VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ...cik tuvu zemei var nonākt Gundega Cēbere, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Par spēcīgu personību zviedru mākslā tiek uzskatīts gleznotājs Laris Strunke. Latvietis, bet par mākslinieku izveidojies Zviedrijā. Es gleznoju, kopš varu atcerēties... Piedzimu Rīgā 1931.gadā tolaik pazīstamā mākslinieka Niklāva Strunkes ģimenē. No bērnības paņemti līdzi ne tikai sižeti, notikumi, bet arī atmiņas par pārdzīvoto, par daudzajiem interesantajiem viesiem mūsu Mārstaļu ielas dzīvoklī – Aleksandru Čaku, Antu Klinti, Jāni Liepiņu, Kārli Padegu. Visa dzīve mājā ritēja ap tēvu un viņa mākslu. Stundām ilgi stāvēju un vēroju, kā viņš zīmēja pasaku ilustrācijas, gleznoja. Tas viss mani ļoti interesēja, un arī tēvs ļoti vēlējās manī redzēt mākslinieku. Bet viņš negribēja, lai es kļūstu līdzīgs viņam. Tēvs mani uzmundrināja, palīdzēja, bet nekad nemācīja, nevedināja sekot un lī-dzināties viņam. Par to es Niklāvu apbrīnoju, jo mākslinieki jau bieži vien domā, ka paši zina daudz vairāk. Es apmeklēju Leo Svempa vadīto mākslas studiju netālu no mūsu mājas un kaut ko iemācījos, bet cik tas bija nozīmīgi, un kādēļ es to darīju? Esmu domājis par to, kad tad es apzināti vēlējos kļūt par mākslinieku. Manuprāt, tas bija ļoti vēlu. Kara gados arī Niklāva Strunkes ģimene atstāja Latviju, no Kurzemes piekrastes laivā devās pāri jūrai un piestāja Gotlandē. Pilni sapņu par drīzu atgriešanos. Diemžēl tie nepiepildījās. No 1944.gada dzīvojām Zviedrijā. Stokholmā ar izcilību pabeidzu ģimnāziju un jau apzināti izvēlējos turpināt mācības mākslas skolā. Tālākām studijām nauda tika pelnīta, veidojot izrāžu noformējumus Stokholmas Marsijas teātrī. 1959. gadā pabeidzu Mākslas akadēmiju. Studiju gados man ļoti daudz deva divi profesori – Lennards Rode (Lennart Rodhe) un Ragnars Sandbergs (Ragnar Sandberg). Viņiem joprojām ir nozīmīga vieta zviedru mākslā. Manuprāt, ja pasniedzējam nav uztveres, kas ir māksla, lai cik labs pedagogs, viņa devums audzēkņiem ir nenozīmīgs. Turpināju studijas Romā, kur tolaik uzturējās vecāki. Vairāki gadi aizvadīti pedagoga darbā Strādnieku izglītības savienības mākslas skolā Stokholmā. Radošā darba būtība tika apzināta krietni vēlāk, kad jau gana dziļi bija ieskatīts dzīvei acīs. Lai saprastu mākslas nozīmi, ir vajadzīgs briedums un pieredze, un pašreiz es varu teikt – tā tam vajadzēja būt. Ir pagājusi gandrīz visa dzīve, lai nonāktu pie šīs atziņas, lai gan esmu gleznojis 55 gadus. Stimulu un impulsu ir daudz. Dažam pat vārds nav zināms. Es domāju, ka glezniecība – tas ir mans dzīvesveids, forma, kādā es vispilnīgāk izsaku un realizēju sevi. Un to laiku, kas man dots, materializēju darbā. Kā samērojās bērnībā Latvijā gūtās atziņas ar zviedru kultūru? Zviedrijas mākslas vide bija galīgi sveša, un tagad novērtēju, cik vērtīga bija konfrontācija ar cita veida kultūru, cita veida uztveri, kas ir tas svarīgais glezniecībā. Problēmas man nepastāvēja. Reizēm joprojām domāju par to, kas ir tas atšķirīgais un cik tas atšķirīgais ir pašā cilvēkā. Kā temperaments, drošības izjūta, krāsas? Vai var teikt – krāsu noskaņa ir latviskāka? Es uztveru, ka manās