VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Eksotiski motīvi Latvijas komponistu mūzikā Orests Silabriedis Nesen britu radiostacijas Classic FM veiktā aptaujā tika noskaidrots patlaban populārākais britu klasiskās mūzikas komponista skaņdarbs - Reifa Vona Viljamsa opuss vijolei un orķestrim The Lark Ascending jeb "Cīrulis padebešos". Grūti iedomāties neizteiksmīgāku un iztēli mazrosinošāku mūziku, taču britiem patīk - šāda mūzika raksturojot viņu valsts (visticamāk Anglijas vidienes) rimto ainavu, kurā labi iederas pavasarīgi paklausīgs pionieris cīrulis. Var būt, ka ar latviešiem ir līdzīgi: aicināts izteikties par eksotiskiem skaņumotīviem Latvijas mūzikas panorāmā, atkal nonāku pie hrestomātiskās domas, ka latviešu komponistu pamatinterese ir un paliek galvenokārt latviskās vides iedvesmota. Viensētas un līdzenuma mūzika. Tā ir vēsturiski, sociāli un mentāli noteikta īpatnība, ko mēs vienkārši pieņemam. Kāda tur vēl eksotika! Jurjānu Andrejs, Ukrainas austrumdaļas pilsētā Harkovā vairākas desmitgades dzīvodams un būdams turieniešu dziļi respektēts mūzikas pedagogs un kritiķis, tomēr, šķiet, nav novērots ar austrumslāvu etniskās mūzikas paraugiem darbojamies (faktiski tā jau arī nav nekāda eksotika). Emilis Melngailis, Taškentā dzīvodams, iepazina un pierakstīja uzbeku un kazahu folkloru. Diemžēl Melngaiļa izveidotais kazahu dziesmu krājums atceļā uz Krieviju gāja zudumā, un šo dziesmu atbalsis komponista daiļradē, cik zinu, nav saklausāmas. | |
| Krievijas 19. gadsimta komponistu daiļradē Austrumu un Spānijas motīvi bija ļoti populāri, taču latvju skaņdari, lai arī Krievijā studējuši, šādiem iespaidiem nav ļāvušies. Vienīgi Emīls Dārziņš komponēja "Spāniešu romanci" ar visu skrejošo un šņācošo Gvadalkiviru. Saku "vienīgi", it kā būtu dienām rūpīgi racies cauri visām solo un kora dziesmām, visām poēmām un prelūdijām, visām sonātēm un simfonijām cerībā atrast kādas eksotiskas norādes. To, protams, neesmu darījis, taču, raugoties lielākās līnijās, manuprāt, iespējams izveidot nelielu kolekciju, kuras uzdevums patlaban būs ieinteresēt, nevis sistematizēt. Īsi pieskarsimies divām pirmās brīvvalsts operām un tad skatīsimies, kā pēc Otrā pasaules kara Latvijas komponistu interese par svešām zemēm iemiesojas skatienos uz Latīņameriku, Āfriku un Austrumu zemēm. Opera zem ūdens un ūdenī Pabeidzis "Baņutu" (pēc pirmizrādes datuma vērtējot, pirmo latviešu operu), Alfrēds Kalniņš ķērās pie operas "Salinieki" (otrajā versijā "Dzimtenes atmoda") un pārsteidza publikas prasīgāko daļu, atkal izmantojot libretista Artura Krūmiņa ne īpaši talantīgos pakalpojumus. "Baņutas" gadījumā mums bija darīšana ar puslīdz iedomājamiem ļaudīm iz Latvijas un Lietuvas senatnes, turpretim "Saliniekos" puse operas darbības notiek tumsas valdnieka Tulžņa zemūdens valstībā un, kā noprotams no mūzikas zinātnieces Vijas Briedes teiktā, dubļainā bedrē, kurā Tulznis nometinājis noslīcinātās salas Līgnas nepaklausīgos iedzīvotājus. Darbības kodols vērpjas ap gaismas garu Ilgnesu, kam salinieku garīgās pestīšanas labā operas finālā upurējas apskaidrotā Līgnas meita Daikna. Protams, sala uzpeld - pestīšanas akts ir noticis. Pie eksotiskiem gadījumiem šo vēlos pieskaitīt tādēļ, ka fantastikas elementi latviešu mūzikā