VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MĀKSLAS VILCIENS DODAS UZ VENTSPILI Solvita Krese, projekta Ventspils TranzĪts Termināls direktore Plkst.8.58 vilciens izkūņojas no Rīgas dzelzceļa stacijas un sāk kustēties uz Ventspils pusi. Lokomotīve atspērusies velk raibo vagonu rindu, izklepojot un aizrijoties pati savos dūmu mākoņos, cenšoties pieskaņot pareizo kāju pārējo vagonu stepam. Vilciens – šī ietilpīgā metafora, veselas tēlu sistēmas konteiners – velkas kalnā, nenojaušot neko par kņaza Miškina un Rogožina pirmo satikšanos vilciena kupejā, par Vaņečkas pasaules vēstures lekciju kursu vilciena biļešu kontrolierim Semjoničam, mērojot attālumu no Maskavas uz Petuškiem. Emīlu vilciens vajāja ļaunajā sapnī, kamēr stīvais vīrs platmalē izzaga viņam no kabatas simt četrdesmit markas. Gliemezis Osvalds, pārvietojoties pa vilciena krēsla atzveltni, centās attaisnot Kortasara literāro varoņu cerības un pieveikt nosprausto distanci, pirms vilciens sasniedz Parīzi. Savukārt vilcienā starp Parīzi un Balbeku, fiksētas šādas piezīmes: "Labsajūta, ko iegūstam no brauciena, nerodas no tā, ka mēs izkāpjam, apstājamies, kad tikko nogurstam, bet no tā, ka pēc iespējas padziļinām atšķirību starp aizbraukšanu un ierašanos." | |
| |
| Tātad 19. septembrī vilciens 8.58 izbrauc no Rīgas dzelzceļa stacijas
un sāk kustēties Ventspils virzienā. Mēs braucam ciemos. Šis brauciens
ir Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga 6. gadskārtējās izstādes
projekta pieteikums. Pasākums tapis sadarbībā ar Ventspils pilsētu un
iecerēts kā ilgtermiņa projekts, kas izmainīs bagātās ostas pilsētas
vaibstus. Pasažieri ir mākslinieki, mākslas aprakstītāji un
atbalstītāji, kā arī citi stranņiki – ceļotāji un normāli cilvēki ar
dīvainībām, jo interesējas par mākslas aktivitātēm. Līdzīgi kā
peredvižņiku furgoniņos, vilciena bagāžas vagonā izkārtota izstāde, kas
jānogādā Ventspilī. Izstādīto darbu autori ir 40 Latvijas mākslinieki,
kuri uzaicināti piedalīties projekta Ventspils TranzĪts Termināls
pirmajā posmā un izstrādāt vizuālus ideju pieteikumus darbiem, ko
varētu realizēt Ventspils pilsētvidē nākamā gada pavasarī. Mākslinieku
uzdevums – uzrunāt pilsētu, iefiltrēties tās ikdienas norisēs,
aktivizēt iedzīvotājus. "Mākslai jābūt kā vīrusam," apgalvo izstādes
vīzijas ģenerators Kristaps Ģelzis. "Atdzīvināti" tiks tikai 10 no
Latvijas mākslinieku darbiem. Pārējos desmit mākslas darbus aicināti
radīt mākslinieki no citām valstīm – Stefans Geks no Anglijas, Minna
Heikinaho un Esko Maniko no Somijas, Magnuss Bartass, Patriks
Karlstroms, Karls Mihaels fon Hausvolfs no Zviedrijas, mākslinieku
grupa Superflex no Dānijas, Moriss O’Konnels no Īrijas, Vladimirs
Čečkorskis un Miroslavs Kulčinskis no Ukrainas, Hu Bings no ASV. Kā jau aģitvilcienam pienākas, ceļojuma gaitā vilciena viesu smadzenes pakļautas intensīvai "pareizi" orientētas lokālās radio programmas Kitekat apstrādei. Radio avīzes sagatavošanu uzņēmies nenogurdināmais alternatīvo skaņu šamanis Pēteris Ķimelis. Par ideoloģiski tekstuālo raidījuma daļu atbild pieredzējuši subkultūristi Kaspars Vanags un Sergejs Timofejevs, kuru sagatavotās provokācijas, asprātīgās mūzikas un teksta kombinācijas varēja noklausīties radiovagona pasažieri. Mākslas infekcija izplatās pilsētā ar gluži intelektuālu lekciju injekcijām, kas tajā pašā dienā norisinās Ventspils biznesa centrā konferences "Māksla publiskā telpā" ietvaros. Uzaicinātie lektori bija sagatavojuši priekšlasījumus par mākslu publiskā telpā, par mākslu ārpus baltā kuba, tās