VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KOMENTĀRI PAR DARBAĻAUŽU IZKLAIDES INDUSTRIJU Alise Tīfentāle Arņa Balčus personālizstāde "Epizodes" "Rīgas galerijā" no 6. līdz 26. septembrim | |
| Kad pēdējoreiz bija tā, ka ieeju mākslas galerijā, skatos uz eksponētu mākslas darbu un sirsnīgi smejos gluži kā par labi pastāstītu paradoksu no dzīves? Iedomājos par to mirklī, kad pieķēru sevi smejamies solīdajā "Rīgas galerijas" pirmā stāva zālē, kur bez manis atradās pāris bijīgu, čukstus čalojošu skatītāju. Tieši tobrīd manu acu priekšā monitorā aizslīdēja pēdējā titru rindiņa Arņa Balčus videodarbā Wrong Side of a Gun ("Ieroča nepareizajā pusē", 2005, 2'57'').
Melnbaltais videodarbs sastāv no viena kadra, kas uzņemts, pieņemsim, no līķa skatpunkta. Divi vīri ar pistolēm rokās (lomās - Uldis Rudaks, laikraksta "Diena" mūzikas žurnālists, un Kristaps Kalns, laikraksta "Diena" fotogrāfs) uzmet pēdējo skatienu kamerai ("līķim"), aizcērt turpat esošā auto bagāžnieku un aiztraucas tālēs zilajās. Sāk skanēt atbilstoši vēsa kantrīmūzika un ekrānā aizslīd bezgalīgi gari titri, kuros atbilstoši Holivudas pilnmetrāžas filmu standartiem minēti visi, kas piedalījušies filmas veidošanā. Aktieri, triku meistari, tehniskais personāls utt. Starp Latvijā pazīstamu personību vārdiem pavīd arī īstas kinozvaigznes un absolūti fiktīvi tipāži. Nenoliedzami asprātīgi. Pieļauju, ka papildu niansi šim darbam piešķīra tieši lokālais konteksts - nezinu, vai šī laikmetīgā miniatūra var identiski iedarboties uz skatītāju, kurš nepazīst kadrā redzamās un titros minētās personas no Latvijas. Bet tas šinī gadījumā nav svarīgi. Arnis Balčus dzīvo Londonā, bet izstādi bija sagatavojis speciāli "Rīgas galerijai". Izstādē bija jūtams, ka autors pie "Epizodēm" strādājis ilgstoši un nopietni. Fotogrāfijās, videodarbos un fotostāstu izdevumā materializētas idejas par fotogrāfiju kā kino konkurentu, par laikmetīgo mākslu kā izklaides industrijas sastāvdaļu, "augstās" un "zemās" kultūras atšķirību neesamību un uz izklaidi orientētā mūsdienu cilvēka uztveres īpatnībām."Augstās" un "zemās" kultūras sajaukšanās notiek nepārtraukti - ikreiz, kad kāda subkultūra, neinstitucionalizēta iniciatīva vai "vienkāršās tautas" gaume nonāk globālajā populārās kultūras tirgū. Te autors bagātīgi izmanto šo paradoksu, mākslas telpā ievedot masu izklaides elementus, konkrēti tā sauktās B kategorijas filmas, kuras tiek masveidīgi ražotas un tiražētas darbaļaužu izklaidei bez jebkādām pretenzijām uz "mākslas kino" nosaukumu. Arnis Balčus inscenējis vairākus fotostāstus, kuri kā komikss vai filmas stopkadru kolāža izstāsta sižetu un atstāj iespaidu par to potenciālo veselumu, no kura it kā ņemti šie fragmenti. Fotostāstus izstādē veidoja dažādu izmēru korekti ierāmētas un iestiklotas melnbaltas fotogrāfijas, kuras izkārtotas naratīvu skaidrojošā kompozīcijā. Tie paši izkārtojuma principi izmantoti arī četru fotostāstu krājumā Episodes Vol. I, kas iegādājams arī Latvijā ("Rīgas galerijā" un grāmatnīcās). Melnbalti ir arī videodarbi. Precīzi un asprātīgi ir visu darbu nosaukumi - latviski grūti tulkojamie, bet angliski labskanīgie, īsie un spriedzes žanru acumirklī raksturojošie vārdu savienojumi precīzi iezīmē to vizuālo un idejisko teritoriju, kurā pašlaik strādā autors. Piemēram, fotostāsts vai komikss Enemy Within ("Ienaidnieks iekšpusē", 