VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KERKRINGA ALTĀRIS Daiga Upeniece, Ārzemju mākslas muzejs, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. 19.gs. pirmajā pusē no Kurzemes hercogu rezidences Jelgavas uz Rīgu atnākušais lieltirgotājs Frīdrihs Vilhelms Brederlo savai gleznu kolekcijai iegādājās ne-zināma nīderlandiešu gleznotāja mājas altārgleznu. F.V.Brederlo nopirkto darbu atribūcija nebūt nebija vienaldzīga, un, ja šis darbs tomēr palika kā nezināma mākslinieka veikums, tad acīmredzot tās pārdevējam nebija nekādas nojausmas, ko īsti viņš pārdod. Tomēr nenoliedzamā vērtība arī bez precīzas atribūcijas ļāva altārgleznai ieņemt savu noteiktu vietu kolekcijā kā vienam no tās izcilākajiem darbiem. Jo ilgāk strādāju ar F.V.Brederlo kolekciju, jo vairāk manī nostiprinās pārliecība, ka pat profesionālam mākslas vēsturniekam nāktos papūlēties, lai izveidotu tik mērķtiecīgu un viengabalainu mākslas darbu krājumu. Īpaši tas attiecas uz F.V.Brederlo lielo mīlestību - Nīderlandes 16.gs., kā arī Holandes un Flandrijas 17.gs. mākslu. F.V.Brederlo visvairāk saistīja ainavu glezniecība un koloristiskās iespējas, ko sniedz šis žanrs. Viņš meklēja visaugstākos sasniegumus un atrada tos Holandē 17.gadsimtā. F.V.Brederlo salīdzināja seno Holandes mākslu ar savu laikabiedru mākslu, tā veidojot lielu holandiešu un vācu 19.gs. glezniecības kolekciju. Ap šo pamatkodolu tad arī grupējās citu Rietum-eiropas glezniecības skolu un žanru darbi. Tādu pērļu kā Jakoba van Utrehta “Kerkringa altāris” (1520) kolekcijā ir daudz. Joss de Mompērs, Herkuless Sēgerss, Antoniss van Deiks, Dominiks Engrs, Kaspars Dāvids Frīdrihs un vēl, un vēl. Kopā 200 gleznu. F.V.Brederlo nebūt nebija vienalga, kas notiks ar kolekciju pēc tam, kad viņa vairs ne-būs. Pašam viņam bērnu nebija. Viņa sievai vīn-tirgotāja Lamprehta (Lamprecht) atraitnei Annai Juliānai (dz.Bērensa) no pirmās laulības bija dēls Johans Georgs Lamprehts un divas meitas – Helēna Marija Brutcera (dz.Lamprehta) un Katarīna Juliāna fon Zengbuša (dz.Lamprehta). Dēls nomirst jau pusaudža gados (kolekcijā ir A.Krauzes glezniņa ar viņa kapu Vīsbādenē). Desmit gadus pirms nāves F.V.Brederlo sastāda ļoti pārdomātu testamentu. Tā ceturtais un piektais punkts vēsta: "..mēs.. nosakām, ka šī māja kopā ar minēto gleznu kolekciju netiks pārdota.. aplikta ar parādiem vai ieķīlāta, bet gan atstāta mantojumā mūsu meitas Katarīnas Juliānas vīriešu kārtas pēcnācējiem.(..) Minēto gleznu kolekciju, kas atrodas mūsu mājā, mūsu meitas pēcnācēji nedrīkst sadalīt (šeit un turpmāk pasvītrojums mans – D.U.), bet viņiem tā jāglabā tāda, kā viņi to saņēmuši. Taču, ja kādreiz neviens no 4.punktā minētajiem mūsu meitas pēcnācējiem šīs gleznu kolekcijas saglabāšanu nevēlētos vai nevarētu uzņemties, tā bez maksas ir jānodod Rīgas pilsētai kā nepārdodams īpašums.."1 Tā kolekcija ar 1862.gadu pāriet fon Zengbušu (von Sengbusch) ģimenes* īpašumā. Līdz 20.gs. sākumam tā atrodas F.V.Brederlo namā Mazajā Grēcinieku ielā 1. Diemžēl šis nams, tāpat kā iela, nav saglabājies. Spriežot pēc fon