VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Revolūcijas sargi Anita Vanaga Latviešu sarkano strēlnieku piemineklis Rīgā | |
 Valdis Aldbergs. Pieminekļa 2.variants | |
Padomju gados latviešu sarkano strēlnieku jēdzienam un ansamblim Rīgā bija tikai viens programmatisks vēstījums: strēlnieki nosargāja Ļeņinu un sociālistiskās revolūcijas ideālus. Ļeņins latviešu streļķiem solīja zemi, brīvību un mieru, savā rīcībā iegūstot spējīgus, labi organizētus algotņus. Viņi darbojās saskaņā ar jurista Pētera Stučkas definētajiem kara tribunāla likumiem, veicot masu slepkavības, arī 1919. gadā neatkarību proklamējušajā Latvijā, Rīgu ieskaitot. 30. gadu beigās Krievijā palikušie latvieši no agresoriem pārtapa par upuriem, lai gan bija stiprinājuši padomju valsti. Hronoss aprija savus bērnus. 1957. gadā Oktobra revolūcijas jubilejai par godu Rīgā atklāja Oktobra (tagad Akmens) tiltu pāri Daugavai, kas savienoja Uzvaras un Ļeņina (tagad Kaļķu) ielu, ietiecoties vecpilsētas kodolā. Pēc Maskavas norīkotā arhitekta no Vladivostokas Jevgeņija Vasiļjeva, saukta par Kvazimodo1, ģenplāna cauri centram vajadzēja izlauzt galveno transporta maģistrāli, ignorējot vēsturisko apbūvi un satiksmes prasības. Ļeņina ielas sākumā bija izveidojies tukšums, pār kuru slējās nodegušais Sv. Pētera baznīcas struņķis. Melngalvju nama un rātsnama drupas bija jau novāktas un uzbūvēta laukuma sānu kulise ar Rīgas Politehniskā institūta (tagad Tehniskā universitāte) un tā laboratorijas korpusu. Galveno ideoloģijas svaru paredzēja uzticēt Uzvaras monumentam. Taču tuvojās revolūcijas flagmaņa simtgade. Ļeņina figūra Rīgā jau bija uzslieta 1950. gadā, un, gatavojoties svinībām, 1966. gada 29. martā Latvijas KP CK pieņēma lēmumu Uzvaras monumenta vietā izveidot Latviešu sarkano strēlnieku pieminekli. Pārmaiņa demonstrēja, ka padomju historiogrāfi ir formulējuši nacionālos akcentus, "uzvaru" pasniedzot kā pašu latviešu "lietu". Sarkano strēlnieku tēma bija uzņēmusi apgriezienus jau 50. gados, pateicoties gleznotājiem Ojāram Ābolam, Oto Skulmem, Ugam Skulmem, Indulim Zariņam, Henrijam Klēbaham un citiem, 2 Tēlnieki arī bija gatavībā, tiklīdz uz horizonta parādījās finansējums. Oficiāli akceptēto informāciju sniedza paši strēlnieki, tiekoties ar arhitektiem. Protokolā fiksēts, kas piemineklim jāiemūžina: "1917. gada kaujas pie Mazās Juglas; 1917. Gada Oktobra dienas - Petrogradas nosargāšana, ieņemot Cēsis, Valmieru, Valku, Tērbatu; 1918. gadā Ļeņina un padomju valdības sargāšana Kremlī, kreiso eseru dumpja apspiešana; 1919. gada ziema, Padomju Latvijas laiks un Orlas kauja; 1920. gada Kahovkas placdarms un 1921. gada Perekops, Krimas šturmēšana. Pieminekļa saturā jāizsaka nacionālo un internacionālo ideju apvienojums - strēlnieki kāvās ne tikai par Latvijas brīvību, bet arī par strādnieku lietu un vispasaules revolūciju. Pieminekļa formai jābūt monumentālai. Par kaujām pie Petrogradas un Kazaņas 1918. gadā 5. Zemgales pulkam piešķirts pirmais Sarkanās revolūcijas karogs Sarkanās armijas vēsturē. Strēlnieki karoja arī Sibīrijā, Ziemeļos, Somijā." 3 Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa konkursā, kas norisinājās Revolūcijas (tagad Kara) muzejā, tika pieteikti 34 projekti un piešķirtas divas otrās un piecas trešās prēmijas. Otro prēmiju dalīja trijotne tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Dzintars Driba un Gunārs Lūsis-Grīnbergs. Viņi piedāvāja trīs atsevišķi stāvošas kaujinieku figūras, kuru fonā atradās stēlai līdzīgs karogs ar Ļeņina galvu. Koku apstādījumi atstā ja laukumu atvērtu Daugavas virzienā. "Pamattēma atklājas vēstoši, pat, liekas, pārāk klaji, plakātiski. Taču šim veidojumam ir virkne īpašību, kas ļauj tam būt par mākslas darba pirmtēlu. Te atrasti diezgan pareizi figūru samēri, detaļu vispārinājuma pakāpes utt. Un tomēr laukumā šīs figūras it kā izgaist ietverošo ēku vidū. Novietotas bez postamenta, tās saplūst ar laukumu un kļūst grūti samanāmas." 