VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gleznotāja dzejoļi. Muižnieks Andrejs Kaufmanis, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Dzimis 1956.gada 17.septembrī. 1974.gadā beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, 1982.gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu. Kopš 1976.gada piedalās izstādēs. Ģirta Muižnieka darbi krasi atšķiras no latviešu glezniecības tradicionālās kopainas ar savu saceres brīvumu, kas šķiet cita – gaisīgāka artistiskā temperamenta diktēts. Viņa glezniecību pirmām kārtām raksturo pilnīga rīcības brīvība attieksmē pret glezniecisko virsmu. Konkrētā plakne, uz kuras viņš darbojas, viņam eksistē gan kā realitāte, gan arī kā filozofiski programmatisks traktāts par cilvēku attiecībām. Gleznas kompozicionālais un vienojošais centrs, galvenais motīvs gan literāri sižetiskajam konceptam, gan gleznieciskajam sacerējumam parasti ir sieviešu figūru tranformācijas gleznas vidē. Šķiet, ka Muižnieks savas gleznas – dzejoļus vairāk sacer pats sev un varbūt vēl kādam tuvam cilvēkam atļauj tajos ieskatīties. Vai atceries savas mākslinieka karjeras sākumu? Mans tēvs bija mākslinieks, es augu tajā vidē, un mākslinieka karjera veidojās it kā pati par sevi. Pirmās bildes izstādē izliku, kad mācījos otrajā kursā. Indulis Zariņš, izstādi pieņemot, tās izanalizēja, arī Romis Bēms kaut ko labvēlīgu sacīja par vairākiem virzieniem akadēmijā, un viens esot tas gleznieciskais. Pie tā arī tiku pieskaitīts. Mūsu kursa ienākšanai mākslas dzīvē bija labvēlīgi apstākļi, akadēmijā pieņēma likumu, ka studenti drīkst izstādīties. Arī tas stimulēja radošo. Es gan mācījos pedagogos, jo toreiz par katru cenu vajadzēja tikt akadēmijā, lai nebūtu jāiet armijā. Tādēļ neriskēju stāties gleznotājos. Toreiz pedagogos mācījās arī Edgars Vērpe un teica – ļoti normāli esot. Mani tolaik interesēja krāsa. Edvards Grūbe parādīja, kas tā māksla īsti ir. Viņš ļāva pašam veidoties, un es tad arī ļāvos glezniecībai. Vai var teikt, ka gleznieciskais process tev galvenokārt realizējas, vērojot notiekošo uz audekla? Viss notiek intuitīvi. Ideja parasti atšķiras no tā, kas galarezultātā iznācis. Katra nianse ietekmē. Bilde pati diktē savu dzīvi, to, kā tai turpmāk veidoties. Ir forma ar kaut kādiem reālistiskiem elementiem, gleznojot ieraugi, ka iznācis kas labs – kāpēc to sabojāt vai no tā atteikties? Spēli vajag turpināt! Lai uzzinātu, vai bilde ir gatava, es skatos. Kādas trīs stundas. Faktiski strādāju, atmetot visu lieko, nevis liekot klāt. Labāk, ja kaut kas nav izdarīts līdz galam. Tad bilde ir gatavāka. Gleznošanas brīdis man ir īsāks par skatīšanās brīdi – tīri fiziski. Ar pindzeli rokā esmu īsu laika periodu. Pēc tam sēžu un skatos. Arī idejas ir tīri formāla rakstura: kā tas varētu izskatīties gleznieciski? Kompozīcijas parasti veidojas spontāni, par kompozīciju es nekad nedomāju. Arī par krāsu ne. Reizēm vecajās bildēs ieraugu kādu fragmentu, no kura varētu uztaisīt jaunu darbu. Liela nozīme ir formātam. Mazs jāizstrādā daudz rūpīgāk. Liels krāsas laukums plaknē paņem ar savu lielumu, mazā formātā vajadzīgi visādi smalki nieciņi. Stils mani atrod, nevis es to atrodu vai izdomāju. Tas vienkārši jau ir manī iekšā. Izkopjot tehniku un varēšanu, es tieku tam klāt. Apgūstot teorētiskas lietas, es sāku sajust, kas no manis garīgi un gleznieciski varētu nākt laukā un kā es tam tikšu klāt. Pirmās bildes gleznojot, es gāju pavisam citu ceļu nekā tagad. Tu ienāci mākslā kopā ar talantīgu mākslinieku grupu, kas būtībā noteica 80. gadu latviešu glezniecības jauno seju: Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe, Sandra