Zengbušu teiktā, tas ir atradies dažu soļu attālumā no Melngalvju nama. 1905.gadā tiek atklāts Rīgas pilsētas mākslas muzejs, un fon Zengbuši ar visai bargiem noteikumiem kolekciju deponē muzejam. Līdz 1939.gadam kolekcija, novietota atsevišķi muzeja otrā stāva labajā spārnā, ir brīvi pieejama skatītājiem. "Kerkringa altāris" tiek atributēts un turpmāk katalogos atzīmēts kā Jakoba van Utrehta** darbs.2 Tomēr miers ir tikai relatīvs. Notikumi risinās Vācijā. Toreizējais Lībekas Sv.Annas muzeja direktors prof. Karls Šēfers (Schaefer) 1920.gadā Leipcigā izdotajā Zeitschrift fūr bildende Kunst raksta, ka viņa rokās nonākusi grāmatiņa, kuras autors ir kāds Neimanis.3 Latvijas mākslas vēsturniekiem šis vārds, protams, komentārus neprasa – tas ir Vilhelms Neimanis, to-reizējais Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors, cienījams mākslas vēsturnieks. Grāmatiņa par Rīgu un Rēveli no sērijas "Skaistākās pilsētas" izdota jau 1908. gadā Leipcigā. Ar attēliem. To vidū Doma baznīca, Pētera baznīca, "Kerkringa altāris" no Rīgas pilsētas muzejam deponētās F.V.Brederlo kolekcijas. K.Šēfers ar starp rindiņām lasāmu prieku informē, ka darbs, kas senatnē bijis cieši saistīts ar Lībeku, ir atradies. Lībekas Sv. Annas muzeja direktoru K.Šēferu laikabiedri raksturojuši kā fanātisku sava darba darītāju, kurš nav skaitījis nostrādātās stundas. Viņa mūža aizraušanās un reizē arī zinātniskā tēma bija 15.–16. gs. Vācijas un Nīderlandes glezniecība, it īpaši viss, kas saistīts ar Lībeku. Bet Jakobs van Utrehts, kā zināms, daļēji tiek uzskatīts par Lībekas gleznotāju (vismaz tādas ir pašu lībekiešu domas), jo gandrīz 10 gadus no sava neilgā mūža ir pavadījis tieši šeit. "Kerkringa altāris" savukārt attiecas tieši uz šo Lībekas posmu un ir pats slavenākais un vērtīgākais tā perioda darbs mākslinieka daiļradē. K.Šēfera rakstā apcerēta "Kerkringa altāra" nozīme Jakoba van Utrehta daiļradē un Lībekas kultūras dzīvē. Pēcāk raksta autors retoriski mēģina apjaust, kā tik nozīmīga glezna aizkļuvusi prom no Lībekas. Sākotnēji tā bijusi Kerkringu ģimenes*** īpašums, tad līdz 1818. gadam atradusies kādā no Lībekas baznīcām, iespējams – Burgkirhē. Pēc tam tā nokļuvusi kolekcionāru rokās, rodot mājvietu Rīgā, lai tiktu iekļauta kādā no Nīderlandes glezniecības kolekcijām. Protams, fakts, ka ir noskaidrota darba atrašanās vieta, nepaliek bez ievērības, pat vairāk – tā ir sava veida sensācija. Cita pēc citas sērijveidā top jaunas un jaunas publikācijas. Pārsvarā Zeitschrift fūr bildende Kunst. Par Kerkringu dzimtu. Par Jakobu van Utrehtu. Par tiem desmit mūža gadiem, kurus mākslinieks nodzīvojis Lībekā. Par citiem viņa darbiem. Un to, izrādās, ir gaužām maz.**** Lībekā – trīs. Viens – Sv.Marijas baznīcā (neviens toreiz vēl nenojauš, ka kara laikā, bombardējot Lībeku, tas ies bojā), otrs – Sv.Jēkaba baznīcā – ir Jakoba van Utrehta darbs ar jautājuma zīmi, bet Sv.Annas muzejā, kur ir tik bagātīga 16. gs. glezniecības kolekcija, – tikai viena maza, gandrīz vai skičveidīga glezniņa "Sv.Bernharda redzējums" (1520). Zeitschrift fūr bildende Kunst ar atsauci uz K.