VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Time Will Show (“Laiks rādīs”) Norberts Vēbers, Mākslas kolekciju menedžmenta pasniedzējs Kristiana Albrehta universitātes Mākslas vēstures institūtā Ķīlē Izstāde "Laiks rādīs - jaunā latviešu māksla" mākslas muzejā Museumsberg Flensburgā no 24. februāra līdz 13. aprīlim | |
 Maija Kurševa. Bēdu ieleja. 2008 | |
|
24. februārī Flensburgā, mākslas muzejā Museumsberg, tika atklāta izstāde "Laiks rādīs - jaunā latviešu māksla". Vienā no abām muzeja ēkām atrodas visā Vācijas un Dānijas pierobežas reģionā nozīmīgākā kultūrvēsturiskā mēbeļu un baznīcas inventāra kolekcija, kas aptver periodu no viduslaikiem līdz jaunajiem laikiem. Jau aptuveni 15 gadus mākslas darbi ir izvietoti atsevišķi blakus esošā ēkā. Tajā atrodas mākslas muzejs, kurā pēdējos gados ir realizēti nozīmīgi izstāžu projekti, piemēram, 2007. gadā notika gleznotāja Gerharda Rihtera radīto portretu pirmā apkopotā skate - ekskluzīva izstāde, kas bija apskatāma tikai un vienīgi Flensburgā. Toreiz pirmajā no piecām mainīgās ekspozīcijas telpām labajā pusē pie sienas karājās Rihtera glezna "Heides kungs" - darbs, kas šodien ir iekļauts muzeja kolekcijā. Tajā redzams ārsts, kas bija cieši saistīts ar nacistu eitanāzijas programmu un pēc Otrā pasaules kara slēpās, maskēdamies ar segvārdu Heide. Ārsts attēlots brīdī, kad viņš 1959. gadā tika apcietināts (Flensburgā). Gerhards Rihters šo portretu uzgleznoja pēc presē publicēta fotoattēla - tā bija metode, ko viņš tolaik pielietoja visai bieži. Parauga izteikto reālismu viņš mazināja ar attēla neasumu, kas radīja nedaudz izplūdušu efektu. Šī glezna ir centrālais darbs gleznu sērijā, kuras ietvaros Rihters pagājušā gadsimta 60. gados polemizēja par nacistiskās pagātnes tēmu. Nākamajā izstādē "Ar garantiju: māksla" šajā pašā vietā iepretim uz grīdas novietotajai Rafaela Reinsberga (Raffael Rheinsberg) instalācijai bija izstādīta Zigmāra Polkes glezna ar nosaukumu "Ēriks". 1996. gadā radītajā darbā ir citēta laikrakstā publicētā informācija, ka Margo Honekere sava mirušā vīra bijušā Vācijas Sociālistiskās vienības partijas (SED) priekšsēdētāja Ērika Honekera pelnus uzglabā mājās, jo mirušā cerība - tikt apglabātam sociālistu piemiņas vietā Berlīnē - tā arī palika nepiepildīta. "Viņpus sensacionālā mākslinieks avīžrakstu pārvērš vizuālā attēlā. To, kas, domājams, reiz bija lasāms presē, viņš izšķīdina visu apvienojošā rastrā un novieto urnu sīkpilsoņu dzīvojamās istabas plauktā. Violetie toņi pārmaiņus pāriet pelēkajos, un vērotājam rodas iespaids, ka gleznas radīšanā varētu būt izmantoti pelni. Kādreiz VDR varenākā vīra nozīmīgums ir izplēnējis, pāraugot neskaidrā vēstures attēlojumā."1 Man šīs gleznas bija atmiņā, kad es janvāra beigās apmeklēju Rīgu. Kad ierados, saņēmu vairākkārtējas liela entuziasma pilnas norādes uz kādu izstādi, kas norisinājās izstāžu zālē "Arsenāls". Izstādei bija dots nosaukums "Candy Bomber/Našķu bumba" - pavedinoša, apetīti rosinoša etiķete. Izstādes apmeklējuma laikā mana pavadone lūdza viņai izskaidrot, pēc kādiem kritērijiem es vērtēju mākslas darbus. Tādējādi es nevarēju kā parasti aplūkot izstādi, secīgi to izstaigājot un izmantojot gadiem ilgi uzkrātu vizuālo pieredzi - man bija gluži disciplinēti jāsniedz komentāri par katru gleznu vai katru darbu grupu. Šeit nav īstā