Krastiņa. Vai vari nosaukt kādus pagrieziena punktus tās darbībā? Grupa nav dibināta plānveidīgi. Vienkārši tā iegājās – skolā viena klase, tad bija vīri un sievas. Pirmais pagrieziena punkts, protams, bija pēc akadēmijas, kad varēja sākt strādāt savādāk. "Maigās svārstības"(1990) bija mūsu pēdējā izstāde, un tur jau bija skaidrs, ka kopā vairāk turēties nevarēs. Mēs bijām attālinājušies cits no cita tiktāl, ka kopā būt vairs nebija jēgas. Toni sieviešu glezniecībai, t.s. matētajai glezniecībai, kas tobrīd ieguva lielāko popularitāti, uzdeva jau Dace Lielā un Frančeska Kirke no vecākajiem kursiem. Tā bija pelēka un matēta glezniecība, bez kādām faktūrām, gluda. Un līdz ar šo glezniecību ienāca cita – daudz lielāka stilizācijas pakāpe, kādu pieļāva tai laikā izstāžu komisijas. Neviens tolaik netaisīja kaut ko abstraktu vai formālu, jo bija zināma robeža, līdz kurai varēja stilizēt, pārējais jau bija ārpus. Bet šī robeža visu laiku tika attīstīta. Aija atkal uztaisa kaut ko traku, Lukažs saka: "Tikai pār manu līķi," – bet nākamā reizē komisija jau ir pieradusi un aiziet tādas lietas, kas iepriekšējā būtu noraidītas. Vēl 1985.gadā, pašā sociālisma ēras norietā, kultūras ministrs Batrags kaut kādā sanāksmē Kongresu namā lamāja abstrakcionismu – turklāt viņš trīs reizes vārdu "abstrakcionisms" pūlējās pateikt pareizi. Nekāda abstrakcionisma jau nebija, viņam tikai laikam likās, ka pārāk daudz ir tādu parādību, kas viņam nav saprotamas. Kā tagad laiks jūs ir izkārtojis? Ļoti labi. Ja es neesmu neko radikāli mainījies, tad tāpēc, ka nemaz nevaru mākslīgi mainīties. Es daru, ko gribu, mani interesē tradicionālā glezniecība, man vienkārši patīk tajā darboties. Mani neinteresē pāriet uz citām tehnoloģijām. Es nenodarbojos ar novatorismu, drīzāk eju pakaļ savam rokrakstam. Glezniecībā šodien neko nebijušu uztaisīt vairs nevar. Sāku es ar sirreālismu. Tagad manus darbus pieskaita abstrakcionismam. Tajos ir ļoti daudz konkrētā – sievietes figūra, acis, lūpas, krāsa, līnija, ritmi. Arī saturs ir ļoti konkrēts, bez tā man darbs liekas tukšs. Ko tu domā par jauno abstrakcionisma vilni? Es diezgan ironiski vienā rudens izstādē to nosaucu par latviešu abstrakto ekpresionismu. Tur pietrūkst tā, kas īstam abstrakcionismam ir vērtība, – tieši tās "švunkas", traucē latviskā pabeigtība, nostrādātība, lai bilde būtu manta. Nu nav tā dulluma tur iekšā! Tavā rokrakstā ir tāds jauks liderīgums, dabisks prieks un gaišums. Tas nu gan ir apzināti. Visa latviešu māksla, tās koptēls man liekas ļoti amatniecisks. Visu uztaisīt ļoti gatavu – kā tādu lietu. Pietrūkst mākslinieciskā viegluma, ekspresivitātes. Gleznas pārsvarā ir rūpīgi "nogleznotas", apstrādātas, pabeigtas. Tas attiecas uz gandrīz visiem māksliniekiem, arī uz nopietniem darbiem. Tā laikam ir tautas mentalitāte. Bet tas jau neizslēdz, ka var būt arī citādi. Gleznot it kā nepabeigti, neloģiski bija mans mērķis. Kaut ko jaukt, izmantot nejaušības. Piemēram, te pēdas no kociņiem, kas bija salikti žāvēties. Vai šeit – tas, ko mans bērns maliņā sazīmējis. Manās acīs tas piedod bildei vērtību. Tu sevi apzināti atdali no latviešu mentalitātes, vai tu jūti sevī citu temperamentu? Nē, nē, esmu īsts latvietis. Man patīk arī stabilas lietas, kā Leonardo da Vinči. Bet manam rokrakstam tuvāks ir tas nepabeigtais. Vienu brīdi aizgāju galējībās, speciāli taisīju nepabeigti. Drusku par traku jau. 1989.gadā mums bija paplašināta grupas izstāde Maskavā, Mākslinieku namā. Es aizvedu uz turieni preskartonus, lai darbus gleznotu uz vietas. Tajā laikā tur notika liela Beklīna darbu izstāde. Mēs pie saviem darbiem strādājām blakus zālē. Uz viena