VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LAIMDONIS GRASMANIS. PELĒKAIS UN ŽILBINOŠAIS Anita Vanaga Laimdoņa Grasmaņa 90. jubilejas piemiņas izstāde Eduarda Smiļģa Teātra muzejā no 14. jūlija līdz 10. septembrim | |
| Sagaidot Laimdoņa Grasmaņa (1916 - 1970) 90. gadskārtu, mākslinieka meita žurnāliste Ilze Būmane-Grasmane sarūpējusi tēva gleznu, akvareļu un scenogrāfijas metu izstādi Eduarda Smiļģa Teātra muzejā un sadarbībā ar izdevniecību Nordik izdevusi viņa darbu albumu (Būmane-Grasmane I. Laimdonis Grasmanis: 1916 - 1970: [Albums]. Rīga: Nordik, 2006). Tas būtiski papildina iepriekšējās divas Laimdonim un Lilijai Grasmaņiem veltītās grāmatas, proti, rakstu krājumu "Dzīve" ("Preses nams", 1996) un "Lilija, Baltā puķe" (Nordik, 2005). Laimdonis Grasmanis ar teātri bija saistījies jau jaunībā, mācoties Liepājas Valsts lietišķās mākslas vidusskolā un strādājot par dekoratora palīgu Liepājas pilsētas drāmas un operas teātrī (1934 - 1937). Latvijas Mākslas akadēmiju Laimdonis nebeidza - 1942. gadā viņš izstājās no Figurālās glezniecības meistardarbnīcas. Ar vulkānisku temperamentu, pārliecību par sevi un Liepājā iegūtajām prasmēm apveltītam, mākslas izglītības citadele viņam bija par lēnu un garlaicīgu. Līdz Drāmas (tagad Nacionālā) teātra galvenā dekoratora postenim (1945 - 1954), ko nodrošināja gan talants, gan draudzība ar Viļa Lāča romānu ilustratoru un padomdevēju Voldemāru Valdmani, Laimdonis strādāja par dekoratora palīgu Ceļojošajā teātrī un Tautas teātrī. Pēdējā režisēja Vilis Lapenieks, apgrozījās klasiķi Vidbergs, Strunke, Norītis, liepājnieks Edgars Gūtmanis un jaunais Arnolds Burovs. Izstādē socreālisma sūrākā posma iluzori gleznieciskās dekorācijas un kostīmu meti bija pārstāvēti informējot, bet neizvēršot tēmu (vēsturiski kostīmu meti Otello un Dezdemonas lomām, abi 1952; Lopes de Vegas "Suns uz siena kaudzes", 1948; reālistiskas ainas Andreja Upīša romāna "Zaļā zeme" dramatizējumam, 1950; Rūdolfa Blaumaņa lugas "Indrāni" iestudējumam, 1954). Drāmā tolaik valdīja psiholoģiskā reālisma zvērināts piekritējs Alfrēds Amtmanis-Briedītis. Viņa norādes māksliniekiem sniedzās līdz pat priekšā zīmēšanai, un dekorāciju autorībā lielākos nopelnus viņš piešķīra pats sev. "Grasis bija gudrs," grāmatā "Dzīve" atminas Viktors Riepša, "viņš vienmēr paturēja reālistisku plānu, bet atrada kādu spilgtu akcentu, savu piegājienu, dekoratīvu uzlicienu." Konflikts ar režisoru disciplināro pārkāpumu dēļ beidzās ar Laimdoņa aiziešanu uz Operetes teātri, kurā darbs tomēr gandarījumu nenesa. Piedāvājums strādāt kino industrijā, kas 50. gados padomju Latvijā sāka uzņemt lielvalstiskus apgriezienus, nāca ne cerēts, ne gaidīts, bet rezultātā Rīgas kinostudijā par Grasmani plēsās gan režisori, gan filmu direktori. Mākslinieka zelta fondā ir "Zvejnieka dēls" (1957), "Šķēps un roze" (1959), "Pie bagātās kundzes" (1969), "Vella kalpi" (1970). Nelielais ieskats teātra mākslinieka sniegumā liecināja par krāsu un formas "bada gadiem". "Atkusnis" atkal atnesa mākslā krāsu prieku, atklājot Grasmanī lecīgu ekspresionistu. Ugunsgrēks iznīcinājis gleznotāja agrīnās studijas, un darbi