VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Uz balli – kā uz karu Vilnis Vējš Ballīšu karalienes Parisas Hiltones vasarā izplatītais videojoks, kurā viņa pieteicās kandidēt uz Baltā nama saimnieces krēslu un pašu namu nokrāsot rozā, lika visai dzīvi iztēloties, kādi panākumi būtu šim priekšlikumam, ja vien tas tiktu izteikts nopietni. Droši vien - graujoši, ne vien politiskā, bet arī estētiskā nozīmē. Jo vai gan kaut ko līdzīgu neiztēlojās republikāņu prezidenta kandidāts Džons Makeins, pārmetot savam sāncensim Barakam Obamam Parisas cienīgu performanci sīvajā priekšvēlēšanu cīņā? Rezultātā vecais vīrs (Makeins) izpelnījās pašas Karalienes dusmas un stabili iegāja Youtube vērotāju apziņā kā līdzinieks aizvēsturiskam mūdzim master Joda no "Zvaigžņu kariem". Hiltone tikai lieku reizi apliecināja, ka prasme spīdēt ballītēs, dzeltenajā presē un nokļūt elektroniskajos medijos visvairāk pieprasīto atslēgvārdu topā sen jau no marginālas pozīcijas pārvietojusies uz varas pusi. Tomēr Hiltones simboliski visnozīmīgākais uzbrukums vecajai pasaules iekārtai notika jau pirms pusotra gada, kad viņa izraisīja skandālu, ierodoties gadskārtējā Vīnes Operas ballē. Līdz tam laikam cilvēkos vēl mājoja ticība, ka cildenais, skaistais un izsmalcinātais ir šķirts no bezkaunīgā, vulgārā un iznirelīgā - ja ne reālajā, tad vismaz iedomātā vērtību pasaulē. Vīnes Operas balle, kas bija kā pēdējais bastions augstākās sabiedrības un augstās mākslas pretošanās kustībā pret popkultūras uzbrukumu, vienā mirklī padevās ātrai slavai, ko balsta vienīgi pati slava un, protams, milzīga nauda. Tas nekas, ka jau senāk bija manīts - Operas balles viesu vidū līdzās aristokrātiskiem profiliem arvien uzkrītošāk iezīmējas aziātiski vaibsti un labāko ģimeņu atvasēm polonēzes solis vairs nepadodas tik raits. Parisas uznāciens skaidri parādīja, ka uzvara ballē ir līdzvērtīga uzvarai karā, tā ka viņas izlēciens pret Vjetnamas veterānu Makeinu ir uzlūkojams kā līdzvērtīgiem nopelniem bagātu personāžu cīkstēšanās. | |
 Anna Heinrihsone. Vides objekts. 2008. "Ideju institūts" | |
Droši vien pat daudzi Latvijas mākslinieki nenojauš, cik nozīmīga šķiet māksla cilvēkiem, kuri reti redzami izstāžu zālēs un kuri noteikti nelasa "Studiju". Mākslu viņi bauda speciāli šim nolūkam paredzētās prezentācijās, sarīkojumos - tā sauktajos korporatīvajos pasākumos. "Pasākumu" bizness Latvijā plaukst un attīstās, un apgrozīto naudas līdzekļu ziņā to noteikti var salīdzināt ar Valsts kultūrkapitāla fondu. Katram uzņēmumam - lielveikalu tīklam vai bankai - vismaz reizi gadā rodas vajadzība sasaukt savus darbiniekus vienkopus, izklaidēt un sadraudzēt savā starpā. Personāla vadības valodā to sauc par teem building (komandas veidošanu). Tāpat katrs sevi cienošs uzņēmums regulāri pulcē sadarbības partnerus, nozīmīgākos klientus, ārvalstu kolēģus, reizēm arī politiķus un žurnālistus, lai palepotos ar sasniegumiem un stiprinātu kontaktus. Kokurences apstākļos partneru un klientu lojalitāte ir zelta vērtē, bet preses un politiķu labvēlība - vēl dārgāka. Lai viesi tiešām