Šēfera rakstu, no kura ir uzzināts par "Kerkringa altāra" atrašanās vietu, savu publikāciju par šo tēmu ievieto arī Ludvigs Baldass (Baldas).4 Autors sniedz pārskatu par Jakoba van Utrehta daiļradi un raksta par konkrētā darba nozīmi tajā. Pilnīga atribūcija, datējums un paraksts nepārprotami liecina, ka šis ir viens no labākajiem mākslinieka darbiem. Uz L.Baldasa rakstu tajā pašā Zeitschrift fūr bildende Kunst atsaucas Makss J.Frīdlanders (Friedlander).5 Dots sīks Jakoba van Utrehta daiļrades apraksts, un "Kerkringa altāris" ana-lizēts salīdzinājumā ar citiem gleznotāja darbiem. Tiek runāts par V.Neimaņa veikto atribūciju un apstiprināta tās pareizība. "Kerkringa altārim" tiek lietots sinonīms – "Rīgas altāris". Cits stils un attieksme ir tajā pašā 1920.gadā Zeitschrift des Vereins fūr Lūbekische Geschichte und Altertumskunde XX publicētajam V.L. fon Litgendorfa (Lūtgendorf) rakstam Der Kerkring-Altar von 1520 in Riga.6 Izceļot Jakoba van Utrehta nozīmi saistībā ar Lībeku, V.L. fon Litgendorfs atzīst, ka paša Heinriha Kerkringa Lībekas Sv.Marijas baznīcai dāvinātā glezna ar mūku, kurš nometies ceļos pie krustā sistā Pestītāja, ir daudz necilāks darbs salīdzinājumā ar "Kerkringa altāri". Detalizēti analītiskajā rakstā, kas skar sižeta, kompozīcijas, Jakoba van Utrehta daiļrades un Kerkringu dzimtas izpēti, īpaši ir izcelta atribūcija un tās līdzšinējo saimnieku – Rīgas pilsētas mākslas muzeja (ne F.V.Brederlo, ne fon Zengbušu vārds netiek minēts) attieksme pret tik vērtīgu un unikālu darbu. No plašā un detalizētā faktu materiāla izriet, ka raksta autors pirms šīs publikācijas pats ir apmeklējis Rīgu un ticies ar V.Neimani. Jāsaka gan, ka rīdziniekiem veltītā intonācija nav pārāk glaimojoša. 20. gadu interese un jūtu uzplaiksnījums nepazūd. Problēma uz laiku pāriet zemdegās un presē neparādās. Tad liesmiņa vēlreiz uzšaujas 30.gados. Mitteilungen des Vereins fūr Lūbekische Geschichte und Altertumskunde tikai 1932.gadā publicē R.Štruka (Struck) rakstu Jakob van Utreht, kurā ir ievietotas ziņas arī par "Kerkringa altāri".7 Atgriezīsimies Latvijā, taču nekādā ziņā nezaudējot saistību ar Vāciju. 1939.gads ir Baltijas vāciešu repatriācijas laiks. Aizceļo arī fon Zengbuši. Nelabprāt. Kopš tā laika, kad viņi no Mēklenburgas ieradās Rīgā, pagājuši 215 gadi. Šeit paliek īpašumi, paliek arī F.V.Brederlo kolekcija. Kā kompensācija tiek saņemti septiņi vācu un baltvācu gleznotāju darbi. To autori ir Kaspars Dāvids Frīdrihs, Ludvigs Rihters, Joahims Sandrarts, Jozefs Antons Kohs, Francs Krīgers, Johans Heinrihs Baumanis, Johans Kristians Reinharts. Nīderlandiešu gleznotāja Jakoba van Utrehta "Kerkringa altāra" starp šiem darbiem nebija. 