VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ietvars kustībai jeb dažas ainavas Vineta Kaulača "Mana kustība ir redzēšanas dabisks turpinājums un izvērsums." (Moriss Merlo-Pontī) | |
 Kriss Velsbijs. Upes stāsts. 1972. Videoinstalācija | |
| Ainava kā žanrs vēsturiski saistās ar glezniecību kā to reprezentējošu mediju, taču mūsdienās šī žanra izpausmes pārstāv gandrīz visi mākslas mediji, turklāt pārsteidzoši lielā skaitā. Jāpiebilst gan, ka lielākoties mūsdienu autori, kuru darbus varētu klasificēt kā ainavas, visticamāk, izvairīgi apstiprinās vai noliegs šādu formālu definīciju, jo tēmu loks ietver daudz un atšķirīgus uzstādījumus.
Kā atveidot domas vai atmiņas kustību par kādu vietu vai laiku? Kā veidot jaunu pieredzi, jaunu telpu un laiku uz jau esošā tik plašā informācijas lauka? Kā atklāt vai tieši otrādi - apslēpt pašu darba tapšanas laiku, noilgumu? Kā atklāt apslēpto caur redzamo? Kā runāt par būtisko garām slīdošo attēlu / ainavu gūzmā? Taču jebkura ainava - dokumentāli fiksēta, konceptuāli konstruēta, vieliski gleznota - ietvers vērotāja un vērojamā attiecības, distanci un klātbūtni. Laiks un telpa ir savstarpēji saistīti jēdzieni, jo ir vienas pasaules dimensijas un orientieri. To klātbūtne ainavā ir rodama neatkarīgi no tā, vai tiem būtu pievērsta kāda īpaša uzmanība. Cik gan ilgi būtu jāskatās, piemēram, Krega Endrūsa (Craig Andrews) fotogrāfijās, lai ieraudzītu gaismu, kas akumulēta darbu tapšanas procesā nakts foto sesijās, kas pirmajā acumirklī šķiet dīvaini sveša dienasgaismai? Vai, piemēram, kā atklājas klusuma suģestijas spēks rūpīgi inscenētajās, laikietilpīgajās Gregorija Krūdsona (Gregory Crewdson) Amerikas mazpilsētas ainās? Cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai ieraudzītu to domu gaitas un lēmumu radīto ainavu, kas atklājas, piemēram, Pītera Doiga (Peter Doig) vai Karinas Mamas Andersones (Karin Mamma Andersson) gleznotajās ainavās? Ko gan īsti ierāmē Krisa Velsbija (Chris Welsby) videokamera, pavērsta pret dabas ainavu? Jautājumu rinda varētu turpināties vēl ilgi, taču šoreiz manu izvēli noteica sastaptie minēto autoru darbi konkrētajā laika nogrieznī, kopš saņēmu uzaicinājumu rakstiski izteikties šajā žurnālā. Darbi, kuri ar savu klātbūtni uzturēja sarunu par kustību, laiku un telpu - par ainavu. Tehnoloģijas un dabas mijiedarbības poēzija "Ir divi avoti mūsu ticībai laikam: pirmais ir izmaiņu uztvere tagadnes ietvaros, otrs ir atmiņa. Kad jūs skatāties pulkstenī, jūs redzat sekunžu rādītāja kustību, bet tikai atmiņa saka jums, ka minūšu un sekunžu rādītāji ir pārvietojušies."1 /B. Rasels/ Ainava fotogrāfijā, glezniecībā, video - tās ir trīs dažādas laika pieraksta formas telpā. Mediju atšķirīgās darbības formas, tāpat kā atšķirīgā materialitāte, atklāj kādu būtisku pieredzes aspektu. Piemēram, britu kino avangarda un video mākslinieka Krisa Velsbija filmās un video projekcijās laiks un daba tās pastāvīgajā mainībā ir gan forma, gan saturisks lielums. Par kino ainavistu dēvētais mākslinieks saka: "Manos ekrāna darbos kino un video mehānika mijiedarbojas ar ainavu tādā veidā, lai dotu telpu un laiku dabas stihisko procesu attēlojumam - gaismas maiņai, vēja plūsmas vai virziena maiņai. Iegūtā attēla sekvence ļauj ieraudzīt attiecības starp tehnoloģiju un dabu, kas balstītas uz citiem principiem, nevis izmantošanu un valdīšanu."2 Krisa Velsbija darbos ainava no ārpus esoša objekta pārtop par līdzdalīgu autoru, neslēpjot šīs mijiedarbības trauslumu un skaistumu. Pieņemot, ka laiks ir pārmaiņu ātrums, kustības tvērums ir viens no veidiem, kā to ieraudzīt. Attēlā ietvertais, darba procesā akumulētais laiks kontrastē ar agresīvo attēlu izmantojumu ikdienas pieredzē, tiešais