VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ar distanci – bez distances Līva Kupča Jāna Tomika personālizstāde "Neredzamās pērles" Rīgas mākslas telpā no 20. maija līdz 20. jūnijam | |
 Jānis Tomiks. Dejojot ar tēvu. 2003 | |
Igauņu mākslinieks Jāns Tomiks (Jaan Toomik) ir plaši atzīts un tiek novērtēts arī starptautiskā līmenī. Pēc izglītības Jāns ir gleznotājs, bet plašāk pazīstams kļuvis ar instalācijām un video mākslu, tomēr savu glezniecību, kurai daudz nopietnāk pievērsies tieši pēdējos gados, viņš nepārprotami vērtē augstāk. Iespējams, tas tāpēc, ka Tomiks lielu uzmanību pievērš garīgajai pasaulei un gleznošanu varētu pielīdzināt sava veida meditācijai, ceļam uz sevis izzināšanu. Ar glezniecību viņš nodarbojās studiju laikā 80. gadu otrajā pusē, pēc tam vairāk pievēršoties performancēm un instalācijām. Starptautiski atzīts viņš kļuva 1994. gadā, piedaloties Sanpaulu biennālē Brazīlijā ar video darbu "Ceļš uz Sanpaulu" (Way to Sao Paulo), kurš faktiski bija performances video dokumentācija. Milzīgs kubs, veidots no spoguļiem, peldēja pa upēm cauri trim pilsētām, kuras ģeogrāfiski atrodas uz vienas taisnes, - Tartu, Prāgai un Sanpaulu. Kuba virsma atspoguļoja apkārtesošo ainavu, vienlaikus to it kā uzsūcot sevī. Latvijā plašākai publikai Jāns Tomiks vēl nav pazīstams. Tāpēc izstādē ir skatāmi tik dažādi darbi. Glezniecība un video māksla ir būtiski atšķirīgi mediji. Viena no svarīgākajām video mākslas īpašībām ir distance. Distance starp skatītāju un mākslinieku vai pat distance starp mākslinieku un pašu darbu. Glezniecība ir daudz personiskāka, intīmāka, tā, pretēji video, spēj skatītāju pietuvināt māksliniekam, savukārt pats mākslinieks ir ciešākā saskarsmē ar savu darbu. Tieši tāpēc šoreiz bijis svarīgi Jāna Tomika mākslu parādīt no dažādām pusēm, jo citādi ieskats būtu nepilnīgs. No video mākslas ir gan tādi darbi, kas tapuši pēdējā gada laikā, gan agrīnāki. Ekspozīcijā ir apskatāmi septiņi video darbi un gleznu sērija, kas iepriekš nav izstādīta. Ir skaidri redzams, kā laika gaitā mainījusies tematika. Agrākajos darbos lielākoties varēja manīt cilvēciskus apveidus, figūras, pārsvarā gleznotas tumšos toņos, dominēja dīvainas, pat biedējošas noskaņas. Tēli, kas nākuši no fantāzijas, liekas tik reāli un savā ziņā šausminoši. Tagad Tomiks glezno atkritumu kaudzes, izmestas, nevajadzīgas lietas. Tas vairs neizskatās biedējoši, tomēr, pirmajā mirklī lūkojoties, tur nav arī nekā estētiski skaista. Kopumā darbi gleznoti diezgan reālistiski, ar spēcīgiem gaismēnu kontrastiem un visa it kā nevajadzīgo lietu jezga, šādā veidā parādīta, ir pat ļoti gleznieciska. Eksponēto video mākslu tehniski iespējams sadalīt vairākās kategorijās, jo darbi savā starpā atšķiras vispirms jau izvēlētā mākslas medija formas ziņā. Gandrīz visi darbi, izņemot vienu, filmēti ar rokas kameru. Šādā tehniskā ziņā konkrētais video darbs "Svētais vakarēdiens" (Communion, 2007) ir radīts filmas