VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MĀRAS BRAŠMANES FENOMENS Inese Baranovska Māras Brašmanes fotogrāfiju izstāde "Tolaik. Latvija, Lietuva, 20. gs. 60.-70. gadi" Lietuvas Fotomākslinieku savienības galerijā Prospekto no 26. jūlija līdz 20. augustam | |
| 20. gs. 60. un 70. gados Māra fotografēja sev un draugiem. Fotografēja tādēļ, ka juta sevī aicinājumu to darīt, bez speciāli ieprogrammētas domas "tagad es taisīšu lielo mākslu un kļūšu slavena". Kas padara tik vērtīgas šīs mirkļa fiksācijas? Kas tās atšķir no parastiem tālaika foto mīļotāju uzņēmumiem vai lielo meistaru darbiem? Kur slēpjas šo fotogrāfiju mākslas brīnumus, kas aizrauj gan pieredzējušus profesionāļus, gan jaunos censoņus, māksliniekus, literātus, vēsturniekus, diplomātus? To augstākā vērtība ir nesamākslotība un vienkāršība, sirdstīrais jaunības skatiens, labestīgā mīlestība pret līdzcilvēkiem, visu dzīvo un nedzīvo dabu. Tas pārliecina un dzīvo pāri savam laikam. 2001. gadā, meklējot fotodokumentus Latvijas Mākslinieku savienības izdotajai grāmatai "Laikmeta liecinieki", kas veltīta 20. gs. 60.-80. gadu glezniecībai no LMS muzeja kolekcijas, vaicāju gleznotājai Maijai Tabakai par viņas jaunības dienu fotogrāfijām. Māksliniece teica, ka, applūstot darbnīcai, visas viņas arhīva fotogrāfijas ir gājušas bojā, bet gan jau Valsts Mākslas muzeja fotogrāfei Mārai Brašmanei esot kādi negatīvi no tiem laikiem. Dažas Māras Brašmanes fotogrāfijas no 20. gs. 70. gadiem bija jau pazīstamas pēc publikācijām žurnālos "Rīgas Laiks" un "Studija", bet, tuvāk iepazīstoties ar Māras fotogrāfiju arhīvu, pārsteidza tā informatīvais blīvums un tikai jaunībā fiksētiem kadriem raksturīgā atvērtība un neviltotā sirsnība. Māras fotogrāfijas izmantojām gan grāmatai "Laikmeta liecinieki" (2002), gan izstādei "Metropole. Rīga" (2001). Tad arī radās ideja aicināt Māru Brašmani veidot izstādi "Manas jaunības pilsēta" LMS galerijā 2002. gada decembrī. Māra Brašmane šajā izstādē atklājās kā izcila dokumentālā foto meistare. Viņas arhīvā glabātie fotonegatīvi no 20. gs. 60.- 80. gadiem parādīja Rīgas notikumus un cilvēkus bez Latvijas fotomākslā tiem laikiem raksturīgās romantiskās eksaltācijas un dekoratīvisma. Māra Brašmane kļuva par LMS Gada balvas fotomākslā laureāti (2003) un ieguva Rīgas domes atbalstīto dzejnieka Aleksandra Čaka balvu (2003). 2005. gadā apgāds "Neputns" izdeva Māras Brašmanes fotoalbumu ar tādu pašu nosaukumu. 2005. gada martā, kad Latvijas Mākslinieku savienības galerijā notika Antana Sutkus izstāde "Ikdienas dzīves arhīvs", izcilais fotogrāfijas meistars iepazinās ar dokumentāciju par izstādi "Manas jaunības pilsēta" un izteica vēlēšanos 2006. gadā organizēt Māras Brašmanes fotoizstādi Viļņā. Šai izstādei Māra un kuratori (Antans Sutkus un Inese Baranovska) atlasīja fotogrāfijas no viņas foto arhīva par dzīvi Latvijā 20. gs. 60.