krāsās ir kaut kas atšķirīgs, – bet no kā? Man ir bijuši periodi, kur dominē zemes krāsas, pelēkie toņi, bet vai tie ir latviski? Es varētu arī jautāt – kāda tam ir nozīme. Manī nav vajadzības to noskaidrot, mani interesē gleznošana. Visa tā analīze mani neinteresē. Kas palīdzēja iekļauties mākslas dzīvē, izvirzīties? Šeit, Stokholmā, bija ļoti nozīmīga, liela zviedru– franču mākslas galerija. Vēl studentam mans profesors akadēmijā man kādreiz teica, lai paņemu kādas gleznas un aiznesu parādīt. Un tā tas sākās. Ar mani noslēdza līgumu. Man maksāja, un es katru mēnesi nodevu darbus. Tas bija labi un reizē grūti. Akadēmijā no audzēkņu izstādēm manus darbus neviens nedrīkstēja pirkt, jo man bija līgums ar galeriju. Pirmā personālizstāde man tur notika 1959.gadā, un bija lieli panākumi. Bet tas māksliniekam ir ļoti liels risks. Es biju par jaunu, lai nonāktu situācijā, ko pats nepārvaldu, un es sāku pretdarbību. Sāku gleznot lielus, ļoti tumšus darbus drūmās noskaņās, lai neviens tos negribētu pirkt. Mākslas tirgū par tādiem interesējās vismazāk, un pamazām galerija mani atbrīvoja no līguma. Varbūt es arī kaut ko atklāju, jo tumšie periodi man bijuši šad un tad. Par katru pieredzi ir jāmaksā. Es nekad neesmu interesējies, kas manos darbos piesaistīja galeriju. Es gleznoju dabu, meklēju formu. Drīz citas galerijas piedāvāja izstādīties bez līguma, un nu gandrīz četrdesmit gados ir sarīkotas vairāk nekā 30 personālizstādes Stokholmā, daudzviet Zviedrijā, 1989. gadā Rīgā. Esmu piedalījies neskaitāmās grupu izstādēs Ķīnā, Ungārijā, Meksikā, Itālijā, Austrālijā, Dānijā. Darbi atrodas Stokholmas, Malmes, Gēteborgas, Budapeštas, Rīgas mākslas muzejos, arī privātkolekcijās. Lara Strunkes daiļrades galveno ievirzi un kopstruktūras veido viņa mākslinieciskā domāšana ciklu kategorijās. Dominējošie pamatmotīvi ir daba, telpa, forma, zīme, situācija. Mākslinieks meklē jaunus to uztveres un risinājuma aspektus un izteiksmi. Viņš mākslā necenšas radīt ilūziju, ka mēs līdz galam spējam izprast dabas ritmus, un pie tradicionālās ainavu izpratnes un tradicionālām glezniecības formām šie darbi pieliek jautājuma zīmi. Lara Strunkes gleznas jāuzņem kā darbība, kas rada kontaktu ar ieeju dabas pasaulē. Ja seko līdzi autora radīšanas priekam, ja uzticas viņa izjūtām, viss kļūst pavisam vienkāršs. Mani interesēja interjeru gleznojumi, formu un konstrukciju ritmi. Dažreiz liekas, ka nav ko teikt, bet, koncentrējot uzmanību kaut vai uz darbnīcas baltās sienas plakni, es to ie-raudzīju un pieņēmu. Katrs drīkst iedomāties, kas uz šīs baltās sienas var notikt. Nekad nebiju gleznojis tukšu vietu, kur nekas nenotiek. Manā gleznā ir koncentrēta sajūta, tieksme pārnest šo sajūtu, kāda ir gleznotājam, kurš stāv pie balta audekla. Mans mērķis ir vienkāršiem līdzekļiem radīt kustību un telpu. Mana ideja – cik maz līdzekļiem iespējams, panākt telpas izjūtu, man jāatklāj, kas notiek. Esmu meklējis, cik tumšs var būt un cik tuvu zemei var nonākt. Bet nekādas atbildes nav, jo katrā gleznā savā veidā ir atbilde. Tas labi, ja skatītājs nonāk pie dažādām iespējām veidot savu viedokli, uztveri, attieksmi. Neapzināti izsaku to, kas ir manī. Gleznieciskais