VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Paradīze zemes virsū – tavs sakņudārzs Alise Tīfentāle Venēcijas 11. starptautiskā arhitektūras biennāle no 14. septembra līdz 23. novembrim | |
 Vācijas ekspozīcija Tons Matons. Tehniskā paradīze | |
Kas notiek arhitektūrā? No arhitektūras izstādes apmeklētājs atgriezies mājās nevis ar glancēta krītpapīra katalogu sējumiem, bet gan ar tikko plūktu baklažānu, sauju gatavu ķirštomātu, aromātisku rozmarīna zaru un rukolas kušķi. Un aplūkojis nevis ēku maketus no kartona un plastmasas, bet gan vairākas dārzeņu dobes un virkni laikmetīgās mākslas izstādei piestāvošu postmoderni asprātīgu instalāciju un objektu. Meklējot izeju no kapa Šīgada Venēcijas arhitektūras biennāle amerikāņu kuratora Ārona Betska (Betsky, dz. 1958) vadībā ieguvusi devīzi "Arhitektūra aiz ēkas robežām" (Architecture Beyond Building), un šajā virzienā arī devušies kuratora izvēlētie dalībnieki un liela daļa nacionālo ekspozīciju. Akcents šoreiz nevis uz reālu vai vizionāru ēku maketiem, kā tradicionāli varētu sagaidīt no arhitektūras biennāles. Daudz biežāk arhitekti prezentēja vispārinātas pārdomas, savas radošās darbības virtuvi vai aizskatuvi (ideju ģenerēšanas procesu, savus iedvesmas avotus utt.), un ne viens vien eksperts publiski paudis, ka šī arhitektūras biennāle būtībā daudz neatšķīrās no mākslas biennāles, un, šķiet, tas arī bija kuratora mērķis. "Ar ēkām vien nepietiek. Tās ir arhitektūras kaps, atlikums no vēlmes izveidot citu - labāku pasauli," raksta Ārons Betskis. Protams, arhitektūras zvaigznes Frenks Gērijs, Zaha Hadida un pārējie turpina projektēt ēkas (un, protams, arī viņi piedalās šajā biennālē), bet viņu darbība ir iepriekšparedzama un nevienu vairs tā īsti nepārsteidz. Biennāles dalībniekiem Ārons Betskis uzdod retoriskus jautājumus no sērijas "kā tad mums dzīvot tālāk", - tiek meklēta izeja gan no tehnoloģiski un vizuāli "pārsteidzošu", ultramodernu būvju ekstravagances, gan no mehāniski, pusautomātiski projektētiem un izgatavotiem "dzīvojamās platības" un darbavietu mikrorajoniem. Tiek meklēts kas uzticams, ilgstošs un paliekošs, tāpat arī saudzīgs videi, draudzīgs pašam cilvēkam. Koncepts "Arhitektūra aiz ēkas robežām" nepiedāvā lietošanai gatavas "ekomājas" vai futūristiskas utopijas, tā vietā biennāles dalībnieki, piemēram, reflektē par māju sajūtu starptautiska biznesa ēnā (Igaunijas ekspozīcija - gāzes caurule Giardini galvenajā alejā no Krievijas paviljona līdz Vācijas paviljonam, ar kuras pieminēšanu recenziju par Venēcijas biennāli šogad uzsāka gan International Herald Tribune, gan citi starptautiski ietekmīgi plašsaziņas līdzekļi). Par katras godības pārejošo spožumu, kā, piemēram, eventuālo muzeja pārvēršanu ūdens atrakciju parkā pēc 20 gadiem (biennāles galveno balvu "Zelta lauvu" par labāko nacionālo ekspozīciju ieguvušais poļu projekts Hotel Polonia). Par telpu aiz telpas, proti - telpu elektronu mikroskopa atklātajā pasaulē Latvijas ekspozīcijā mākslinieka Ērika Boža un arhitekta Reiņa Liepas projektā "Putekļu istaba". Ērika Boža ceļojums neredzamajā realitātē aizsākās ar darbu "Putekļu dizains" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur elektronu mikroskopā tika skatītas un fotografētas putekļu sīkdaļas, atrastas uz muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā esošajām gleznām (2006, izstāde "Kur mēs sākām" projekta "Trajektorijas" ietvaros). "Putekļu istabā" pētījuma objekti ir atrasti pašā ekspozīcijas telpā, aplūkoti mikroskopā un fiksēti grafiska attēla formātā, tad