-70. gados. Fokusā galvenokārt ikdienas dzīves vērojumi: dokumentāli reāla, bet jūtīga notikumu, vietu, cilvēku fiksācija. Atšķirībā no fotoalbuma un LMS galerijā redzētās izstādes šeit nebija tik svarīgi izcelt Latvijā pazīstamas personības, bet gan citādā laika izjūtu, verbāli netveramo liecību par to. Sava arhīva izpētes laikā Māra Brašmane atrada arī interesantas fotogrāfijas, kas atspoguļo tālaika dzīvi Lietuvā. Pati fotogrāfe precīzi raksturo izstādes darbu atlases emocionālo ievirzi: "Tā ir dzīve, kas jau sen pagājusi, ko daudzi sakās neatceramies, citi vienkārši nekā par to nezina, vēl citi nekā negrib zināt. Tolaik visapkārt valdīja patosa pilnu uzsaukumu, aicinājumu, apgalvojumu, cīņas pilna dzīve. Tā bija cīņa par sekmēm, par augstākiem sociālistiskā darba sasniegumiem ("Darbs ir goda, slavas un varonības lieta!"), cīņa ar dabu ("Cilvēks - dabas valdnieks!"), kosmosa izpēte ("Cilvēks - Visuma valdnieks!"), cīņa par mieru ("Miru - mir!"), cīņa par komunisma uzvaru ("Nākamās paaudzes dzīvos komunismā! Komunisma uzvara ir neizbēgama!"), protams, nemitīga cīņa pret ienīsto imperiālismu un kapitālismu, slaistiem, garmatainajiem, vienkārši citādi domājošiem un daudz ko citu. Paralēli ritēja normāla, pieticīga, bieži vien trūcīga dzīve bez patosa, bet ar interesi par savas zemes vēsturi un kultūru, ar mīlestību pret tuviniekiem, kuri bija piedzīvojuši neatkarīgu Latviju, arī izsūtījumu, bēgļu gaitas, visu pēckara postu. Tas noteica manu izvēli fotografēt tos ļaudis, to vidi, to īsto dzīvi, kāda tā bija, bez patosa un neiespējamību slavinošiem atribūtiem, - ikdienu, mīļos tuviniekus, draugus, darbabiedrus, līdzcilvēkus darbā un atpūtā, priekos un bēdās." Izstādītās 102 fotogrāfijas tika grupētas tematiskos blokos: rosīgā vai agrā rīta klusumā iegrimusī pilsēta no Mārai tik iemīļotā skatījuma no augšas, ielas, cilvēki pilsētā, tirgus ainas, mazpilsētas, lauki un lauku ļaudis. Pilsētas un lauki dažādos gadalaikos, atšķirīgos apgaismojumos - saules apmirdzēti, sniegputeņa vai miglas ieskauti. Katrā fotogrāfijā ir iekodēts kāds noslēpums, dīvaini aizkustinoša noskaņa, kurā gribas iedziļināties un domāt, kā šī dzīve turpinās aiz melnbaltā fotolaukuma. Māras izstāde nekādā ziņā nebija spekulācija ar šobrīd aktuālo, nostalģiskas jūtas raisošo "teiksmaino" padomju laiku reanimāciju. Tas ir Māras stāsts par īsto dzīvi. Galerijā Prospekto jau notikušas Intas Rukas un Andreja Granta fotogrāfiju izstādes. Arī nākotnē galerija vēlas turpināt izstāžu apmaiņu ar Latviju. Mums šī sadarbība būtu īpaši svarīga vēsturiskās pēctecības un virzības kontekstā, jo Lietuvas fotogrāfijas skola un tradīcijas ir spēcīgākās Baltijas valstīs. Lietuvā mīl fotogrāfiju un prot to novērtēt. Par to varēja pārliecināties gan izstādes atklāšanas dienā, gan arī vēlāk, gan skatītāju atsauksmēs, gan profesionāļu sarunās un publikācijās presē. Pateicamies par atbalstu Valsts Kultūrkapitāla fondam, Lietuvas Fotomākslinieku savienībai, LR vēstniecībai Lietuvā, LR Kultūras ministrijai, Lietuvas Republikas Kultūras un sporta atbalsta fondam. | |
| Atgriezties | |
