VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gustavs Klucis. STARP VARU UN MĪLESTĪBU Irēna Bužinska Valsts mākslas muzejs, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Valsts Mākslas muzejā no 25. septembra līdz 25. oktobrim bija iekārtota izstāde "Gustavs Klucis. Starp varu un mīlestību". Vārdi "vara" un "mīlestība", šķiet, nevar atrasties harmoniskā līdzsvarā. Tomēr izstāžu nosaukumos šobrīd tik bieži sastopamais "starp" arī palīdzēja radīt šo zonu vai telpu, kurā līdz ar to varēja tikt izspēlētas šīs izcilās personības – Gustava Kluča dzīves, bet īpaši radošā darba spožākās ainas. Tādu iespēju dod ap 400 vienību lielais mākslinieka radošais mantojums, kas pēc viņa dzīvesbiedres Valentīnas Kulaginas novēlējuma 1965. gadā kļuva par Rīgas muzeja īpašumu. Bagātais mantojums ļauj izsekot Gustava Kluča daiļrades attīstībai no pirmajiem mācību zīmējumiem – modeļa skicēm, kas tapušas vēl Rīgas pilsētas mākslas skolā ap 1915.gadu, līdz pat pēdējam akvarelim – ainavas studijai, kas datēta ar 4. janvāri un gleznota 13 dienas pirms autora aresta, kā arī traģiskās nāves – nošaušanas – 1938. gada 26. februārī... Izstādē iespējami hronoloģiskā secībā eksponētie 137 darbi raksturoja arī Gustava Kluča radošo daudzpusību. Mākslinieka agrīnie konstruktīvie zīmējumi, "Dinamiskās pilsētas" varianti, grāmatu noformējumu un ilustrāciju oriģināli, plakātu kompozīciju skices un tiražētie plakāti, izstāžu stendu projekti un pilsētas svētku noformējumu fotogrāfijas, spartakiādei veltīto atklātņu sērija, avīzes "Pravda" pirmās lappuses maketu oriģināli, fotomontāžu projekti, ainavas un portretu studijas eļļas un akvareļa tehnikā – lūk, tikai dažas darbu grupas, kas gluži kā stabilas nesošās un balsta plaknes veidoja šo vienoto konstrukciju – monolītu priekšstatu kopumu par mākslinieku. Izstāde parādīja, ka savus formālos un estētiskos eksperimentus Gustavs Klucis sāka ar glezniecību supremātisma garā, tomēr jau vienkāršo plakņu kārtojumā jaušami pavisam citi – konstruktīvas uzbūves principi. Izstādē iekļautie darbi demonstrēja arī to, cik strauja bijusi mākslinieka pāreja no abstrahētām konstrukcijām plaknē, telpā, pat, ja tā var teikt, kosmiskā izplatījumā uz reālām telpiskām konstrukcijām. Varējām vērot, kā agrīnos darbos sava veida pamatstruktūras – modeļa – formā tika programmētas vēlāk īstenotās tribīnes kā lozungi vai stendi. Divdesmito gadu pirmajā pusē šiem tribīnēm – lozungiem Gustavs Klucis atrada savu vietu arī grāmatu dizainā. Šajā laikā bija sākums vēl vienam eksperimentam – fotomontāžai. Fotomontāža patiesi bija Gustava Kluča lielā mīlestība. "Fotomontāža ir mākslas aģitācijas un propagandas forma. [..] Fotomontāža parāda dzīves dinamismu, palīdz attīstīt sižeta tematiku. [..] Fotomontāžai, kas, reizē organizējot formālo elementu rindu, kurā ietilpst – foto, krāsa, lozungs, līnija, plakne – ir viens mērķis – sasniegt maksimālu izteiksmības spēku,"– šādas domas atrodam 1931.gadā sarakstītajā Gustava Kluča teorētiskajā sa-cerējumā "Fotomontāža kā jauna aģitācijas māksla". Tikai daži citāti no šīs grāmatas parāda, ka starp Kluci – mākslinieku un Kluci – komunistu jāliek vienlīdzības zīme, jo viņš sevi jaunās ideoloģiskās varas rīcībā nodeva pilnīgi