palielināti tiktāl, ka cilvēks var burtiski ienākt šajā mikropasaules telpā. Tieši šī mērogu maiņa ir "Putekļu istabas" piedāvātais atklājums, kas būtiski atšķiras no Ērika Boža iepriekšējā projekta ("Putekļu dizainā" elektronu mikroskopā iegūtie attēli bija izstādīti kā tēlotājas mākslas darbi, kā parafrāzes par tām gleznām, uz kurām atrastas putekļu daļiņas). Mākslinieks Ēriks Božis skaidro: "Mēģinājām parādīt, ka tukša telpa nemaz nav tukša, ka telpas robežas nav nemaz tik droši nosakāmas. (..) Šeit sastopas telpas māksla (arhitektūra), māksla un zinātne." Savukārt mākslas zinātniece Ieva Astahovska, komentējot ekspozīciju, papildina: "Arhitektūra nav tikai telpa, bet var būt arī domas, iztēles telpa." (Radzobe, Z. No augstajiem plauktiem. Diena, 2008, 24. sept., 15. lpp.) Jāatzīmē arī "Putekļu istabai" izvēlētā izdevīgā atrašanās vieta un efektīvais nelielās telpas izmantojums (attēli kā lielformāta melnbaltas izdrukas izvietotas uz slīdošiem paneļiem) - kopējai idejai kalpo gan spoži melnā terase ārpusē, gan melnbaltais, askētiski funkcionālais iekštelpas iekārtojums. Uz paradīzi caur siltumnīcu un kompostkaudzi Atgriežoties pie Ārona Betska pieņēmuma, ka ēkas ir arhitektūras kaps, nav grūti nonākt pie secinājuma, ka šajā pasaulē tomēr ir tikai viens ģeniāls arhitekts un dizainers, un tas ir Viņš. Laiku pa laikam cilvēks savā lepnībā to aizmirst un uzskata par skaistu un labu vienīgi to, ko izgatavojis pats savām rokām. Tad pēc kāda laika atkal nāk modē Dieva darbi un mākslīgi elpinātais un barotais cilvēks dodas vērot putnus vai ainavas, ēst ogas tieši no krūma brīvā dabā un bijīgi iestāda podiņā kādu garšaugu (aicinājums "atgriezties pie dabas" Rietumu kultūrā izskanējis, piemēram, gan apgaismības laikmetā, gan 20. gs. 60. gadu Austrumu filosofijas ietekmētajā hipiju kultūrā u. c.). Visskaistākie dizaina priekšmeti ir tomāts, ābols, ķirbis utt., katrs no tiem ir dizainā lielisks, unikāls un nevainojams mākslas darbs, turklāt pilnīgi funkcionāls - cilvēkam ar baudu apēdams. Šīgada arhitektūras biennāles izaicinājums un atkalatklājums - paradīze zemes virsū ir sakņudārzs! Tas cilvēkam zināms jau tūkstošiem gadu, jo "Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu" (1. Mozus, 2:15), bet nu šī vienkāršā patiesība atkal aktualizējusies. Cilvēkam nepieciešams piezemēts un uzticams patvērums laikā, kad katrs jūtas neaizsargāts, ievainojams un apdraudēts gan ekonomiski un politiski, gan individuāli. Izslēgt datoru un kabeļtelevīziju un paslēpties savā dārziņā - augi neuzbrūk, neapvaino, neko daudz neprasa un nemēdz pievilt, tie sniedz gan estētisku baudu, gan pabaro. Jaunatklātā patvēruma burvību visspilgtāk parādīja Londonā un Sietlā strādājošā arhitekte Katrīna Gustafsone (Gustafson, dz. 1951) un viņas ainavu arhitektu kompānija Gustafson Porter - Gustafson Guthrie Nichol vērienīgajā vides (ainavas) instalācijā "Paradīzes virzienā" (Towards Paradise). Tā iekārtota Arsenāla tālākajā galā, ko līdz šim nebija apguvušas ne mākslas, ne arhitektūras biennāles, - ar brikšņiem aizaugušā kaktā Giardino delle Vergini, kur savulaik atradies sieviešu klosteris, kas nopostīts 19. gs. beigās. Ārons Betskis uzaicinājis šo ainavu arhitektu kompāniju veidot instalāciju speciāli šai vietai, radošo uzdevumu formulējot ar Voltēra citātu no "Kandida": Il faut cultiver notre jardin ("Mums jākopj mūsu dārzs"). Uzdevums izpildīts, manuprāt, satriecoši savā vienkāršībā un tādā "vecmodīgā" cilvēcīgumā. Instalācijas teritorija alegoriski attēlo cilvēka dzīves gājumu (pašu cilvēku, viņa