piegājiens gadu plūsmā ir iz-audzis organiski un dabiski. Kāda vieta radošajā procesā ir dabai? Mākslinieka fantāzija balstās uz vides pazīšanu, uz detaļām. Jāzina desmitreiz vairāk, nekā īstenībā vajadzēs, tikai tad varu justies gandrīz brīvi, ar šo materiālu strādājot. Es griežos pie dabas, es dzīvoju kopā ar dabu. Kājām pārstaigātas Gotlandes piekrastes, Islandes fantastiskās piekalnes. Ziemās, kad vien varu, slidoju. Daba ir iedvesmai, un, gleznojot dabu, jautājums ir – ko mēs redzam? Piemēram, biju fjeldos un redzēju vienu kalnu, kas mazliet atšķīrās – kā pakāpie-ni. Es atcerējos to formu un pēc tam esmu strādājis nepārtraukti un gleznojis kalnu, kas atgādina trepes. Es zīmēju, analizēju formas, kas man nepieciešamas gleznām. Es neko neattēloju, bet izmantoju uzkrātos iespaidus. Šķiet, es staigāju apkārt ar formām, tās jau ir manī, un es meklēju, vai varu tās atklāt arī citur. Var arī teikt – vai šī forma saskan ar mani, tevi? Tā pamazām nonāk pie tā, kas ir dziļi pašā cilvēkā. Man dažas formas atkārtojas dažādos motīvos, pašam nezinot, – kā es gleznoju aizu Islandē un mazliet pievērtas darbnīcas durvis Gotlandē vai vienkāršu stabu. Forma ir tā pati. Skatoties fotoattēlus un videofilmas, ir gatavā bauda vērot, kā Lari dzen tieksme pēc harmoniskas atkalsavienošanās ar dabu, pēc saprašanās ar to. Un taisni brīnums, kā dabas momenti, paša vērojumi pārtop sprieguma pilnos mākslas darbos. Plašāka darbu sērija aizsākusies Islandē. Gleznas ir par šo zemi, par tās vietu laikā un telpā. Kā pa ķēdes posmiem skatītājs tiek ievests abstraktu formu un laukumu kārtojumos, kurus palaikam pāršķeļ tumša vertikāle, plaisa. Tā sadala telpu, sagādājot reizē atklāsmi un lielu garīgo spriedzi. Tumsa ir baisma, bet slēpj sevī ilgošanos pēc gaismas, veidojot īpašu tēlainības sistēmu. Spēcīgas izjūtu gammas izvērstas 80. gados tapušajā ciklā "Navigācija". Varbūt senajās jūras zīmēs atspīd zināšanas par pagātni? Diezin vai, jo tur nav nekādu vēsturiski etnogrāfisku rekvizītu. Mani interesē, cik maz ir vajadzīgs, lai būtu uztverama forma. Tādas navigācijas zīmes ir visur, bet ļoti maz, kas tās pamana. Es reiz slidojot biju apsēdies ēst sviestmaizi, un taisni blakus bija tāda zīme. Tai nebija nekādas funkcijas, tā bija vienīgi ģeometriska forma dabā. Tas nav nekas sevišķs, bet man personīgi tas bija atklājums – kontrasts. Es sāku gleznot šo formu un at-klāju, cik maz ir nepieciešams, lai to uztvertu. Tikai pāris stūrīšu. Trīs, divi, viens. Pēc tam es ieskatījos kādā grāmatā par simboliem un lasīju par trīsstūriem. Ja es to visu būtu zinājis, es nebūtu gleznojis, jo tās simbolikas bija par daudz. Es darbiem nemeklēju nekādu simbolisku jēgu. Tad nevajag gleznot, to var pateikt. Tas, kas mani interesē, – tā ir forma, cik man tā jāpadara redzama, kādā izmērā. Zīmju tēlojumi nav daudzvārdīgi, bet parādīti daudzos variantos gleznās, grafikas lapās, tušas zīmējumos. Viņam nav svarīgi, kādā materiālā strādāt. Svarīga ir pieeja, nevis materiāls. Viņš uzvelk līniju tā, kā sacītu vārdu, un šī līnija pievelk citas. Atbalsi raisoša vēstījuma, vizuālā aforisma veidā mākslinieks mums uztic atslēgu, raida pamudinājumu iztēlei. Negaidītā