1940. gada 18.aprīlī, tikai sprīdi pirms kara sākuma, ar toreizējā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa izdotu likumu galvaspilsētai Rīgai tiek dotas neierobežotas rīcības tiesības uz tās īpašumā esošo F.V.Brederlo gleznu krājumu. Tūlīt arī sākas karš un pārtrūkst sarakste ar fon Zengbušiem. No 1941. gada jūlija Rīgas pilsētas mākslas muzejs pārtop par Deutsches Landesmuseum. Vācu okupācijas laiks. Pār visiem Latvijas muzejiem valda un pareizo kārtību uztur viens ģenerāldirektors, kurš, protams, ir atsūtīts no Vācijas. Nezaudējot kontaktus ar iepriekšējo darba vietu, par ko liecina sarakste, kas saglabājusies Rīgas pilsētas mākslas muzeja arhīvā, viņš uz laiku pārceļas uz Latviju. Šī persona bija prof. Hanss Šrēders (Schröder), bet viņa iepriekšējā darba vieta – Sv.Annas muzejs Lībekā. Vienā no vēstulēm, kas adresēta Lībekas virs birģermeistara vietas izpildītājam Dr. Gerhardam Šneideram (Schneider), minēti arī tie Rīgā esošie kultūras pieminekļi, kas saistīti ar Lībeku. Arī "Kerkringa altāris". Tikai informācija. Izdarīsim nelielu atkāpi un paraudzīsimies, kas tad veido okupācijas valdību. Okupētajiem austrumu apgabaliem ir reihskomisārs – Alfrēds Rozenbergs, Rīgas pašpārvaldes uzraudzības iestāde ir ģenerālkomisariāts Latvijā. Par ģenerālkomisāru Latvijā kļuva Lībekas virsbirģermeistars Dr. Oto Heinrihs Drehslers (Drechsler). Savukārt Rīgas virsbirģermeistars šajā laikā ir Hugo Vitroks (Wittrock). Tādējādi Lībekas virsbirģermeistars kļuva par Rīgas virsbirģermeistara tiešo priekšnieku. Karalaika apstākļos, lai saglabātu savu amatu, nebija iespēju nepakļauties, tātad visas O.H.Drehslera pavēles tika bez ierunām izpildītas. Lai īstenotu savas ieceres par labu Rīgai, Hugo Vitrokam vajadzēja sevi ģenerālkomisāra acīs nostādīt labā gaismā. 1942.gada pavasarī Lībekas pilsēta kādā no angļu aviācijas uzlidojumiem tiek tikpat kā sagrauta. Tas nenozīmē tikai zaudētas ēkas. Lībekieši vienmēr izcēlušies ar cieņas pilnu attieksmi pret senatni, rūpīgi glabājuši savu dzimtu vēsturi, lai nezaudētu saikni ar bijušo, un pilsēta vienmēr ir personificējusi daļu no tā. Izpostītas un gruvešu kaudzēs pārvērstas baznīcas, dzīvojamās ēkas, t.sk. arī Kerkringu nams Mengstrasse 12. Sv. Annas muzeja kolekciju izdodas nosargāt. Protams, tas ir zināms arī Rīgā. Vācu okupācijas vara Rīgā nolemj Lībekai sniegt dāvinājumu – Jakoba van Utrehta "Kerkringa altāri". Altārgleznas dāvinājumam vajadzēja veicināt Rīgas un Lībekas veco attiecību atdzī-vināšanu un būt kā mierinājumam pēc tik smaga satricinājuma. 1943.gada vasarā "Kerkringa altāri" saņemt ierodas jau minētais G. Šneiders, Lībekas virsbirģermeistara O.H.Drehslera vietas izpildītājs, kamēr pēdējais darbojās Rīgā. Svinīgā pieņemšana un dāvanas pasniegšana notiek Rīgas biržā. Pateicībā G.Šneiders uzaicina rīdziniekus tā paša gada oktobrī apmeklēt Lībeku tās 800 gadu svinībās. Laikraksts "Tēvija" to komentē šādi: "Vitroka kungs runāja par gadsimtiem ilgiem tirdzniecības sakariem starp Lībeku un Rīgu un uzdāvināja Lībekai 16.gadsimta slavenā mākslinieka Jakoba van Utrehta gleznu – mājas altāru. Ar šo dāvanu Rīgas pilsēta grib izteikt līdzjūtību no angļu gaisa uzbrukumiem sagrautajai Lībekai.."8 Hugo Vitroks savās 1979.gadā Līneburgā publicētajās atmiņās raksta, ka sakarā ar brīvās Hanzas pilsētas Lībekas ģenerālkomisāra, pilsētas padomnieka G.