Tiek likti pamati Latvijas nacionālās mākslas kolekcijai Rīgas pilsētas mākslas muzejā Māra Lāce, Valsts Mākslas muzeja direktore |
|
|
| 20. gs. 20.–30. gadi bija konceptuāli viens no skaidrākajiem
periodiem kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Valsts
Mākslas muzejs) pastāvēšanas vēsturē. To noteica vēsturiskais fakts, ka
pirmo reizi bija proklamēta neatkarīga valsts, kas uzlika citu
atbildību un nozīmi arī muzejam kā īpaši iezīmīgai kultūras
institūcijai. Lai gan muzejs neapšaubāmi bija apskatāms municipālo
muzeju kategorijā, tomēr tā vadītājs gleznotājs Vilhelms Purvītis to
pozicionēja nacionālā mērogā. Muzejs bija galvenā nozīmīgāko pašmāju un
ārzemju mākslas izstāžu organizēšanas vieta. Par būtiskāko sasniegumu
divdesmit gadu periodā jāuzskata nacionālās mākslas kolekcijas
izveidošana.
Vilhelms Purvītis izvirzīja konkrētajai vēsturiskajai situācijai
un apstākļiem ļoti ambiciozu un grūti sasniedzamu mērķi – muzejā
izveidot attīstībā pilnīgu un mākslinieciskajās kvalitātēs augstvērtīgu
latviešu nacionālās mākslas kolekciju. Šo uzdevumu viņš deva sev un
Rīgas pilsētai laikā, kad valstiskuma veidošanās sākumā un pēckara
situācijā jaunajai valstij bija citas – vairāk ekonomiska rakstura
prioritātes, kad muzejā latviešu mākslinieku darbu skaits bija pārāk
neievērojams un hroniski trūka finansējuma eksponātu iegādei.
Jau 1920. gada pavasarī kara izpostītajā Rīgā muzeja vadība
uzsāka rosīgu darbību mākslas priekšmetu iepirkšanā. Muzejā bija ļoti
neliela latviešu mākslas kolekcija, kopskaitā ne vairāk par desmit
darbiem, ko reprezentēja daži autori – Vilhelms Purvīts, Janis
Rozentāls, Jānis Roberts Tillbergs. 2. novembrī Purvītis, rakstot Rīgas
pilsētas valdes Izglītības nodaļai, bija spiests secināt: “.. latviešu
mākslinieku nodaļa muzejā atrodas tik bēdīgā stāvoklī, ka, informējot
ārzemju apmeklētājus par Latvijas mākslu, mēs nezinām, ko teikt..”1
Vilhelms Purvītis apzinājās, ka viņam priekšā grūts uzdevums –
izveidot plašāku pārskatu par latviešu mākslu tās vēsturiskā virzībā.
Tomēr visbūtiskākais Purvīša izpratnē bija tagadnes dzīvais process,
kam tika pievērsta direktora nedalīta uzmanība. Līdztekus iepriekšējos
gados radītu mākslas darbu iegādei muzeja vadība aktīvi strādāja pie
tolaik jauno mākslinieku kolekcijas veidošanas. Ir labi redzama muzeja
vadības vēlme radīt pēc iespējas plašāku latviešu toreizējās jaunās
mākslas krājumu, aptverot visdažādāko veidu un grupējumu daiļrades
spektru. Krājuma papildināšanai nebija gadījuma raksturs kā muzeja
darbības pirmajā periodā, kad krājumu galvenokārt noteica dāvinājumi.
