VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KAUT KUR STARP RINDIŅĀM Baiba Sprance Raimonda Staprāna gleznu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē no 15. septembra līdz 22. oktobrim | |
| Rakstīt par Staprāna gleznām ir interesanti - laikam jau tāpēc, ka grūti. Var runāt par lietām, kas pašas krīt acīs, un tādu ir daudz, tomēr pārliecība, ka tas šeit nebūtu īsti vietā, traucē. Izaicinājums luncinās apkārt, prasot skatīties dziļāk un ieraudzīt sakarības, kas veido redzamās formas. Metot lokus pa izstādi, aug arī pārliecība, ka īstais Staprāns ir paslēpies kaut kur starp rindiņām. Tas visu sarežģī. Par laimi, mierinājumam ir viņa paša sacītie vārdi, ka mākslinieks iet pretim mērķim, neko daudz nezinot, un ļaujas vienīgi izjūtai. Kāda kundze, garām ejot, man pasūdzas, ka nevar bez šausmām uz Staprāna aktiem un portretiem, ģīmjiem, kā viņš pats saka, skatīties, jo kaut ko tik briesmīgu viņai vēl neesot nācies redzēt. Es savukārt klausos un skatos viņā pašā kā brīnumā, jo, veroties šajās gleznās, jūtos no sirds aizgrābta, protams, saredzot tur pavisam ko citu. Pats Staprāns stāsta, ka, būvējot gleznu, vadās tikai pēc krāsu un laukumu darbības principiem - tīri abstraktām lietām. Nospriežu, ka visām pusēm pēc loģikas būtu taisnība un viss iepriekš minētais viņa darbos patiešām ir. Bet mēs, kas nākam katrs no sava pagasta, laikam skatīties citādi nemākam. Varbūt nav ko triekties ar pieri sienā, gribot ieraudzīt kādu būtību, jo tas nav izdarāms? Tomēr šoreiz neatkāpjos un mēģinu vēl. Sāku ar vienkāršāko - skatos uz krāsu un laukumu kompozīcijām. Tās ir drošas un stabilas. Tālāk redzu miera un kustības klātbūtni, kas piedevām bieži parādās kopā, dodot gleznai saistītu enerģiju. Vienlaikus darbojas arī telpa un dziļums, un, pieļauju arī, Staprāna aizrautība. Neliels smiekliņš un pārlieka neiesaistīšanās. Jūtama arī nopietnība un zināms neveiklums, un alkas pēc ideāliem - cilvēkam ļoti saprotams kokteilis. Līdztekus pamanu formālus trikus, ko mākslinieks lieto, lai krāsa sāktu mirdzēt, nogurt vai kustēties. Tad parādās sarežģītāki efekti - tādi kā krāsa, kas pazaudē pati sevi, iegūstot citādu nozīmi, - tā jau ir gluži noslēpumaina pāreja. Turklāt šis gājiens atstāj visstiprāko iespaidu un pilnīgi atbruņo, liekot man justies vājai, stāvot darba priekšā un vienkārši blenžot, kā sarkanais pārvēršas dzidrā vai smacīgā bezgalībā, griezīgā gaismā vai neizprotamā, bet tikpat dzīvā un fascinējošā masā. Un kā dzeltenā gradācijas pārtop par gaisu, kas lēkā pats virs sevis un apelsīniem. Un liek nodomāt, lai nu tas Staprāns nepūš mums pīlītes, stāstot, ka viņam rūp vienīgi krāsu un laukumu spēles. Šajās bildēs viss ir tik reāls un telpisks, ka bail. Protams, var jau pamanīt, ka viņš ir ievilcis krāsainu strīpiņu, kas piešķir citu košumu blakus stāvošam tonim, taču, lai cik dīvaini būtu, tas uzlabo ne vien gleznas struktūru, bet ļoti piederas arī tam, ko saucam par dzīvi. Arī šeit tīšām vai netīšām ienāk līdzīgi joki un lietu daba mēdz sajaukties. Nekas nav balts vai melns vai vispār nosaucams vārdā. Skatīties var, kā ienāk prātā - caur smiekliem, garlaicību vai asarām, un tas ietekmēs vienīgi pašsajūtu. Mainību saglabā vienīgi cilvēks vai, precīzāk, mūsu nelīdzsvarotās jūtas un priekšstati. Arī Staprāna aktos var redzēt gan miesu un gaļu, gan skaistu iespēju gaismām un toņiem izpausties. Viņa gleznas rada nojausmu par kaut ko līdzīgu realitātei bez kaislībām, kuras īsto formu ieraudzīt nevar, vien staigāt apkārt, katrreiz saskatot citu. Varbūt tās taustāmā, taču nedefinējamā klātbūtne arī rada īpašo gleznu maģiju, kas paslēpta kādos X failos, kuriem tiešas pieejas nav? Prātoju, kā to var iemānīt gleznā. Neticu, ka tīšām. Drīzāk jau ostot gaisu un ejot pa vējam kā suns, bet ticot, ka rīkojies pareizi. Un tad kā dzīvē reizēm arī atrodot to, ko nemaz neesi meklējis. Atklājot, ka šīs spēles noteikumi piedāvā vairāk par gribēto - ir iespējams dabūt arī bonusu. Tieši tas varbūt izstādē tā priecē un pacilā. Jo dod mājienus par veselu sistēmu, kas neattiecas tikai uz gleznām vien. Un to var lietot, ja vēlas, īpašu šarmu gūstot no tieši no attiecībām, kas notiek starp rindiņām. Vēl noteikti jāmin gaisma. Nevis kā vizuāla, bet enerģētiska lieta. Gaisma, kas visam dod kapacitāti un nozīmi, parasto lomu atbīdot malā. Tā visu padara gaišu, pat ēnas, turklāt - tiešā un pārnestā nozīmē. Staprāns lieto gaismu pār gaismu un gaismu pār ēnu, arī otrādi, rēķini sajūk, jo reizēm gaisma paliek tik intensīva, ka zaudē vieglumu un kļūst blīva kā tumsa. Iespiežas visur un arī atstaro pati sevi. Diez vai to provocē Staprāna personība vai Kalifornijas klimats. | |
| Atgriezties | |