Šneidera apmeklējumu Rīgas pilsētas vārdā viņam tika pasniegts altāris ar lūgumu šo veco meistardarbu nodot kā sveicienu Lībekas pilsētai. "Šis labi izdevies lībekiešu apciemojums ir palicis man patīkamā atmiņā tāpat kā pirms tam ievadītā laipnā, labvēlīgā atmosfēra ģenerālkomisāra un virsbirģermeistara starpā."9 Kādas gan domstarpības varēja rasties starp bijušo un esošo Lībekas virsbirģermeistaru? Rīgas pilsētas mākslas muzeja arhīvā kā liecinieks par to dienu notikumiem ir tikai muzeja direktoram H.Birzniekam adresēta un H.Vitroka parakstīta pilnvara par darba izņemšanu no kolekcijas.Bijušais Lībekas Sv.Annas muzeja direktors K.Šēfers to dienu, kad Jakoba van Utrehta darbs atgriezās Lībekā, tomēr nesagaidīja. Šo pasauli viņš atstāja tā paša 1943.gada martā savā 73. mūža gadā. Pietrūka tikai dažu mēnešu.1965. gadā fon Zengbušu ģimene pa aplinkus ceļiem uzzina, ka trīsdaļīgais altāris varētu būt Lībekas Sv.Annas muzejā. Tā paša gada septembrī Reinholda Aleksandra fon Zengbuša atraitne Margarēte fon Zengbuša (tobrīd jau Magarēte fon Kaizere), apmeklējot Lībeku, pati par to pārliecinās.Viņas mazdēls Verners fon Zengbušs rak-sta: "Pēc tam mans tēvs un vecmāmiņa gadiem ilgi veda sarunas par gleznas atdošanu fon Zengbušu ģimenei, kas bija Brederlo gleznu krājuma mantiniece. Sarunu rezultāti mūs neapmierināja. Pēc mana tēva nāves es sāku sarunas ar Lībeku no jauna."10 Gadiem ilgi fon Zengbušu ģimene centās atgūt īpašuma tiesības uz "Kerkringa altāri". Lībeka atteicās viņus atzīt par gleznas īpašniekiem, uzsverot, ka tā saņemta kā dā-vinājums no Rīgas pilsētas. Toreizējais Lībekas Sv.Annas muzeja direktors Fricis Šmālenbahs principiāli noliedza faktu, ka nacisti paši gleznu aizveduši uz Vāciju, – tā esot bijusi Rīgas pilsētas dāvana. "Es gribu paziņot, ka jautājumā par altārgleznu Lībeka savu nostāju nemainīs," 1969.gada 11.jūnijā fon Zengbušiem raksta Lībekas kultūras senators Augusts Heine.11 Tomēr soli pa solim šī sarakste turpinājās. Maragarēti fon Kaizeri nomaina dēls prof. Reinholds Oskars fon Zengbušs. 80. gados ar šo jautājumu sāk nodarboties mazdēls V. fon Zengbušs. Intervijā laikrakstam Lūbecker Nachrichten Verners fon Zengbušs stāsta:"Mēs nekad nemēģinājām dabūt altāri atpakaļ, runa bija par to, lai korekti dokumentētu šī darba nokļūšanu Lībekā."12 Vienošanās tiek panākta 1992.gadā, kad Lībekas Sv.Annas muzejs no vienas puses un fon Zengbušu mantinieku apvienība – Verners, Kurts, Ginters fon Zengbuši un Katrīna Rīde, dzimusi fon Zengbuša, – no otras puses paraksta protokolu, kurā Lībeka atzīst fon Zengbušus par altārgleznas īpašniekiem, savukārt viņi to ziedo muzejam. Muzejs apņemas izlikt altārgleznu apskatei, pievienojot informāciju par tās īpašniekiem un altārgleznas vēsturi. 1995.gadā notikumi iesākas pēkšņi. 