Purvītis jau uzreiz parādīja sevi kā radikāli un tālredzīgi
domājošu muzeja vadītāju, kas prot novērtēt parādības ne tikai konkrētā
mirkļa nozīmē, bet arī nākotnes izvērtējumā. 1920. gada pavasarī muzejā
notika pirmā Rīgas mākslinieku grupas izstāde. Plašā pārskatā pirmo
reizi skatītāju un mākslas pazinēju priekšā nostājās toreizējie jaunie,
karu un revolūciju ceļus izgājušie mākslinieki. Tieši viņi turpmākajās
desmitgadēs noteica latviešu mākslas vērā ņemamo virzību. Būdams ļoti
erudīts mākslas zinātājs un vērtētājs, Purvītis apzinājās šo
mākslinieku darbu iegādes nozīmi tālākai muzeja darbībai. Rīgas
pilsētas valdes sēdē gleznu iegādei no izstādes muzejam tika atvēlēti
10 000 Latvijas rubļu. Ar piešķirto naudas summu komisija rīkojās ļoti
ekonomiski, iztērējot šim nolūkam tikai 7120 rubļu. No Rīgas
mākslinieku grupas izstādes daudzu pārrunu un pārliecināšanas rezultātā
muzejs iegādājās Romana Sutas, Oto Skulmes, Valdemāra Tones, Konrāda
Ubāna, Ģederta Eliasa, Jēkaba Kazaka, Niklāva Strunkes un Eduarda
Lindberga darbus (kopskaitā astoņus).
20. gs. 20.–30. gados līdzekļi mākslas darbu iegādei tika
izdalīti no pilsētas un iekļauti muzeja gada budžetā, tos gan ne
vienmēr izdevās saņemt pilnā apjomā un savlaicīgi. Darbu iegādes
procedūra bija šāda: Purvītis, sekojot līdzi mākslas procesam,
aktuālajām izstādēm un krājuma vajadzībām, rakstīja vēstuli Izglītības
nodaļai, norādot, ka ir atvērta noteikta izstāde un būtu vēlams sasaukt
iepirkšanas komisiju. Tad, kad komisija bija apskatījusi mākslas darbus
un pieņēmusi lēmumu, Izglītības nodaļa informēja pilsētas valdi.
Savukārt par katru iespējamo pirkumu pilsētas valdes sēdēs tika
pieņemts lēmums naudas piešķiršanai jau konkrētu eksponātu iegādei.
Pirms tam bija notikušas sarunas ar māksliniekiem, vienojoties par
pirkšanas cenu. Autori, protams, vienmēr prasīja augstāku cenu, nekā
pilsēta varēja maksāt. Vilhelmam Purvītim piemita īpašas spējas
ievērojami samazināt prasītās summas, ekonomējot budžetu un radot
iespēju iepirkt vairāku mākslinieku darbus. Visbiežāk autori piekrita
cenu pazemināt, bet bija arī atsevišķi gadījumi, kad tas neizdevās. Tad
no pirkuma atteicās. Tas neveicināja muzeja popularitāti mākslinieku
vidū. Neizbēgamas bija arī mākslinieku sūdzības par muzeja iepirkumu
pamatotību vai neatbilstību priekšstatiem par to, kā jāveido muzeja
krājums. Piemēram, grafiķis Rihards Zariņš, sūdzoties, ka Pilsētas
mākslas muzejs ignorē viņa darbību, rakstīja pilsētas vadībai:
“Pilsētas mākslas muzejs jau tā kā tā nevarēs iztikt latviešu
mākslinieku rindā bez maniem raksturīgiem darbiem, bet man personīgi,
zināms, būtu patīkamāki jau dzīvojot notikt muzejā nekā pēc manas
nāves.”2
20. gadu sākumā iepirkšanas komisijas sastāvā darbojās pilsētas
galva Alfrēds Andersons, profesors Vilhelms Purvītis, Izglītības
nodaļas vadītājs R. Bērziņš un revīzijas komisijas priekšsēdētājs E.
Eihmanis. Atsevišķos gadījumos mākslinieki tika pieaicināti, bet,
domājams, tā nebija regulāra sistēma, un par to vēlāk tika saņemti
daudzi pārmetumi. Reizēm arhīva dokumentos parādās pieaicināto vārdi,
piemēram, tēlnieks Burkards Dzenis un gleznotājs Pēteris Kundziņš.