4 Arhitektūras speciālistam Jurijam Vasiļjevam nācās pamatīgi laipot. "Pirmtēls" neatradās proporcijās un tamlīdzīgos smalkumos, no kuriem beigu beigās nekas pāri nepalika. Varas ontoloģiju uzskatāmi parādīja Ļeņins un durkļiem bruņotie strēlnieki. Kā krievu rīmē: padomes balstījās uz ebreju smadzenēm, latviešu durkļiem un krievu ēzeļiem. Būtu korekti pēdējo neminēt, turklāt ar pieminekli tam nav nekāda sakara. Albergs kā "politiski izglītots" mākslinieks bija uztvēris būtību, tālākie jautājumi tika risināti neskaitāmās prāta vētrās, un nākamajā stadijā tapa собирательнный образ, kurā nostrādāja arī konkurentu domu vektori. Prēmētie darbi palika konkursa rīkotāju īpašumā, respektīvi, tika nopirkti, un organizētājiem bija tiesības tos izmantot. Arhitekts Ivars Bumbiers uzsver, ka tas bija "juridiski korekti", bet "kolēģu vidū valdīja cita attieksme". Skulptūra adaptēja dažas iezīmes no tēlnieka Jura Mauriņa monolītās trīs galvu kompozīcijas (arī otrā prēmija). Pats Mauriņš galīgajā Alberga variantā redzēja savas idejas zādzību. Konkurss neizvirzīja prasību pēc arhitektoniska - kur nu vēl muzeja - apjoma, taču daudzos projektos priekšlikumi rotēja ap tēlniecības un arhitektūras simbiozi. Trešās prēmijas ieguvēji arhitekti Ivars Bumbiers, Visvaldis Čikste un Pēteris Martinsons kopā ar tēlniekiem Arvīdu Drīzuli un Tālivaldi Gaumigu ierosināja izveidot no balta Sāremas kaļķakmens efektīgu, kantainu trīsstāvīgu formu - strēlnieku muzeju, tiesa, divi trauslie garkājvīriņi priekšplānā izskatījās izvārguši no modernisma. Divu paralēlskaldņu kārtojumu ar zvanītavu ieteica citi trešās prēmijas ieguvēji - arhitekti Gundega Ostenberga, Oļģerts Ostenbergs un tēlnieks Arvīds Voitkāns. Mākslinieka Aleksandra Stankeviča un arhitekta Voldemāra Šusta tandēms iesniedza projektu "Zaļais ozols" ar nošķeltu betona piramīdu, kuras ārpuse veidoja ekrānu četrām figūrām, bet iekšpuse slēpa stāstošus ciļņus. Celtniecības darbi izvērsās 1969. gada pavasarī. Pieminekli kala uz vietas granītā, ko atveda no Ukrainas, Jemeļja-novkas granīta skaldīšanas un slīpēšanas rūpnīcas. Tēlnieks Laimonis Blumbergs, kas piedalījās pieminekļa izveidē no sākuma līdz beigām, stāsta: "Partijas sekretāri uzskatīja, ka strēlnieki cīnījās vienā frontē, tādēļ viņiem visiem trim jāskatās vienā virzienā. Tika uzbūvēta ziemas novietne, no aerodroma sagādāja siltā gaisa pūtēju, kurināja ar naftu. Pieminekļa uzstādīšanai atveda ceļamkrānu. Lai to pievienotu, angāram atslēdza elektrību. Pa to laiku iztecēja nafta. Kad elektrību no jauna pieslēdza, nafta aizdegās. Izcēlās ugunsgrēks. Angārs nodega, akmeņu ārpuse apdega, garoza sasprāga, bluķi kļuva apaļi. Palika lielas serdes, strēlnieku galvas kā apaļi stumbeņi. Tās noņēma nost un uzlika jaunus gabalus, ko piemontēja klāt. Partijas vīru uzraudzībā pieņēma lēmumu salikt figūras ar mugurām kopā un laukuma vidū, ne vairs pie ēkas uz trepēm kā otrajā darba variantā. Kala jaunu veidojumu. Albergs un Driba bija iecerējuši to uzlikt uz kuba, bet, izgriežot liekos platos stūrus, iznāca pamatne uz trim blokiem. Pēc akmens izmēriem veidoja ģipša modeļus, lai modelis iederētos akmenī. Izveidoja finiera modeli, un palaidņi to aizdedzināja." Pirmais ugunsgrēks uzliesmoja 1970. gada 11. februārī. Vecrīgas ūdensvads nespēja nodrošināt ūdeni, to vajadzēja ņemt no Daugavas, kas bija aizsalusi. Novietnei degot, piemineklis sakarsa, bet no aukstā ūdens saplaisāja. Kopā ar trim strēlnieku galvām "ripoja" vēl trīs - tās bija Ugunsdzēsības pārvaldes priekšnieka un divu viņa vietnieku galvas. 