VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Grafika Tallinā – emocionāli un sociāli aktīva māksla Ieva Lejasmeijere, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Pateicoties 30 gadus ilgai grafikas triennāles tradīcijai, Tallina kļuvusi par neoficiālu Baltijas grafikas galvaspilsētu. Grafikas triennāles Tallinā notiek kopš 1968. gada. Sākot ar 1971. gadu, tajās iekļauti arī citu toreizējo padomju republiku grafiķu, bet no 1987. gada – ārzemju mākslinieku darbi. Pēc tradīcijas šīgada triennālē piedalījās mākslinieki no Baltijas valstīm, bet internacionāla žūrija izvērtēja ārzemju mākslinieku pieteikumus. Triennāles ietvaros bija izstādīts 451 darbs, kas pārstāvēja 37 valstis. Pirmo reizi pamatekspozīciju papildināja kuratoru veidotas izstādes, kurās grafika tika pasniegta konceptuālā kontekstā – "Pieskares", "Reinkarnācija – grāmata", "Reinkarnācija – papīrs". No Latvijas šogad triennālē piedalījās deviņi mākslinieki – Nele Zirnīte, Guntars Sietiņš, Andrejs Kalnačs, Ilmārs Blumbergs, Gunārs Krollis, Helēna Heinrihsone, Leonards Laganovskis, Arta Ozola un Dina Ābele. Latvijas ekspozīcija izskatījās īpaši krāsaina – izņemot Guntaru Sietiņu un Neli Zirnīti, visi autori izmantojuši krāsu. Triennāles kontekstā visinteresantākais šķita Leonarda Laganovska darbs – digitāla izdruka, žurnāla vāka stilistikā piedāvāta humāna komunikācija. Uztverot maigo, niansēto kolorītu, svarīgi zināt burtu krāsas izcelsmi – krāsa ņemta no portretētās acs, krūts, dzimumzīmes... Taču jāatzīst, ka samazināto izmēru dēļ Laganovska darbs daudz zaudēja un nepietiekami izcēlās apmēros iespaidīgo darbu kontekstā. Datorgrafiku kopā ar linogriezumu veiksmīgi izmanto igauņu mākslinieks Pēters Alliks (Peter Allik). Bet īpaši efektīgi digitālās izdrukas izmantotas igauņu mākslinieces Līnas Sības (Liina Siib) darbā Hospitality II – reālas vides telpisks tēlojums konfrontēts ar bagātīgiem tapešu slāņiem. Kopiespaids pārliecina, ka arī šādi lietota grafika var iegūt mākslinieciskas un pat gleznieciskas kvalitātes. Triennāles Grand prix ieguvēja korejieša Čung Sang-Gona (Chung Sang-Gon) smalki līdzsvarotās kompozīcijas ir formāli nevainojamas, kā arī emocionāli iespaidīgas. Triennāles pamatekspozīcija demonstrēja vienlīdz veiksmīgu klasisko grafikas tehniku lietojumu, kas liecina, ka grafika "pamanās" būt laikmetīga un aktuāla, arī izmantojot tradicionālos izteiksmes līdzekļus. Guntara Sietiņa jau pierastie sirreālie horizontu atspīdumi nevainojami telpiskās lodēs – "Levitācijas" – joprojām demonstrē mecotintas kvalitātes, kas ļauj panākt abstraktas materialitātes iespaidu. Mecotintas raksturīgā melnās krāsas dziļā, samtainā noskaņa izmantota arī Korejas māksli-nieka Seng Jon Kima (Seung Yeon Kim) darbā – ainava ir vienlaikus gleznieciska un fotogrāfiski detalizēta. Igauņu mākslinieka Marko Mētamma (Marko Mätamm) litogrāfijās izmantoti plakātiski izteiksmes līdzekļi, kas lakonismā sasaucas ar Māra Subača pieeju Bībeles tēlu interpretācijai. Brazīlijas mākslinieka Noela Pomeransa (Noeli Pomeranz) melnbaltajā kokgriezumā ar šai tehnikai raksturīgo lakonismu pārsteidzoši minimāliem līdzekļiem