1920. gadā, lai iegādātos darbus no Neatkarīgo mākslinieku vienības
izstādes, iepirkšanas komisijā tika uzaicināts Jānis Roberts Tillbergs,
kurš no šī pienākuma kategoriski atteicās: “Caur šo man tas gods
paziņot, ka diemžēl nevaru ņemt dalību 10. maijā sasauktajā gleznu
iegūšanas komisijā aiz ļoti nopietniem motīviem. Pievest visus motīvus
atrodu te par neiespējamu; gribu tikai konstatēt, ka vispārīgi nespēju
sekot tam virzienam, kāds ieturēts pie pēdējo gleznu iegūšanas muzejam,
nedz arī saprast muzeja direktora kā noteicošās personas rīcību pie šīs
iegūšanas.” 3 Tillbergam nepieņemama bija jauno māksliniecisko
eksperimentu demonstrēšana Pilsētas mākslas muzejā. Nepatiku vēl vairāk
saasināja Purvīša visādi veicinātā darbu iegāde no izstādes.
Gadu gaitā līdz ar pilsētas ierēdņu amatu nomaiņu, izmainījās arī
iepirkšanas komisijas personālsastāvs. Vienīgais nemainīgais visus šos
gadus bija Vilhelms Purvītis. Līdz ar to ar pilnu pārliecību varam
teikt, ka Pilsētas mākslas muzeja krājumu 20.–30. gados ir veidojis
Purvītis viens pats. Nedomāju, ka pilsētas ierēdņi to kaut kādā veidā
ietekmēja.
Pārskatot darbu sarakstu, kuri iegādāti 20.–30. gados, nav šaubu
par to māksliniecisko kvalitāti un vērtību Latvijas mākslas vēsturē.
Laikā no 1919. līdz 1940. gadam muzeja kolekcija tika papildināta ar
651 eksponātu, no kuriem lielākā daļa bija pirkumi no latviešu
māksliniekiem. Vidēji gadā muzejs ieguva savai kolekcijai apmēram 22
latviešu mākslinieku darbus. Mākslas darbi tika iegūti no
personālizstādēm, grupu izstādēm un kopizstādēm, kas notika gan muzeja
telpās, gan citur. Bieži eksponāti tika iegādāti darbnīcās. Purvīti
vadīja vēlme veidot kolekciju, kas sniegtu maksimāli plašu un
pārskatāmu latviešu tālaika tēlotājas mākslas kopainu, kur galvenais
kritērijs bija mākslinieka talants un konkrētā darba kvalitāte.
Cīņa par finansējuma piešķiršanu muzeja iepirkumu vajadzībām bija
pietiekami skarba un atkārtojās ik gadu ar neapskaužamu regularitāti.
Arhīva dokumentos bieži atrodam Purvīša rakstītas neapmierinātas
vēstules. Tika pārmests Izglītības nodaļai, ka muzeja administrācija
nezina, ar cik lielām summām mākslas darbu iegādei tā faktiski var
rēķināties. Muzeja vadība sūkstījās, ka nav iespējams sastādīt noteiktu
plānu darbu pirkšanai. Atsevišķos gadījumos situācija muzejā, liekas,
bijusi tik kritiska, ka Purvītis bija spiests rakstīt: “Apstākļi muzejā
sakarā ar mākslas darbu iegādāšanu un arī lielā mērā ar
visnepieciešamāko remontu darbu izvešanu ir radījuši priekš muzeja
direktora situāciju, kura nevar ilgāki vilkties, un viņš būs spiests no
muzeja vadīšanas atteikties.”4 Šāds drauds bija pietiekami ietekmīgs,
jo pilsēta nevienu brīdi nepieļāva domu par cita atrašanos šai amatā.
Viens no galvenajiem Purvīša argumentiem finansējuma
palielināšanas nepieciešamībā bija ārzemju speciālistu pieaugošā
interese par latviešu mākslas parādībām. “Latvijas glezniecībai ir
vislabākās izredzes reprezentēt mūsu kultūru sveštautībnieku priekšā.