attiecībām ar sabiedrību, vidi, dzīvotspēju utt. Pēc Ventspils Domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga uzrunas, par SMMC–Rīga aktivitātēm ārpus izstāžu zālēm stāstīja centra direktors Jānis Borgs. Helēna Demakova – mākslas kritiķe un izstāžu kuratore – iepazīstināja klausītājus ar starptautisko pieredzi un norādīja uz publiskās telpas pretrunīgo raksturu. Rasa un Raitis Šmiti demonstrēja internetu kā publisku eksperimentu poligonu. Par Igaunijas mākslinieku provokācijām, ieņemot sabiedrisko telpu, stāstīja Igaunijas mākslas kritiķe Heije Triere. Lolita Jablonskiene – mākslas zinātniece no Lietuvas – sniedza ieskatu Lietuvas mākslas aktivitāšu iziešanā pilsētas ielās. Magnuss Bartass no Zviedrijas – starptautiska mākslas izdevuma INDEX redaktors, mākslinieks, kā arī šīs izstādes dalībnieks, iepazīstināja ar projektu "Māksla filmās", demonstrējot mākslinieku sagatavotus materiālus, kas pārsteidz televīzijas skatītāju, gaidot nenovēršamo reklāmas pauzi, kura nepārtrauc filmas sižeta plūdumu. Par sadarbību projekta tapšanā ar lokālo sabiedrību stāstīja arī Minna Heikinaho – izstādes dalībniece no Somijas. Mākslinieki klīst pa pilsētu, izvēloties vietas saviem darbiem. Nevar nepamanīt arī piecas platīnblondas dāmas, kas pēkšņi parādās visnegaidītākajās pilsētas vietās. LN sieviešu līgas dalībnieces turpina uzbudināt sabiedrību un pievērst sev nedalītu uzmanību. Ceļojumā uz Rīgu viesu lielākā daļa pavada laiku Casablanka 2000 iekārtotajā telpā. Pārējos vagonos turpinās sarunas, tikšanās ar sen nesatiktiem draugiem. Vilciens atgriežas Rīgā plkst. 21.34. Ceļojumam ir gluži cits laiks, citādāks nekā ik nedēļu mērotajam ceļam uz Ventspili Kristapa Chewrolet dīvānsēdekļos. Tā varētu beigties ieraksts dienasgrāmatā 19. septembrī 1998. gadā. Bet pirms visa tā bija ilgstošs sagatavošanas periods, precizējot projekta vīzijas teritorijas un uzdodot neskaitāmus jautājumus, jo MĀKSLA PUBLISKĀ TELPĀ pasaulē jau sen ir aprobēta parādība. Par mākslinieka potenciālo darbības lauku kļūst ielas, restorāni, kinoteātri, veikali, debesis virs pilsētas… 60.–70. gadu tendenci publiskā telpā iesēdināt muzeja specifikai atbilstošu darbu ekvivalentus tiecas nomainīt tā sauktie new genre public art darbi, kad primārais vairs nav telpas specifika un darba materialitāte, bet tā attiecības ar skatītāju, domas projekcija. Publisko sektoru savām manifestācijām bieži izmanto politiski un sociāli aktīvi grupējumi, kas vēlas pievērst uzmanību, ietekmēt, pārveidot, kā, piemēram, feministes, etniskās minoritātes, kreisi noskaņotie mākslinieki. Distance starp mākslinieku un skatītāju tiek aizpildīta ar mākslas darba palīdzību. Veidojas spriegums, dialogs starp telpu, skatītāju un mākslinieka personīgo pieredzi, kodēto vēstījumu, ko sevī ietver mākslas darbs. Māksla, protams, humanizē un padara atraktīvāku pilsētas vidi, bet tās mērķis vairs nedrīkst būt tikai pilsētas noformējums. Māksla kā dzīves forma, kā kustība, komunikācija iezīmē arī iecerētā projekta kontūras. Izstādes nosaukums VENTSPILS TRANZĪTS TERMINĀLS skaidri norāda uz šo teritoriju, ko raksturo pasākuma nosaukumā ietvertie atslēgas vārdi, kas savā tiešākajā nozīmē pakārtoti Ventspils – ostas pilsētas – terminoloģijai. Tranzīts un termināls ir gandrīz visbiežāk lietotie vārdi gan ar Ventspili saistītās preses konferencēs un preses materiālos, gan pašu ventspilnieku sarunvalodā. VENTSPILS – pilsēta, kurā var nolasīt visu lokālās situācijas spektru. Jaunā Kuveita uz sociālisma mantojuma fona. Biznesa megastruktūru un kapitāla