apzināti. Izstādē eksponētie trīsdesmitajos gados radītie plakāti un pilsētas svētku noformējumu projekti un realizācijas demonstrēja, ka Gustava Kluča dzīvē eksistēja neiespējamā harmonisks līdzsvars – vara un mīlestība ar lepni paceltu galvu soļoja blakus, kopā, vienā ierindā. "Fotomontāža organizē pēc negaidīta un daudzu mērogu maksimāli kontrastaina novietojuma principa" – šķiet, ka šis princips spēcīgi kontrastainā formā parādījās ne tikai viņa daiļradē, kad vienlaicīgi ar Staļinam veltītajiem plakātiem trīsdesmito gadu vidū tapa arī liriski poētiskas un brīžiem pat mazliet naivi sentimentālas ainavas un portretu studijas, bet vēl jo traģiskāk un īpaši kontrastaini īstenojās viņa paša dzīvē, kad uzticamais jaunās ideoloģijas kareivis, līderis un mākslinieks tika vienkārši "pieklājīgi nošauts" kā svešas varas spiegs un ienaidnieks. Šādā maksimālu kontrastu un galējību grūti aptveramajā starpzonā, divu naidīgu pretpolu plašajā starptelpā laikam vienmēr atradīsies šis mākslinieks. Personīgi man patīkamākais un pārstei-dzošākais bija tas, ka Gustava Kluča izstāde šoreiz nenokļuva nacionālradikāļu naidīgo paļu zonā, kaut gan uzbrukumam un aizsardzībai, godīgi sakot, bijām gatavi. Acīmredzot desmit gadu starpposms starp tagadni un atmodas sākumu vismaz šai ziņā ir bijis svētīgs laiks. Tagad jau varam raudzīties uz citas varas simboliem daudz mierīgāk un reālāk – varbūt pat atceroties, ka mūsu priekšā pirmām kārtām taču ir visā pasaulē pazīstami un apbrīnoti mākslas darbi, kuros pētīti un analizēti vizuālās formas jaunatklājumi un to unikalitāte daudz plašākā kultūras kontekstā un mijiedarbībā. Varbūt ir vērts atcerēties arī to, ka desmit gados ir izaugusi jauna paaudze, kura Ļeņinu un Staļinu uztver bez liekām emocijām – viņiem tā ir intrigējoša vēstures viela, kas tomēr jāapgūst. Jāapgūst Ļeņins. Jāapgūst Staļins. Jāapgūst Gustavs Klucis. Jāapgūst konstruktīvisms. Šoreiz nevis varas pavēles, bet mīlestības formā. Par to liecināja lieliskie Rīgas lietišķās mākslas koledžas koka un metāla nodaļas audzēkņu Mārtiņa Mača, Roberta Upena, Martina Virbuļa, Daiņa Zemeša, Mika Pētersona, Armanda Skutes, Kaspara Podnieka pirmie radošie darbi. Kompozīcijas kokā un metālā radītas speciāli šai izstādei, aizrautīgi iepazīstoties ar šo bezgala sarežģīto un fascinējošo laiku, kā arī Gustava Kluča mantojumu. Vēl vienu sasaisti ar pagātni un šodienu piespēlēja arī izstādes norisei izvēlētais laiks – izstādes atklāšana notika starptautiskā kinoforuma "Arsenāls" programmā. Tika atzīmēta izcilā kinorežisora Sergeja Eizenšteina simtgade, un likās būtiski sasaistīt vienā laikā un telpā divus laikabiedrus – modernās mākslas novatorus. Vispārzināms, ka abi Krievijas 20. gadsimta modernās mākslas korifeji ir dzimuši Latvijā, taču viņu tālākā darbība bija saistīta ar Krieviju, jauno politisko varu, aktīvu revolucionārās pagātnes un komunisma ideju propagandu. Tādējādi izstāde konceptuāli bija iecerēta ne tikai kā dialoga atspoguļojums starp mākslinieka uzticību jaunajām idejām un varu, kas ļaunprātīgi to izmantoja un pakļāva savām ideoloģiskajām prasībām un diktātam, bet arī kā nopietna, vajadzīga saruna par konkrētu pagātni un mūsdienīgu attieksmi pret to. | |
| Atgriezties | |