ir ļoti reti, turklāt dzirdētie fragmenti liecina, ka, neraugoties uz libreta glupībām, muzikālais materiāls ir ievērības cienīgs. Gan Sudrabkalns savulaik rakstīja, ka nemelodiskās solistu partijas kā rečitatīvu asakas plēšot rīkles, gan Graubiņš teica, ka neesot brīvi plūstošu melodiju, taču tas tikai liecina, ka latviešu solodziesmas nepārspētais karalis Alfrēds Kalniņš bijis tuvu ekspresionismam raksturīgiem salomiskiem izteiksmes līdzekļiem, un arī orķestra tiesa šajā operā krāšņa, tēlaina un aizraujoša. Kritika bija runājusi, Kalniņš bija sagrauts. 1927. gadā viņš atstāja Latviju un pāri jūrai devās uz Ameriku. Desmit gadus vēlāk kāds Mārtiņš Jansons nāca klajā ar operu "Tobago", kuras pirmizrāde notika 1939. gada februārī. Komponists, būdams Kārļa Ulmaņa saimnieciski respektējamā, taču no mākslinieciskās izpratnes viedokļa apšaubāmā kabineta labi ieredzēts vīrs, nekautrējās piedāvāt ražojumu, kur viens no galvenajiem varoņiem, kā nojaušams no virsraksta, bija hercogs Jēkabs. Pēc Marisa Vētras apraksta spriežot, te bija gan palmas un pirāti, gan skūpsti un asinis, tiesa, viss vienā tonalitātē un ritmā. Kad visi bija izbrīnījušies, kāpēc ar smalku gaumi apveltītais operas direktors (viņš arī mūzikas kritiķis un komponists) Jēkabs Poruks pieļāvis Jansona "šedevra" klātbūtni Baltajā namā, pustukšās zālēs notikušas kādas padsmit krāšņi inscenētas izrādes. Beidzamo izrādi diriģējis pats autors, izraisot Marisa Vētras tēlotajā jūras laupītājā dzejisku iedvesmu, un divas rindas no operas izskanējušas ne gluži pēc rakstītā, proti - "šī mūzika vāja, un teksts ir tik prasts, ka, redziet, no kauna pat kuģim lūst masts...". Vētram atvilka no algas, un opera pazuda no skatuves. Simfonija ūdenī Cits "ūdensgabals" radās simfoniskajā pasaulē - Jāņa Ivanova savam laikam avangardiskā Ceturtā simfonija jeb "Atlantīda", kas pabeigta 1941. gadā. Tās tapšanu vienlīdz rosinājusi Platona rakstītā leģenda (krievu tulkojumā) par Atlantīdas nogrimšanu Atlantijas okeānā, kā arī jūtamie draudi Latvijas Republikas pastāvēšanai (darbs sākts 1939. gada ziemā). Starp citu, stāsta, ka Jānis Ivanovs īpaši interesējies par antīko kultūru - iepretim klavierēm viņam stāvējusi Milosas Veneras kopija, ko komponists 1939. gadā iegādājies par vairākiem simtiem latu. Vai nu Veneras, vai kādu citu iemeslu dēļ Ceturtajā simfonijā Ivanovs izmantojis sieviešu kori, un Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Latviešu simfoniskā pavārgrāmata" Oļģerts Grāvītis citstarp atcerējās, ka simfonijas Maskavas atskaņojuma laikā cienījami mūzikas profesori kā mazi puikas esot lēkuši kājās skatīties, kas tas par citsaules tembru, kurš iekļāvies orķestra skaņā (dāmas Čaikovska konservatorijas zālē neesot bijušas redzamas). Mēs zinām "Neptūnu" no Holsta "Planētām" un "Sirēnas" no Debisī „Noktirnēm", taču latviešu mūzikā šāds paņēmiens tika izmantots pirmoreiz - Ivanovam sieviešu balsis ir Okeāna meitas jeb okeanīdas, kas dzied pie gigantiskas Poseidona statujas. 