Mākslinieka Iva Zennes ( dz. 1966) vārds izstāžu recenzijās parādās reti. Viņš atstāj tāda cilvēka iespaidu, kurš sasniedzis visu, ko vēlējies, un nevēlas neko no tā zaudēt. Tāpēc tikai retu reizi citiem par prieku atļaujas tādu greznību kā dalību kādā mākslas projektā. Zenne strādā reklāmas dizaina jomā, bet personālizstādē Maskulinum rādīja fotogrāfijas. Formāli tik klasiskas, cik vien var būt, - melnbaltus portretus. Taču saturiski nebūt ne tik klasiskas.
Zennes kungam piemīt humora izjūta, un loģiski, ka tā izpaužas arī mākslā. Izstādē bija skatāmi deviņi 2006. gadā radīti vīriešu portreti. Tehniski nevainojami izpildītajās, gaumīgi noformētajās melnbaltajās fotogrāfijās redzami Iva laikabiedri - draugi un kolēģi - rūpīgi iestudētās situācijās. Kāds pie spoguļa ar bārdas putām uz vaigiem, kāds pie datora, vēl kāds klausās mūziku austiņās. Visi labi ģērbti un solīdi, skatītājs var papētīt izmeklētus kreklus, kaklasaites, smalku tehniku, Holivudā un vīrišķīgu ciešanu pilnas grimases. Formāli Zenne izmanto vīriešu globālā glamūra vizuālo kodu - kā, piemēram, uz žurnāla Esquire vāka -, bet pavērš to citā virzienā. Var pieņemt, ka visiem iesaistītajiem tas licies labs joks, bet tikpat labi arī šo fotogrāfiju sēriju var interpretēt kā īstajā laikā izteiktu trāpīgu komentāru par vīrieša tēlu publiskajā informācijas telpā un apsmaidīto, tomēr eksistējošo vīrišķības jēdzienu (iespējams, tāpēc arī šāds izstādes nosaukums).
Nav pat svarīgi, vai skatītājs pazīst autoru un portretētos personiski, jo prototipi ir visapkārt: vairāk vai mazāk pieauguši vīrieši ar dzīves pieredzi, veiksmīgi vienā vai vairākās dzīves jomās, ar savām īpatnībām un dīvainībām, gaumi un priekšstatiem par perfektu dzīvi. Tirgzinības jomā viņus iedala neko neizsakošajā psihodemogrāfiskajā ailītē "ap 30-40, stabili ienākumi, svarīgs statuss sabiedrībā un panākumi" utt., un reklāmas industrija viņiem mēģina pārdot alu ar uzrakstu premium uz etiķetes, Bang & Olufsen tehniku un citas dārgas rotaļlietas. Iespējams, pirms desmit vai piecpadsmit gadiem viņi klausījās Tomu Veitu, bet tagad - Anthony & The Johnsons vai ko tamlīdzīgu. Ikdienā - profesionāļi savā jomā, vakaros triec jokus ar kolēģiem un draugiem, bezmērķīgi flirtē, reizēm arī cieš un kopumā būtu uzskatāmi par veiksminiekiem. Taču Zennes fotogrāfijās šie visnotaļ laicīgie un dzīvie cilvēki ieguvuši atturīga, pārlaicīga sentimenta pieskaņu. Tieši to, kā pietrūkst vizuāli dominējošajā plašsaziņas līdzekļu un reklāmas tēlu telpā, kur asaras iederas vien komiskos sižetos, filmās ar Nikolasu Keidžu galvenajā lomā, kā arī izšķirošu futbola spēļu tiešraidēs.
Skaidrs, ka īsti vīrieši neraud, bet šī tradicionāli nevīrišķīgā vājuma apzinātā manifestēšana ir izaicinoša. Tā ir pašironiska piezīme par sevi un šodienu, vienlaikus arī komentārs par identitātes jautājumiem. Par tradicionāli ieaudzināto šķietamo atturību, kas pieprasa apspiest emociju izpausmes. Varbūt pat par to, ka abstraktais "vīrišķības" jēdziens - tieši tāpat kā "sievišķība" - galvenokārt ir agrā bērnībā iemācītu reakciju un uzvedības modeļu shēma, kas nereti nonāk pretrunā ar īsto dzīvi. Varbūt par pārvarētām bailēm rīkoties pretēji šai shēmai. Pretruna saskatāma arī pašos fotogrāfiju inscenējumos. Asaras, lai arī būtu mākslīgas, tomēr ir kas intīms. Savukārt modeļu demonstrētie aksesuāri lielākoties ir tipiski statusa un/vai profesijas simboli, kas domāti publiskai demonstrēšanai. Reinis R. raud pie datora, Reinis P. - ar mobilo tālruni rokā. Bruno raud, sportisku mugursomu saķēris, bet Olafs ar TV pulti rokā atlaidies ar aitādu pārsegtā dīvānā. Aksesuāru sarakstā netrūkst nekā no tā, ko varētu iedomāties kā piederīgu tradicionālajam "vīrišķības" konceptam. Ivo raud pie pudeles (kaut gan glāzīte ir tikai pirmā, vismaz no kadrā redzamās pudeles), bet Aivars raud, galvu noliecis kailas sievietes klēpī. Raud arī pats autors pašportretā.
Iva Zennes laikabiedre ir britu māksliniece Sema Teilore-Vuda (dz.1967). Viņa fotogrāfiju sērijā "Raudošie vīrieši" (Crying Men, fotoalbums izdots 2004. gadā) portretējusi slavenus kinoaktierus: Lorensu Fišbērnu, Vudiju Harelsonu, Džūdu Lovu, Polu Ņūmenu, Beničio del Toro, Villemu Defo, Dastinu Hofmanu un citus. Visi pēc mākslinieces lūguma raud (vai tēlo raudāšanu). Māksliniece uzdeva jautājumu skatītājam par aktiera un viņa lomas divdomību: vai aktiera asaras var būt īstas, un vai asaras vispār var "viltot"?
Jautājums, uz kuru skatītājam jāatbild pēc Zennes fotogrāfiju izstādes, varētu būt eksistenciālāks: kāpēc tad deviņi vīrišķīgi vīrieši raud? |