VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latviešu mākslas salonu vēstures pirmās lappuses. 1909–1911 Kristiāna Ābele Meklēdama precizējumus grāmatai par mākslinieku Pēteri Krastiņu, atdūros pret neskaidrībām, kas saistās ar latviešu pirmajiem mākslas saloniem Rīgā ap 1910. gadu. To izveidošānās un darbība publikācijās bija raksturota aptuveni un kļūdaini, taču pēdējā laikā atklājušies fakti, kas ļauj gan iezīmēt jauno salonu lomu Rīgas kultūrvidē, gan ielūkoties to veidotāju sejās un likteņos. | |
| |
| Stāstu varētu iesākt 1909. gada adventes laikā ar Jaunsudrabiņa vaicājumu, kas "vainīgs, ka Rīgā, kura kulturelā ziņā ieņem starp Krievijas pilsētām vienu no pirmajām vietām, glezniecības māksla ir nostādīta bārenes lomā" un latviešu gleznotāju lielākā daļa joprojām dzīvo Pēterburgā. Viņš secināja, ka "pāri visām lietām ir vajadzīgs mākslas salons, kur varētu gleznotāji izstādīt savus darbus", un pārdomas noslēdza ar vēsti, ka tādu salonu - nelielu, bet glītu - šajās dienās Aleksandra ielā 17 atver fotogrāfs Jānis Rieksts. Divstāvu koka nams ar Brīvības ielas numuru 41 tagad atjaunots, tiesa, ne labākajā veidolā, bet tolaik, kad viss mājas augšstāvs bija tikko izīrēts Rieksta kunga "fotogrāfiskajai mākslas iestādei", Jūlijs Madernieks savā reportāžā jau īsi pirms Jaunsudrabiņa atzīmēja, ka bez darbnīcas telpām tur ir vēl viena lielāka zāle ar blakus istabām, kuras nolemtas izstādēm. "Šo mākslas fotogrāfa J. Rieksta pasākumu," viņš rakstīja, "varam apsveikt ar vissiltākām simpātijām. Tas mums pagaidām var izvērsties par nopietnu mākslas veicināšanas faktoru, kuram vēl vairāk nozīmes, ja ievērojam latviešu mākslinieku lūguma atraidošu atbildi sarīkot pilsētas muzeja telpās nākošo vasaru gleznu izstādi." 1910. gada janvārī Rieksts atvēra ekspozīciju, kurā bija pārstāvēti dažādu paaudžu, tautību un līmeņu Baltijas mākslinieki - Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis, Teodors Krauss un Gerhards fon Rozens, Bernhards Borherts un Eva Margarēte Borherte-Šveinfurte, Jānis Jaunsudrabiņš, Lūcija fon Mīrama, Ivans Tihomirovs, Rūdolfs Vilciņš un nelaiķis Voldemārs Zeltiņš. Turpat varēja iegādāties arī Pētera Šteinberga keramiku un Helēnas Etolēnas tekstilijas. Atsauksmēs uzslavas mijās ar pārmetumiem par neredzētu darbu trūkumu, pārblīvētību, spilgtāko talantu nolaišanos līdz baltiskai pelēcībai un citiem īstiem vai šķietamiem grēkiem. Pavasarim tuvojoties, avīžraksti liecināja, ka Rieksta privātuzņēmumā saskatāma arī reakcija uz neveiksmēm priviliģētas un ar mājvietu pilsētas muzeja namā nodrošinātas sabiedriskas organizācijas - Rīgas Mākslas biedrības (Rigaer Kunstverein) - izstāžu politikā un sadarbībā ar vietējiem māksliniekiem. Protams, patiesā aina nebija tēlojama tik melnbaltos pretstatos, kā šķita dažam laikabiedram, tomēr saprotams arī jautājums, kāpēc Baltijas jaunākā māksla skatāma nevis reprezentablajā mūzu templī, bet darbīgā fotogrāfa krietni necilākajā mājoklī. Rīgas veidošanās par 20. gadsimta kultūras lielpilsētu bija tik sarežģīts iekšējas pretestības pārvarēšanas process, ka vērotājos pat modās bažas par Rieksta uzņēmējdarbības šķeltniecisko ietekmi uz rīdzinieku orientēšanās spējām - ja nu cilvēki apjūk un, nespēdami izvēlēties starp divām mākslas iestādēm, neapmeklē nevienu? Rieksta nākamais solis salona saimnieka lomā bija iepriekšējā rudenī no dzīves aizgājušā Voldemāra Zeltiņa studiju izstādīšana. Pasākumu atklāja 1910. gada 4. aprīlī pēc vecā stila un pēc paredzētā mēneša pagarināja vēl uz vairākām nedēļām. "No visas izstādes gavilējošs, brīvs iespaids. Tā teikt protests pret veco rutīnu. Brīvu roku izsvaidītas mirdzošas pērles," rezumēja Pāvils Gruzna, un citviet presē bija lasāms vēlējums, lai Riekstam izdodas iecere parādīt rīdziniekiem Ādama Alkšņa mantojumu. Šis nodoms nepiepildījās, un īstenošanu nesagaidīja vēl kāda ideja - "Ilustrētā Žurnāla" 1925. gada maija numurā redzams Riharda Zariņa darināts vāka zīmējums ar tekstu "Latvju māksla. I sējums. 