vieta, kur atkārtot to, ko es sacīju savai pavadonei, jo man drīzāk šķiet svarīgi pastāstīt par paralēli apmeklējuma laikā izteiktajiem komentāriem radušos personisko vērtējumu. Man prātā bija izstāde "Laiks rādīs - jaunā latviešu māksla", ko šajās dienās Flensburgas muzejam gatavoja Ojārs Pētersons, un tā siena, pie kuras agrāk karājās Gerharda Rihtera un kādu brīdi arī Zigmāra Polkes glezna. Tā bija domās izspēlēta spēle, kuras laikā es pēc kārtas pa vienam aplūkoju izstādē Candy Bomber redzamos darbus un iedomājos tos karājamies pie manis iepriekš aprakstītās sienas Flensburgā. Es tik labprāt būtu devis Ojāram Pētersonam kādu ieteikumu, taču rezultāts diemžēl izraisīja vilšanos. Man nešķita piemērota neviena pati glezna - pat tad, ja es izmantotu tos bonusus, ko pienāktos dot jauniem māksliniekiem. Kad es šodien ļaujos pārdomām par to, līdzās "saldajam" nosaukumam par šo izstādi ir divas piezīmes, kas man liek aizdomāties: "Izstāde kalpo tam, lai popularizētu šo mākslas žanru (..)." Te es apsveru, kurš žanrs ir populārāks nekā glezniecība. Tālāk teikts: "Kopējais mērķis ir veicināt vietējā mākslas tirgus turpmāko attīstību."2 Tie ir visai dīvaini pieņēmumi, ar kuriem pamatota izstāde Candy Bomber. Varbūt tas arī ir iemesls, kādēļ es tajā neatradu nopietnu piedāvājumu "savai" sienai. Pa šo laiku Flensburgā jau bija atklāta izstāde "Laiks rādīs", un tajā varēja redzēt, kurš darbs karājas pie "draudīgās" Rihtera un Polkes sienas. Tā bija melnbalta lielformāta fotogrāfija, kurā redzams kāds vīrs, kurš uz zemnieku saimniecības ainas - šķūņa, traktora un elektrības staba - fona burtiski karājas gaisā. Kas gan tas ir par "brīnumu"? Pašsaprotamais minējums, ka vīrs ir ieguvis šādu stāvokli ar digitālās attēlu apstrādes palīdzību, neatbilst patiesībai. Es apgalvoju, ka to var just, pat redzēt. Figūra vispār neizskatās izgriezta. Acīmredzot tā tur pavisam reāli ir karājusies gaisā brīdī, kad tika nospiests fotokameras slēdzis. Kasparam Podniekam, kas pats inscenējis šādu situāciju, ir izdevies aprakstīt tādu stāvokli, kāds šodien šķiet ļoti lielā mērā ambivalents ne tikai viņam pašam, bet arī daudziem citiem cilvēkiem, respektīvi, būt atdalītam no tradicionālā fona, lidot un nezināt, vai tā ir jāizjūt kā laime vai kā bailes no iespējamās nokrišanas. Podnieka izveidotais attēls ir tik nopietns, ka tam (tāpat kā Gerharda Rihtera gleznām) nav nepieciešama krāsa un tas pat tajā acumirklī, kad tā konstrukcija - kā redzams katalogā - tiek dokumentēta krāsās, nezaudē ticamību. Starp citu, tikpat maz savu māksliniecisko vērtību zaudē arī Rihtera un Polkes darbi, kad tiem blakus novieto to radīšanai par pamatu kalpojušos avīžu izgriezumus. Telpā, kurā bija izstādīta Kaspara Podnieka fotogrāfija, atradās vēl trīs darbi. Telpas vidū bija apskatāms Maijas Kurševas veidotais objekts "Bēdu ieleja" - divās daļās sagriezta, uz diviem podestiem novietota figūra. Izejot starp šīm abām daļām, rodas baisa pieredze. Savienojuma vietā iestrādāti monitori, no kuriem gājēju aprej zobus šņirkstinoši suņi. Tāpat kā senlaiku pasakām, arī šai modernajai, komiksa veidā pasniegtajai pasakai piemīt tāda deva nežēlības, kas paralēli šausmām izraisa kaut ko līdzīgu katarsei. Pie pretējās sienas bija redzamas Anetes Meleces "Piecas kustīgas gleznas", apvienotas kopējā, interaktīvā mākslas