Uzspēlēt Šekspīru datorā Alise Tīfentāle
Datorspēles pēc Šekspīra lugu motīviem play_shakespeare.
DD laboratory un DD studio, Rīga, 2007
|
|
Turpinot DD laboratory un DD studio uzsākto programmu - interpretēt literatūras klasiku datorspēļu paaudzei saprotamā valodā, klajā nācis jaunākais "sējums" DVD formātā play_shakespeare, kas publikai tika prezentēts 27. februārī "Rīgas mākslas telpā". Šekspīrs papildina Aleksandra Čaka un Ojāra Vācieša biogrāfijas interpretāciju un Raiņa lugu motīvu multimediālo versiju. Kā raksta projekta autori, datorspēļu kolekcija ir "mākslinieku un programmētāju sadarbības projekts, kura rezultātā tapušas sešas Šekspīra darbu ("Hamlets", "Otello", "Karalis Līrs", "Spītnieces savaldīšana", "Vētra", "Sapnis vasaras naktī") vizuālas interpretācijas datorspēļu formātā". Var pieņemt, ka galvenā funkcija šiem digitālajiem kopotajiem rakstiem varētu būt motivēt jaunāko paaudzi interesēties par literatūras klasiku un ar lielāku patiku izlasīt obligāto literatūru.
Sešas autoru komandas veidojušas sešus stilistiski patstāvīgus darbus - miniatūras spēlītes pēc sešu Šekspīra lugu motīviem. "Hamlets" (mākslinieks un programmētājs Oskars Pavlovskis) ir vispoētiskākais darbs - spēles elementi reducēti līdz minimālai interaktivitātei, toties hamletisko garu visai precīzi atklāj zīmējumu vēsi depresīvā tonalitāte un atturīgā stilistika. Šo darbu varētu uzskatīt par Šekspīra lugas kustīgu ilustrāciju; iespējams, tieši tas arī ir nepieciešams ar televīziju un internetu augošās paaudzes uzmanības piesaistīšanai un noturēšanai.
Savukārt "Spītnieces savaldīšana" (mākslinieks Mārtiņš Dūmiņš, programmētājs Krists Poreiters) sanākusi visai bezrūpīga, tās darbība atbilst klasiskajām animācijas filmām, komiskie varoņi rāda trikus, galvas ripo utt. Sižetiski gan šis darbs šķita vispieticīgākais, jo no "Spītnieces savaldīšanas" te palikusi vien vispārināta ideja, ka princesei kurš katrs precinieks nav gana labs.
Priekšstatam par īstu datorspēli vispilnīgāk atbilst "Karalis Līrs" (mākslinieks Nils Jakrins, programmētājs Nils Austrums) - lietotājam jāveic salīdzinoši neprognozējamākas darbības, spēle sastāv no vairākiem līmeņiem, un katra līmeņa pareizā risinājuma atrašana pieprasa vismaz minimālu piepūli. "Dienvidparka" stilistikā zīmētie varoņi, kā jau gandrīz katrā datorspēlē, kultivē simbolisku un rotaļīgu vardarbību - tā mākslinieks pārcēlis lugā ietvertos eksistenciālos konfliktus virtuālajā realitātē. "Kāpēc vardarbība? Tā ir bezjēdzīga. Tā vienkārši notiek laiku pa laikam," raksta mākslinieks spēles ievadā. "Karalis Līrs", manuprāt, arī visprecīzāk izmanto medija iespējas - katrs spēles līmenis sākas ar īsu lasījumu no lugas, kurā ietverta norāde uz darbībām, kas spēlētājam jāveic šajā līmenī. Citos darbos, šķiet, autoriem nav izdevies tik burtiskā veidā "iemānīt" spēlētājam lugas materiālu kā aizraujošu lasāmvielu.
"Sapnis vasaras naktī" (māksliniece Evita Vasiļjeva, programmētājs Ernests Karlsons) toties visvairāk sasaucas ar aktuālo - šajā darbā Šekspīra lugas darbība "pārcelta" uz televīzijas šovu no iepazīšanās spēļu žanra, kurā spēlētājam starp lugas varoņiem jāatrod saderīgi pāri. Varbūt vienīgi jaunais, nepacietīgais spēlētājs varētu sākt nervozēt, klausoties garos lugas fragmentus, ko runā zīmētie varoņi, un pārslēgties atpakaļ uz draugiem.lv.
Vizuāli un arī saturiski viskonceptuālākais no šiem darbiem ir "Otello" (mākslinieks Krišs Salmanis, programmētājs Jānis Kovaļevskis) - kaut arī sākuma kadros neglābjami rodas asociācijas ar līdzīgiem nolūkiem Ilmāra Blumberga izmantoto slīdošā teksta tablo, veidojot scenogrāfiju Vāgnera "Valkīrai" (Latvijas Nacionālā opera, 2007), nākamajā mirklī viss noskaidrojas. Minimālistiskais spēles dizains un vienkāršais uzdevums atgādina nu jau par vēsturiskām uzskatāmās agrīnās 20. gs. 80. gadu-90. gadu sākuma datorspēles, savukārt darbības loģikā ietvertais paradokss aicina aizdomāties par to, ka happy end ir relatīvs jēdziens, atkarīgs no tā, kura loma tev uzticēta.
Koncepta autors - Jānis Mitrēvics. Projektu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds. |
| Atgriezties | |
|