VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “ROJARAKU” – TAS SKAN LABI Inese Baranovska Starptautiskā mākslas laboratorija "Rojaraku" Rojā no 29. jūlija līdz 13. augustam | |
| 1997. gada vasarā Māris Grosbahs dzimtajā pusē Rojā sarīkoja pirmo mākslas simpoziju ar skanīgu vārdu "Rojaraku". "Raku" ir sena keramikas apdedzināšanas tehnoloģija, kas Latvijā popularitāti ieguvusi pēdējo 10-15 gadu laikā. Arī Māris, studējot Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā, kopā ar kursabiedriem vēlējās izmēģināt ko jaunu. Katru vasaru Māra dzimtajās mājās pulcējas visādi jocīgi cilvēki, kas sevi sauc par māksliniekiem. Laika gaitā paplašinājās simpozija aktivitāšu robežas un tās vairs nebija saistītas tikai ar keramiku vien, kļūstot par forumu telpiski orientētu konceptuālu vīziju radīšanai. Mājaslapā www.rojaraku.lv uzzinām, ka kopš dibināšanas "Rojaraku" piedalījušies vairāk nekā 60 mākslinieku no ASV, Šveices, Lielbritānijas, Krievijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas. Latvijas kultūras un mākslas dzīve koncentrējas galvaspilsētā Rīgā, un ne jau katrā Latvijas pagastā ir piedzimis un uzaudzis jauns, talantīgs mākslinieks, kurš turklāt spējis desmit gadus pēc kārtas organizēt un vadīt starptautisku laboratoriju. Rojas iedzīvotāji var būt lepni, ka viņiem ir tāds mākslinieks. Varētu jau taisīt lielo mākslu kaut kur citur pasaulē, bet nē - kaut kādi mistiski spēki liek Mārim katru gadu atkal uzņemties visas organizatoriskās klapatas, veikt "milžu cīņas" par finanšu piesaisti utt. Kam vajadzīga šī Sīzifa akmens velšana? Vēlēšanās kļūt slavenam, iegūt pēc iespējas vairāk ārzemju draugu un paziņu, padarīt dzimto pagastu par starptautiski pazīstamu mākslas centru - domāju, ka neviens no šiem skaidrojumiem nav īstais motīvs Māra Grosbaha aktivitātei. Tas, kurš pats uz savas ādas nav izjutis simpoziju īpašo atmosfēru, nekad nesapratīs, kur ir tā īstā sāls, pozitīvais dzinulis vai vīruss, kas liek radošās dzīves trajektorijā iekļaut šo aktivitāti. Īsto sajūtu var notvert, tikai piedaloties. Izbaudīt, kā pirmo dienu nedrošību, iedzīvošanos jaunā vidē nomaina darbs, pakāpeniski veidojas cilvēciskās sapratnes un garīgās tuvības sarežģītais tīmeklis. Daudziem māksliniekiem ļoti svarīgas ir sarunas par mākslu - pilsētas steigā bieži vien tās paliek nerealizētas, bet Rojas rāmajā dzīves plūdumā, savdbīgajā ne-kur-zemes romantikā ir iespējamas. "Rojaraku" laboratorijā galvenais ir process - dalība un līdzdalība. Salīdzinot 2006. gada "Rojaraku" ar iepriekšējo gadu aktivitātēm, domāju, ka ir noticis kvalitatīvs izaugsmes process, pasākums ir ieguvis identitāti, kas raksturo gan tā organizētājus, gan pašu vietu, gan atmosfēru. Tas viss ir pozitīvs priekšnosacījums arī mākslas darbiem, kas dzimuši laboratorijas laikā. Tā Urzula Ahternkampa (Achternkamp, Vācija) pagasta publiskā parka taciņu ieskāva 13 m2 lielā sarkanā iežogojumā, kas gan netraucēja gājējiem, jo atradās vairākus metros virs zemes. Iedvesmu veidot sarkano tradicionālo dēļu žogu māksliniece smēlusies, vērojot Rojas privātmājas. Ronita Porata (Porat, Izraēla) dokumentēja pastaigas pa Roju un nejauši sastaptos cilvēkus. Noslēguma dienā viņa paveikto demonstrēja slaidu šovā vietējā mākslas skolā - darbam piemita netverama sirsnība un atbruņojoša pozitīva enerģija. Māksliniece radīja otru darbu - efemeru site specific projektu Rojas meža vidū. Tā bija vienkārši no gružiem attīrīta krāterveida bedre, kurā skanēja mākslinieces Lauras Feldbergas (arī laboratorijas dalībnieces) iedziedāta sena latviešu tautasdziesma. Isamu Krīgers (Krieger, Šveice/ Japāna) Rojas pludmalē pārsteidza ar bērnu smilšu pili atgādinošu objektu, kas izrādījās precīzs, tikai mērogā samazināts naftas tankera betona modelis. Paralēli vides objektuun keramikas darbu radīšanai notika arī cits projekts: Helēna Gerštere (Gerster) un Rūdi Šorno (Schorno) no Šveices sadarbībā ar Aneti Meleci (Latvija) veidoja grāmatu par Roju un "Rojaraku" - savdabīgu vizuālu sajūtu dokumentāciju laikā un telpā.Vietējo iedzīvotāju interesi un atsaucību raisīja fotogrāfa Ginta Māldera projekts "Mežrozes". Darba galvenajā lomā - prozaiski necila padomjlaiku daudzdzīvokļu māja Rojupes ciemā, kurai dots tik skaists nosaukums. Autors fiksējis šo māju un tās iedzīvotājus, un rezultātā tapis nama portrets, kura iepazīšanai skatītājiem pašiem nepieciešams līdzdarboties: gluži kā bērni ar šokolādes adventes kalendāru, varam atvērt logus un ieraudzīt dzīvi aiz tiem. Ginta darbā izpaliek lūriķa moments, jo nama iedzīvotāji paši labprāt pozējuši. Fotogrāfa un viņa modeļu savstarpējo attiecību pozitīvā aura veido darba pievienoto vērtību. Ginta projektā viss ir pa īstam. "Šis projekts ir kultūrvēsturiska liecība par laiku bez nekādas izlikšanās - tieši un atklāti savā ikdienas vidē. Aiz katras mājas durvīm ir daudzas citas durvis. Un aiz katras no tām - sava pasaule. Katra iedzīve ir pārsteigums," par savu darbu rakstīja autors. Draudzība, atklātība, atvērtība, labvēlība, mīlestība un tolerance pret jelkādām radošajām izpausmēm - tas ir galvenais, kas notiek ar māksliniekiem "Rojaraku" laboratorijas laikā. Rojā pieredzētais maina vai izgaismo skatu uz dzīvi nākotnē - un tā arī ir lielākā laboratorijas vērtība. | |
| Atgriezties | |
