VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
STĀVVILNIS LOGARITMISKAJĀ TELPĀ UN ES
Alise Tīfentāle
Izstāde "Viļņi" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls"  no 24. augusta līdz 17. septembrim

 
Ar Heraklīta saukli panta rhei ("viss plūst") kuratoru Raita Šmita, Rasas Šmites un Armīna Medoša (Medosch, Lielbritānija/Austrija) veidotā izstāde "Viļņi" sagādāja īstu kultūršoku. Ieejot "Arsenālā", skatītājs nonāca milzu stropā, kurā dažādās balsīs dūca, pīkstēja un dudināja visdažādākie aparāti un mašīnas. Izstādē bija apskatāmi aptuveni 40 darbi, kuru autori - 70 mākslinieki no 18 valstīm.

Kad pirmais šoks bija pārvarēts, pamazām varēja sākt iepazīties ar agresīvi trokšņojošā stropa dārgumiem. Tie saskaņā ar izstādes koncepciju (skatīt http://rixc.lv/waves) "apskatīja viļņu fiziskās īpašības". Tas nozīmēja, ka skatītājs bez stabila fizikas zināšanu pamata bija atstāts sanošajā, dzīvības pilnajā stropā bezpalīdzīgs un viens. Darbu izskats enigmātisks, paskaidrojumi pie tiem - pilni ar fizikālu procesu skaidrojumiem, nedzirdētiem svešvārdiem un līdzībām. Izstādes ievadrakstā starp daudz ko citu apgalvots arī, ka "materiālistiska viļņu analīze atklāj, ka pastāv tieša atbilstība starp viļņu garumu un antenas garumu - ierīci, kas nepieciešama viļņu uztveršanai un sūtīšanai. ۸  = elektromagnētiska viļņa garums ir gaismas ātrums dalīts ar frekvenci. Piemēram, frekvence, kādā darbojas bezvadu lokālais tīkls, ir 2,4 gigaherci. 300 000 / 2400 000 = 0,125 km jeb 12,5 cm. Antenas garumam jābūt    /2 = 6,25 cm vai tā reizinājumam. Šī formula norāda uz sasaisti starp nemateriālajiem viļņiem un fiziskiem priekšmetiem. Antena kā priekšmets apvieno skulpturālus un funkcionālus aspektus." Pārņēma panika - ko lai tagad dara? Kā stāties dialogā ar eksponētajiem darbiem, kurus radījuši racionāli un eksakti prāti?

Viegla panika nepameta līdz izstādes apmeklējuma beigām. Bet teikt, ka es aizbēgu, būtu pārspīlēti. Galu galā, arī nesaprotot katra konkrētā darba ideju un jēgu, dažus vispārējus secinājumus tomēr iespējams izdarīt. Visvieglāk identificēt valdošo gaisotni (jeb meinstrīmu) šajā man un Latvijas mākslas skatītājam samērā svešajā radošās darbības jomā. Piemēram, vairāki darbi radīja vai uztvēra signālus (no kosmosa, telpā esošajām elektroierīcēm u.tml.), pastiprināja un pada rīja tos dzirdamus un/vai vizualizēja kā abstraktu animāciju - dažādu krāsu līnijas un līknes, laukumi un tamlīdzīgi "Matriksa" atribūti. Vai arī - skaņas izmantojums. Lielākoties izmantots tieši tas, kas sagaidāms, - zemas frekvences draudīga dūkšana vai haotiski sprakšķi, kādi dzirdami tad, kad TV beigusies pēdējā filma vai radiouztvērējs nav noskaņots uz staciju. Vēl pa vidu elektroniski vai analogi pīkstieni u.tml. Visur antenas, uztvērēji, transformatori, pastiprinātāji.