To skaidri redzējām pāris nedēļas atpakaļ, kad Rīgā bija ieradies
Francijas Kultūras ministrijas mākslas departamenta direktors Brousel
kungs ar nolūku iepazīties ar mūsu mākslām. Tikpat muzejos, kā
akadēmijā Brousel k-gs bija pilnīgi pārsteigts no latvju glezniecības
augstā līmeņa un no viņas izredzes nākotnē, kas sevišķi uzkrītot,
novērojot citu lielo kultūras tautu glezniecības atslābšanu jeb pat
galīgo sabrukšanu. Ņemot vērā tādu lielākās mākslas tautas
reprezentanta un speciālista atsauksmi, nebūtu pielaižama muzeja jau tā
mazo līdzekļu samazināšana, bet būtu darāms viss, lai pabalstītu taisni
šo mākslas nozari, kurai arī pēc muzeja direkcijas pārliecības ir
paredzama spoža nākotne.”5
Mākslas darbi tika iepirkti gandrīz no katras izstādes, kas
notika muzejā, kur reprezentējās visu grupu un mākslinieku biedrību
pārstāvji: Rīgas mākslinieku grupa, Neatkarīgo mākslinieku vienība,
“Sadarbs”, “Zaļā vārna”, mūksalieši, Latviešu tēlojošo mākslinieku
biedrība, Latvju mākslinieku biedrība, Latvijas tēlojošo mākslinieku
arodbiedrība, – tās visas piesaistīja iepirkšanas komisijas uzmanību.
Biedrības, būdamas ieinteresētas darbu iegādē, parasti deva muzejam
visas priekšrocības gleznu iegūšanā. Ievērotas tika arī mākslinieku
personālizstādes muzejā, kā arī citur notiekošās. Daudzi mākslinieki
paši aicināja iepirkšanas komisiju ierasties uz viņu izstādēm un
piedāvāja darbus pirkšanai.
Ipaši bagāts mākslas darbu iepirkšanā bija 1925. gads, kad muzeja
kolekcijā no iegādātajiem 37 mākslas darbiem 32 bija latviešu
mākslinieku darināti, t. sk. Jaņa Rozentāla diplomdarbs “No baznīcas”,
“Firstienes Š. Līvenas portrets”, Jāņa Roberta Tillberga “Jāņa Raiņa
portrets”, pieci Sigismunda Vidberga tušas zīmējumi, deviņi Niklāva
Strunkes akvareļi un zīmējumi, Rūdolfa Pērles glezna “Dzīves ceļš”,
Voldemāra Matveja “Madonna”, Jāņa Pūpola, Helmuta Markvarta, Ugas
Skulmes, Artura Bērnieka u.c. autoru darbi.
Ievērojami pirkumi tika izdarīti lielajās Latvijas mākslinieku
kopizstādēs, kur bija iespējams iegūt plašāku ieskatu mākslas procesos.
Piemēram, no Latvijas 10 gadu jubilejas izstādes 1928. gadā muzejs
nopirka Aleksandras Beļcovas, Pētera Kundziņa, Kārļa Miesnieka, Oto
Skulmes, Franciska Varslavāna, Kārļa Brencēna un Kārļa Jansona darbus.
To skaitā bija tādi izcili sniegumi kā, piemēram, Kārļa Miesnieka
“Pilsētnieces”, Kārļa Brencēna “Melnās bārkstis”, Franciska Varslavāna
“Ormanis” un Kārļa Jansona ģipsī veidotais Augusta Deglava kapa
pieminekļa fragments.
Lai mākslas ainu padarītu pēc iespējas pārliecinošāku, 30. gados
muzeja vadība atbalstīja darbu iepirkšanu arī no Latvijas Mākslas
akadēmijas studentu izstādēm, bet 1931. un 1933. gadā iegādājās gleznas
un zīmējumus no Rīgas Tautas augstskolas izstādēm.
Nozīmīgākais muzeja kolekciju papildinājums bija glezniecībā.
Zīmējumi, akvareļi un grafikas darbi tika iepirkti samērā nedaudz.
Iespējams, šeit mazliet izpaudās Purvīša subjektīvisms. Viņš
gleznieciskās vērtības vērtēja augstāk par citām. Grafiķi latviešu
mākslā 20.–30. gados bija skaitliskā mazākumā un viņu darbība nebija
tik aktīva. Tomēr Vilhelms Purvītis centās iegādāties arī grafiķu
darbus, kuru vidū prioritāte bija Sigismundam Vidbergam. Zināmu
neizpratni izraisa tas, ka netika nopirkts neviens Kārļa Padega darbs,
kaut gan Purvītis kā akadēmijas pedagogs visādi bija atbalstījis Padega
mākslinieciskos centienus. Kas atturēja muzeja vadību? Nedomāju, ka
Purvītis neprata saskatīt Padega kompozīciju vērtību, ja viņš nopirka
darbus pat no tādiem īpatņiem kā Voldemārs Irbe, Arturs Bērnieks un
Miķelis Pankoks.
