VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Krišs Salmanis Diseldorfas gaisā Anda Boluža Personālizstāde EXIT galerijā Atelier am Eck Diseldorfā no 7. februāra līdz 2. martam | |
 Skats no Kriša Salmaņa personālizstādes EXIT | |
|
"EXIT - izstādes nosaukums - baltiem un lieliem burtiem mirdzēja pretim skatītājam no izstāžu zāles plašās un stiklotās fasādes. EXIT vienlaikus formulēja izstādes saistību ar urbāno un sociālo vidi, kā arī atgrūšanos no tās. Izstāžu zālē pretim skatītājam stiepās piecas ultravieglas, šauras un baltas kastes, izaicinot ieskatīties to iekšienē. Diseldorfā demonstrētās animācijas cirkulē ap filozo fiskiem jautājumiem un izjautā ikdienišķus attēlus un uztvērumus. Turklāt tie sevī nes audiovizuālu intensitāti un ironisku poēziju. Krišs Salmanis prasmīgi kombinē un variē atšķirīgas mākslas sfēras: fotogrāfiju, video, performanci, grafiti, zīmējumu, glezniecību un skaņu. Tādējādi izstādē EXIT Krišs Salmanis nemērķēja uz viņa atsevišķajos darbos radīto scenāriju vienkāršu vērojumu, bet gan veiksmīgi piedāvāja noslēgtu un vienotu instalāciju. Ar šo prezentācijas veidu Krišs Salmanis pārcēla skatītāju pavisam personiskā dialogā ar filmām, jo atšķirībā no kino animācijas šeit netika rādītas uz lielā ekrāna." Katja Šlenkere "Lidojoša sarkana biete, kas riņķo virs katla ar vārošu ūdeni. Supervaronis, kas grafiti animācijā maršē cauri strauji kustīgai urbānai ainavai. Tik dīvaini tas skan, tik atsvaidzinoši savdabīga ir latvieša Kriša Salmaņa videomāksla." Neue Rhein Zeitung, 13.02.2008. No vācu valodas tulkojis Kārlis Vērpe |Anda Boluža| Mēs visi šad un tad atceramies mūžseno teicienu, ka "nekas nekrīt no gaisa". Lai gan kāds droši vien vēlētos domāt, ka daži no mums ir veiksminieki, tomēr bieži vien tieši šie veiksmīgie cilvēki daudz dara un vēl vairāk domā, ko un kā darīt. Piemēram, Krišs Salmanis regulāri sūta pieteikumus dažādām rezidencēm, lai rastu iespēju strādāt un izstādīties ārpus Latvijas, taču ne vienmēr tie tiek atbalstīti un akceptēti. Savukārt Laikmetīgās mākslas centrs nemitīgi seko līdzi iespējām veidot starptautiskus projektus, aktīvi apmeklējot dažādus ārvalstu pasākumus un izstādes. Tādēļ it kā šķietami no gaisa nokritušais aicinājums Krišam divus mēnešus pavadīt mākslinieku rezidencē Diseldorfā bija vienlaikus negaidīts un likumsakarīgs. Viņu kā piemērotāko kandidātu izvēlējās Solvita Krese, Laikmetīgās mākslas centra Latvijā direktore, kurai šo izvēli uzticēja Ziemeļreinas-Vestfālenes rezidences organizatori Vācijā. Abu organizāciju sadarbība izveidojusies Latvijas dienu Vācijā ietvaros, taču latviešu mākslinieku iesaistīšana rezidencē ir īpašs un ne tik biežs notikums. Iepriekš šī iespēja tikusi piešķirta Ievai Jerohinai un Reinim Pētersonam. Šajā gadījumā "mākslinieku rezidence" nozīmē plašu atvērtā plānojuma dzīvokli piecstāvu ēkas augšējā - jumta stāvā. Tas apvienots ar darbnīcu, kas ir tikpat plaša, gaiša, bet tukša telpa, tieši tik tukša, lai to piepildītu ar mākslu. Vēl Krišam ir piešķirts ērts, nedaudz čīkstošs divritenis, ko viņš labprāt izmanto, un neliela saimniecības ēciņa pagalmā jeb šķūnītis, ja izmantoju apzīmējumu, kurš Rīgā kļuvis populārs pēc izstādes "Kā rodas laba arhitektūra?". Vienīgais nosacījums, kas tiek izvirzīts rezidences viesim, ir izstādes sagatavošana