ierastos un sarīkojumu atstātu apmierināti, nepietiek ar priekšlasījumiem, pat ne ar ēdieniem un dzērieniem, vajadzīga arī iespēja baudīt ekskluzīvi kulturālas izklaides. Tad ir laiks "mākslinieku" iznācienam - visbiežāk dažādu žanru izpildītājiem, bet nereti arī vizuālo mākslu pārstāvjiem. Vēsture šai parādībai Latvijā nav gara, toties efektīga - ja atmetam padomju laiku ļoti interesanto "somu piršu"un "kolhozu banketu" kultūru, aizsākums meklējams pagājušā gadsimta 90. gados, kad kādreizējie valūtas vai džinsu spekulanti līdzās tautfrontiešiem tika pie reālas varas un naudas. To laiku balles varētu tipoloģiski salīdzināt ar dzīrēm, kad valdnieks dižojas ar neierobežotām iespējām baudīt pats un cienāt viesus. Topā bija skaistumkaralienes, striptīzs, modes skates, norietējušas ārzemju popzvaigznes, retāk - tāda buržuāziska izprieca kā opera vai salonmūzika. Neiztrūkstoša bija greznība - īrētās telpās, vides aranžējumā, galda servējumā. Gadsimta beigās, biznesā ienākot ļoti jauniem cilvēkiem, radās cita mode ar klubu kultūras elementiem, kad viesībām tika piemērotas industriālas telpas vai oriģināli objekti, bet sarīkojumi raksturojās ar party atmosfēru, ko Latvijā no Kanādas importēja Mārtiņš Ķibers leģendārajā projektā "Kasablanka" un kas virmoja arī Kaspara Vanaga mākslas aktivitātēs Open. Šobrīd, kad lielākā daļa ietekmīgu uzņēmumu pievienojušies starptautiskām korporācijām, šķiet, ka iezīmējas jauna tendence - darbā nogurušajiem izpildvadītājiem vislabākā izklaide šķiet miers, bet skandināvu ideoloģija pieprasa ne tikai ļaušanos baudai un skurbumam, bet arī strikti definētu korporatīvo vērtību izpausmi. Starp "vērtībām", ko jāiemieso ballītes skaniskajam un vizuālajam tēlam, dažādās proporcijās tiek variēta uzticība tradīcijām, kuras simbolizē stabilitāti, oriģinalitātei, kas aicināta pārstāvēt atvērtību inovācijām, un pat zināmai pieticībai, kurai jāliecina par sociālās atbildības izjūtu. Bieži un skanīgi prasībās svētku organizētājiem tiek piesaukta kvalitāte - preču ražotāji vai pakalpojumu sniedzēji piemēro izklaidei to pašu mērauklu, kas ierasta tirgū, un kultūras vide ir atsaucīga, liekot klāt "kvalitātes" colštoku kā mūzikai, tā mākslai, arī tālu ārpus korporatīvo pasākumu robežām. Režisore Baņuta Rubesa, kura reti, toties regulāri veido korporatīvus pasākumus, jautāta par nosacījumiem, kas atšķir patvaļīgu mākslu no pasūtītas, atzīst, ka "graujošu izrādi par Irākas karu, protams, neviens redzēt nevēlas". Tomēr piebilst, ka no mākslinieka tiek gaidīta uzdrīkstēšanās, pārsteigums. Māksliniece Anna Heinrihsone, kura ir līdzīpašniece izklaides kompānijā Classic Standart, runā par "pseidomākslu", kas ir pieprasīta ballītēs, un bez kautrēšanās par "pseidofilosofisku" sauc arī pašas radīto atmosfēru kādā vides objektā, kurš tapis bankas viesībām (Bauda un ilūzija. Māksla Plus, 2008, Nr. 4, 9. lpp). Dace Ozola, aģentūras "Medūza" direktore, atzīst, ka korporatīvās viesības primāri ir mārketinga pasākums, piebilstot, ka Latvijā īpaši izplatītas business to business mārketinga aktivitātes, proti, daudz