1943. gada 8. septembrī Lielajā ģildē simfoniju diriģējis Bruno Skulte, simfonijas pirmatskaņojums translēts uz Vāciju, un šis fakts vēlāk negatīvi atsaucies uz Ivanova vēlmi iestudēt "Atlantīdu" baleta veidolā (starp citu, esot saglabājies pirmatskaņojuma ieraksts). Pēc kara acīmredzot ne bez padomju varai raksturīgā aizdomīguma par pretvalstisku motīvu iespējamību Ivanova "Atlantīda" vispirms izskanēja aiz slēgtām durvīm tikai mūziķu sabiedrībai - tas notika 1946. gada rudenī Latvijas Universitātes Lielajā aulā, diriģēja Leonīds Vīgners. Atklāti Ivanova Ceturtā tika spēlēta tikai 1956. gadā. Kongo džungļos, palmu ēnā Ivanova "Atlantīda" tika uzņemta ar aizdomām, turpretim Marģera Zariņa brīvības cīņu stāstam "Mahagoni" (1964) bija silta uzņemšana. Mahagoni esot sens Centrālāfrikas valsts Kongo nosaukums - oratorija stāsta par Kongo neatkarības alkām un t. s. Kongo krīzi, kas 20. gs. 60. gadu sākumā guva plašu starptautisku rezonansi. Oratorijas galvenais varonis ir no Beļģijas neatkarību ieguvušās Kongo pirmais premjerministrs Patriss Lumumba, kurš pēc 67 valdīšanas dienām 1960. gadā tika arestēts un neprecizētos apstākļos iznīcināts 1961. gada janvārī (tiek uzskatīts, ka viņa mirstīgās atliekas ieguldīja sērskābes vannā). ASV no šī notikuma norobežojās, izliekoties, ka nezina, kas padomā Kongo reakcionāriem un tos atbalstošajiem Beļģijas imperiālistiem. PSRS ierosināja aktīvu iejaukšanos, bet ANO turējās mērenākās pozīcijās (interesanti, ka ANO toreizējais ģenerālsekretārs zviedrs Dāgs Hammaršelds 1961. gadā gāja bojā aviokatastrofā Rodēzijā). 2002. gadā Beļģija atvainojās par Lumumbas nāvi. Skaidrs, ka PSRS teritorijā (jāteic, ne bez pamata) Lumumba ieguva mocekļa statusu, un Marģeris Zariņš, būdams vienlaikus gan ātrs reaģētājs uz aktualitātēm, gan arī eksotisku motīvu kārdinājuma allažīgs upuris, radīja etniski krāšņu, orfiski spēcīgu un, kur nepieciešams, māleriski aizkustinošu oratoriju ar Alfreda Krūkļa un amerikāņu dzejnieka Lengstona Hjūza vārsmām. Pirmais, kas savaldzina, ir instrumentālais kolorīts - darbs komponēts solistiem, trim koriem un lielākai sitaminstrumentu grupai, kā arī arfai, klavesīnam, kontrabasam un elektriskam taustiņinstrumentam. Minētais orfiskais spēks te izpaužas ar kurtveiliskām un blūza intonācijām, vietām iezīmējas 60. gadiem raksturīgais ritmiski smalkais estrādiskums. Spēcīgs un arī mūsdienu klausītāja ausij, manuprāt, piemērots opuss. Iespējams, mazliet par daudz patētikas ir brīdī, kad Patrisam piedāvā naudu, lai viņš atsakās no Kongo brīvības idejas, un varonīgais Lumumba atbild, ka uzvarēs vai mirs. Taču šīs epizodes iespaidu ievērojami uzlabo sieviešu kora rimtais un ļoti skaistais dziedājums (ar masu dziesmu vieglu nokrāsu), kā arī Lumumbas sievas spēcīgi sulīgās raudas kontrapunktā ar dēla replikām. Pie Marģera Zariņa cittautu daiļrades motīviem vēl minēsim četras japāņu miniatūras balsij un klavierēm - te mazliet stūrainas, te viegli draiskas, te skaudras kā uzzīmēts koka zars. Mazāk interesantas būs divas visai neizteiksmīgas un pagalam nekinematogrāfiskas indiešu dziesmas. Ir Zariņam arī nēģeru dziesma ar vārdiem "lūk, melnā māsa raud, tai baltais jenkijs draud". Dziesmas noslēgumā gan mēs uzzinām, ka reiz "pienāks laiks, kad melns un balts vien sejas krāsa būs". Rigonda 1959. gada 17. maijā laikrakstā "Padomju Jaunatne" publicēts Mintauta Ģeibaka raksts par jaunu baletu, kuru komponē Latvijā dzīvojošais un pie Ādolfa Skultes studējušais Krievijas komponists Romualds Grīnblats (1930 - 1995) - viens