VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Stāsts par sengrieķu vēstures mūzas Klio bruņinieku Vili Rīdzenieku Atāla Rīdzeniece Vilis Rīdzenieks patiesi ir apmainījis šī sengrieķu mitoloģiskā personāža atribūtiku – stiletu un papirusa tīstokli – pret fotoaparātu. Nolēmis kalpot vēstures mūzai, viņš nosauca savu darbnīcu Klio vārdā un pierakstīja vizuālu Latvijas vēsturi laikā no Pirmā pasaules kara līdz Otrajam. Viņš ir atstājis savai tautai mantojumu aptuveni 12 000 unikālu fotomateriālu izteiksmē, kuri līdz šai dienai ir plašā apritē letonikā, periodikā, kinomākslā, televīzijā un internetā. Šie materiāli aptver visus ievērojamākos notikumus un izcilākos cilvēkus Latvijā no 1915. līdz 1941. gadam. | |
| |
| Vilis Rīdzenieks ir dzimis pirms 120 gadiem – 1884. gada 15. decembrī
Jaunžagarē Krievijas cara armijas zaldāta Krišjāņa Rīdzenieka un Dores
Rīdzenieces ģimenē. Rocība šajā ģimenē bija ļoti pieticīga, jo tēva
dzelzslietu tirgotavā nopelnītā naudiņa bieži izkusa kroga dvingā. No
agras bērnības Viļa tuvākais draugs bija māte, kuras ciešanas viņš
diendienā redzēja. Mīlestībā pret māti veidojās viņa raksturs un cieša
apņemšanās dzīvē visiem spēkiem tiekties pretim gaismai. Un tā 1900.
gadā pašmācības ceļā tiek nolikti abiturienta eksāmeni Šauļu ģimnāzijā,
seko ierēdņa darbs pastā–telegrāfā un grāfa Nariškina muižas kantorī.
1905. gada brīvības idejas aizrauj arī Vili Rīdzenieku, kā LSD partijas
biedru viņu apcietina, bet pēc 1905. gada 17. oktobra cara manifesta
izdošanas no apcietinājuma atbrīvo. Taču, kad Žagarē ierodas soda
ekspedīcija, Vilis Rīdzenieks ir spiests slēpties. Ar segvārdu
Aleksandrs Mednis viņš dodas uz Pēterburgu, kur iestājas darbā par
kurjeru slavenā galma fotogrāfa Aleksejeva darbnīcā. Kaut arī
fotogrāfiju viņš jau pašmācības ceļā ir apguvis, nopietna amata prasme
tiek izkopta, tieši strādājot pie atzītā portretista: pirmām kārtām
fotodarbu retušēšana, tad arī citas fotogrāfa amata iemaņas. 1908. gadā Vilis Rīdzenieks atgriežas Rīgā un strādā Mārtiņa Lapiņa fotodarbnīcā. 1910. gadā īsu laiku viņš darbojas Liepājā, bet Ventspilī atver savu darbnīcu un veikalu ar nosaukumu "Konkurencija" (tas saglabājies no iepriekšējā īpašnieka). Šajā laikā Vilis Rīdzenieks sarakstās ar ievērojamo Maskavas fotogrāfu J. Melodijevu, no kura gūst daudz zināšanu un pilnveido amata prasmi. Ar divriteni un fotoaparātu viņš apbraukā visu Ventspils apkārtni. Tā rodas daudzas ainavas un žanra fotogrāfijas, piemēram, "Jūras krasts pie Jūrkalnes", "Sniegota diena Ventspilī" un citi darbi. Kad Vilis Rīdzenieks iestājas Viskrievijas Fotogrāfu biedrībā un piedalās Maskavā rīkotās izstādēs, šī kolekcija gūst ievērojamus panākumus – zelta medaļu Viskrievijas izstādē 1911. gadā, firmas Gevaert rīkotajā 1911.–1912. gada starptautiskajā konkursā utt. ‘ 1915. gadā Vilis Rīdzenieks Rīgā, Vaļņu ielā 19, atver fotodarbnīcu "Klio". No šī brīža sākas viņa Latvijas vēstures un ievērojamāko cilvēku dokumentēšanas darbs, ko viņš veic ar apbrīnojamu enerģiju un neatlaidību, ne tikai strādādams savā darbnīcā, bet būdams arī Pirmā pasaules kara laikā inženieru nodaļas fotogrāfs Rīgā un Latgales divīzijas štāba fotogrāfs. Tas ļauj dokumentēt Latvijas armiju Brīvības cīņās. Vilis Rīdzenieks ir vienīgais, kas fotografējis Latvijas proklamēšanas aktu 1918. gada 18. novembrī, par ko apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miera laikā sekoja intensīvs darbs fotodarbnīcā "Klio", kas, būdama