VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Prezidenta portrets Ar gleznotājiem MIERVALDI POLI un FELICITU PAUĻUKU sarunājas Rūta Muižniece Ticiāns gleznoja pāvestu Pāvilu Trešo, Velaskess – Innocentiju Desmito un visu Spānijas karaļa galmu, Rembrants – doktora Tulpa audzēkņus “Anatomijas stundā” un veselu grupu strēlnieku slavenajā “Naktssardzē”, Saskiju, kad viņu mīlēja, un pats sevi visu mūžu neskaitāmas reizes – tad, kad nebija neviena pasūtījuma. Savukārt kubisti, rotaļājoties ar plaknēm un formām, gleznoja vairs tikai savas mīļākās, draugus un domubiedrus, kas to varēja saprast. Un tā arvien tālāk uz priekšu: jo tuvāk mūsdienām, jo brīvāks, neatkarīgāks mākslinieka gars. Tomēr pasūtījuma portrets ir pastāvējis un pastāv vēl arvien. Kad tuvojās atjaunotās Latvijas pirmā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa prezidentūras beigas, divi šobrīd izcilākie latviešu portretisti – FELICITA PAUĻUKA un MIERVALDIS POLIS – vienlaicīgi, viens otram nezinot, saņēma uzdevumu gleznot viņa portretu. Prezidents bija pietiekami labi informēts par abu mākslinieku spējām, zināja, kādus rezultātus varētu sagaidīt, un viņš nekļūdījās. Abi darbi izdevās veiksmīgi, un katrs tagad ir atradis sev piemērotāko vietu: Poļa īstenais reprezentācijas portrets grezno prezidenta pils ģerboņu zāli (tiesa, sagādājot jaunas rūpes pils saimniekiem, jo visi iepriekšējo Latvijas prezidentu portretējumi uzreiz izskatās kā neīstas dekorācijas), bet Felicitas silti, cilvēciski emocionālais tēls “dzīvo” nu jau eksprezidenta dzīvoklī līdz ar viņu pašu un viņa ģimeni. | |
| |
| Poļa metode. Kā tu uztvēri šo uzdevumu? Prezidents tāds pats cilvēks kā visi citi. Tomēr. Prezidents ir tikai viens. Jā, protams. Bet tad man jāpastāsta par savu portreta metodi. Jāatzīstas, es to izstrādāju 80.gadu sākumā, kad intensīvi ņēmos tieši ar portretu. Varu atgādināt: Līga Purmale, Maija Tabaka, Mēnessmeitiņa. Es nestrādāju tieši no dabas – tas manā gleznošanas veidā prasītu, lai cilvēks vismaz vienu mēnesi četras stundas dienā mierīgi sēdētu. Tas nemaz nebūtu tik daudz. Mūsdienu cilvēkam? Nē, māksliniekam. Nu jā. Ir vēl viena problēma. Ne velti pēc akadēmijas es biju izdomājis portretam vispār neķerties klāt. Tad man likās, ka portrets ir saistīts ar psiholoģiju, bet tā mani neinteresē. Tagad es saprotu, ka portrets var būt dažāds. Mana metode balstās uz to, ka, lai portretējamo iepazītu tuvāk, es viņu fotografēju. Skiču vietā es izmantoju fotoaparātu. Bieži vien pat līdz četrām filmām. Tad šīs fotogrāfijas es rādu potenciālajam “upurim”. Vai viņam tuviem cilvēkiem kādreiz. Viņi atlasa. Vismaz vienu, vēlams, divas, trīs vai piecas. Kurās viņš pazīst sevi, kas, kā tu saproti, ir ļoti būtiski. Kaut kāds priekšstats par cilvēku ir kā viņam pašam, tā apkārtējiem. Piemēram, Čiris fotogrāfijas rādīja savām darbiniecēm, kas viņu ļoti labi pazīst. Es arī Čiri labi pazīstu, taču izrādījās, ka