no ļoti retajiem avangarda mūzikas pārstāvjiem Latvijas mūzikas vēsturē. Iedvesmu Grīnblats meklēja Ļeņingradas etnogrāfijas muzeja materiālos par Polinēzijas salu kultūru. Valodnieks Klāvs Siliņš savā personvārdu vārdnīcā pie šķirkļa "Rigonda" atsaucas uz rakstnieka Viļa Lāča izgudroto teiksmainās salas vārdu romānā "Pazudusī dzimtene". Ticams, ka slavenā skaņu aparatūra (radiola un skandas), kā arī vēl šobaltdien nopērkamā šokolāde nosaukumu aizguvusi no Viļa Lāča daiļrades. Ticams arī, ka tā ir fonētiska spēle ar Rīgas vārdu. Kritika atzinīgi novērtēja Helēnas Tangijevas-Birznieces veidoto horeogrāfiju (stilizētas, lauzītas kustības, dejošana uz puspēdas) un Romualda Grīnblata mūziku - abi baleta radītāji esot spējuši atteikties no liekām detaļām, runāt mūsdienīgā valodā un sasniegt vēl nebijušu oriģinalitāti Latvijas baleta kontekstā. Mākslas zinātniece Anita Vanaga apliecina, ka Edgara Vārdauņa scenogrāfija izdomas novitātē (dejotājiem bijis jādejo uz slīpas grīdas, arī grīdas segums bijis neierasts) līdzinājusies Tangijevas-Birznieces spējai atteikties no klasiskā baleta kanoniem. Starp citu, tas bija pirmais latviešu balets, ko inscenēja arī ārpus republikas robežām. Šķiet, slavens ir gleznieciskais foto ar Veltu Vilciņu un Haraldu Ritenbergu galveno varoņu - polinēziešu jauniešu mīlētāju Nelimas un Ako lomās. Grīnblata "Rigonda" neapšaubāmi ir tā Latvijas mūzikas vēstures daļa, kas pelnījusi atgriešanos. Inku zelts 1967. gada rudenī toreizējais Operas un baleta teātris saņēma komponista Oļega Barskova (1935 - 2002) baleta "Inku zelts" partitūru. Grāmatā "Latviešu padomju balets" mūzikas zinātniece Jeļena Voskresenska, pēc raksta autora domām, taisnīgi raksta, ka, būdams ilggadējs opernama orķestra čellu grupas koncertmeistars, Barskovs neviļus ietekmējies no skaņumākslas literatūras un pārņēmis labāko paraugu izteiksmes līdzekļus. Tas nebūtu nekas peļams, taču, ar šodienas ausi klausoties, radošas personības dzirksts šajā mūzikā diemžēl pamaz. Voskresenskas grāmatā uzzinām arī, ka komponists iespaidojies no leģendārās Saules princeses Imas Sumakas Rīgas koncerta, pētījis Peru mākslas paraugus un studējis 16. gadsimta spāņu mūziku. Stāsts ir par inku pasaules uzurpēšanu un zelta drudzi. Cik noprotams, dramatisks stāsts, kura mūziku rotā etnisks krāsojums un žanriski elementi. Un, jā - no tehniskā viedokļa šeit daudz analizējama mūzikas mācību materiāla, ir kolīzijas un tembru spēles, bet tas viss šķiet mehānisks. Kamēr šo rindu autoram vēl nav pārmesta nekritiska Grīnblata mūzikas adorācija, tomēr gribas uzsvērt, ka "Rigondas" autoram ik takts, ik motīvs ir piesātināts ar saturisku un emocionālu jēgu, kamēr Barskova skaņurakstam piemīt tehnoloģisks, bet ne sevī izjusts risinājums. Kuba, mana Kuba Latvijas 60. gadu estrādes mūzikas būtiska sastāvdaļa ir Latīņamerikas ritmisko un instrumentārija elementu klātbūtne. Vienkāršoti ņemot, divas vadlīnijas mūsu valsts salīdzinoši vieglāko žanru attīstībā radušās no diviem avotiem: Imants Kalniņš par paraugu ņēma roka pirmsākumus, īpaši The Beatles, savukārt Raimonds Pauls neslēpa, ka apbrīno Gēršvina mūziku, un te arī, iespējams, meklējams Latīņamerikas ritmu un tematiskā kolorīta iespaids. Tiesa, tie, kas rakstīja estrādes mūziku pirms Imanta Kalniņa - gan "klasiķi" Edmunds Goldšteins, Oļģerts Grāvītis, Romualds Kalsons, Valters Kaminskis un Ģederts Ramans, gan "estrādnieki" Elga Īgenberga, Uldis Lapsiņš un Ringolds Ore -, vairāk ierakstās padomju estrādes labāko paraugu kinematogrāfiskajā ainavā, kā arī blūza (džeza) adeptu sarakstā. Līdz ar to latīņamerikāniskā prerogatīva paliek Raimonda Paula monopols. 