Vissliktākā situācijā muzejā bija tēlniecības kolekcija. No
Latvijas māksliniekiem tajā bija reprezentēti tikai daži autori ar
nedaudziem darbiem: Kārlis Jansons (1), Rihards Maurs (1), Arturs
Bērnieks (2), Miķelis Pankoks (1), Konstantīns Rončevskis (5), Gustavs
Šķilters (2), Burkards Dzenis (2) un Teodors Zaļkalns (3). 1927. gadā
Purvītis rakstīja pilsētas valdei: “Tā kā latviešu tēlniecība muzeja
krājumā ir maz pārstāvēta, lūdzu nopirkt kādus Rončevska, Zāles un
Zaļkalna darbus.”6 No iepriekš minētā uzskaitījuma varam secināt, kuri
no Latvijas tēlniekiem baudīja muzeja vadības uzmanību. Reizēm Purvītim
pat preses slejās pārmeta, ka viņš pārāk atbalstot sveštautieti
Konstantīnu Rončevski.
Divdesmit darbības gados mākslas darbi bija iepirkti no 187
personām un kopā ar nedaudzajiem dāvinājumiem sasniedza iespaidīgu
skaitli – 651. Llielākās kolekcijas muzejā bija izveidojušās šādiem
autoriem: Jānis Valters (34), Indriķis Zeberiņš (19), Janis Rozentāls
(17),Niklāvs Strunke (16), Sigismunds Vidbergs (15), Vilhelms Purvītis
(14), Aleksandrs Štrombergs (13), Romans Suta (10), Jēkabs Kazaks (9),
Jānis Jaunsudrabiņš (9), Hermanis Grīnbergs (9), Rūdolfs Pērle (8),
Ansis Cīrulis (8), Ģederts Eliass (7), Jūlijs Feders (7), Kārlis
Brencēns (7), Oto Pladers (7), Konrāds Ubāns (7). Pārējie mākslinieki
bija pārstāvēti ar 1–6 darbiem.
Jāatzīmē, ka paralēli Rīgas pilī darbojās 1920. gadā dibinātais
Latvijas Valsts mākslas muzejs, ko vadīja tēlnieks Burkards Dzenis,
kurš līdzvērtīgi Purvītim ieņēma šo amatu visu Latvijas brīvvalsts
laiku. Tas bija valsts veidots, uzturēts un finansēts muzejs, kura
uzdevums bija valstiskā līmenī komplektēt un saglabāt Latvijas mākslas
kolekciju. Pilsētas mākslas muzejam tika piešķirti salīdzinoši mazāk
līdzekļu nekā valsts muzejam. Tomēr tam bija citas priekšrocības –
speciāli muzeja vajadzībām būvēta prestiža celtne pilsētas bulvāru
lokā, iespēja organizēt daudzveidīgas izstādes, direktora nemainīgā
autoritāte. Lai gan abu muzeju komplektēšanas koncepcijas bija ļoti
līdzīgas, tas netraucēja abiem veiksmīgi pastāvēt un darboties Rīgas
kultūrvidē. Ieguvēji no šādas darbības bija apmeklētāji un galvenokārt
latviešu mākslinieki, kuru darbus iepirka ievērojamā daudzumā. Ja
salīdzina ar iepirkumu procesu šodien, atšķirība ir liela gan paša
procesa organizēšanā, gan finansējuma apjomā.
Pašlaik Latvijas mākslas kolekcija koncentrējas vienuviet –
tagadējā Valsts Mākslas muzejā, ko varam uzskatīt gan par Rīgas
pilsētas mākslas muzeja, gan bijušā Latvijas Valsts mākslas muzeja
pilntiesīgu mantinieku. |
| Atgriezties | |
|