visurredzamā klātbūtne kontrastē ar nogurumu un apmulsumu daļā sabiedrības un pilsētas vidē. Patīkami, ka pilsētas vadība ne tikai domā par materiālās labklājības izaugsmi un nozīmīga ekonomiskā centra prestižu, bet saprot, cik liela nozīme pilsētas tēla veidošanā ir kultūrai. Pilsētai, kas arvien paaugstina savu latiņu biznesa jomā, nepieciešama arī starptautiskā līmenī konvertējama māksla. Droši vien projekts veiksmīgi varētu notikt arī citā pilsētā. Šoreiz ne Rīgā, kura izvērtusies par Latvijas lielāko kultūras centru, atstājot ēnā citur notiekošās aktivitātes. Gan Igaunijā, gan Lietuvā vēsturiski jau izveidojušies divi līdzvērtīgi kultūras centri – Viļņa un Kauņa, Tallina un Tartu. Lai mazinātu mūsu metropoles iedomību, jācenšas decentralizēt kultūras aktivitātes. Domāju, ka māksliniekiem būs ļoti interesanti strādāt Ventspilī – vides kontrasti provocē svaigu ideju rašanos. TRANZĪTS norāda kustību, virzību. Ventspilī – starptautiskā tranzīta punktā – notiek starptautiska izstāde, kurā piedalās mākslinieki no dažādām ģeopolitiskām teritorijām, un tas rada domu, ideju, impulsu tranzītu kultūras telpā. Mākslinieki tiek aicināti caur saviem darbiem uzsākt sarunu ar pilsētu, tās iedzīvotājiem, lokālo un internacionālo sabiedrību. Izstādes mērķis ir domas tranzīts, kas iziet tev cauri, atstājot tevī zelta dzīslu. TERMINĀLS ir galapunkts, ko var interpretēt arī kā līknes zemāko punktu. Tādu es pašreiz ieraugu mākslas kopainu Latvijā. Letarģiskās mākslas dienas, spožās četrdesmitgadnieku paaudzes nogurums, gale-riju komercializētais salonisms, jaunās paaudzes mākslinieku paviršā, nenopietnā attieksme pret mākslas virzības ietekmēšanu. Permanentas laikmetīgas ekspozīcijas trūkums, muzeja orientācija tikai uz konvencionālām vērtībām rada situāciju, kad ne vien Latvijas viesiem, bet arī pašu māksliniekiem sāk likties, ka Latvijā nekādu laikmetīgās mākslas procesu nav bijis. Tie atdzīvojas kā rēgi, kā bērnības atmiņas, kopīgi sēžot pie alus glāzes vai aplūkojot fotogrāfijas no personiskajiem arhīviem. Situācijā, kad vienīgā laikmetīgās mākslas aktivitātes atbalstošā institūcija ir SMMC–Rīga, jāsecina, ka Latvijas mākslinieku izdzīvotspēja (kā māksliniekiem) ir apbrīnojama. Modernisma postulāts “mākslu – mākslai” mira samērā smagi, šī procesa radītais nogurums brīžiem vēl pastiprina berzi augstās mākslas un populārās un masu kultūras aktīvajā mijiedarbībā. Mākslas integrācija komforta sabiedrības gandrīz visās dzīves jomās nolīdzina robežu starp mākslu un dizainu, reklāmu, image making. Modernisma zīmju valoda veido šodienas salonu, laikmetīgās mākslas teksta autori izstrādā reklāmas stratēģiju biznesa struktūrām. Kā tranzīts – ģeogrāfisks, politisks, ekonomisks, intelektuāls utt. – var ietekmēt, izmainīt pašreizējo situāciju kultūras telpā? Izklausās jau pēc tāda patētiska nobeiguma, bet gribas ticēt, ka projekts Ventspils TranzĪts Termināls varētu piešķirt lokālajiem mākslas procesiem citu ātrumu, citu dinamiku, veicināt Latvijas integrāciju starptautiskajā mākslas tranzīta tīklā, kā arī aktivizēt, uzmundrināt vietējo Ventspils sabiedrību uzņemties atbildību par pilsētas tēla veidošanu. Un, ja garāmgājējs, ieraugot mākslinieka radīto darbu, uz brīdi apstājas – brīnās, smejas, varbūt dusmojas vai vienkārši pāris minūtes kavējas domās pie redzētā –, tad jau pirmais dialogs ir noticis. Veidojas jauna pieredze, un nākamajā reizē viņš mākslinieka domas manifestāciju pilsētas vidē uzlūkos citādāk – viņš to pazīs, un viņam kļūs interesanti – notiks saruna. | |
| Atgriezties | |