mājas, viņa dvēseli utt.) burtiskā nozīmē paradīzes virzienā: "Atcerēšanās - noliktava", "Uzturs - pārpilnība", "Apskaidrība - apcere". Vispirms apmeklētājs nonāk atmiņu noliktavā - tikko pamanāmas nelielas durtiņas ieved ar vīteņiem noaugušas ēkas iekšienē, kur skatienam atklājas plaša telpa ar kādreiz patiesi noliktavas funkciju pildījušiem masīviem koka plauktiem gar sienām. Aiz tiem tikko saskatāmi uz sienām sarakstīti izmirušo dzīvnieku un augu latīniskie nosaukumi, bet šeit katrs var uz mirkli iedomāties visu svarīgo, kas veido viņa dvēseles (atmiņu, pieredzes, zināšanu, emociju u. c.) krājumus. Tālāk taciņa ieved speciāli izveidotā un iekoptā dārzā - rindās aug pupiņas, tomāti, paprika, dobēs nogatavojušies kāposti, bietes, salāti, blakus smaržo majorāns, baziliks, rozmarīns, ir arī kartupeļi, ķirbji, baklažāni, kabači, brokoļi, ziedkāposti, gar dārza malām - puķes un nelielas ābelītes ar gataviem ābolīšiem. Skatītāji apmulsuši staigā pa taciņām, neticīgi lūkojas uz gatavajiem dārzeņiem, viens otrs bailīgi nogaršo kādu auglīti vai noplūc garšvielas zariņu. "Tā ir vieta, kur katrs skatītājs aicināts apcerēt pārpilnību pats savā dzīvē," raksta autori. Iespējams, arī pārvērtēt pārpilnības un pārticības jēdzienu īsteno nozīmi, varbūt pat vispār pārkārtot prioritātes savā personiskajā "dārzā". Aiz pēdējās dārzeņu dobes skatienam paveras klajš laukums - taciņa aizvijas ap mīksta, labi kopta zāliena klātu ovālu valni. Minimālistiska un tīra ainava. "Slepena vieta apskaidrībai. Vieta klusumam un vienkāršībai, vieta pārdomām par visu pieredzēto. Vieta, kur pārdomāt, kā mēs kopsim mūsu dārzu," norāda autori. Pēdējais posms ceļā uz paradīzi, kur var sagaidīt mieru un apskaidrību. Tik vienkārši. Vienīgi atliek jautājums - vai latvietim jābrauc tik tālu, lai apskatītu tādu pašu sakņudārzu, kāds viņam jau pieder? Tas pats vienkāršības slavinājums rodams mūsu tautasdziesmās, par to runā Raksti, citiem vārdiem tā pati patiesība izlasāma Annas Brigaderes "Dievs, daba, darbs" un Edvarta Virzas "Straumēnos". Bet nenoliedzami, ka šķietami necila piemājas sakņudārza "eksponēšana" starptautiskā un prestižā arhitektūras biennālē var būt iemesls šo to pārvērtēt katra personiskajā ceļā uz paradīzi. Arī mākslā un īpaši jau arhitektūrā (kaunu no savas zemnieciskās pagātnes jau sākam zaudēt, un pavisam nesen pat viensētas šķūnis atzīts par labu esam). | |
 Gustafson Porter - Gustafson Guthrie Nichol. Vides instalācija "Paradīzes virzienā". Otrā daļa: "Uzturs - pārpilnība". | |
|
Paradīze - pašdarinātā, tehniskā, zīmētā un citas Atgriešanās pie saknēm (un dārzeņiem, augļiem un ogām) burtiskajā nozīmē ir ideja, kas šobrīd acīmredzot virmo gaisā, - tas attiecas ne tikai uz vairākām citām ekspozīcijām šajā pašā Venēcijas arhitektūras biennālē, bet arī vispārējām mājokļu iekārtošanas tendencēm Rietumos. Šajā pašā laikā Rīgā, piemēram, notika Andas Bankovskas melnbalto fotogrāfiju izstāde "Dārzs", un atrodas arvien jaunas paralēles un analoģijas. Pievēršoties biennālei - vēl pāris vēstījumu par dārzu. Dārzeņu dobīti pie sava paviljona iekopuši arī amerikāņi - aiz apdrukāta auduma aizkariem pie ieejas paviljonā laimīgi briest kāpostgalvas, aug cigoriņi, fenhelis un visāda cita zaļbarība, un ekspozīcija piedāvā ieskatu tādos projektos kā "Ēdamais skolas pagalms", "Starptautiskais urbānās ekoloģijas centrs" u. tml. Kuratora izvēlētie autori pievērsušies dažādām "dari pats" aktivitātēm valdības un uzņēmēju aizmirstos vai nepilnīgi attīstītos ASV reģionos. Sakņu dobe (autori - grupa Yale