noteiktā vietā - šoreiz galerijā Atelier am Eck. Krišam Salmanim palīdzēja izstādes rīkotāja Diseldorfas Kultūras departamenta nozīmētā kuratore Katja Šlenkere (Katja Schlenker) - viņa uzklausīja un atbalstīja mākslinieka ieceri, realizēja ielūgumus, sagatavoja informāciju presei un koordinēja izstādes iekārtošanu un apskati. Diseldorfa ir mazāka nekā Rīga iedzīvotāju skaita ziņā, taču kultūras norises ir tik intensīvas un daudzveidīgas, ka tās visas nav iespējams iepazīt pat vairāku dienu laikā. Pilsētas veco ostmalu grezno spoža ēku plejāde, kuras projektējuši stārkitekti, kā šobrīd tiek dēvēti laikmetīgi domājoši un strādājoši, pasaules kontekstā slaveni arhitekti. Diseldorfas centrā ir apskatāmas nozīmīgas mākslas kolekcijas - gan 20. gadsimta darbi muzejā K20, gan laikmetīgās mākslas dažādās izpausmes K21 ēkā. Vienā galā atrodas Mākslas akadēmija, kurā savulaik mācījies, piemēram, Jozefs Boiss, otrā - privāts videomākslas muzejs, kas atvērts iepriekšējā gadā un ietver dažādos laikos tapušus darbus, to vidū Bila Vaiolas, Brūsa Naumana un Marinas Abramovičas video. 7. februārī tika atklāta vēl viena izstāde, kas pilnvērtīgi iekļāvās šodienas kultūras procesos, - "rezidenta" Kriša Salmaņa darbu skate EXIT. Izstādē vienotā, speciāli iekārtotā ekspozīcijā bija apskatāmi pieci iepriekš tapuši videodarbi, kuru risinājumos autors izmantojis eksperimentālu animācijas izteiksmi: "Un ar reizi nāks tas brīdis", "Gaiss", "Kāpēc es neesmu veģetārietis", Never miss 11:11 un "Rondo". Katrs no tiem tika demonstrēts nelielā ekrānā, kurš bija piestiprināts pie sienas, bet kurā varēja ielūkoties tikai caur garenu, horizontālu kasti, gluži kā ieskatoties tunelī. Gaisma tuneļa galā ir konkrētais mākslinieka darbs un vienlaikus viņa atbilde uz jautājumu "kas ir dzīves jēga?". Dzīvē, kas varētu tikt salīdzināta ar cilvēka pārvietošanos no punkta A līdz punktam B, ir iespējams rast prieku un atbrīvotību, paraugoties uz norisēm no cita - ironiska vai it kā attālināta - skatpunkta. Izmantojot vienkāršus sadzīves priekšmetus vai pierastus ikdienas vides elementus un mākslas darbu ietvaros piešķirot tiem citu jēgu un izteiksmi, mākslinieks negaidītā, paradoksālā veidā atklāj it kā mūžības klātbūtni. Arī ieeju galerijā iespējams uztvert kā izeju no ārpasaules. "Māksla bieži vien ir izejas meklēšana no "sarežģītā veltīguma"; skaidrs, ka no beigām jau mēs neizbēgsim, atliek vienīgi mēģināt pirms tam pieejamo laiku aizpildīt pēc iespējas interesanti," saka Krišs. Diseldorfā pavadītais laiks tiešām aizrit interesanti - kad iekārtota un atklāta izstāde, brīvie brīži tiek izmantoti, radot jaunu darbu. Tas ir norvēģu mūzikas grupas Alog dziesmas turn back. undo klips, kas iecerēts jau iepriekšējā rezidencē Norvēģijā. Vēlāk esot Flensburgā, vērienīgās "vizkomiešu" (pie kuriem piederīgs arī Krišs) izstādes atklāšanā viņu sazvana kuratore - uzraugam nemanot, ir nozagti divi ekrāni. Taču, tā kā nekas no gaisa nekrīt, arī tīkotājiem nācies secināt, ka šķietami jaunākās un sarežģītākās tehnoloģijas vietā ir izmantoti un izstādē efektīgi eksponēti vienkāršie digitālo bilžu rāmīši. Droši vien izlemjot, ka māksliniekam tie tomēr noder vairāk nekā viņiem, tie pieklājīgi atstāti tumšākā zāles stūrī, kur pēc brīža tos pamana tas pats norūpējies sargs. | |
| Atgriezties | |