no ģimenes krājuma sākas tikai ar 1942. (neliela impresionistiska studija "Puķu pārdevēja") un 1943. gadu (studija "Parkā"). Pateicoties motīviem un triepiena šķietami haotiskai vieglprātībai, abās var sajust "veco labo" franču skolu, varbūt Jāzepa Grosvalda klātbūtni. Pagrieziens uz emocionāli sakāpinātu krāsziedu notiek 50. gadu beigās, to varam vērot fovistiskās aktu studijās ("Akts", 1959). Gavēnis ir beidzies - ja ēna, tad spoži krāsaina, ja gaisma, tad tā, lai žilbst acis. Grasmanis samērojas ar Herbertu Siliņu un Rūdolfu Pinni, no mēreni dekoratīvajiem ekspresīvistiem atraujas ar spēku, kaisli un pirmreizīgi izjustām tēmām, kuras izvēlas un saskaņo ar savu asinsriti. Viņu uzrunā parādības, kam piemīt liesmojošs raksturs: rudens ainava, saulriets pār Rīgu, zivis ar sārtām pavēderēm, sarkani dakstiņu jumti vai sarkanas ķieģeļu sienas. Ja realitāte ir par skopu vai taupīgu, tad violeti-sārti-sarkano gammu romantiskais Laimdonis ainavai piedzejo pats, kā to redzam gleznas "Regate" (1962) burās. Arī Grasmaņa paraksts bieži vien kvēlo sarkans. Grasmanis būvē kompozīciju, mijot krāsu ar pretkrāsu, modelē formu ar plašu triepienu ("Sēņotājs vēl sapņo", 1962). Par modeļiem aicina teātra ļaudis un draugus māksliniekus. Klasicizējoši gludās, ovālās sejas ar smalkiem vaibstiem Grasmaņa otai īsti nepiedien. Izņemot gadījumu, kad skaistuma iemidzinošo klātbūtni var kompensēt ar tērpa asumu: Maskavas erudītes Maijas Augstkalnas portretā (1958, Maijas Augstkalnas īpašums) nostrādā "Amerikas pakas" modīgā kleita ar koškrāsu joslām, griezīgo dekoltē un kabatu līstītēm, kamēr dzimumzīme uz zoda piedod vajadzīgo pipariņu pikantumam. Par neizsmeļamu iedvesmas avotu izvēršas tipāži ar raksturu - azartisti, dzīves spēlmaņi un baudītāji, sieviešu cienītāji, stilīgie un "štengrie" intelektuāļi, savas laimes kalēji - lūk, Grasmaņa īstenā un pateicīgā auditorija, kas mākslinieka darinātajās ģīmetnēs ieraudzīja savu dvēseles dzīļu varenās simfonijas. Gleznotāju visvairāk interesēja mīmikas dzīvsudrabs, roku žests, kas palīdz izperēt domu vai vismaz paturēt cigareti, pīpi, glāzi, ko nu kuro reizi vajag, kamēr foni lielākoties šķiet paveikti ar piespiešanos un špakteli. Balti-zili-zaļi matu cekuli dumpojas aktiera Kārļa Sebra (1960, LNMM) un Liepājas režisora Nikolaja Mūrnieka (1960, Ilzes Būmanes-Grasmanes īpašums) portretos, zilbārda un briļļu atsvešinātais skatiens izceļ Pētera Pētersona mefistofelisko šķautni (1963, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs), nešķīstais Sintrams no Selmas Lāgerlēvas romāna "Gēsta Berlings" iestudējuma Artūra Dimitera iemiesojumā (1960, Kaspara Dimitera īpašums) iemirdzina ļičinu, kas aktiera dzīves-biedrei Vijai Artmanei lika turēt gleznu tālāk no acīm. Bet "kronis" visiem portretiem - ekscentriskais pārtapšanas meistars Karps Klētnieks Mārtiņa Zīverta lugas "Āksts" titullomā, respektīvi, viņa godība Viljams Šekspīrs (1960, Ilzes Būmanes-Grasmanes īpašums). Laimdonis Grasmanis ir un paliek Meistars, kas uzspridzina priekšstatu par Latvijas glezniecību kā estētiski harmonizējošu miera ostu. Īstenībā viss izskatās citādi. | |
| Atgriezties | |