ārēji pieticīga un vienkārša, izveidojās par vienu no prestižākajām fotoiestādēm Rīgā, kuru sevišķi iemīlēja latviešu mākslas, mūzikas, literatūras, zinātnes u.c. nozaru ievērojami darbinieki. "Klio" fotouzņēmumi izcēlās ar augstu kvalitāti un visnotaļ demokrātiskām cenām. Un vēl – šajā mazajā oāzē pašā Vecrīgas sirdī varēja satikt arī kādu paziņu vai draugu, ar ko patīkamā gaisotnē patērzēt. Tā patiešām itin bieži notika. Radās liels skaits Rīdzeniekam raksturīgajā manierē, rūpīgi izvēloties gaismojumu, izpildītu latviešu kultūras darbinieku portretu. Uz to oriģināliem mēs bieži varam lasīt siltus pateicības vārdus ar autogrāfiem Vilim Rīdzeniekam par viņa godprātīgo darbu. Paralēli darbam "Klio" Rīdzenieks turpina fotografēt visus nozīmīgākos notikumus valstī, valsts vadītājus un citus valsts darbiniekus dažādās dzīves situācijās, piemēram, pavada prezidentu Jāni Čaksti darba vizītē Somijā, iemūžina viņu medībās un citur. Fotografē arī ievērojamus Rīgas viesus, piemēram, 1929. gadā – Zviedrijas karali Gustavu V, 1931. gadā – komponistu Aleksandru Glazunovu un daudzus citus. 1924. gadā latviešu fotomākslas dižmeistari Vilis Rīdzenieks un Jānis Rieksts pirmo reizi Latvijas vēsturē "iekaro" ASV pasaulslavenā žurnāla The National Geographic Magazine lappuses, kur oktobra numurā parādās raksts Latvia Home of the Letts ar Jāņa Rieksta un Viļa Rīdzenieka fotoilustrācijām. Bet 1928. gadā starptautiskā fotoizstādē Vimbldonā (Anglijā) Vilis Rīdzenieks iegūst Grand Prix par komponista Emīla Dārziņa mātes portretu (1920), kas ir latviešu fotomākslas zelta fonda materiāls. Vilis Rīdzenieks ir ieguvis daudzus apbalvojumus, starp tiem sudraba medaļu 3. Latvijas fotoizstādē 1924. gadā un zelta medaļu Latvijas Fotogrāfu biedrības izstādēs 1926. un 1929. gadā. Paralēli Vilis Rīdzenieks bija nolēmis daļu sava darba veltīt sabiedriskam darbam un pedagoģijai. 1924. gadā viņš dibina Latvijas fotogrāfu arodnieku biedrību un kļūst par tās priekšsēdētāju. Biedrībai bija jārūpējas par profesionālu fotogrāfu amata prasmes pilnveidošanu, kam Vilis Rīdzenieks veltījis ne mazums pūļu un enerģijas, strādādams arī Krišjāņa Barona Tautas augstskolā par pasniedzēju un 30. gadu otrajā pusē atvērdams privātus "Foto kursus amatniekiem". Tajos savu aroda prasmi papildināja daudzi desmiti fotogrāfu. Ne velti Kārlis Ulmanis, 1938. gadā atjaunodams 1710. gadā Kurzemes hercoga Frīdriha Vilhelma dibināto pateicības ordeni "Atzinības krusts" ar devīzi "Goda prāta ļaudīm", tajā pašā 1938. gadā to piešķīra arī Vilim Rīdzeniekam. Fotodarbnīcu "Klio" pēc pirmās dzīvesbiedres Marijas nāves 1935. gadā Vilis Rīdzenieks pārdeva, bet jau drīz ēka Vaļņu ielā 19, kur atradās "Klio", nodega, un tajā vietā tika uzcelts kinoteātris "Aina". Otrā pasaules kara gados pēc reportāžas uzņēmuma "Sv. Pētera baznīcas degšana 1941. g. 29. jūnijā" radīšanas sākās Viļa Rīdzenieka smagākais dzīves periods. Vācu okupācijas laikā viņš vadīja nelielu fotolaboratoriju Audēju ielā 11 (ieeja no Kalēju ielas), kas 1944. gada oktobrī nodega vienlaicīgi ar "Jaunāko Ziņu" ēku, kura atradās iepretim. Atjaunojoties padomju okupācijai, Vilis Rīdzenieks strādāja par noliktavas pārzini fotoartelī, bet no 1946. gada līdz sava mūža pēdējām dienām – LPSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūtā, par smieklīgi simbolisku aldziņu izpildīdams visikdienišķākos fotogrāfa pienākumus. Vilis Rīdzenieks aizgāja mūžībā 1962. gada 13. novembrī. | |
| Atgriezties | |