pūļu tiek veltīts tieši biznesa partneru attiecību stiprināšanai. Sarīkojumu organizētāji nonāk situācijā, kad liela daļa viena sarīkojuma viesu jau ir bijuši citos līdzīgos un taujā pēc kaut kā jauna, pārsteidzoša. Auditorijas prasības aug un pārveidojas: cilvēki ir daudz kur bijuši, daudz redzējuši, lielai daļai ir starptautiska ballīšu pieredze, nemaz nerunājot par šovbiznesa iespaidiem, tādēļ sarīkojumos vairs tā netiek akcentētas ķermeniskās baudas - ēšana un dzeršana -, toties tiek radītas iespējas komunicēt un atslābināties. Arī Rubesa novērojusi pārmaiņas patērētāju pieprasījumā, kas saistāmas ar internacionalizāciju - cilvēki atpūtas brīžos vairs nevēlas tik ļoti iesaistīties kopīgās aktivitātēs. Rubesasprāt, Latvijā ilgi ir pastāvējusi pirmstelevīzijas ēras atpūtas tradīcija, kad cilvēki paši sevi iepriecināja, negaidot, kad to izdarīs kāds cits (kopīga dziedāšana viesībās, runas, ko Rubesa asprātīgi dēvē par "pašizklaidēšanos"). Toties tagad, kad vairākums patērētāju intensīvi strādā lielu uzņēmumu birojos, pieaug vēlme atpūsties vērojot, nevis piedaloties. Par vērtību jau tiek uzskatīts pats fakts, ka cilvēku kādu brīdi liek mierā. Līdzīgi iespaidi ir Heinrihsonei - viņa zina stāstīt, ka viesi ballēs tagad ierodas laicīgi, vairs tik daudz neēd, dzērienus lieto ar mēru un aši dodas pie miera. Tādēļ vienīgais veids, kā palikt atmiņā, ir mākslas pārdzīvojumam tuva iespaida radīšana. Uzņēmumu vadītāji tagad izklaižu rīkotājiem pieprasot "mākslu". Protams, tai jābūt patīkamai, spektakulārai, jāraisa pozitīvas izjūtas un jāpārliecina par tās augsto kvalitāti. Jau 1899. gadā norvēģu izcelsmes amerikāņu sociologs un ekonomists Torsteins Veblens (Thorstein Veblen) norādīja uz brīvā laika pavadīšanas, izklaides, atpūtas - grūti tulkojamā vārda leisure - milzīgo lomu sabiedrībā. Sacerējumā The Theory of the Leisure Class viņš izcēla dīkdienīgu laika pavadīšanu kā sabiedrības augstākās šķiras svarīgāko iezīmi, norādīja uz tās uzsvērto patērnieciskumu un ne visai racionālo dabu, kas nav izskaidrojama ar "veselā saprāta" loģiku. Veblena novērojums, ka aristokrāti izmanto sudraba galda piederumus un Ķīnas porcelānu, bieži ar māksliniecisku vērtību, pat tad, kad viņus neviens neredz un ērtāk būtu lietot vienkāršākus rīkus, ir būtiski iespaidojis mūsdienu priekštatus par sabiedrības locekļu pašidentifikāciju. Turklāt Veblens, oponējot Kārlim Marksam, apšaubīja šķiru cīņas tiecību uz vienlīdzību, saskatot, tieši otrādi, zemāko šķiru vēlēšanos aizstāt augstākās. Mūsdienās sabiedrības locekļu vēlmē paaugstināt savu statusu, kā mērķi izvirzot izklaides un atpūtas iespēju vairošanu, balstītas lielākā daļa mārketinga teoriju. Virknē Rietumu universitāšu jau apgūstama tāda akadēmiska disciplīna kā Leisure management. Pa to laiku šķiru sabiedrība, kāda tā bija Veblena laikā, vairs nav pārskatāma - personas izcelsme vairs nekalpo par pamatu tās kultūras identitātei, un nav arī citu būtisku nosacījumu, ieskaitot bagātību vai trūkumu, kas nebūtu maināmi vienas paaudzes vai pat desmitgades laikā (kā to parāda neskaitāmi