darbā. Ar datoranimācijas palīdzību veidotās kolāžas stāsta par vīstošiem ziediem, garlaikotu aktu modeli, viņas vīru Viktoru un tūristiem uz gleznainas kalnu ainavas fona. Vienlaikus skatītājs piedzīvo pieminēšanas vērtu ceļojumu caur glezniecības vēsturi: priekškars, kas citē Marku Rotko (Mark Rothko), atveras un atklāj triviālu ainavu - atdzīvojas vecā labā klusā daba, ūdenim no lejkannas līstot uz vīstošajiem ziediem, Goijas kailā maha (alias Larisa) no muzejiskas attālinātības pārcelta uz Ikea firmas sofas, un rietošā saule no kičīgajiem kalniem ienes kustību klasiski modernās kompozīcijas stīvumā. Šajā piecdaļīgajā darbā ar inteliģenci, mīlestību un ironiju par glezniecību ir pateikts tik daudz, ka uz to nevar un nevar beigt skatīties. Ceturtais šajā telpā izstādītais darbs bija Kriša Salmaņa datoranimācija "Duša". Sienas konstrukcijā acu augstumā bija iebūvēts 30 cm dziļš taisnstūra logs. Aiz tā monitorā redzama duša, kur kāds melns vīrs pats izšķīst zem ūdens strūklas, it kā pilnībā izzūdot mūsu acu skatienam. Jau šajā pirmajā "Laiks rādīs" telpā atklājās izstādes īpašā kvalitāte. Kaut arī gandrīz visi tajā pārstāvētie mākslinieki studējuši Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, tā nebija izstāde par tā sauktajiem jaunajiem medijiem. Šeit bija kombinēti dažādi mākslas žanri: tēlniecība, glezniecība, video, grafika, animācijas kino, fotogrāfija, audiālā māksla, instalācijas; viss ir atļauts, ja tas kalpo paustās izteiksmes precizēšanai. Jāakcentē arī ieguldītais darbs un rūpīgums, ar kādu tika sagatavoti darbu prezentācijas priekšnoteikumi (līdz pat telpas konstruktīvai pārveidei). Runājot par priekšnoteikumiem, nevar neminēt, ka arī tādi darbi, kuru demonstrēšanai ir nepieciešams monitors, bija izstādīti estētiski perfektā konstrukcijā - tādā, kura noslēpj visu lieko, kas var traucēt mākslas darba uztveršanu tā vērotājam (tehnika, monitora dizains utt.) Atziņa, ka atteikšanās no cokola un rāmja jau sen vairs nav nekāds avangardisks varoņdarbs, bet gan drīzāk visai nevīžīga maniere, lika pielikt visas pūles, lai panāktu vislabāko iespējamo mākslas reprezentēšanas veidu. Šeit man ienāk prātā, ka Andra Eglīša gleznas vienā un tajā pašā dienā esmu redzējis atšķirīgās prezentācijās - vienreiz bez mīlestības veidotas portretu rindas ietvaros izstādē "Arsenālā" un pēc tam pilsētas ainavu sērijā Andrejsalā. Šīs gleznas aptvēra lielas, ar pelēku audumu apvilktas sienu konstrukcijas, kas darbojās kā "rāmji": precīzs un iespaidīgs inscenējums. | |
 Martins Vizbulis. Power. 2007 | |
|
Otrajā izstādes telpā dominēja Martina Vizbuļa darbs - instalācija, kas apvieno laika mašīnu, spēkstaciju, siltuma un gaismas avotu. Šim darinājumam piemīt tik spēcīga iedarbība, kas es būtu vēlējies tā izstādīšanai izmantot atsevišķu telpu. Abiem pārējiem šajā telpā novietotajiem darbiem bija nepieciešams ļoti koncentrējies skatītājs, lai atbilstīgi uztvertu to kvalitāti. Runa ir par mākslinieces Daces Džeriņas video "Laimīgā zeme", kas tik iespaidīgi apliecina ikdienišķu lietu poētiskumu, ka man pat tik vienkāršs process kā putekļu slaucīšana šķita kā sakrāla darbība. Pie telpas izejas bija aplūkojams mākslinieku grupas F5 video "Es neskatos", kas laikam ir mans mīļākais šīs izstādes darbs. Tajā situācija ir attēlota it kā garāmejot - krēslu rinda uzgaidāmajā