mums ir pilnīgi atšķirīgi priekšstati. Tava izvēle nesakrita ar viņējo? Ne ar viņa, ne ar darbinieču. Es gan mācu, ka nav jāskatās, lai fotogrāfija būtu skaista, tam nav nekādas nozīmes. Man gandrīz ir labāk, ja attēls ir nenoteikts. Un melnbalts – tur paliek vairāk iztēles. Nu, lūk, kad tas ir, tad es ķeros pie darba. Tas nozīmē, ka portretējamais daļēji ir līdzautors. Tā nav uzspēlēta lieta, tas ir ļoti būtiski. Tas atšķiras no izpratnes, kāda mūsdienās ieviesusies par portretu. Saka: mākslinieka redzējums. Polis tagad tā redz – Līgu Purmali, Maiju Tabaku vai kādu citu. Bet man jāsaka – tas mani neinteresē! Jo pēc vienkāršas loģikas iznāk: cik mākslinieku, tik redzējumu. Mani interesē tas redzējums, kāds ir tev pašam. Vēl varbūt taviem draugiem, cilvēkiem, kas tevi pazīst. It kā – kā tu pats sevi uzgleznotu. Mani tu aicini sevi gleznot tikai tāpēc, ka tu neproti, bet es protu. Un tad ir tikai viens variants. Tik un tā iznāk – kā tu iztēlojies, ka viņš iztēlojas. Bet laikam varētu teikt, ka tas ir tēls. Jā, varbūt. Es vēlreiz saku: kas ir mākslinieka redzējums? Viens redz tā, otrs – tā. Viens neredz tādas krāsas, cits redz asāk, cits drusku miglaināk. Tātad mākslinieka redzējums ir drīzāk pašpārliecinātība. Es neesmu tik pašpārliecināts, tādēļ portretam tik vēlu ķēros klāt. Pieņemsim, es esmu uzzīmējis manas mātes fotogrāfiju. Vai tas ir portrets? Es saku: tā ir klusā daba, fotogrāfija, kurā redzama mana mamma. Es to stāstu tādēļ, ka parasti portretu tā nesaprot. Varbūt tā saprata Rozentāls vai Jānis Staņislavs Roze, viens no Eiropas izcilākajiem portretistiem. Varbūt Engrs. Vai Velaskess, es nezinu, nevaru spriest, jo viņi nav atstājuši šādas konkrētas liecības. Taču es turpinu, un tā ir mana versija. To es, jāatzīst, nupat noformulēju, līdz šim nebija īpašas vajadzības. Tātad šis darbs ir mudinājis tevi uz teorētiskām pārdomām? Ļoti labi, jā. Man darbs vienmēr liek tikt galā ar problēmu, kas ir tas, ko es redzu, un kāds tas ir, kas man liekas šāds. Darbs – gleznas tapšanas process – ir domāšanas process. Tā ir manas glezniecības jēga atšķirībā no tā, kāds parasti ir priekšstats par mākslu, kur mērķis ir glezna. Nu nav tā! Mērķis ir saprast to, ko mēs saucam par personību, par realitāti. Šinī gadījumā cilvēka tēlu. Foto šeit ir vēl vienā ziņā vērtīga lieta, jo ļauj distancēties no tiešā kontakta. Mans, mākslinieka, uzdevums ir pakļauties, identificēties. Bet cilvēks tiešā klātbūtnē tevi suģestē, bieži vien pakļauj tādā mērā, ka tu nevari koncentrēties savam darbam. Tā ir problēma. Tu identificējies tiktāl, ka kļūsti viņš, ko tu glezno. Nu jau tu pārspīlē. Nē, tā var būt! Tu līdzīgi viņam rīkojies. Viņa kustības. Viņa domas automātiski ir tavas. Iznāk, ka tu vairs neesi tu pats. Jā, es esmu tā aizrāvies, es zinu! Tādēļ ir fotogrāfija, kas dod distanci. Pēc būtības veco laiku mākslinieki, kad nebija fotogrāfijas, cītīgi taisīja skicītes. Pietuvojās, uzzīmēja