Kopējais vizuālais iespaids - gluži kā skatītājs būtu ienācis kādā kinostudijā, kur sagatavots kāds viduvējas zinātniskās fantastikas filmas uzņemšanas laukums. Skaidrs, ka filmā darbosies stereotipisks "trakais zinātnieks", un šī ir viņa velnišķīgo eksperimentu laboratorija. Iedomājos, ka izstādei piestāvētu apakšnosaukums "Populārā zinātne" un ka tā varētu izskatīties kādā modernā zinātnes muzejā, kur jauniešiem pievilcīgā veidā tiek iebarotas teorēmas un likumsakarības. Izstāde tomēr pavēstīja vismaz vienu būtisku faktu - parastos apstākļos neredzamie viļņi ir visur, un tas, kas normāli šķiet "tukšs gaiss", tik tukšs nemaz nav. Visur informācija, kuru iespējams fiksēt, transformēt, šifrēt un atšifrēt, izmantot aprēķinos un ar kuru manipulēt. Gandrīz visi autori aizrautīgi eksperimentēja ar zinātniski pamatotām dažādu viļņu īpašībām. Daži no darbu paskaidrojumiem vai nosaukumiem ieinteresēja, jo, šķiet, pieskārās kam cilvēcīgi būtiskam. Piemēram, mākslinieku grupas Farmensmanuel (Austrija) darba nosaukums: "Elektrosmogfreien. Dalība radītāja gribā un likumā" (2006). Pats darbs sastāv no melnbaltām izdrukām ar līknēm, kuras skatītāji ir aicināti sakārtot pēc vizuālas līdzības, un darba paskaidrojumā rakstīts: "Stāvvilnis logaritmiskajā telpā ļauj mums komunicēt astronomiskos attālumos praktiski bez laika nobīdes. Kā tas iespējams?" Hmm... Laikam jau tā būs darba nosaukumā minētā radītāja griba un likums!

Lakoniska un iespaidīga bija Franca Ksavera (Xaver, Austrija) skaņas instalācija "Ūdeņradis (RT03)" (1993 - 2003). Paskaidrojums vēstīja, ka ar radioteleskopu uztverts ūdeņraža starojums no zvaigznēm un galaktikām un šis signāls izstarots pirms 10 miljoniem gadu. Tas pārvērsts cilvēka ausij uztveramā akustiskā formā. Skatītājs ieiet pilnīgi melnā, akustiski norobežotā telpā, kurā pazūd vismazākais gaismas stariņš, un klausās zemu, dobju un vienmuļu dūkoņu. Iespējams, šeit arī var piedzīvot katarsi, ļaujoties mākslas darba fiziskajai iedarbībai un izbaudot klaustrofobisko izjūtu.

Pa vidu visam "Viļņos" bija pārstāvēts arī kosmiskais humors (Bulata Gaļejeva "Kosmiskā pienene", 1987 - melnbaltu attēlu sērijā izstāstīts joks par Visuma rašanos), skaņas no mājām, kurās spokojas (Scanner jeb Robina Rembo (Rembaud, Lielbritānija) darbs "Izlaušanās", 2006) un elektriskās spuldzes, kuras darbojas arī kā skaņas avots (Kanādas mākslinieku grupas Artificiel darbs beyond 6281, 2004).

Izstāde bija ļoti blīva, fiziski intensīva un maksimāli enigmātiska. Kvalitatīvi noformēta - liela daļa darbu bija izvietoti speciāli veidotās finiera mājiņās, kuru iekšpuse bija melna un, ja nepieciešams, tad arī vēl oderēta ar skaņas izolācijas materiālu. Cik ilgu laiku pavadīt pie katra darba? Vai meditēt ar zvaigžņu balsīm austiņās vai tamlīdzīgām neartikulētām haotiskām un voluntārām skaņām tik ilgi, kamēr ataust atskārsme vai atnāk sapratne? Tomēr fizikas mīļotāju eksperimenti lielākoties atstāja mani vienaldzīgu un ne jau tāpēc, ka neko daudz nesaprotu no pašas fizikas. "Viļņi" radīja monstrozu, mehānisku un necilvēcīgu iespaidu - ja tā ir māksla, tad tā nav māksla cilvēka sirdij vai dvēselei. Tā ir māksla cilvēka prātam. Pārāk daudz prāta un pārāk maz emociju šajā gadījumā paturēja uztveres durvis slēgtas. Ja māksla nenes skatītājam eksistenciāli būtisku vēstījumu par pašu skatītāju, tad arī dialogs nesākas, un nav svarīgi, vai kā mākslas darba materiāls izmantoti radioviļņi vai audekls un eļļa. Zīmīgi, ka visracionālākā zinātne, sasniedzot noteiktu abstrakcijas līmeni, kļūst pavisam viegli savietojama ar visapšaubāmāko ezoteriku. Vienādi tāls no manas realitātes un tāpēc vienādi ticams, bet nebūtisks šķiet gan vizualizēti elektromagnētiskie viļņi, gan skaņu celiņš, kas ierakstīts spoku apsēstā mājā, gan dokumentāla filmiņa par domu taktus ar potenciāli kaut kur Visumā eksistējošām civilizācijām, nosūtot izplatījumā kaila vīrieša un kailas sievietes attēlu (Zemes "vizītkarte" pie NASA kosmosa zondēm Pioneer 10 un 11).
 
Atgriezties