1963. gadā opernamā notiek Ringolda Ores, Oļega Barskova un Raimonda Paula baleta viencēlienu pirmizrāde, un šeit Pauls ar opusu "Kubas melodijas" eksponējas kā tango, bolero, rumbas, ča-ča-ča un citu deju lietpratējs. Jeļenas Voskresenskas iepriekšminētajā grāmatā lasām, ka melodiju virknējums gan sastāv no Kubas tautas melodiju apdarinājumiem, tomēr Latvijas baletā pirmoreiz izmantotais raksturdejas princips bijusi vērā ņemama parādība. Savukārt Austrumu tēmai Pauls pievēršas 80. gadu sākumā, kad tiek ieskaņots visnotaļ disko laikmeta estētikā izturētais un ar interesi klausāmais "Austrumu cikls" (Leona Brieža dzeja). Tam divas versijas: Credo variants ir svinīgāks, estētiskāks, glamūrīgāks, Aijas Kukules piesmakušais, iederīgi ķērkstošais, tumši tembrētais iedziedājums - skarbāks, raupjāks, atļaušos apgalvot, spēcīgāks. Mūzika Āfrikā, liānās un Taivānā Plašākai publikai mazāk pazīstams būs komponists Jāzeps Lipšāns (1929 - 1989), kura daiļrade, šķiet, nav daudzskaitlīga, toties daži komponista biogrāfijas notikumi rosinājuši interesantu darbu rašanos. Pēc vizītes Kazahstānas ražas novākšanas svētkos kopā ar toreizējās Latvijas filharmonijas mūziķu brigādi radās svīta "Kazahijas iespaidi" trompetei un klavierēm. Ar PSRS Kultūras ministrijas svētību notikušais trīs gadus ilgais komandējums mūzikas pedagoga darbā uz, kā pausts rakstos, trūcīgāko arābu valsti Jemenu, rezultējās ar ļoti glītu opusu stīgu kvartetam un sitaminstrumentiem "Afrikāna" - kā izdevās noskaidrot no skaņraža atraitnes klavierpedagoģes Rutas Švinkas, skaņdarba tapšanu raisīja fakts, ka Jemena atrodas tuvu Āfrikai. Tādu pašu laika posmu Lipšāns kopā ar kundzi pavadīja, mācot kādas Mongolijas mūzikas vidusskolas bērnus, un viņa skaņdarbu sarakstu papildināja mongoļu tautasdziesmu apdares un variācijas obojai un klavierēm. Odiozais jaunās mūzikas festivālu rīkotājs Egils Straume, kuru atceramies kā vienu no skandalozākajiem mūzikas menedžmenta avantūristiem un bieži aizmirstam kā izcilu saksofonistu, džezmeni un vērā ņemamu komponistu, pēc viesošanās Filipīnās 1979. gadā radīja "Filipīnu dienasgrāmatu" - mūsdienīgi skanošu avangardisku, emocionāli atturīgu impresionisma paraugu, kas etniski ritmiski krāsots un opusa trešajā daļā džeziski improvizējošs. Atgādināsim arī Mārtiņa Brauna "Maugli" - kas atceras Jaunatnes teātra spožo izrādi ar Igoru Siliņu titullomā un liānu vītnēs, atcerēsies arī sīpolīgo mūziku, kur viena asins tev un man un brīnišķīgais medījums, un putnu balss, un brālim brālis jāaposta. Liepājas simfoniskā orķestra viesošanos Malaizijā 90. gadu vidū pavadīja Pētera Plakida amizantā "Dziesma Malaizijai". 1999. gadā Pauls Dambis uzjautrinājās, komponējot Home Coming - variācijas par Taivānas tautasdziesmas tēmu, kas asprātīgā kārtā nostiprina atgriešanos mājās ar visiem labi zināmu latvju tautas meldiņu. | |
| Atgriezties | |