un nepārprotamais vēstījums līdz minimumam samazina iztēles telpu. Sekundes simtdaļās varbūt nejauši pamanītais mirklis, kas no redzētā kļūst par iztēles un domas telpas iemītnieku, parasti piemeklē negaidīti. To nevar ierēķināt, ieplānot vai pasūtīt. Lai arī acs ir sagūstīta nepārtrauktā attēlu plūsmas reģistrā visās iespējamās ekrāna pieredzes formās, sākot no rūpīgi tēmētiem fotoobjektīviem un beidzot ar bezkaislīgām videonovērošanas sistēmām publiskās telpās. Laiks un ilgums Sastopoties ar Gregorija Krūdsona lielformāta fotogrāfijām, ir grūti turēties pretī to suģestējošajai varai - tās uzsūc skatienu gluži magnētiskā veidā tāpat kā telpā novietots televizors. Skatienam nav iespējams novērsties, kamēr negaidītā pakļautība statiskam attēlam meklē iemeslus un atskaites punktus subjektīvajā vizuālajā pieredzē. Fotogrāfiju mēs joprojām uztveram kā to mediju, kas no nemitīgas laika plūsmas atšķir un izceļ noteiktu, lielākoties ļoti īsu laika nogriezni, visbiežāk apliecinot attiecības ar mirkli, tā pabeigtību un vēsturiskumu. Gregorija Krūdsona fotogrāfijās laiks ir sastindzis, tas ir it kā izpleties pāri viena mirkļa robežām, taču vienlaikus ir arī šo robežu determinēts. Attēla ietilpība ir panākta, izmantojot kinematogrāfiskus paņēmienus. Gregorijs Krūdsons ne tik daudz fotografē, kā skatuviski veido situāciju, kurā katrs elements ir līdz sīkumam pārdomāts. Masačūsetsas štata mazpilsētiņas ainas Krūdsona fotogrāfijās atklājas kā gaidpilns klusums pirms kaut kā baisi nenovēršama, iemantojot neslēpu līdzību ar Deivida Linča un Alfrēda Hičkoka kino valodu. Tieši līdzība kino valodai un izteiksmībai ļauj uzlūkot viņa fotogrāfijas kā apstādinātus filmu kadrus, kuros ir sastingusi pati kino valodas kustība, laika plūsma un ilgums. Apslēptais un atklātais Savukārt jaunā mākslinieka Krega Endrūsa videodarbi un fotografētās ainavas izaicina izvēlētos medijus - "viņa fotogrāfijās laiks ir iespiedies daudz vairāk, nekā varētu šķist; viņa videodarbos tā ir daudz mazāk, nekā tam vajadzētu būt"3. Krega Endrūsa ainavas atklāj un vienlaikus apslēpj daudz vairāk, nekā sākotnēji iespējams uztvert. Tās top tālu no cilvēku radītām apgaismes ierīcēm, nakts tumsā fotoobjektīvs tiek pavērsts pret nomaļām vietām un ilgais ekspozīcijas laiks uzkrāj tik daudz gaismas, lai fotolaboratorijā būtu iespējams attīstīt "redzamu" ainavu. Tumsā tapušie darbi izstaro gaismu, kas cilvēka acs reģistram nav pieejama un mulsina ar nepazīstamo pazīstamajā. Endrūsa fotogrāfijas iztiek bez estētiski formālu vai naratīvu elementu klātbūtnes, tās valdzina ar konceptuālu skaidrību un spēju par darba saturu vizuāli tveramā formā pārvērst gaismu un laiku. Viņpus Endrūsa fotoobjektīva atrodas nevis objekts, bet laiks, un laiks ir tas, kas līdzīgi gaismai atklāj redzamo formu. Viņa darbi ir prasīgi pret skatītāju - ir jāiedziļinās, jāpavada laiks, lai ieraudzītu laika atstātās zīmes šķietami parastajā nomales ainavā - neparasto tālās gaismas violeti sārto vai oranžo atblāzmu koku lapotnēs un stumbros, dīvaini izkaisīto asuma dziļumu, kas ilgajā ekspozīcijas laikā ir vēja plūsmas iztraucēts, sajūtu, ka ik mirklis skatiena atklāj ko arvien jaunu un būtisku. Krega Endrūsa darbi atklāj citkārt apslēpto, taču esošo, līdzīgi kā glezniecībā un vienlaikus tieši apgriezti proporcionāli, jo apslēptais ienāk caur fotogrāfijas mehānisko attēla radīšanas principu, nevis subjektīvo gleznotāja redzējumu. Iztēles telpa Domāt par glezniecību un ainavu vēlreiz man lika Pītera Doiga vērienīgā retrospekcija Tate Britain, kas bija apskatāma no šī gada 5. februāra līdz 27. aprīlim. Vairāk par glezniecību nekā par ainavu. Pītera Doiga ainavas savā daudzveidībā ietver zināmu limitu, tās ir kā