2006) saturiskā ziņā izstāsta epizodi, kas varētu būt kādā "Čārlija eņģeļiem" līdzīgā filmā vai TV seriālā. Saraustītais un fragmentārais sižets ietverts apturētam kino kadram līdzīgās melnbaltās fotogrāfijās, kuras tikpat labi varētu būt radītas reālā filmēšanas laukumā pie reālistiskām dekorācijām. Tieši kino vizualitātes pieredze šajā gadījumā ļauj skatītājam uztvert šīs fotogrāfijas - formālie stāsta veidošanas likumi, kurus neapzināti esam iemācījušies, skatoties kino, tagad tikpat neapzināti savieno atsevišķās fotogrāfijas plūstošā un saistītā stāstījumā. Kaut arī realitātē skatītāja priekšā ir vien nedaudzas atsevišķas melnbaltas fotogrāfijas, šī neapzinātā, pēc noklusējuma aktīvā kadru savietošanas funkcija mūsu prātā piešķir redzētajam ilgstoša piedzīvojuma auru. Get the Package ("Iegūsti saini", 2006) - vienīgais fotostāsts šajā izstādē, kura centrā ir īsti veči, nevis kāds eksotisks Čārlija eņģelis. Darbība notiek 20. gs. 40. gados stilizētā film noir vidē. Galvenajās lomās darbojas satriecoša blondīne un raupji vīri mēteļos un platmalēs (kaut izrādās, ka viens no šiem "akmensģīmjiem" ir gejs - žanram netipisks pavērsiens). Zippo šķiltavas, liktenīgā sieviete, skarbas vīriešu sejas, ieroči, avīžu virsraksti - viss stereotipiskais, kas simbolizē vēsturisko žanru. To pašu, ko mūsdienās pilnā nopietnībā un ar lielu baudu atkal iedzīvināja Kērtiss Hensons lieliskajā filmā L.A.Confidential (1997). Lai saprastu, par ko tad autors ironizē, jāiegūst adekvāta atsauču un stilistikas vārdnīca. Tā iegūstama, noskatoties milzumdaudz viduvēju un pat atklāti draņķīgu spriedzes filmu. Taču šī vārdnīca, manuprāt, ir jau "iebūvēta" visos mūsdienu cilvēkos, kuriem vien mājās ir televizors. Pārspīlētas emocijas, stereotipiski un viegli uztverami sižeti, standartsituācijas, banāli attiecību modeļi un happy end - šo filmu režisori festivālos nestaigā pa sarkano paklāju, toties tieši tādas vēlos vakaros rāda bezmaksas TV kanāli Latvijā un visā pasaulē. Tie ir trilleri ar iepriekšparedzamu sižetu un garantētu psiholoģisko spriedzi, kurā galvenais ir puslīdz simpātiski varoņi, līdzsvars starp seksa un vardarbības ainu skaitu un viens otrs melnais jociņš. Būtībā tas ir bezgalīgi dziļš 20. gs. kultūrslānis, kurā savu veiksmi savulaik atradis gan Kventins Tarantīno, gan pavisam nesen Gajs Ričijs u.c. cienījamie režisori. Mēs visi zinām, ka, piemēram, galvenais varonis izglābsies pēdējā sekundē pirms eksplozijas vai šāviena utt. Ar šiem filmu naratīvu iemācītajiem motīviem arī strādā Arnis Balčus. Veidojot fotostāstus un video, Arnis sakombinē pats savu sižetu, izvēlas aktierus (gan profesionālus aktierus un modeļus, gan vienkārši interesentus, kas visi piedalās projektā kā brīvprātīgie), režisē un montē foto vai video kadrus, būtībā parādot skatītājam aisberga virsotni no visas virtuālās - realitātē neeksistējošās - filmas. Taču cilvēka uztveres mehānisms darbojas tā, ka tam pietiek ar pavisam nelielu pazīstamu fragmentu, lai saprastu visu kopumu. Tāpēc arī skatītājs smejas, skatoties Wrong Side of a Gun - pietiek kaut ar pusminūti garu kadru, lai no tūkstošiem redzētu filmu atmiņas bibliotēkā izveidotos priekšstats par filmu, kas nemaz neeksistē, bet varētu eksistēt un beigties tieši šādi. Skatītājs jūtas labi izklaidēts, turklāt nav tērējis pārāk daudz sava dārgā laika. | |
| Atgriezties | |