3.jūlijā Vācijas 2. televīzija pārraida sižetu par Jakoba van Utrehta "Kerkringa altāra" vēsturi. Tikpat kā sprādzienveidīgi tas kļūst par skandālu vispirms Lībekā, bet pēc tam – jau nedaudz atvēsinātākā veidā – Rīgā. Kas tad ir tas, kas izraisa šo "politisko vētru", ar vienu nelielu sižetu uzplēšot visu plašo, gadiem krāto, neizrunāto viedokļu spektru par jautājumu: vai uz vācu okupācijas laikā no Baltijas izvestajām mākslas vērtībām var attiecināt vārdu "dāvinājums"? "Lībeka jau ir atdevusi kara laikā no Marijas baznīcas Dancigā nolaupītos dārgumus. Pati pilsēta 1942.gada Pūpolsvētdienā cieta angļu uzlidojumos. Toreiz daudzi arhīva dokumenti no Lībekas tika izvesti. 1987.gadā daļa vērtīgāko dokumentu no VDR nonāca atpakaļ Lībekas arhīvā. Atlikusī daļa no PSRS tika pārvesta 1990.gadā. Es saprotu katru muzeja direktoru, kurš sargā savus dārgumus," saka Hans Lotārs Fauts, kas jau gadiem ilgi nodarbojas ar jautājumiem par kara laikā izvestajām kultūras vērtībām.13 Lībekas kultūras un izglītības senatora Ulriha Meienborga (Meyenborg) atbilde tajā brīdī gan ir citāda:"Mūsu sirdsapziņa ir mierīga. Ja radīsies jauna tiesiska situācija un tiks konstatēts, ka, neraugoties uz mūsu labo gribu, mēs esam izdarījuši tiesiskas kļūdas, šos faktus no jauna pārbaudīsim."14 Asi šajā disputā iesaistās "Zaļo" partija ar tās pārstāvi Astrīdu Kandullu (Kandull): "Viens ir skaidrs – birģermeistars grib piesavināties kara laupījumu. 1943.gada dāvinājums ir šaubīgs. Tikpat šaubīga ir pēcteču izturēšanās. Sākumā viņi ar Lībeku 1992.gadā noslēdza līgumu par gleznas ziedošanu muzejam, bet tagad viņiem ir citas intereses."15 Jau pēc pusgada Rīgā notiek pirmās sarunas par šo jautājumu. No Vācijas puses tajās piedalās Lībekas kultūras un izglītības senators U.Meienborgs un Lībekas kultūras departamenta nodaļas vadītāja Ada Kadelbaha (Kadelbach), kā arī brāļi Dr. Kurts fon Zengbušs un Verners fon Zengbušs – fon Zengbušu apvienības pārstāvji. Tiek atrasts kompromiss – altārglezna uz Rīgu atceļos 2001.gadā, lai kā deponējums pievienotos F.V.Brederlo kolekcijas izstādei, kas būs veltījums Rīgas 800 gadu jubilejai. Sarunu rezultāts ir arī draudzīgu kontaktu nodi-bināšana ar Lībekas muzeju kolēģiem. 1996.gadā es dodos uz Lībeku, lai kādu laiku padzīvotu pašā vecpilsētas sirdī – Budenbrokhauzā. Jā, tajā pašā vecpilsētā, kura kara laikā tika sagrauta un dēļ kuras kā sāpju remdinājums tika atdots "Kerkringa altāris". Par bijušo postu vairs liecina tikai skatu kartītes kioskos un apziņa, ka ne viss ir tik vecs, kā pirmajā acu uzmetienā izskatās. Daudzas baznīcas, kas līdzinās Rīgā uzceltajām, sīksmalkas ieliņas, marcipāna un zeltlietu veikaliņi, katrā kvartālā pa smaržīgai beķerejai, kam tik grūti paiet garām, – tā ir Lībekas vecpilsēta. Protams, Sv.Annas muzejs. Un tā nu es eju altārgleznu lūkoties. Zinu, kur meklēt parakstu MC JACOBUS TRAIECTENSIS, kas kurā ģerbonī attēlots un kādu glezniecības skolu ietekmes ir jaušamas šajā darbā. Ak, šī sausā teorija! Skaņi atbalsojas soļi Sv.Annas klostera krustejā. Nedaudz sentimentāli. Pagrieziens, tad vēl viens, un tad jau arī ir šī telpa. Pirmais, ko ieraugu, – lielais un tikpat arī slavenais Hansa Memlinga "Ciešanu altāris"(1491). Tad galvas pagrieziens sāņus – un pie pretējās sie-nas, jā, tas pats Jakoba van Utrehta "Kerkringa altāris". Samtaini zeltainā gaisma uzviz mazajiem, apaļajiem eņģelīšiem, kuri tur