radīts gan telpiskuma, gan gaismas iespaids. Savukārt Itālijas mākslinieces Luisas Karraro (Luisa Carraro) oforta "Cirks" asprātīgajā kompozīcijā nepārprotami jaušama kustība, dinamika. Bet Kanādas mākslinieka Karena Digā (Karen Dugas) ofortā valda nodzeltējušas fotogrāfijas kolorīts un saulainas gaismas tēlojums. Līdzīgu maigi dzeltenīgu tonējumu estetizē Kanādas mākslinieks Valters Žils (Walter Jule), lai risinātu īpatnēju kompozīciju, – grafikas lapa formāli pārvērsta nostieptā audeklā, kurā "mētājas" akmeņi. Mākslas veidu saplūšanas laikā visaktuālākās un intriģējošākās liekas kuratoru veidotās izstādes, kur sevišķi iedarbīgajos darbos interpretētas grafikas iespējas, izspēlētas emocionāli saspringtas spēles, kurās tikko jaušami piedalās grafiskie izteiksmes līdzekļi. Izstādē "Reinkarnācija – grāmata" Polijas mākslinieks Zbigņevs Salajs (Zbigniew Salaj) piedāvāja papīra objektus – īstu "estētu prieku". Darbos eleganti apspēlētas laika un telpas dimensijas, ar kurām nākas saskarties katram, kurš grāmatas ne tikai lasa, bet arī šķirsta, izbaudot to īpatno kinētiku. Atvērti telefonu grāmatas formāta bloki kā malkas šķilas sarindoti gar sienu, šķērsgriezumā atdarinot vēdekļus. Aplūkojot tos kustībā, "lasāma" gaismēnu spēle dažādos virzienos. "Īstas" grāmatas bloks var būt uztverams līdzīgi – pat salikums, zīmju ritmiskais plūdums ir baudāms kā abstrakta kompozīcija neatkarīgi no teksta, no zīmju atpazīstamības. Taču abstraktā izteiksme pieļauj pilnīgi brīvas asociācijas. Citā objektā mākslinieks pievērsies grāmatas biezumam, atsedzot un estetizējot bloka iekšējo struktūru. Vērojamas jau tēlnieciskas kvalitātes: "izgrebtās" formas lakoniskas, minimālas, smalkā virsmas apdare rada siltu materialitātes iespaidu – šiem darbiem gribas pieskarties, sajust tos arī ar tausti kā jūras nogludinātus kociņus. Poļu mākslinieka maigās baltpelēkās gammas svārstības, iespējams, būtu uztveramas pilnīgāk, ja būtu eksponētas atsevišķā telpā, jo disonēja ar blakus izstādītā amerikāņu mākslinieka Miriama Šaera (Miriam Schaer) "kičīgajiem" darbiem – pārsātināti spožiem un krāsainiem ņieburiem, vestēm un cimdiem – grāmatām. Izstāde "Pieskares" apliecināja, ka arvien grūtāk kādu pārsteigt ar šķietami nepiedie-nīgiem un šokējošiem paņēmieniem, eksponējot, piemēram, tetovētas cūkādas (somu mākslinieces Sāras Ekstremas (Saara Ekström) instalācija) vai krievu mākslinieku grupas AES darbu "Korupcija" – milzīgu izmēru datorizdrukas, kurās vairāki kungi atpogājuši bikses un demonstrē skatītājiem savas zarnas. Gluži "nevainīga" likās arī igauņa Marta Viljusa (Mart Viljus) instalācija, kurā darbojošās personas – saimniecības preču iesaiņojumi – izkāpušas no vannasistabu un virtuvju skapīšiem, koķeti aicina sev pievērst uzmanību kā rūpnieciski tiražētai dizaingrafikai. "Pieskares" pārsteidza ar intelektuāli smalkiem darbiem. Krievu mākslinieka Jurija Alberta instalācija "Pašportrets ar aizvērtām acīm" it kā iepazīstina ar van Goga darbu aprakstiem Braila rakstā, kas paredzēts akliem skatītājiem. Taču to var uzzināt, tikai izlasot autora darba koncepciju. Ļaujoties vienīgi formālajām kvalitātēm, skatītājs