precīzi, izēnoja, uztaisīja to, ko mēs tagad saucam par fotogrāfisko materiālu, un pēc tā strādāja. Dabā jau tāpat neviens tik ilgi nesēdēja, nebija laika. Apģērba manekenu vai kalpu, kas tad sēdēja un pozēja. Daudz grūtāk ir provocēt tēlu nekā atklāt savu augstprātīgo versiju. Kā tev liekas – vai tu pazīsti šo tēlu? Tieši tik, cik viņš ir iznācis. No vienas puses, it kā ļoti vienkārši: mums ir priekšstats, tēls ekrānos, avīzēs – skaidrs. Visi viņu zina, tu arī. Vieglāk, nekā ja pirmo reizi redzi cilvēku, kad viņš atnāk pie tevis. Bet es nebūtu profesionālis, ja nesaprastu, ka tas ir mānīgs tēls.Un tā arī bija. Fotogrāfija, televīzija, žurnāls, avīze – momentānas fiksācijas, reprezentācijas situācijas. Tas nav tas tēls, kas tagad šis te. Un kā tu nonāci līdz “šim te”? Vai tiešām prezidentam pašam liki priekšā izvēlēties fotogrāfiju? Bija Jāņa Deinata fotogrāfijas, vēl kādas. Pats arī bildēji? Jā, protams. Pirmās lāgā neatbilda. Tad es fotografēju vēl. Prezidenta kungs bija tik saprotošs, viņš teica, ka nemaz neskatīsies. Man tas tēls tā kā bija skaidrs. Taču, kamēr viņš pats nav redzējis to portretu, īstas drošības jau nav. Fonu, telpu, kur prezidents stāv, izvēlējies tu? Jā, bet mēs papriekš vienojāmies. Prezidents ļoti negribēja ordeni. Bet es teicu, ka man kā pilsonim tomēr arī ir savas tiesības un es vēlētos redzēt viņam šo simbolu. Nekādu citu simbolu jau nav. Valstij ir karogs, himna, prezidentam – tikai ordenis. Viss pārējais pakļāvās tam. Miera stāja. Ļoti askētiska attiecība ar telpas realitāti. Man ļoti patīk šis neslēpti, atklāti pozējošais portrets. Bija laiki, kad izlikās nepozējam – it kā nejaušība. Nē, tas nav pārmetums Rembrantam. Bet man patīk tiešums, absolūts tiešums, kontakts ar mani, ar jebkuru skatītāju. Visi labi zina, ka viņš pozē. Kāpēc izlikties, ka ne? Tā izrādījās, ka es to tēlu esmu uztaustījis. Pārējais, es teiktu, ir tīri profesionāla klapata: telpas, apjoma ilūzija, nesabojājot tēlu. Man jau nav profesionālas izglītības, es pats to metodi esmu radījis, šinī gadījumā kā amatieris, mīļotājs. Tu gribi teikt – portreta jomā? Jā. Nekāda izglītošana portretā akadēmijā nepastāv. Tur bija krāsu attiecības un tamlīdzīgas formālas lietas. Bet portrets taču bija jāglezno? Jā, bet tas nav portrets, ja viņiem svarīgāks ir sarkans pret zaļu, ēna pret gaismu, silts pret vēsu un velns zina kas tur. Bez tam akadēmijā tai laikā nevienam traki nepatika tas reālisma diktāts. Es jau, protams, arī aizrāvos ar modernisma tendencēm, sākot ar ekspresionismu, kubismu, sirreālismu, abstrakcionismu ieskaitot. Praksē man par to salika divniekus, protams, tikai formāli, bet bija jāglezno vēl visu atlikušo vasaru. Vienīgi ap ceturto kursu es sāku tuvoties realitātes izpratnei, kas man likās nesa-sniedzama un neizprotama. Nesasniedzama? Tādēļ ka tas, ko tu redzi, ir ļoti mānīgs. Tur būtu vesela lekcija jānolasa par redzes psiholoģiju. Mums jau