drapēriju aiz Dievmātes galvas. Automātiski paskatos uz lampiņām virs manas galvas, bet nē – tās kautrīgi novērsušās sāņus. Tik vecus darbus apgaismojot, par to tiek vienmēr domāts. Redzams, ka luksi šeit tiek mērīti. Lai gan telpa ir maza, tajā atrodas arī divi mitruma regulatori. Tātad rūpīga attieksme. Un nu jau man ir skaidrs – šī samtainā gaisma nāk no pašas gleznas. Tās ir krāsu spēles. Dievmātes galvu apņem tikko jaušams šķidrauts. Zeltainie mati sīkās urdziņās nogulst uz pleciem. Skatiens kautri vērsts lejup. Viņa ir domās pati ar sevi. Bet vispārsteidzošāk ir uzgleznota āda – tik maiga un caurspīdīga, ka uz atsegtās krūts pat dzīsliņu stīgojums redzams. Skaista un rimta. Viņu tiešām var pielūgt kā Dievmāti. Viņu un mazo Kristus bērnu, kurš, sēdēdams uz ceļiem, rotaļājas ar ciglīti, t.i., dvēselīti. Arī Heinriha Kerkringa seja ir smalki izgleznota ar maigi modelētām gaismēnām. Lielā, pūkainā kažokādas apkakle un samta mētelis liecina – bagāts bijis šis vīrs. Ar naivi ieplestām acīm viņam pieglaudies mazs sunītis. Jā, sunītis ir, bet to, ka šajā ģimenē ir 18 (!) bērni, gan no gleznas nenojaust.16 Katarīna Kerkringa gleznota pavisam citādāk – sausi, plakani un neizteiksmīgi. Sīki izzīmētas tikai rotaslietas. Uzskaitīta katra vismazākā pērlīte. Tā vien rodas vēlēšanās teikt – māksliniekam laikam viņa nav īpaši patikusi. Šajā triptiha daļā mēs redzam to, ko sauc par vēlīno viduslaiku glezniecības manieri, kamēr visa pārējā glezna droši pieskaitāma Ziemeļu renesansei kā liela un vizoša pērle. Sv.Annas muzeja kolekcijas pamatkodolu veido Eiropas – pārsvarā Ziemeļeiropas un pašas Vācijas – 15.-16.gs. māksla. Tā ka "Kerkringa altāris" pilnībā iekļaujas kolekcijas specifikā. Sv.Annas muzeja kolekcija pēc sava profila ir viena no lielākajām Vācijā. Tā dod ne tikai vispusīgu ieskatu attiecīgā perioda mākslā, bet arī veido saskaņotu ansambli ar telpām, kur novietota. Sv.Annas klosteris un muzeja kolekcija tajā rada īpašu noskaņu katram tās skatītājam. Sv.Annas muzeja kolektīvu raksturo nopietna attieksme pret kolekciju, zinātnisko darbu, publicitāti. Tiek gatavoti jauni pētījumi, veidotas jaunas izstādes. Tāpat kā Rīgā, kur viens no izstāžu projektiem ir – "Brederlo kolekcija". Seniem muzejiem ir sena vēsture, un kurš pateiks, kas ir tikai informācija un kur jau sākas atbildība par paaudzēm, kuras reiz darīja to pašu darbu, ko mēs, bet kuras no mums šķir tik daudzi gadi – mēs nevaram vairs kopīgi diskutēt par lietām un procesiem, notikumiem un vērtībām, kas tikpat lielā mērā aizņēma viņu prātus kā mūsu. Mēs varam sazināties tikai caur arhīviem. Arī tāda ir muzeju specifika. Ir 1998.gads. "Zaļo" partija atkal aktualizē jautājumu par "Kerkringa altāri". Šoreiz pretenzijas izvirza Irēne Frēliha (Frölich). Diskusijas vācu presē. Sēdes Šlēsvigas-Holšteinas Kultūras, izglītības un zinātnes ministrijā. Nekas nav beidzies. Viss turpinās... * Bijušie Mēklenburgas muižnieki fon Zengbuši uz Rīgu pārceļas 18.gs.sākumā un Rīgas pilsoņu tiesības iegūst 1825.gadā. Lieltirgotāji, pazīstami kā kultūras dzīves