telpā, krēslā sēž kāda sieviete. Nokļūstot nākamajā - trešajā telpā, pie ieejas tajā pašā vietā blakus durvīm var apskatīt otru video. Taču šeit iepriekšredzētās sievietes seja ir skatāma tuvplānā. Sieviete raud. Nevienas skaņas, tikai raudoša seja. Tomēr šis darbs nestāsta par raudošu sievieti. Tas stāsta par mums. Mēs nevaram vienlaikus darīt abas lietas. Mums jāizvēlas viens - vērot vai piedalīties. Vai arī šī nepieciešamība ieņemt savu nostāju prasa no mums pārāk daudz? Anta un Dita Pences piedāvāja atraktīvu alternatīvu - filmu "Stīvenam pa pēdām", 2001. gadā radītu darbu, ko es reiz jau esmu redzējis, taču, tāpat kā jebkuru labu filmu, labprāt skatos atkal. Un pats skaistākais: ieskats aizkulisēs! Tīra mehānika un neviltots prieks. Cik labprāt mēs sajūtamies kā bērni! Mūsu izstādes apmeklējums turpinās ceturtajā telpā, kurā varēja aplūkot interaktīvu Ģirta Korpa videoinstalāciju "T" - darbu, kas vācu publikai nav zināms un ko Latvijā pazīst kopš izstādes "Jukas", kura 2005. gada aprīlī notika "Arsenālā". Šis izcilais darbs par baiļu tēmu, manuprāt, joprojām nav atradis labāko pasniegšanas formu. Šeit es gaidu vēl kādu risinājumu, iespējams, tādu, kur četru kameru attēlus vada tikai ar apmeklētāja kustībām vai - vēl labāk - ar bioporta implantācijas palīdzību. Uz Katrīnas Neiburgas video attiecas tas pats, ko es iepriekš jau rakstīju par Daces Džeriņas darbu. Ja šis brīnišķīgais triptihs funkcionē, skatītājs ir spiests nonākt saskaņā ar darbu, respektīvi, uzlikt austiņas, atvēlēt tam laiku, koncentrēties un pieļaut intimitāti, kas veidojas vienatnē ar attēliem, kuri stāsta par to, kā ir būt vienam. Neapšaubāmi ir grūti atrasties tieši blakus Evelīnas Deičmanes kombinētajai video un skaņas instalācijai "Nesapņo un nedomā". Šajā vietā es pārtraukšu savas pārdomas par izstādi, lai norādītu uz izstādes katalogu, jo es nevaru aprakstīt šo darbu labāk, kā to dara māksliniece pati: "Uz paaugstinājuma zem stikla kastes atrodas atskaņotājs, kas spēlē vinila plati. Tā vidū ir pārgriezta un salīmēta no divām dažādām pusēm. Katrā no plates pusēm ir dzirdamas dziesmas, kuras raksturo divus atšķirīgus laika periodus. Platei skanot, rodas jauns muzikāls troksnis. Atskaņotājam blakus tiek projicēts video, kurā redzama mana vecmāmiņa. Tās seja mainās, un izmaiņas liecina par dažādiem dzīves posmiem un atmiņām, ko izraisa dzirdētās skaņas."3 Grāmata par izstādi ir jāmin īpaši, jo tai piemīt tādas kvalitātes, kādu nav jebkuram katalogam. Pirmkārt tā ir atteikšanās no aizbildnieciskās klišejas, pamatojot izstādītos darbus ar teoriju, kas varētu tikai ierobežot to uztveršanu. Tā vietā Jānis Taurens piedāvā lasītājam ļoti izklaidējošu, fiktīvu dialogu par jaunlaiku latviešu mākslu, kas norisinās starp Barbaru Rozi un Solu Levitu. Tas, ka vārds tiek dots katram māksliniekam pašam, piešķir grāmatai nepieciešamo autentiskumu. | |
 Armands Zelčs. Marijas ceļš. 2007 | |
|