5 Savukārt "palaidņi" ieradās vasarā. Izdevniecības "Liesma" korektorei dzejniecei Velgai Krilei ar uguni un sarkanumu bija īpašas attiecības. Velga bija brīdināta: ja atgriezīsies Rīgā, nokļūs cietumā. Bet pirms ieslodzījuma viņa gribēja izdarīt kaut ko pamatīgu. Velga lietišķi apskatīja krastmalas tribīnes. Izvēle krita uz finiera modeli. Protestējot pret liekulīgo kompartiju, kas uzstāda pieminekli strēlniekiem, kurus pati iznīcināja mistiskajā 1937. gadā, Velga kopā ar māsu Antru Krili un draudzeni Gundegu Jaunzemi aizdedzināja sastatnes virves. "Bija nakts," Antra atceras, "pēdējie trolejbusi vēl gāja." Mājupceļā viņas tika "savāktas". Uz vadoņa simtgadi paspēja "uzraut" tikai muzeja ēku, atsakoties no iecerētā L burta plānojuma. Pārstrādāto pieminekli atklāja pēc gada. Rīga ieguva vecpilsētas vārtus 70. gadu hita - neobrutālisma stilā ar japāņu piezemētajām proporcijām un pirmo posteni - "Revolūcijas sargus". Komisāru, strādnieku un zemnieku. Ļeņins pa burzmu nepazuda, kā varētu domāt vērīgs lasītājs. Albergs viņa tēlu izkala kaparā. Tas centrēja muzeja galvenās zāles ekspozīciju "par strēlnieku cīņu un uzvaru ceļu". 6 Izvirzot ansambli PSRS Valsts prēmijai, kas tika piešķirta ar PSKP CK ģenseka Leonīda Brežņeva akceptu 1972. gadā, kolēģi bārstīja uzslavas. Emīls Melderis bija gandarīts par savas konstruktīvās skolas turpināšanos: "Jāatzīst, ka tēlnieks Albergs pratis pārvarēt visus šķēršļus un īsā laikā radīt skulpturālu šedevru. Esmu pārliecināts, ka šim piemineklim mākslas vēsturē piederēs ne mazāk nozīmīga vieta kā mūsu strēlniekiem Oktobra revolūcijas vēsturē." - "Es uzskatu šo darbu ne tikai par labāko Alberga darbu, bet arī par vienu no nedaudzajām skulpturālajām pērlēm mūsu valstī," vērtēja Lea Davidova-Medene. Par formas un satura sintēzi vitrāžists Mārcis Avotiņš piebilda: "Tēlnieks veiksmīgi izvēlējies akmeni - sarkano granītu, kas pēc pulēšanas deg kā revolūcijas liesma." 7 Izgājuši caur uguni un ūdeni, strēlnieki kļuva par Padomju Latvijas vizītkarti. "Tā horizontāle un vertikāle savu laiku tur." (Aleksandrs Stankevičs). 2000. gadā Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa postamentā pēc arhitekta Gunāra Lūša-Grīnberga iniciatīvas un vēsturnieku atbalsta (Sarkanajā armijā nekad nevienas latviešu strēlnieku daļas nosaukumam netika oficiāli piekarināts apzīmējums "sarkanā") parādījās uzraksts "Latviešu strēlnieki 1915-1920". Pieminekļa precīzais militārais kods - zvaigzne pie komisāra cepures un Sarkanā Karoga ordenis pie šineļa - nav pretrunā ar jauno informāciju. 1 Lejnieks, Jānis. Rīga, kuras nav. Rīga: Zinātne, 1998, 147. lpp. 2 Lāce, Rasma. Strēlnieki pārnāk. Māksla, 1970, Nr. 1, 7.-12. lpp. 3 Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk LVA), 273. f., 1. apr., 59. l. 4 Vasiļjevs, Jurijs. Revolūcijas varoņu tēla meklējumi. Māksla, 1967, Nr. 1, 7. lpp. 5 Sk.: Matule, Sannija, Dace Rudzīte, Imants Žaimis. Ugunsdzēsība Rīgā 800 gados. Rīga: Likuma vārdā, 2001, 152.-153. lpp. 6 Strautmanis, Ivars, Asaris, Gunārs. Padomju Latvijas memoriālie ansambļi. Rīga: Zinātne, 1986, 137. lpp. 7 LVA, 230. f., 3. apr., 317. l. (Tulkojums no krievu valodas.) | |
| Atgriezties | |
