VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jaunas valodas gaidās. Radikāla mākslas mantojuma inventarizācija Austrumeiropai var sagādāt iespēju definēt moderno pasauli Tas, ka neviens vēl nav uzņēmies sarakstīt Latvijas padomju laika mākslas vēsturi, bet Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sagatavotais 20. gadsimta otrās puses mākslas ekspozīcijas pirmais variants raisīja tik maz un negribīgas diskusijas, ir simptomātiski. Simptomātiski šodienas situācijai, kad mākslas apskatei vairs nepietiek ar faktoloģiski hronoloģisko pieeju. Bet dekonstruktīvam skatījumam, kur katrs mākslas darbs tiek tverts kā zīmju kopums, kas muzejam, kuratoram, rakstniekam jāinterpretē, pagaidām vēl nepietiek zināšanu un drosmes. Dekonstruēt nozīmē atklāt mākslas darba slēptās nozīmes un to pretrunīgumu. Tas var izpaust nacionālās skolas autoritātei netīkamas patiesības. Bet tās neatklāt nozīmē atstāt mākslas darbu aizslēgtu un aizmirstu abstraktā vēstures plūdumā. Pasivitāti Latvijas padomju laika mākslas apzināšanā var raksturot arī kā gaidas pēc jaunas valodas, kurā runāt par šo mākslu. Un šajā situācijā Latvija nav viena. Kā liecina pieaugošā komunikācija, šādas gaidas nodarbina visas bijušā Austrumu bloka valstis no Slovēnijas līdz Moldāvijai un Krievijai. Kas būs šī jaunā valoda? Identitātes (ticība, ka indivīds, nācija u.c. ir unikāls un nedalāms veidojums) un dekonstrukcijas diskursa savienojums? Vai varbūt gluži jauns semantisks veidojums? Šī raksta mērķis ir vēlreiz uzsvērt Austrumeiropas mākslas vēstures rakstīšanas nozīmīgumu, uzrādīt dažas būtiskākās problēmas un ieskicēt potenciālo ceļu uz šo mērķi. Lai gan rakstā uzsvars ir uz padomju laika mākslu, apskatītās problēmas bieži attieksies arī uz mākslu pirms 1945. gada un dažkārt arī uz mākslu pēc 1991. gada. |