1909. Apgādājis J. Rieksts Rīgā", un Janis Rozentāls recenzijā par trešo "Baltijas mākslas gadagrāmatu" (Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen) 1910. gada pavasarī izteicis šaubas, ka "tamlīdzīgs latviešu izdevums, kā to nodomājis uz šī gada jubilejas dienām J. Rieksta kungs, būs vairāk nekā vienreizējs pasākums". Ar jubileju visticamāk bija domāti vai nu vispārējie latviešu dziesmu svētki līdz ar latviešu mākslas izstādi, vai arī cara Nikolaja II viesošanās Rīgā, taču latviešu mākslas gadagrāmatas mūsu rīcībā nav, un materiāli, ko fotogrāfs tai bija gatavojis, droši vien sadega kopā ar viņa pārējo arhīvu Otrajā pasaules karā. Jūlijā Rieksta salonā notika Rīgas daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas un gleznošanas skolas audzēkņu darbu izstāde, bet novembrī uzņēmuma vienīgo darbības gadu noslēdza Anša Cīruļa keramikas skate bez ieejas maksas un ar cerību, ka tā dēvētā mākslas podniecība uzlabos finansiālo situāciju. Tomēr gandrīz tūdaļ izplatījās vēsts, ka "J. Rieksta mākslas salons, kuru glezniecības draugi apsveica ar lielu sajūsmu, publikas kūtrības dēļ beidzis darboties". Papildieguldījumi salona uzturēšanā bija pārāk lieli, tāpēc Rieksts no blakuslietas atteicās, tikai jānožēlo, ka arhīva bojāejas dēļ no šīs epizodes palicis viņa pamatnodarbei, garajam mūžam un interesēm neatbilstoši maz skatāmu liecību. Noskumušie Rīgas mākslas entuziasti ar cerībām raudzījās uz Ķeniņu skolas namu Tērbatas ielā 15/17, jo 1910. gada decembrī parādījās ziņa, ka Pētera Saulīša grāmatu un mākslas tirgotavas mākslas nodaļa tur paplašināta par salonu, kas pēcāk lielākoties dēvējās par Saulīša-Meldera (Saulit-Melder) latviešu mākslas salonu. Gada gaitā skolu nams jau bija uzņēmis lietuviešu mākslas izstādi Lieldienu brīvdienās un "Jaunatnes savienības" izstādi vasarā. Toties ap 1911. gada Lieldienām, kad Saulīša tirgotavas apgādā ar novēlošanos iznāca žurnāla "Zalktis" 1910. gada 8. numurs, salons reklamēja Artura Bērnieka, Krišjāņa Ceplīša, Anša Cīruļa, Burkarda Dzeņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Pētera Kalves, kāda Krastiņa (droši vien Jūlija), Jāņa Kugas, Jaņa Rozentāla, Pētera Šteinberga, Aleksandra Štrāla, Arnolda Tigina, Leontīnes Zēbaueres, Jaņa Zegnera un Voldemāra Zeltiņa darbus. Aprīļa preses ziņās par salonu arvien vairāk uzmanības tika pievērsts no ārzemēm pārbraukušā Pētera Krastiņa sniegumam, un drīz vien tā parādīšana īpašā izstādē ieguva izcila mākslas notikuma reputāciju, liekot pat šaubīties, vai kādam no kolēģiem pietiks drosmes piepildīt salona telpu pēc tam. "Viņš tagad pēkšņi nolaidies mūsu priekšā līdzīgs ugunsputnam pasakā," jūsmoja Jaunsudrabiņš, "un mums gribas tvert un turēt to, lai, kaut arī putns aizlaistos, mums rokā paliktu zelta spalva." Sīkziņas neieskaitot, izstāde apcerēta vairāk nekā desmit rakstos, tomēr atsauksmju krāšņumam skarbu pretmetu veidoja pasākuma niecīgā apmeklētība un fakts, ka tajā izdevās pārdot tikai divus nelielus darbus. Plašie apraksti, reprodukcijas