veidā uz 35 mm kinolentes un ir īsfilma, jo tās garums ir 12 minūtes. Filmas centrā ir dzīves nomākts pusmūža vīrietis. Filmā dominē it kā divas realitātes. Pirmā - reālā dzīve, ikdiena ar rīta dievkalpojumu, nolaistu māju un sievieti, ar kuru var apmierināt savas seksuālās vajadzības. Tieši tā - apmierināt vajadzības, jo visu caurstrāvo pilnīga vienaldzība. Otrā - iedomu vieta, patvērums - regulārs mežs, kurā vīrietis iet gaismas virzienā, pilnīga brīvība. No rokas kameras filmētajiem video viens, kas atšķiras no pārējiem pieciem, ir darbs ar tādu pašu nosaukumu kā izstādei - "Neredzamās pērles" (Invisible Pearls, 2004). Tas ir dokumentāls video par vīriešu cietumos izplatītu tradīciju - savā dzimumloceklī ievietot apaļas lodītes, lai mainītu tā formu un seksuālo apmierinājumu. Video veidots ar domu - parādīt visu tieši tā, kā tas ir. Ir skaidri redzams, ka viņa intereses objekts ir izteiksmīgi personāži, un, no vienas puses skatoties, savā ziņā īpaši stāsti. No otras puses, stāsti jau nav nemaz tik unikāli. Tas nav nekas izfantazēts, gandrīz visi rādītie cilvēki ir pavisam reāli, tā ir viņu ikdiena, viņu mazā dzīvīte. Tālāk jārunā par diviem formas ziņā līdzīgiem video. Tie ir darbi, kas veidoti intervijas veidā. Viens no tiem ir "Līna" (Liina, 2003), kurā uzfilmēta Tomika intervija ar viņa studenti - meiteni, kura slimo ar šizofrēniju. Intervijas laikā meitene arvien vairāk apjūk, līdz saka, ka tagad viņa jūtoties tā, it kā vispār neeksistētu. Šis, manuprāt, ir viens no emocionāli spēcīgākajiem teikumiem visā darbā. Vēl kāda intervija ir darbs "Pēters un Marts" (Peeter and Mart, 2001-2002). Tā ir saruna ar pazīstamu igauņu mākslinieku Pēteru Mudistu, kurš slimo ar hiperkinēzi. Izstādē apskatāmi ir arī divi tādi darbi, kurus varētu attiecināt uz tēva un dēla tēmu. Atraktīvs un vairāk ar tādu kā pozitīvisma noskaņu ir video "Dejojot ar tēvu" (Dancing with Dad, 2003). Video darbā redzams, kā Jāns kapsētā dejo pie kapa pieminekļa ar uzrakstu Jaan Toomik. Ideja ir gluži vienkārši fantastiska un prasa paskaidrojumus. Jāna tēvs nomira, kad zēnam bija 9 gadi, līdz ar to viņš tā īsti nekad nav izbaudījis laiku kopā ar viņu. Tajā laikā populārs mūziķis bija Džimijs Hendrikss. Tomiks dejo pie sava tēva kapakmens Hendriksa ģitārmūzikas pavadībā ar domu, ka bērnībā viņam nebija iespējas ar tēvu padejot un tāpēc viņš to dara tagad. Otrs darbs ir "Tēvs un dēls II" (Father and Son II, 2007), kurā redzams pats mākslinieks, sēžot pie mašīnas stūres, izmisīgi raustoties un kratoties tādā veidā un ritmā, kādā fonā dzirdama maza bērna bļaušana. Zīmīgi, ka bērns, kas raud, ir viņa paša dēls. Savas mākslas radīšanai Tomiks izmanto savu personisko pieredzi, tāpēc nav brīnums, ka šajā sakarā, kad runa ir par paša ģimeni - tēvu, dēliem, saikne starp mākslinieku un pašu mākslas darbu ir visciešākā. Tas dod iespēju arī skatītājam uz mākslinieku skatīties ar daudz mazāku distanci. | |
| Atgriezties | |