daudzas ieejas telpai, kurā valda dīvaina atsvešinātība, nostalģija un sirreāli sastindzis miers. Lai arī sižets un gleznieciskie paņēmieni ir gana atšķirīgi vairāk nekā 20 darba gados radītajos darbos, nepamet sajūta, ka tā ir viena un tā pati telpa. Tā ir glezniecības valoda, kas materiālā substancē pārrada iespaidus, atmiņas, atradumus, kas sākotnēji krāti dažādas kvalitātes fotogrāfijās, avīžu izgriezumos, fotokopijās. Fotogrāfijas reģistrētais skatiens kļūst par zināmu atskaites punktu tālākam gleznošanas procesam, kas savā laikietilpībā kondensē spriedzi starp ātro un lēno, fiksēto un pārdzīvoto. Attiecības ar laika plūsmu, domas telpu starp atšķirīgu vizuālo mediju laika tvēruma formu un personisko laika izjūtu rada pavisam citu pasauli. Jauna glezna ir jauna vieta. Līdz šim neeksistējusi vieta. Ne velti Moriss Merlo-Pontī ir teicis, ka "glezniecība sajauc visas mūsu kategorijas: būtību un eksistenci, iztēlojamo un reālo, redzamo un neredzamo, izklājot mūsu priekšā savu miesisko būtību, produktīvo līdzību mēmo nozīmju sapņaino pasauli"4. Pītera Doiga ainavas ir vieliski piesātinātas un aizved tālu prom no to izejas punktiem - fotogrāfijām vai filmām. Pīters Doigs sarunā ar Krisu Ofili (Chris Ofili) atzīst, ka ir radījis tikai vienu darbu sēriju, izmantojot filmas stopkadrus, kaut arī tas tiek minēts gluži vai kā viens no viņa darbības pamatprincipiem: "Cilvēki vienmēr izsakās par maniem darbiem, ka tie top, balstoties uz filmu stopkadriem, it kā tas būtu viss, ko esmu darījis. Bet tā ir tikai viena glezna, ko esmu jebkad veidojis, balstoties uz apstādinātu kino kadru. Tikai viena. (Smejas.) Labi, varbūt kādas trīs tai radniecīgas."5 Glezniecība grūti padodas analīzei un vēlmei shematiski sakārtot zināšanas par gleznu tapšanas procesu. Tajā vienmēr ir neapzinātā daļa, kas notur spriedzi un pavada visus mēģinājumus to atminēt. Kaut kādā ziņā tā pēc savas dabas ir maldinoša un reizē ļoti īsta. Skatoties uz blīvi gleznotajiem Pītera Doiga darbiem, es atceros Mamas Andersones trausli caurspīdīgās ainavas, kurās kā vīzijās atklājas monohromas ziemeļu ainavas. Brīžiem tās ietiecas rāmu interjeru gleznojumos un pārrauj uztveramās realitātes viendabības robežu. Tā ir kaleidoskopiska un neviendabīga telpa, it kā neveikli trausla, taču pilna iztēles. Ainavas ekoloģija Tā ainava, ko mēs redzam caur logu, rāmi, kadru, ekrānu, monitoru, ir šīs pasaules daļa, kura nemitīgi mainās un kurā vienotā vizuālā telpā pastāv visi mediji, savstarpēji mijiedarbojoties, ar katru brīdi mainot arī mūsu priekšstatus par redzamo. Nepieciešamība redzēt un ieraudzīt ir saistīta ar sajūtu pieredzēšanu un pieredzes apzināšanu. "Mēs dzīvojam laikmetā, kurā, visticamāk, esam liecinieki lietu pieredzēšanai pēdējo, ne pirmo reizi: drīzāk izzušanai no redzamās pasaules nekā atklāšanai," - šādu atziņu pauž mākslas teorētiķis Lars Bengs Larsens (Lars Bang Larsen) rakstā "Redzēšanas veidi" nupat iznākušajā pēdējā Frieze izdevumā. Šķiet, ka šai atziņai varētu būt plašāks konteksts nekā tikai aprakstāmā autora kinematogrāfiskais rokraksts un tēlu antropoloģija. Šajā attēlus patērējošā laikmetā, kad to kvantitāte nomāc kvalitāti, ir svarīgi kopt un uzturēt attiecības ar redzamo. Vēlme patērēt attēlu samazina iespēju tajā ielūkoties, iztukšo tā iztēles telpu. Ir nepieciešama zināma saudzība un nesteidzība, lai skatiens varētu būt veids, kā pieskarties apslēptajam redzamajā. 1 Laķis, Pēteris. Laiks un cilvēka pasaule. Rīga: Minerva, 1999, 51. lpp. 2 www.sfu.ca/~welsby/ 3 www.studio1-1.co.uk 4 Merlo-Pontī, Moriss. Acs un gars. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2007, 35. lpp. 5 Doig, Peter. Tate Publishing. London, 2008, p. 118. | |
| Atgriezties | |