nākamā gada žurnālā "Domas" un 20. gadu avotos konstatējamā vairāku gleznojumu piederība salona īpašniekam ļauj iztēloties šo izstādi precīzāk nekā jebkuru citu no abu salonu rīkotajiem mākslas notikumiem. Tā ielika pamatus Krastiņa veikuma reputācijai, un bez šī pasākuma Latviešu mākslas veicināšanas biedrība visticamāk nebūtu tuvākajos gados apzinājusies nepieciešamību savākt jau smagi slimā mākslinieka trauslo mantojumu. Krastiņa izstādes laikā avīžu lasītāji uzzināja, ka Saulīša-Meldera salons laidis klajā latviešu mākslas pastkartes ar gleznu reprodukcijām, skulptūru un keramikas trauku grupām, kā arī paša salona iekšskatiem. Līdz šim izdevies atrast divus moderno sīkiespieddarbu paraugus ar 1911. gada pasta zīmogiem, un cerams, ka reiz ieraudzīsim arī kādu no no piedāvātajiem interjera attēliem. Laikrakstos atspoguļota salona darbība no 1910. gada beigām līdz 1911. gada beigām, parādot, ka "drosminieka" lomai ar savu izstādi pēc Krastiņa ļāvies jaunais Atis Maizītis, kura pēdas drīz pagaisa Krievijā, bet rudenī atkal ierīkota jaukta ekspozīcija ar dažādu mākslinieku darbiem, keramikas nodaļā piedāvājot Cīruļa un Šteinberga jaunākos izstrādājumus, bet tēlniecībā - Burkarda Dzeņa kaltas vara saktas. Tomēr diez vai salons pastāvējis līdz 1913. gadam, kā grāmatā "Latvju māksla" (1925) apgalvojis Jānis Dombrovskis. Fotogrāfs Jānis Rieksts ir Latvijas kultūras vēsturē pazīstama personība, turpretī vairākos 20. gs. 70.-80. gadu izdevumos minētais "mākslas salona īpašnieks P. Saulīte-Melderis" - no pētnieku kļūdas radusies fikcija, kuras vietā būtu rakstāms cita cilvēka vārds. Droši vien katrs būs redzējis kādu no 1911. gada fotouzņēmumiem ar Krišjāni Baronu Burtnieku nama iemītnieku un viesu pulkā. Personu uzskaitījumā, kas atkārtojas no publicējuma publicējumā, zināma nenoteiktība saistās ar jaunekli, kas nostājies uz lieveņa tūdaļ aiz gaišajā uzvalkā tērptā Pāvila Gruznas blakus pasīkajam Jānim Zālītim. Vienā izdevumā viņš dēvēts par Jāni Medeni, citā - par J. Melderi bez kristāmvārda norādes. Taču par drošu avotu jāatzīst attēla anotācija vienā no žurnāla "Nedēļa" 1926. gada marta numuriem, jo šī persona bija tā izdevējs un galvenais redaktors Jānis Melderis, kura bojāeja autosacīkstēs dažus mēnešus vēlāk kļuva par iemeslu atskatam uz dēkainu likteni. Meldera dzīves dati un 20. gadu svarīgākie darbi minēti rādītājā "Latviešu periodika", tomēr viņš būtu ierakstāms arī mākslas vēsturē kā Ķeniņu nama mākslas salona īstais izveidotājs. Tā kā Rīgas adrešu grāmatās Pēteris Saulītis kā īrnieks Tērbatas ielā 15/17 atzīmēts vienīgi 1908. gadā, bet dažos nākamajos viņa vietā jau rakstīta Rozālija Saulīte, jāpieņem, ka grāmattirgotājs, kura vārds tika saglabāts uzņēmuma nosaukumā, ap šo laiku miris. Drīz pēc tam lielpilsētā apmetās 1890. gadā Rūjienas pusē dzimušais Pērnavas reālskolas absolvents Jānis Melderis, spēlēdams nelielas lomas Jaunā Rīgas teātra izrādēs, iestādamies darbā Saulīša grāmatu veikalā, apprecēdams agrākā īpašnieka atraitni un papildinādams sievas mantotā uzņēmuma darbalauku ar mākslas salona ideju. Jauneklis metās polemikā ar Jāni Dombrovski par mākslinieciskiem jautājumiem, parakstīdams šīs "balsis iz publikas" kā "Jānis Melderis, mākslas salona īpašnieks", un viņa paša sacerētas noteikti ir arī salona jaunumiem veltītās laikrakstu ziņas, kas publicētas ar kriptonīma -m- variantiem vai dažos gadījumos ar abiem iniciāļiem. 