienā Tvigijas biogrāfijas aprakstā. Tas nekas, ka gluži nesen Makšerija pavisam citu modeli bija klasificējusi kā “1966. gada izskatu” (the look of 1966).2 Tvigija bija nokļuvusi svingojošās Londonas epicentrā. Mati un acis. Tātad Tvigijai šajā fotogrāfijā ir sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu. Viņa pieder pie pēckara demogrāfiskā sprādziena jeb baby boom paaudzes, šis “sprādziens” neturpinājās ilgi un beidzās ap 1950. gadu, tātad apmēram ap to laiku, kad piedzima Tvigija.3 Pēckara bērni visai spēcīgi ietekmēja šo gadu noskaņu. Pirmkārt, viņu bija daudz, otrkārt, salīdzinājumā ar pirmskara laiku jauniešu vidū bija daudz vairāk izglītotu cilvēku, treškārt, viņi bija samērā pārticīgi. Katrā ziņā tas ir laiks, kad jauniešu kultūra kļūst patstāvīga un atsevišķās sfērās pat dominē. Modē it īpaši tas ir jūtams. Tvigijas sejai nepārprotami piemīt savdabīgs skaistums. Skaistumu aprakstīt ir grūti. Bet savdabīgumu – viegli. Tvigija izskatās bērnišķīga, it sevišķi šajā fotogrāfijā. Pirmām kārtām jau dēļ lielajām acīm un galvas formas. Kā zināms, bērnu sejas proporcijas atšķiras no pieaugušo sejas proporcijām. Mazāks deguns, mazāks žoklis, mazākas ausis, augstāka piere. Arī acis bērniem ir proporcionāli lielākas. Tvigijas acis ir iespaidīgas, un viņa iespaidu vienmēr pastiprināja ar mākslīgajām skropstām. Jo mazāks bērns, jo grūtāk pateikt bez īpašas pārbaudes – zēns vai meitene. Leonards Tvigijai uzveidoja frizūru, ko vismaz tolaik dēvēja par uniseksa matu griezumu. Idejas autors nebija Leonards, galvenais stila noteicējs bija Sasūns, kurš Kvantas modeļiem taisīja frizūras, kas piestāvētu viņas ģeometriskajām abstrakcijām. Dažkārt Tvigijai piedēvē androgīniju, bet tas šķiet pārspīlēti, šaubas par viņas dzimumu nevarētu rasties, toties par vecumu gan. Turklāt apaļā galva atgādina par to meiteņu vecumu, kad bizēs vēl īsti nav, ko pīt. Kleita un maŠĪna. Iespaidu par bērnu pastiprina neapautās kājas un kleitas vienkāršais griezums – viegli iedomāties šādi tērptu meiteni klumburējam pa Jūrmalas smiltīm. Tomēr interpretācijā īsti neiederas aksesuāri – plastmasas klipši ausīs un nepārprotami grezns auto. Galu galā arī kleitas, frizūras un auskaru koptēls rada modes karalienes, nevis bērnudārza princeses iespaidu. Un dažkārt patiešām Tvigija līdzās 60. gadu televīzijas šova Ready, Steady, Go vadītājai Keitijai Makgovenai tiek dēvēta par modu karalieni. Mode un modi, protams, nav viens un tas pats. Par modiem dēvē vienu no tālaika britu subkultūras novirzieniem vai stiliem, kura pārstāvjiem bija raksturīgs pārspīlēti rūpīgi sakopts un izmeklēts apģērbs. 60. gadu mode nav hipiju mode, hipiji kā parādība radās Amerikā, to galvenā vienojošā pazīme bija LSD lietošana, un pats vārds “hipijs” parādījās tikai 1967. gadā, kad intelektuāļu žurnālā Ramparts tika publicēts raksts “Hipiju sociālā vēsture”.4 Bet tieši ap 1966. gadu angļu modi sāka polarizēties, un virziens sadalījās hard mods, kas vēlāk pārveidojās hipijos un skineros, un tajos modos, kas ar visu sirdi un dvēseli pievērsās svingojošajai patērētāju kultūrai.5 Tvigija noteikti piederēja pie pēdējiem. Īstā modu un modes karaliene, protams, bija Mērija Kvanta. Viņas slavenākais ieguldījums apģērba vēsturē ir minisvārki. Par to, vai viņa bija pati, pati pirmā, kurai prātā ienāca minisvārku ideja, ir jāšaubās, seksuālās revolūcijas laikmetam šāds apģērbs bija vienkārši dabisks, bet tieši Kvanta 1965. gada septembrī laida klajā kolekciju, kurā prominentu vietu ieņēma tieši šis apģērba gabals.6 Līdz ar to minisvārki iegāja “meinstrīmā”. Lai gan konkrētajā fotogrāfijā, kā to ikviens var redzēt, Tvigijai nav minisvārku, kleita nepārprotami radīta Kvantas stila iespaidā. Kvantas veikals atradās Čelsijā, kur arī šobaltdien čupojas Londonas modes butiki, un, tāpat kā toreiz, ne katrs var atļauties tur iepirkties. Tomēr bija daudz atdarinātāju, un ne jau visi modīgie veikali bija ekskluzīvi, piemēram, Biba Kensingtonā. Jebkurā gadījumā jauniešu mode un patērētāju kultūra varēja attīstīties tāpēc, ka lielai daļai jaunatnes bija nauda. 