veicinātāji Rīgā. Slavenākais dzimtas pārstāvis ir Aleksandrs Gotšalks, kurš no 1790. līdz 1796.gadam ir Rīgas mērs. F.V.Brederlo kolekciju manto A.Gotšalka mazdēls Vilhelms netiešā ceļā, jo tiešā mantiniece, viņa sieva, Brederlo audžumeita Katarīna Juliāna, mirusi 1862. gadā. ** Jakobs van Utrehts mākslas leksikonos meklējams pēc vārda “Jakobs”, jo “van Utrehts” rāda izcelsmes vietu, tātad – Jakobs no Utrehtas. *** Kerkringi – no 1384.gada Lībekas rātskungi, daudzās paaudzēs pārticīga ģimene, kam piederējusi naudas kaltuve (Breitstrasse). H.Kerkringa tēvs Johans Kerkrings – rātskungs no 1484. līdz 1516.gadam. Heinrihs Kerkrings (1479–1540) – Lībekas rātskungs no 1518.gada, birģeru kolēģijas biedrs no 1515.gada. H.Kerkringa ģimenē ir 18 bērnu – 12 meitas un 6 dēli. Sieva Katarīna. Dzīvojis Lībekā, Mengstrasse 12. Jakoba van Utrehta gleznā aptuveni 40 gadu vecs. **** Slavenākie Jakoba van Utrehta darbi: trīsdaļīga altārglezna (1513, Berlīnē), "Sv.Bernhards"(gleznots Frankfurtes Domam, 1515, Ķelnē); "Sv. Bernhards pie altāra"(1515) un "Kristus dzimšana" (1515, Bavārijā, Bertesgādenas pilī), trīsdaļīga altāriglezna ar Marijas pasludināšanas ainu (1525), "Ķēniņi pielūdz Kristu" (1515, Ķelnē), "Sievietes portrets" (Parīzē), "Mitheru ģimenes portrets" (Līneburgā). 1 Fragments no 1852.gada 25.aprīlī sastādītā F.V.Brederlo un viņa sievas Annas Juliānas testamenta. 2 Neumann W. Ein Flūgelaltar von Jacobus von Utrecht // Oud Holland. – 1922.– Bd. 40. – S.19–23. 3 Schaefer K. Das Triptychon des Lūbecker Ratsherrn H.Kerkring von 1520 im Museum zu Riga // Zeitschrift fūr bildende Kunst.– 1920.–Bd.31. – S.74–76 4 Baldas L. Jacob van Utrecht // Zeitschrift fūr bildende Kunst. – 1920. – Bd.31. – S.241–247. 5 Friedlander M.J. Anmerkung ūber Jacob von Utrecht // Zeitschrift fūr bildende Kunst. – 1920.– Bd.31.– S.248. 6 Lūtgendorff W.L.v. Der Kerkring-Altar von 1520 in Riga // Zeitschrift des Vereins fūr Lūbekische Geschichte und Altertumskunde XX.– 1920.– S.117–128. 7 Struck R. Jacob van Utrecht //Mitteilungen des Vereins fūr Lūbekische Geschichte und Altertumskunde, 1929–1940.– 1932.– S.119. 8 Tēvija. – 1943.– 30.jūn. 9 Wittrock H. Kommissarischer Oberbūrgermeister von Riga. 1941–1944: Erinnerungen.– Lūneburg, 1979. – S. 61. 10 Vernera fon Zengbuša vēstule Ārzemju mākslas muzejam 1995.gada 17.jūlijā. ĀMM arhīvs, Brederlo lieta. 11 Augusta Heines vēstule prof. Reinholdam fon Zengbušam 1969.gada 11.jūnijā. Fon Zengbušu ģimenes arhīvs. 12 Valtere S. Nolaupītās gleznas liktenis nav izlemts // Diena. – 1995. – 27.jūl. 13 Turpat. 14 Valtere S. Vai altārglezna atgriezīsies Rīgā? //Diena. – 1995. – 5.jūl. 15 Valtere S. Nolaupītās gleznas liktenis nav izlemts // Diena. – 1995. – 27.jūl. 16 Lūbekische Ratslinie von den Anfangen der Stadt bis auf die Gegenwart von E.Fehling. – Lūbeck, 1925. Tekstā bez speciālās literatūras vēl izmantoti Lībekas pilsētas arhīva un Latvijas Valsts vēstures arhīva, fon Zengbušu ģimenes arhīva, kā arī bijušā Rīgas pilsētas mākslas muzeja un Ārzemju mākslas muzeja materiāli. | |
| Atgriezties | |