ir zināms tikai tas, ko mēs redzam. Un mēs redzam tikai to, ko zinām. Mēs skatāmies uz vienu, bet redzam dažādas lietas. Starp skatīšanos un redzēšanu ir starpība – no desmitdaļsekundes līdz bezgalībai, kad skatās un neredz. Patiesībā mēs redzam tikai tad, ja zinām. Līdz ar to redze ir arī zināšanu pamats. Pārējais ir papildinājums, precizējums redzei. Te ir vizuālās mākslas neiedomājamā nozīme. Kultūra īstenībā balstās uz redzes tēlu. Pat Einšteina relativitātes teorijas pamatojumi un pierādījumi balstās uz redzes tēliem, kas, protams, visi ir abstrakti. Tāpat visas valodas – vai tā būtu mūzikas, smaržu vai vārdiskā valoda. Jā, par valodu mēs domājam, ka tā ir rakstītā, bet valoda ir un paliek runātā. Cik talantīgs, spējīgs redzēt un dzirdēt ir rakstnieks, tik arī viņš prot šajā beigtajā formā – rakstītajā valodā – dzīvo valodu atveidot, uzburt dzīvo tēlu. Kā tev ar šo uzburšanu? Darbs ir pabeigts. Citreiz paiet ilgāks laiks, un tikai tad tu pats sāc īsti redzēt. Jo tēls, kas ir tavā galvā, nekad “nesaklapē” ar praktisko realizācijas iespēju. Bet tāpēc jau tas saista! Kad esi uzgleznojis, ir grūti pateikt, ko tu redzi – vai tas ir tas tēls, kas tur fiksējas. Kādreiz pats tu īsti nevari spriest. Nu, aptuveni jau jā. Un šoreiz? Man viņš patīk. Tas tēls liekas veiksmīgs. Prezidents arī, rādās, ir apmierināts. Taisnību sakot, es biju pārbijies. Man taču jābūt kā tādam zīlniekam, lai uzburtu īsto tēlu. Tam vajadzētu būt ideālam. Tā Vasiļevskis kādreiz teica: ideāli būtu visā mūžā uzgleznot vienu gleznu. Jā, un viss. Patiesībā mēs nekad to ideālo nevaram, un tāpēc mums to ir daudz. Izaicinājums uz spēka pārbaudi Ko jūs, Felicita, pati tagad domājat par savu prezidenta portretu? Tā bija spēka pārbaude. Man tāda ir vajadzīga laiku pa laikam. Tāda ārkārtēja situācija, īsts izaicinājums un risks. Šoreiz man to piedāvāja, bet citreiz es pati meklēju tādu cilvēku – ja neiznāks, būs kauns līdz mūža galam. Tātad esat jau sevi tā izaicinājusi? Es tādus cilvēkus pat vajāju. Ausmu Balcerbuli, piemēram. Viņa vairījās no manis, bet man viņa likās ārkārtīgi savdabīga, tāda noslēpumaina. Viņa vēlāk pati teica – kā haizivs, kas vienmēr tā vainīgā. Jā, un viņas stils! Viņa varēja ar vienu vārdu iznīcināt, es to jutu. Man bija bailes no viņas, tomēr es viņu mērķtiecīgi vajāju. Mēs bijām Dzintaros, viņa sēdēja apakšā bāriņā, uz tā kubiciņa, bāra krēsliņa – kā izsaukuma zīme. Rokas šitā un šitā, nu vienreizēji! Tas man uzreiz iznāca. Tik dažādas rokas – viena vēsa, intelektuāla, otra ļoti sievišķīga un plastiska. Bet, kad es viņai parādīju, Ausma tikai pateica: “Tās bikses ir to vērtas, lai darbu turpinātu.” Vēl kāds personāžs ir no tādiem mezgla punktiem? Lejaskalne. Kārlis Ozoliņš. Regīna Ezera kā tāda madonna. Lilita Bērziņa – mums bija tāds kontakts! Jā, viņa man deva katrreiz tās četras stundas – tas ir obligāti. Tas ir pēc Eliasa: divas stundas vajag, lai iegleznotos, faktiski