metafora ļauj un liek saskatīt daudz no nemūžam neievērotā. No vārdiem daudzreiz nogurušais cilvēks ielūkojas intensīvajā Lara Strunkes zīmju pasaulē un saprot, ka ir jādomā par dabā un dzīvē gandrīz pārtrūkušām saitēm. Vai gleznu izmēri ir svarīgi? Ļoti svarīgi, un es pats domāju – kādēļ? Tie ir tiešā saskarē ar pārliecību, sajūtu, spējām, inspirāciju. Es pats atklāju, ka ir ļoti bīstami izvēlēties nepareizo lielumu. Kad sāku gleznot lielās gleznas, es neapzinājos, cik tas būs grūti. Es tā nekad nebiju gleznojis, un, ja neiznāk, viss jāmaina, jāpārgroza. Mana sajūta bija apmēram, ka es slīkstu un ar pēdējiem spēkiem mēģinu tikt atpakaļ krastā. Es at-klāju, ka šis veids, ko es nepārvaldīju un ne-zināju, mani saistīja. Es iemācījos pārzināt audekla virsmu neskatoties, intuitīvi. Patiesībā darba uzdevums nosaka izmērus. Kāda nozīme ir telpai? Domāšanas un darbības vērienīgumam konkrēta vieta ir ļoti nozīmīga. Ir telpas, kas prasa sava veida darbus. 1995. gada pavasarī netālu no manas darbnīcas, kas iekārtota bijušajā karaļu oranžērijā senajā Hāgas parkā Stokholmas pievārtē, gatavojās atklāt jaunu mākslas galeriju. Plašo telpu agrāk izmantoja zirgu sporta skola, pēc tam armijas daļa smagās tehnikas remontiem. Tagad tā atvēlēta mākslai – milzīga nobružāta telpa ar be-tona grīdā iestiprinātām sliedēm, metāla griestu sijām. Kā katedrāle, kuras augstās velves ikvienu pieņem un rosina radošam darbam, kur vienlaikus un līdzās eksistē it kā nesamērojamas lietas. Vajadzēja rēķināties ar enerģijas koncentrāciju, ko atspoguļo telpa, un, lai arī manas gleznas runātu pašas par sevi, vajadzēja uzdrīkstēties iziet aiz parastā un ierastā robežas, radīt mākslas pārdzīvojumu, lai skatītājs tam noticētu. Dažas gleznas saplūda ar telpu, ka nevarēja atšķirt, kur glezna, kur siena. Man patika. Ienesot mākslas darbus tieši šajā raupjajā telpā, izprotot telpas raksturu, aplūkojot atmosfēras slāņos ārdētās sienas, apjēgsmē par to, kā mainās interjers, izzūd un saplūst robežas, radās vērienīga, piesātināta Lara Strunkes darbu ekspozīcija. Zviedru kritiķis Jans Hovstroms (Jan Hafstrom) par to laikrakstā Dagens Nyheter raksta: "Gleznu izstāde, kuru Laris Strunke atklāja Hāgas galerijā, tiks uzskatīta par vienu no lieliem mākslinieciskiem notikumiem 90. gados Zviedrijā. Jau arhitektoniskais ietvars un tīri fiziskā izteiksme atstāj uz skatītāju ārkārtīgi lielu iespaidu. Šeit tiek rādītas gigantiska lieluma gleznas, bez pārspīlējuma – vislielākajā formātā, kādas jebkad viens molberta gleznotājs ir gleznojis kopš pagājušā gadu simteņa. Turklāt tās visas ir ievietotas telpā ar bazilikas dimensijām un auru. Šī doma ir vienkārša un skaista: ievest skatītāju telpā, kura dabiskā un brīvā veidā saistās ar to, kas tur notiek. Strunke, scenogrāfs un režisors, šeit piesauc un apvārdo, beidzot izveidojot scēnisku attēlu: mēs esam it kā ievīstīti tajā un apgrozāmies iezīmētās robežās. Vai esam šeit kādreiz jau bijuši?” Bet nav jau galīgi pabeigtu atklājumu – ir pastāvīga kustība. Man šķiet, nozīmīgs mākslas notikums ir arī 1997. gada vasarā Gotlandē realizētais projekts "Ainava ainavā". Neparasts! Jā. Salas ziemeļdaļā, Hidē, kaļķakmens lauztuvēs es