50. un 60. gadi bija laiks, kad pilnībā sagruva angļu impērija un arī Lielbritānijas finanšu varenība bija zudusi uz neatgriešanos. Vienlaicīgi šis bija “labklājības valsts” un 99% nodarbinātības periods – jaunieši, kas strādāja, pelnīja daudz vairāk nekā viņu vecāki pirms kara, un viņi savus ienākumus netērēja mājas vai veļas mašīnas iegādei. Ne katram no viņiem bija iespēja pastaigāt pa kabrioleta bagāžnieku, bet atdarināt Tvigiju vai nopirkt viņas firmas drēbes viņi spēja. Viņi varēja atļauties arī “Tvigijas penāli” vai “Tvigijas pakaramo” – Tvigija būtībā bija pirmā supermodele, kuras seja tika tiražēta uz neskaitāmiem krāmiem. Rokas un kājas. Tvigija nebija parasta modele. Mazā auguma dēļ viņu neuzņēma modeļu skolā. De Vilnēvs viņu esot dēvējis par Princesi, bet par Tvigiju jeb Zarainīti viņu nosauca de Vilnēva brālis, droši vien slaiko roku un kāju dēļ. Newsweek par Tvigiju esot rakstījis: Four straight limbs in the search of woman’s body, – proti, “četri taisni locekļi sievietes ķermeņa meklējumos”7. Viņa ir arī pirmā “anoreksīvā” modele, starp daudziem viņas personai veltītajiem produktiem prominentu vietu ieņēma kartītes un tamlīdzīgas lietas ar uzrakstu: “Pabarojiet Tvigiju!” Tomēr Tvigija bija kā radīta jaunajai subkultūrai, kas sevi pretstatīja pieaugušo pasaulei. Jauniešu modi nevarēja demonstrēt nobriedušas dāmas, kā tas bija pierasts. Šajā fotoattēlā Tvigija ir nostājusies pozā, kas nu nemaz atbilst dāmas stājai. Atkal jāsaka – drīzāk bērnam. Kāja nolikta greizi, rokas izstieptas, pirksti izplesti. Tas nav atklāts dumpīgums, bet vecās konvencijas netiek pieņemtas. Stāja ir reizē rotaļīga, nefunkcionāla un pašpārliecināta, izaicinoša. ‘ ‘66. gada seja. Un te nu tas ir. Paskatieties uz šo seju, bērnišķīgi naivo izteiksmi – Tvigija ir pati nevainība. Te nav erotikas. Piemēram, pavērtas lūpas sieviešu fotogrāfijās tiek izmantots kā kaislības kods, šajā bildē Tvigijai ir drīzāk atkāries žoklis. Sejas izteiksme pauž nopietnību, kas kontrastē ar dīvaini izliektajiem locekļiem, bet gluži labi sader ar tēla bērnišķību. Prātā nāk Tvigijas 1967. gadā rakstītā vēstule princim Filipam, kurā viņa sūdzas, ka Ārlietu ministrijas ierēdņi neatjauno viņas pasi, un lūdz princi palīdzēt. Prinča Filipa atbilde septiņpadsmitgadīgajai būtnei: “Dārgo Tvigij, man diemžēl Jums jāsaka, ka es nekādi nevaru ietekmēt Ārlietu ministriju vai misteru Braunu...”8 Apburoši, vai ne? Lai gan fotogrāfijā nevainība ir uzspēlēta, zem tās, manuprāt, vīd arī patiess naivums. Tas jaušams pašpārliecinātībā, ar kādu viņa ir nostājusies uz mašīnas un pozē. Viņa zina, ko dara, un tas, ko viņa dara, ir svarīgi. Otrajā plānā redzama sieviete lakatā, bet gar viņu modes pasaules dūžiem nav daļas. Šajā necilajā Londonas ielā viņi grauj novecojušo sabiedrību un ceļ jaunu, labāku, jautrāku pasauli. “Paskatieties, vai šī polimērmateriāla kleita nav šokējoša? Nākotnes cilvēki pilnīgi noteikti valkās tieši tādus apģērbus... Lai gan patiesībā mēs, 66. gada stilīgie londonieši, jau esam nākotnes cilvēki.” Šis naivuma un pašpārliecinātības komplekts, manuprāt, nav atkārtojams, tas neatkārtojās modē, neatkārtojās jauniešu subkultūrā, ne arī studentu politiskajās kustībās. Parasti naivumu pārmet hipijiem un politiski aktīvajiem studentiem, tomēr, skatoties uz Tvigiju, tu saproti, ka runa nav par kļūdaini izdarītiem secinājumiem, lasot Marksa darbus. Gribas atgriezties pie tālaika literatūras, mūzikas, kino un meklēt nevis dumpi pret izkurtējušo kapitālistisko, patriarhālo, disciplinēto sabiedrību, bet iespaidu, ko rada skurbinošais naivuma un pašpārliecinātības kokteilis. Vai bez tā 1968. gads būtu iespējams? Vudstoka? Seksuālā revolūcija? Svingojošā Londona?n 1 Inwood S. A History of London. – London, 1998. – P. 867. 2 Marwick A. The Sixties. – Oxford, 1998. – P. 421. 3 Reynolds D. One World Divisible: A Global History Since 1945. – New York, 2000. – P. 137. 4 Marwick A. The Sixties. – P. 482. 5 Hebdige D. Subculture: The Meaning of Style. – London, 1979. – P. 53. 6 Marwick A. The Sixties. – P. 466. 7 McDowell C. Fashion Today. – London, 2000. – P. 123. 8 www.twiggylawson.co.uk | |
| Atgriezties | |