glezno trešo un ceturto, bet pēc četrām stundām jau zaudē asumu. Tad vajadzētu beigt. Lilita Bērziņa bija tāds īpašs uzdevums. Un Ferda – cik viņa ir skaista savā cilvēciskajā izteiksmē! Ja ilgāku laiku es gleznoju modeļus, tad atkal vajag kaut ko tādu, no kā jābaidās. Tāds bija arī Kaupužs. Ar viņu ir pavisam otrādāka dīvainība nekā ar prezidenta portretu. Kaupužs no tālienes smaida. Kad pienāk tuvumā, viņš ir dziļi nopietns. Nav vairs tā smaida. Prezidentam ir tāda distance, nepieejamība – no tālienes. Es jau ne mirkli neaizmirsu, ka es gleznoju prezidentu, lai kādus arī viņš man tur jokus dzina. Nu, un, kad pienāk tuvumā, ir pavisam cilvēcisks kontakts. Kā tas notiek, es nezinu, tas ir neatkarīgi no manis. Ja dabū to plakni atdzīvināt, tad viņam ir pašam sava griba. Faktiski viņš diktē, kādas krāsas viņš grib un kādas ne. Vajag tikai viņu atdzīvināt. Un tas arī nāk it kā pats – vai nu atdzīvojas vai ne. Bet jums taču ir sava pieredze, savi paņēmieni, kā to panākt? Vai jūs vienkārši ļaujaties? Es ļaujos. Nē, bez šaubām, tur ir problēmas. Pirmā ir – iedabūt viņu tajā nelielajā formātiņā. Es viņu esmu desmit gadus vērojusi. Bez kādiem mērķiem, bez domas pat, ka es viņu gleznošu. Vienkārši kā mūsu prezidentu? Nē, kā stāvu, kā rakstura savdabīgumu. Kurš tad vēl otrs tāds ir? Viņš ir ļoti īpatnējs ar šo stiepto galvu. Un stāvu. Kā viens monuments! Viens varens vīrs! Faktiski jālieto vārds “struktūra”. Tas tāds skaists vārds, skulptoriem tādi ir. Struktūra ir iekšējās stājas noteikta. Tā novada uz dvēseles saturu. Dabū nu to tajā nelielajā formātiņā! To lielo cilvēku tai mazajā lapā? Jā, jā, jā. Tā bija problēma. Es sākumā skicēju, meklēju, kā viņš sēž. Zīmēju. Tad bija tāds moments, kad viņš teica, ka jūtot kādu enerģijas iedarbību – siltumu, kaut ko tādu. Es domāju: redz, tātad viņš atdzīvosies! Man apmēram bija skaidrs, kā es gribēju – ar vislielāko vienkāršību. Jā, es viņu uztaisīju slaidāku un varbūt jaunāku, nekā viņš ir. Bet es viņu skatos jau desmit gadus un ņemu klāt arī tos pirmos iespaidus. Tā ir mana brīvība. Ja tikai tas ir viņš. Atšķirīgs no citiem darbiem, vai ne? Pavisam savādāks. Vispār jau – tas lielums! Es vienmēr sāku ar seju. Ir veltīgi kaut ko darīt, kamēr nav sejas. Un tad seja visu diktē. Pirmie soļi nosaka nākamos. Tas ir darba process. Tieši tā, ņemot metodiski, pats darba process veido rezultātu. Secībā. Vadoties pēc likumsakarībām pašā darbā. Tās telpiskās distances. Un krāsu darbība. Katrai krāsai ir enerģētiskas īpašības. Un dziļāks tulkojums, loģika arī. Es nezināju, kādās krāsās viņu taisīšu. Domāju – mēģināšu zilu. Viņš to absolūti nepieņēma! Viņš tūlīt pretojās, aktīvi pretojās. Absolūti naidīgs! Uzreiz bija jāpāriet uz citu. Un izrādās – prezidents nemīl zilo krāsu! Fonā es taisīju eksperimentu – to brūno dzeltenāku. Neder! Šausmīgi neder! Viņš pieņem tikai šo sarkanbrūno vai nekādu. Tumši zaļais – tas jau nu