Pēc šī ekskursa mēs atgriežamies ceturtajā telpā, kuras vidū starp jau minētajiem Ģirta Korpa, Katrīnas Neiburgas un Evelīnas Deičmanes darbiem stāv pieminēšanas vērts objekts - pieminēšanas vērts tādēļ, ka tā ir īstena skulptūra, līdzīga klasiskam stājtēlniecības darbam. Tas ir priekšmets, kas runā pats par sevi, ir izgatavots no metāla, spīd dzeltenā krāsā un, tā sakot, "ir skaists no visām pusēm". Ja Armands Zelčs šo veidojumu būtu uzgleznojis vai uzņēmis video, tas labākajā gadījumā darbotos kā metafora. Kā telpisks objekts mērogā 1:1 tas ir kas vairāk nekā vienkārši inspirācija, proti - pretimstāvoša provokācija. Pa slīdkalniņa pakāpieniem, kas uz augšu kļūst arvien šaurāki, varētu patiešām uzkāpt. Un pēc tam, slīdot uz leju, nav izejas. Mocības sāktos no jauna. Šo "Sīsifa sajūtu" nevar iegūt no attēlojuma, bet tikai ar identificēšanās palīdzību, ko rada šāds priekšmets. Izstādes "Laiks rādīs" pēdējā telpā bija izvietoti Kristīnes Kursišas un Mika Mitrēvica darbi. Tā ir telpa, kas īpašā veidā atbilda visas izstādes kopējam nosaukumam, jo piedāvā perspektīvu. Starp Kristīnes Kursišas darbiem bija divas klasiskas, uz audekla gleznotas gleznas - portrets un ainava. Šiem parasti statiskajiem attēliem māksliniece piešķīrusi kustīgu dimensiju, ko rada gleznu virsmai piesaistītas videoprojekcijas. Man īpaši patika projekcija uz ainavas, kurā skatāma Gūtmaņa ala. Ir redzams, kā seni mīti tiek trivializēti un tomēr noteiktos apstākļos saglabā savu brīnumainību (glezniecībā, bērnības atmiņās). Es tagad zinu, ka šo vietu apmeklēšu. Un vēl - "Ģimenes portrets", darbs, kas glabā noslēpumu. Pie sienas karājas divi reljefi. Kas tā ir par ģimeni? Un kādēļ zem divām zirgu galvām izplūst asinssarkanais? Pabīdot galvu malā, parādās lodziņš, kurā var ieraudzīt nelielu ainu no rotaļu figūriņām, tramīgu zirgu, ko aplencis vilku bars. Stāsts ir izstāstīts, taču noslēpums saglabājas. Ekspozīcijas beigās es uzdūros Mika Mitrēvica darbiem, ko pagājušajā gadā reiz jau redzēju divu konteineru krautnē pie Andrejsalas mola. Piemiņas fotogrāfijas, kas kustas ventilatora radītā vējā, nelielas, no vienkāršiem materiāliem izgatavotas ainiņas, video, kurā attēlots ceļš kalnā, haotisks apkopojums, ko veido mazi un lieli notikumi, ar kādiem sastapies mākslinieks un ar kādiem tādā vai citādā veidā sastopas arī katrs skatītājs. Tieši šāda sajūta man bija, kad es gāju caur šo īpašo telpu izstādes beigās un pētīju tās inventāru: gaistošas atmiņas, pagātne, kas izzūd no atpakaļskata. Iegrimis domās, vēroju kādu nelielu ainiņu - figūru šūpuļtīklā. Tad pamanīju, ka Miks Mitrēvics šeit, tāpat kā Andrejsalā, nācis klajā ar īpašu piedāvājumu, proti - skatījumu viņpus atmiņu pasaules. Andrejsalā kāpnes veda uz platformu, no kurienes varēja ļaut paklejot skatienam. Šeit, Flensburgā, man pirmoreiz bija dota iespēja caur logiem, kas parasti ir aizvilkti ar baltu audumu, paskatīties uz dārza ainavu piekalnē. Maza paradīze. Šeit skatiens tika vērsts uz priekšu. Izteikums "Laiks rādīs" te ieguva optimistisku nozīmi, kādu es tam vislabprātāk piešķirtu. Šis droši vien ir īstais brīdis pateikt, ka kritiķi Vācijā šo izstādi uzņēma ar sajūsmu. Un, ja mēs paskatāmies vēl tālāk, var izpaust arī to, ka divi mākslinieki, kas piešķīra šai izstādei īpašu akcentu, proti, Evelīna Deičmane un Miks Mitrēvics, ir uzaicināti uz starptautiskā līmenī nozīmīgāko laikmetīgās mākslas biennāli Manifesta. Esmu drošs, ka arī tur viņiem būs veiksmīgs uznāciens. Laiks rādīs. No vācu valodas tulkojusi Lelde Siliņa-Duba 1 Graulich, Gerhard. Sigmar Polke. Erich. In: Mit Sicherheit: Kunst. Flensburg, 2007, S. 22. 2 Candy Bomber. The Young in Latvian Painting (www.lnmm.lv). 3 Time Will Show. Eckenforde, 2008, S. 46. | |
| Atgriezties | |