preskartona bija palicis pleķis no krāsas bundžas un vēl kaut kas uzpilināts. Es skatījos, sāku kaut ko "štukot". Un kāds to preskartonu bija nolicis blakus durvīm uz Beklīnu, pie sienas. Un dīvaini bija vērot, ka cilvēki, ejot ārā no Beklīna izstādes ar ierāmētajiem, zem stikla noformētajiem darbiem, ar tieši tādu pašu sejas izteiksmi uzmanīgi nopētīja to preskartonu pie sienas. Iedziļinājās, meklēja, kas ir autors. Viņiem pat prātā neienāca,ka tas ir kaut kas nepabeigts. Ja ir izstādē – tā tam jābūt. Tātad labs var būt arī kas tāds, ko tu pats nemaz neapzinies. Tas ir pieradums māksliniekam – darīt tāpat, kā ir redzams visapkārt. Tradicionālās glezniecības pasaulē paliek arvien mazāk... Nē, tam nu gan es neticu. Tās ir daudz, jaunieši mācās gleznot, glezniecība nemaz nevar pazust, laika pārbaude tai jau ir gadsimtiem ilga. Glezniecībai piemīt unikalitāte, bet jauno tehnoloģiju mākslu apdraud tas, ka tehnika ļoti strauji attīstās. Māksla, protams, ir komercija. Visa māksla ir pērkama vai pārdodama. Jo lielāka māksla, jo lielāka nauda. Visas galerijas ir komerciālas, tur nemaz nevajag tādu darbu, ko nevar pārdot. Es gleznoju gleznu. Tā ir būvēta tā, lai to liktu pie kaut kādas plaknes un skatītos uz to no vienas puses. Savādāk nemaz nevar gleznot, kā domājot par to, ka bildi ir paredzēts likt pie sienas. Taču svarīgi ir zināt, pie kādas sienas tu gribi savu bildi pielikt – izstāžu zāles vai guļamistabas. Es domāju tikai par izstādes sienu, ne par ko citu. Svarīgi, lai bilde patiešām būtu laba, lai pašam man tā patiktu. Arī t.s. nekomerciālo mākslu kāds atbalsta, lai tā varētu nonākt izstādēs, pie skatītāja. Un vienīgais atbalstīšanas veids ir nauda. Vai ir kādi konkrēti mākslinieki, kas tevi ietekmējuši? Nebūšu oriģināls. Man vienmēr ļoti ir paticis Pikaso. Četru gadu vecumā tēva darbnīcā redzēju Pikaso monogrāfiju, man tā ir un patīk arī šodien. Man mājās nav citu mākslinieku gleznas. Es gribētu uzgleznot tādu gleznu, ko pielikt pašam savā mājā pie sienas. Lai pirktu citu mākslinieku darbus un turētu katru dienu mājās – tad tam jābūt izcilam šedevram. Pirms diviem gadiem, kad gribēju būvēt māju, es izdomāju, ka tur, plašās telpās, pie sienām varētu būt piecas bildes. Viena būtu Filipo Lipi, renesanses meistara. Viņš gleznoja ļoti mīlīgas, meitenīgas eņģelīšu sejiņas, bet ne tik apaļas un mākslinieciski pilnīgas kā citiem tālaika ģēnijiem. Tad es gribētu vienu Renuāru – tieši viņu un nevienu citu impresionistu. Pārējie ir nebaudāmi, krāsas ar laiku izbalējušas, bet satura nekāda tur nav. Renuārs ir ļoti dvēselisks. Tad gribētu vienu Pikaso. Vienu Tīdemani gribētu, labu. Un piektā bilde būtu Modiljāni, konkrēts darbs, kas atrodas Luvrā. Mazs, mazs portretiņš, bet gleznieciski lielisks. Maziņš un lielā zelta rāmī. Runājot par lielajiem koloristiem, kāds ir Velaskess... Slavenajā pundurīša portretā ar grāmatu rokā grāmatas papīrs ir tā uzgleznots, ka nevar saprast, vai tas ir vēss vai silts tonis, bet tā grāmata ir papīra krāsā. Tur arī ir glezniecības burvība – parādīt lietas patieso dabu. Ļoti vienkārši patiesībā. Man patīk tādi mākslinieki un tādi viņu darbi, kuros redzama gan profesionalitāte un meistarība, gan – līdz ar daudzajiem gadiem – pāri klājas tāda kā naivisma ēna, jo uz vecumu visi paliek nevarīgi un līnija vairāk neiznāk tik perfekta, toties pārliecinoša. Pinnim tā bija. Jo vecāks palika, jo pārliecinošāk gleznoja. Pats tātad sev pa prātam vēl uzgleznojis nevienu darbu neesi? Nuja, ka ne. Bet ko var zināt, laiks var manās bildēs kaut ko tā mainīt, ka es nemaz nenojaušu par sava šedevra eksistenci. Un tas ir interesanti. | |
| Atgriezties | |