lieliski iesēdās. Tieši tā – ar labsajūtu. Jā, un tā plaknes atdzīvošanās. Man to vienmēr vajag kā sākumu. Cik ilgu laiku darbs prasīja? Bija domāts kādus divus mēnešus, bet beigās iznāca vairāk. Vismaz divas reizes nedēļā. Šausmīgi – es nekad nedabūju to ceturto stundu! Un kas bija tas trakākais: katrreiz es tieku jautāta, cik man vēl seansu vajag! Mani tas nervozē, vai ne. Es skatos – man neiet uz priekšu, ne jau manas vainas dēļ. Jā, es jau ļoti daudz strādāju arī bez viņa, tas darbs mani pievilka. Es ar milzīgu baudu iegāju tajās taisnēs un laukumos. Tā precizitāte mani rei-bināja. Kādreiz pat ar lineālu... Kubisms – tā man tāda neizmīlēta mīlestība, kas pagājusi dzīvē garām. Kāpēc nevar savienot kubisma elementus ar dzīvu personāžu? Kāpēc, ja strādā kubistiski, jāliek acu vietā kaut kādas tumšas, vienkāršas šķautnes vai rokām jābūt tik vienkāršotām, kas tās nemaz vairs nav rokas? Vai tā ir izkrišana no stila? Es nezinu. Es varu stāvēt un domāt par Toni un ļauties viņa iedarbībai. Visādas lietas es tur atklāju. Tur jau taisni ir tā personības izpausme! Katrs centimetrs, katrs milimetrs ir gājis caur intelektu. Bet man kubisms ir aizgājis gar degunu. Mums taču to apzināti slēpa. Kaut kas no tā varbūt tepat vien ir. Jā? Prezidentam arī patika tas rūsganais laukums, sevišķi, kur tā vibrācija. Viņš saprot šīs lietas. Viņa dzīvā uztvere – tas man bija ļoti patīkams pārsteigums. Jums bija daudz sarunu ar prezidentu pa šo laiku. Viņš sēdēja, jūs strādājāt. Viņš vairāk runāja vai jūs? Mēs abi runājām. Kā var dialogs būt, ja viens tikai runā? Nu, ir cilvēki, kas runā un runā, ja tik ir, kas klausās. Jā, Lejaskalne! Viņa absolūti viena pati uzturēja sarunu, un viņai bija tāds kolosāls galmadāmas stils. Ausma Balcerbule teica, ka tas man esot ļoti labs portrets. Es saku: man šķiet mazliet auksts. Prezidents tāds nav. Tas visvairāk ir panākts ar skatienu, man liekas. Kā jūs to dabūjāt? Tur jau ir tā lieta! No tālienes viņš distancējas, tuvumā ir pavisam cits. Tas ir tāds psiholoģisks tulkojums laikam. Kā es to dabūju? Es nezinu. Tas ir tas dīvainais, ka viņam ir pašam sava griba, tam tēlam. Jūsu atbilde tātad ir – tēls dzīvo pats? Bet jūs sakāt, ka jums patīk kubisms un viss, kas iet caur intelektu. Vai te nav kāda pretruna? Dažreiz iznāk tādas lietas. Stāv teikts: “Augšanai nav izskaidrojuma.” Rokas, piemēram. Es domāju, ka vēl turpināšu, bet dīvainā kārtā tās pašas nogatavojās. Vai vēl otru prezidenta portretu jūs varētu gleznot? Es to esmu sev jautājusi. Es domāju, ka ne. Bet vēl vienu Ulmaņa kungu, kad viņš vairs nebūs prezidents, pret kuru jāizjūt tāda distance? Varētu būt. Bet ne tik drīz. Kad es tā pārdomāju – kurš tad to būtu veicis? Katrs būtu tik daudz ielicis no sevis, ka tas jau vairs nebūtu prezidents. Jā, es biju ļoti iemīļojusi šo savu uzdevumu. Vai jūs vispār kādu darbu esat varējusi vienaldzīgi uztaisīt? Es neatceros tādu. | |
| Atgriezties | |