1911. gadā Rozālija un Jānis uzņēmuma nosaukumā parasti lietoja abu uzvārdu apvienojumu, saglabājot tajā Saulīša kunga vārda iniciāli, un šis salikums droši vien arī kļuva par līdzšinējo pārpratumu cēloni. 1912. gada adrešu rādītājā Rozālijas Saulītes vietā nākusi Rozālija Saulīte-Meldere, grāmatu un rakstāmlietu tirgotavas īpašniece, savukārt 1913. gada izdevumā nav ne Rozālijas, ne piemērota Jāņa Meldera, vedinot domāt, ka viņi līdzīgi Ķeniņiem uz laiku atstājuši Rīgu sakarā ar Tērbatas ielas skolu nama pārdošanu, vai arī ģimeni izšķīrusi Rozālijas pāragrā nāve, par ko bez hronoloģiska precizējuma rakstīts Meldera biogrāfijās. 1914.-1918. gadā viņš Valkā strādāja par avīzes "Līdums" administratoru un piedalījās Zemnieku savienības nodaļu dibināšanā, bet bermontiādes laikā iestājās latviešu armijā, kalpodams kā Rīgas komandanta adjutants. 1920. gadā Melderis kopā ar Alfrēdu Puricu lika pamatus "Ilustrētajam Žurnālam", un dzīves atlikums galvenokārt bija veltīts periodikas izdošanai, 1923. gadā pārņemot žurnāla "Nedēļa" vadīšanu. 1919. gada Latviešu retrospektīvajai mākslas izstādei Melderis bija devis četrus Pētera Krastiņa darbus un Aleksandra Romana diplomdarba studiju. 1925. gadā vairāki no šiem dārgumiem un vēl kāds Voldemāra Zeltiņa gleznojums kā Meldera īpašums parādījās "Ilustrētā Žurnāla" rakstos par šiem māksliniekiem. Viņa dzīves pēdējos mēnešos dažus no tiem nopirka Latvijas valsts mākslas muzejs, bet vēl Otrā pasaules kara vasarās Jānis Krēsliņš (vecākais) Jāņmuižas Saulītēs pie mātes māsīcām, kas bija Meldera māsas, vērojis Pētera Krastiņa gleznas, kuru liktenis nav zināms. Kad Melderis bija miris, kolēģi piemiņas rakstos iezīmēja viņa rakstura īpatnējākos vilcienus: "Lietā, kuru tas bija iemīlējis, viņš nepazina baiļu vaj nosvērtu aprēķinu. Viņa dzīvē un darbībā bija daudz žestu, daudz ierosmes un centienu iziet uz plašāka ceļa. Bet tad nāca nerēķināšanās ar īstenību un - neizbēgama atkāpšanās. Un tad atkal Jānis Melders īsā laikā, pat vienā momentā, atrada jaunu izeju un sekoja tai ar retu aizraušanos." Šķiet, nerēķināšanās ar īstenību bija svarīgs priekšnoteikums, bez kura mākslas salona veidošanai tolaik pat nevarētu pieķerties, bet tālāk patiesības spēku ieguva Rozentāla 1910. gada atzinumi par mākslas stāda vārīgumu ar atgādinājumu, ka "mums to jau vairākkārt mācījis visu mūsu māksliniecisko pasākumu un žurnālu īsais mūžs". Tā kā vizuālās mākslas popularitāte 20. gs. sākuma pilsētnieku turīgajā daļā krietni atpalika no Rīgas uzplaukuma citās jomās, pirmie saloni viens pēc otra cieta komerciālu fiasko. Taču ekonomiski pārsteidzīgie uzņēmējdarbības pasākumi bija ļoti savlaicīgi kā vietējās mākslas dzīves dažādotāji. To īstenošanas gados māksla Rīgā bez pilsētas muzeja nama ne tikai skolu brīvdienās, kad izglītības iestādes reizēm atvēlēja savas telpas izstādēm, ieguva vēl dažas publiski pieejamas "pieraksta vietas", kuru piedāvājums palīdzēja sajust aktuālo mākslas procesu. Jāņa Meldera personības noskaidrošana aizkavētos, ja Jānis Krēsliņš (vecākais), lasīdams Jāņa Kalnača monogrāfiju "Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā: 1941-1945" (2005), nebūtu kavējies atmiņās par saviem tālaika mākslas iespaidiem. Tēmas apguve būtu nepietiekama bez iespējas iepazīt materiālus no Pētera Korsaka fotoarhīva un Laimoņa Oša kolekcijas. Vairāk par latviešu pirmajiem mākslas saloniem un to saimniekiem uzzināsiet sērijas "Materiāli Latvijas mākslas vēsturei" turpinājumā - Rūtas Kaminskas sastādītajā rakstu krājumā "Pilsēta. Laikmets. Vide", kas iznāks 2007. gadā. | |
| Atgriezties | |