Sustainable Food Project) atsaucas uz ASV šobrīd populāro kustību, kurā bērnu izglītībā tiek iekļauta arī dārzkopība un pavārmāksla kā ekoloģiska un sociāli atbildīga dzīvesveida pamati (pieņemu, ka varbūt amerikāņiem tas sanāk jēdzīgāk vai vismaz citādi nekā padomjlaika skolnieku obligātais darbs skolas "izmēģinājumu dārziņā" vai ikgadējie septembra spaidu darbi pie ražas novākšanas kolhozā). Japānas ekspozīcija pārsteidz ar izcili estētisku un smalku darbu (tāpat kā mākslas biennālē). Ekspozīcijas "Ekstrēmā daba: divdomīgo telpu ainava" autori ir arhitekts Dzunja Isigami (Ishigami, dz. 1974) un zinātņu doktors botāniķis Hideaki Oba (Ohba, dz. 1943). Telpas ir patiesi divdomīgas: ārpuse savā ziņā padarīta par iekšpusi, un otrādi. Paviljona ārpusē izveidotas filigrānas stikla siltumnīciņas un izvietotas mēbeles (piemēram, neliels stiklots plauktiņš, kurā glīti izkārtoti miniatūri trauciņi ar sīkiem, smalkiem augiem), turklāt siltumnīcas nav pilnīgi noslēgtas, to konstrukcija piedāvā vēl vienu divdomību par robežu starp iekšpusi un ārpusi. Paviljona iekšpuse pārvērsta par ārpusi - baltās telpas ir pilnīgi tukšas, un sienas klāj smalki zīmuļa zīmējumi, kuros attēlota ārpuse, t. i., augi. Bezgalīgu pacietību, rūpību un veiklību prasošais mākslas darbs ir īslaicīgs - pēc biennāles beigām tas tiks iznīcināts - un tāpēc vēl jo skaistāks (zīmējumus pēc Isigami skicēm uz sienām 20 japāņu studenti pārzīmēja sešu nedēļu laikā). No grīdas līdz griestiem - zinātniski precīzi atveidoti augi, to iespējamās kompozīcijas, izvietojums esošās un neesošās teritorijās utt. Salīdzinājumā ar visai burtisko sakņudārza metaforu "Ekstrēmā daba" ir delikāts komentārs par cilvēka un augu pasaules mijiedarbību. Savukārt Vācijas paviljonā (ar vienojošu nosaukumu "Atjauninot Vāciju - projekti labākai nākotnei") var pasēdēt no vecu, nolietotu mēbeļu detaļām izgatavotās jaunās mēbelēs, kas ir visai sirsnīgi un aizkustinoši, un palūkoties uz biedējošu mūsdienu dārza versiju - izstīdzējušas ābelītes gluži kā pacienti reanimācijas nodaļā pieslēgti pie sistēmas, kurā ieplūst ūdens un barības vielas, un katram augam pierīkots mākslīgs siltuma un gaismas avots. Var iedomāties, ka apmēram šādā organizētā un datorizētā veidā tiek audzēta mūsu ikdienas pārtika. Mēbeļu projekts (ReDesign, autori - OS2 Designgroup + Arbeitskreis Recycling E.V.), tāpat kā sakņudārzs projektā "Paradīzes virzienā", aicina aizdomāties par pārpilnības un labklājības jēdzienu nozīmi, atsaucoties uz faktu, ka Vācijā ik gadu apmēram septiņas tonnas mēbeļu nonāk izgāztuvēs (projekta autori gan to nemin, bet pieņemu, ka apmēram tikpat daudz nonāk Austrumeiropas, arī Latvijas, lietoto mēbeļu veikalos un turpina kalpot jauniem saimniekiem). Savukārt mākslīgos apstākļos audzētās ābelītes ("Tehniskā paradīze", autori - arhitekts Tons Matons (Matton, dz. 1964) un viņa birojs) norāda uz mūsdienu arhitektūrā un interjera dizainā valdošo tendenci radīt "mākslīgās paradīzes", laimes un labsajūtas saliņas un oāzes, neņemot vērā apkārtējos apstākļus, tā turīgo klientu iegribu vārdā noziedzīgi izsaimniekojot un iznīcinot milzīgu daudzumu tik vērtīgo dabas resursu. Dažādās "paradīzes", kuras atraduši arhitektūras biennāles dalībnieki, nenoliedzami, ir veselīgas gan cilvēkam, gan visai pasaulei kā integrētai sistēmai kopumā. Tajā pašā laikā šīs sava dārza kopēju idejas ir arī aizkustinoši naivas - it kā pēkšņi cilvēks cilvēkam vairs nebūtu vilks. Iespējams, tieši tādu sapņainu aizmiršanos arī gaidām no Venēcijas biennāles. | |
| Atgriezties | |