biju ievērojis, cik savdabīgi akmens sienā kārtojas urbumu struktūras. Varbūt tāpēc, ka esmu strādājis teātrī un veidojis dekorācijas, manī uzplaiksnīja doma, vi-linājums izmantot šo dabas un cilvēku izveidoto skatuvi kādam projektam. Bet vispirms tovasar Visbijas muzejā iekārtoju ļoti plašu savu gleznu izstādi – trīsdesmit gados paveikto. Tas man bija emocionāli dziļš un saviļņojošs notikums. Un tad noteicām datumu – pēc desmit dienām, 18. jūlijā, akmens sienas gleznojuma atklāšana. Es pat īsti ne-zināju, ko darīt un kā sākt, jo visas idejas pēkšņi likās galīgi nepareizas un pilnīgi neiespējamas realizācijai. Man laimējās, ka tomēr viss izdevās. Nolēmu cik vien iespējams maz gleznieciskiem līdzekļiem papildināt dabā esošo struktūru formas. Atvērtā, vairāk nekā septiņus metrus augstā un 40 metrus garā siena bija gan molberts, gan virsma. Sienas vidū bija tecējis ūdens un radījis it kā teltsveida piramīdas formu – kā priekškaru un kādu citu telpu. Es uzgleznoju divas monohromas gleznas – uz audekla. Izmantoju krāsu, kāda bija dabā, izvēlējos Kipras umbru tieši sūnu un zāles līmenī. Krāsa, ar kuru gleznoju uz klintīm, nesaturēja nekādas saistvielas, tikai pigments un ūdens. Savus audeklus es novietoju piegleznoto laukumu sānos. Ideja, ka darbiem jāatgriežas, jābūt un jāsadzīvo ar dabisko vidi. Tas bija viens no grūtākiem un saviļņojo-šākiem darba brīžiem, kad daba un mans darbs runā par kopumu, kad mākslas darba saikne ar realitāti ir cieša un tieša. Mums visiem aiz muguras stāv vislielākā inspiratore un skolotāja – Daba. Mēs esam gluži kā instruments. Jo nav jau nekā, kas ir jauns tikai man. Varbūt uzticēt savu pieredzi studentiem? Pasniedzēja darbs mani interesēja, bet esmu atteicies no visām nodarbēm, amatiem. Es jaunībā strādāju teātrī, esmu bijis Valsts Mākslas padomes loceklis un Zviedrijas Karaliskās Brīvo mākslu akadēmijas loceklis, nodarbojies ar audzēkņiem, bet viss prasa laiku, un ir jāizvēlas. Lai nekas mani netraucē gleznot. Es varbūt piekristu kaut kam uz ļoti īsu laiku. Ļoti nozīmīgas ietekmes var rasties pat vienā minūtē. Tas ir kā ceļojums – aizbrauc un uzņem iespaidus. Mans mērķis būtu provocēt ko jaunu, jo nav nekādas jēgas turpināt to, kas ir. Katra jauna ideja nāk ar uzdevumu un jautājumu kompleksu. Kas top šobrīd? Grāmata. Tur ir mani gleznojumi, inspirācijas no dzejas, un dzeja. Dzejnieks ir mans draugs K.Siverts Lindbergs. Mēs jau agrāk esam strādājuši kopā, jo pazīstam viens otru. Piemēram, es viņam piezvanu un saku, ka esmu uzgleznojis trepes – septiņus pakāpie-nus pie vasaras mājas, tiltu, un vaicāju viņam, lai uzraksta dzeju. Viņš raksta, neredzot manus darbus, un savukārt es, izlasot viņa dzeju, sāku gleznot no jauna. Tie nav reālistiski motīvi, bet asociācijas. Viņam ir dzeja par nāvi. Kā tu domā, kā glezno nāvi? Skaties – šī melnā, biezā līnija. Ilustrēt man nepatīk, mēs satiekamies inspirācijās. Grāmatu sauc "Mēles". Tā ir viena forma. Arī braucot cauri šērām, saliņas liekas kā mēles. To vārdu es atradu. Grāmata būs serigrāfijas tehnikā, 100 eksemplāru. Visu daru pats. Vai domā par izstādi Latvijā? Jau desmit gadu pagājuši. Vai Latvija grib redzēt mani? | |
| Atgriezties | |