samulst no baltās telpas, balto plāksnīšu kārtojuma, izcilno zīmju ritma, nojaušot, ka tekstam vajadzētu saturēt kādu vēstījumu. Tas mēmi, tomēr "daiļrunīgi" liecina par visu, ko kāds grib pastāstīt, bet kāds neuztver, un arī par to, ko neviens nevienam stāstīt negrib. Šis mākslas darbs iegūst savu autonomo un objektīvi netveramo vērtību tieši skatītāja klātbūtnē, kas bagātina autora koncepciju ar savām domām un pārdzīvojumiem. Instalācija darbojas pēc apļa kompozīcijas principa – ejot pa apli, uz ko vedina ekspozīcija, formāli katrs nākamais darbs nedod nekādu nolasāmu informāciju – vielu pārdomām, tomēr, nonākot pie pēdējā darba, domās skatītājs ir aizceļojis tikai sev zināmās vietās, bet attopas turpat – pie plāksnītes, kuras zīmes nesaprot, un vienīgi mulst. Poļu mākslinieka Maceja Toporoviča (Maciej Toporowicz) videoinstalācija "Apsēstība" tēlaini uztverama kā estamps – "filma" darbojas kā kodināta grafikas plate, kas atstāj nospiedumu visai pakļāvīgā materiālā – skatītāja psihē. Videoinstalācija demonstrē ritmisku kadru plūdumu – meistarīgi samontēti fragmenti no Kalvina Kleina reklāmas klipiem un 30. gadu vācu filmām (spriežot pēc stilistikas, aksesuāriem un filmas kvalitātes). Keitas Mosas augums mijas ar sparīgiem vingrotājiem – tramplīnlēcējiem, muskuļoti vīriešu torsi Kleina apakšbiksēs – ar nacistu izmocītiem sieviešu ķermeņiem, acis – ar acīm... Rezultātā radīts dziļi aizskarošs māksliniecisks tēls, kurš sāpina skatītāju, taču liek vēl un vēlreiz pie tā atgriezties. Kopā ar jūtīgi piemeklētu mūziku sasniegts dīvains magnētisma efekts. Darbā risinātas ļoti cilvēciskas, visiem kopīgas, bet vienlaikus dziļi intīmas problēmas: neizbēgama izmantošana, nežēlīga izmantošana, nepelnīta izmantošana, diskriminējoša izmantošana, seksuāla izmantošana, garīga izmantošana, galu galā – izmantošana līdz nāvei. Triennāles sniegumu īsumā vērtējot kā spožu, varētu minēt raksturīgākās iezīmes, kas likās kopīgas visām ekspozīcijām: tehniska un formāla perfekcija, digitālās grafikas organiska iekļaušanās tradicionālo grafikas tehniku klāstā. Un svarīgākais – piedāvātās mākslas dzīvais raksturs. Triennāles ietvaros mazāk bija vērojamas intelektuālas konstrukcijas, vairāk – emocionāli un sociāli aktīva māksla, saprotami vienkārša un daudzslāņaini sarežģīta. Turklāt jāatzīmē augstā mākslas darbu eksponēšanas kultūra un visumā veiksmīgā telpu izvēle. Pēc 70.gadu detalizētajām, vēl žanros iedalāmajām kompozīcijām un 80.gadu formāta meklējumiem un tehniskiem eksperimentiem 90.gadu grafika kļuvusi lakoniskāka, abstraktāka un arī melnbaltāka. Iespējams, uzsvērt šo tendenci diktē raksta autores konservatīvās simpātijas pret melnbalto grafiku, taču to zināmā mērā apliecina arī galveno balvu piešķīrums tieši melnbaltiem darbiem. Vēl jāatzīmē, ka, neraugoties uz digitālās grafikas pārliecinošo "uzstāšanos", tomēr netiek devalvēta klasika, tradicionālā grafikas izteiksme. Neapšaubāmi, 90.gadu beigu grafika kļuvusi vēl "lielāka" nekā 80.gados, bet šis plašums, šķiet, nepieciešams brīvākam domas un līnijas atvēzienam, kurā veldzēties pasaules likteņu nomāktiem prātiem. | |
| Atgriezties | |