postsociālisma valstu un Āzijas piemēri). Toties zinātnieki definē arvien jaunas šķiras - kā, piemēram, radošo šķiru (Ričards Florida (Richard Florida)) vai t. s. jaunbagātnieku šķiru (lower-upper class) (Kolmens un Reinvoters (Coleman and Rainwater)). Veblena dīkdieņu šķiras pazīmes var ironiski meklēt māksliniekos (sociāli orientētajās Rietumu valstīs) vai jaunbagātniekos un to atvasēs (straujas attīstības valstīs, pie kurām pieder arī Latvija). Tomēr visticamāk dīkdieņu šķiras gēni atradīsies tās potšķiriskajā klonā - milzīgi uzblīdušās un gandrīz visaptverošās vidusšķiras locekļu dažādo sociālo lomu spēlēs, kurās tie piedalās par darba devēju naudu komandējumos, semināros un korporatīvajās ballītēs. Vidusšķiras augstākais un zemākais gals vairs nav nošķirami - luksusa zīmolu tirgotāji gaužas, ka viņu preces Rietumos var atļauties pārāk daudzi, un pārvācas uz Austrumiem, kamēr Londonas Sitijā darbu trenkāti menedžeri pusdieno turpat, kur slaisti, - Pret tīkla ēstuvēs. Tomēr patērētāja dabā ir tiekties pēc kādas sociālas struktūras un identificēties, protams, ar to augstāko plauktu. Šim nolūkam pārsteidzošā kārtā lieliski noder neracionāli, mītiski argumenti, ko nodrošina mākslas baudīšana. Punktēti, sporādiski pieslēdzoties mākslas pasaulei, jebkurš var iztēloties sevi par izredzēto, nošķirt no pūļa. Nav nejaušība, ka tieši postsociālisma telpā, kur atmiņas par hierarhisku sabiedrību ir jo dzīvas, bet ātri gūta nauda nešķiet pietiekami leģitīms iemesls noslēgties elitē pat tās turētājiem, dominē tendence mākslu skatīt hedoniskā izpratnē - kā statusu apliecinošu baudu vertikālu kārtojumu. Tieši tāda pieeja ir vērojama arī valsts pasūtījumā mākslai, koncentrējoties reprezentablām un ērti baudāmām parādēm ārzemēs. Māksliniekam korporatīvo ballīšu pasūtījumi ir kā medusmaize. Jo tie nozīmē iespēju ne tikai nopelnīt, bet arī tērēt. Naudas summas, ko kāda banka vai liels uzņēmums ir gatavs izdot viena vakara izpriecām, tālu pārsniedz koncerta, izrādes vai izstādes sagatavošanas vidējās izmaksas. Šādi tēriņi nav mecenātisms, kas paredz, ka nabaga māksliniekam pašam jāiegulda darbs un izdoma gandrīz par velti. Tieši otrādi - pasūtījums dod iespēju realizēt idejas, kādas nekad neieraudzītu dienasgaismu kā "plikas mākslas"projekti. Līdz ar to režisoriem, dizaineriem, akciju māksliniekiem ir izredzes strādāt lielformātā, lietot jaunākās tehnoloģijas un materiālus. Baņuta Rubesa atzīst, ka korporatīvajos sarīkojumos iemēģinātas prasmes noderējušas operu iestudējumos Latvijā un Kanādā. Viņa gan atzīst, ka rietumvalstīs vairāk nošķir šovu un mākslas kvalitātes. Annai Heinrihsonei, jādomā, pasūtījumi palīdzējuši realizēt sapni par tīru "scenogrāfa teātri", kurā netraucē aktieri. Regnārs Vaivars, kas teātrī strādā mazajos spēles laukumos, ballīšu hronikā ierakstīts ar grandioziem vides inscenējumiem, kuru atkārtota uzvešana nemaz nebūtu iespējama. Balles ir video un gaismu mākslinieku poligons. Ja Latvijā pēkšņi notiktu olimpiskās spēles, latviešiem būtu ko piedāvāt atklāšanai. Iestrādes ir. | |
| Atgriezties | |
