VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Piedāvājam jums ieskatu to valstu ekspozīcijās un paviljonos, kuri izpelnījušies lielāko publikas atzinību un šķita interesantākie "Studijai". 1999. gada 13. jūnijā atklāja 48. Venēcijas biennāli, ko skatītāji varēs aplūkot līdz 7. novembrim. Pasaules mākslas kritika to mēdz dēvēt arī par “jauno – pēcreformu biennāli”. Tās atklāšanā, kā jau ierasts, tika dalītas Zelta lauvas. Losandželosas mākslinieks Dags Eitkens saņēma 48. Venēcijas biennāles Starptautisko balvu par videoinstalāciju Electric Earth. Citas balvas tika Ņujorkā dzīvojošajam ķīniešu tēlniekam Cai Gocjanam un Irānā dzimušajai fotogrāfei un filmu režisorei Širinai Nešatai. Zelta lauvu par labāko nacionālo ekspozīciju saņēma Itālijas paviljons, kurā varēja apskatīt Monikas Bonvičīni, Brunas Espozito, Luizas Lambri, Paolas Pivi un Grācijas Toderi darbus. Atzinības balvas saņēma Džordžs Adežbo (Adeagbo) (Benina), Eija Līsa Ahtila (Somija), Katažina Kozira (Polija) un Lī Bula (Koreja). Neoficiālo balvu par mākslas attīstības veicināšanu saņēma Gada Amera (ASV). | |
| |
| ASV Anna Hamiltone (Ann Hamilton, dz. 1956. g.) Māksliniece radījusi instalācijas Modernās mākslas muzejam Losandželosā, Dia mākslu centram Ņujorkā, Modernās mākslas muzejam Ņujorkā, Mākslas institūtam Čikāgā. No 1996. līdz 1998. gadam pa Ziemeļameriku ceļoja viņas retrospektīvā izstāde “Ķermenis un objekts: Anna Hamiltone, 1984–1996” (the body and the object: Ann Hamilton 1984–1996). ASV ekspozīcija 48. Venēcijas biennālē saucas Meyin, kas tulkojams kā acu zīlīšu anormāla uzbūve, un tā apskatāma Dārzos 1929. gadā neoklasicisma stilā uzceltajā ASV paviljonā. (“Tas ir komisks un izskatās līdzīgs grieķu templim, kas novietots mini golfa laukumiņā,” raksta Valters Robinsons apskatā par Venēcijas biennāli Artnet magazine internetā.) Gar paviljona divu telpu sienām birst purpurkrāsas pulveris, kas nosēžas uz izcilņiem sienās (neredzīgo rakstā “rakstīts” dzejolis) un uz grīdas malām, un skatītāji ar to piepēdo telpu. Ārpusē pie paviljona izveidota dvieļu instalācija – cits pie cita sasieti baltas drānas lielizmēra “kabatlakatiņi”, kuri karājas kā tādas mēles un kuros skatītāji slauka rokas pēc ekspozīcijas apmeklējuma, tādējādi lēnā garā tos iekrāsojot sarkanus. Austrālija Hovards Ārklijs (Howard Arkley, dz.1951.g.) Viņš ir hiperreālists, kura vizuālo “popkultūras valodu” veidojusi arī urbanizētā Melburnas vide un kura ir universāla un saprotama visās rietumzemēs. Austrālijas ekspozīcija saucas “Mājas izstāde” (The Home Show). H.Ārklija instalācija sastāv no trīs daļām: “Dzīvojamo ēku apakšgrupa” (Residential Subdivision), “Izdomātās istabas” (Fabricated Rooms), “Ārpuse–iekšpuse–ārā” (Outside–Inside–Out). Mākslinieks popārtiskā manierē gleznojis dažādus “ideālo” māju eksterjerus un interjerus. “Manuprāt, Venēcijas biennāle arī ir tāds īsts māju šovs. Katrs no paviljoniem sacenšas par uzmanību, cenšoties parādīt pēc iespējas perfektāku izstādi,” saka H. Ārklijs. BeĻĢIja Anna Veronika Jansensa (Ann Veronica Janssens, dz.1958.g.) Viena no vadošajām beļģu māksliniecēm. 11. Sidnejas biennālē uz durvīm, kas veda A.V. Jansensas ekspozīcijā, bija uzraksts, ka apmeklētāji, kuriem ir astma vai elpošanas problēmas, tiek brīdināti, ka viņus var iespaidot ar dūmiem piepildītā apkārtne. Venēcijas biennālē viņas nolūks bijis radīt kaut ko īpašu un netveramu. Supertelpu. Mišels Fransuā (Michael Frančois, dz.1956.g.) Piedalījies Stambulas biennālē (1995), 22. Sanpaulu biennālē (1994). Darbojas foto, video un tēlniecības jomā. Beļģijas paviljons Dārzos ir īpašas noskaņas un ūdens pilns. Ekspozīciju ievada M.Fransuā krāsaina lielformāta fotogrāfija, kuru skatītāji tiražētu var turpat iegādāties un kurā redzams bērns ceļa malā. Autoram labpaticies runāt par “zudušo bērnību”. A.V.Jansensa izveidojusi neosimbolistisku istabu, piepildot telpu ar baltiem dūmiem, kādus parasti mēdz izmantot diskotēkās. Ejot caur tiem, pa labi var sazīmēt ūdens bumbu, kas stāv gaisā (izveidota no neskaitāmiem maziem ar ūdeni piepildītiem maisiņiem), pa kreisi redzams mistisks augs (tuvumā – gigantiska kaktusa melnbalta fotogrāfija) – M. Fransuā objekti. Francija Žans Pjērs Bertrāns (Jean-Pierre Bertrand, dz.1937.g.) Piedalījies documenta IX Kaselē, 1973. gadā izstādījies Leo Kastelli galerijā Ņujorkā, vairākkārt izstādījies Žorža Pompidū centrā Parīzē. Huans Junpins (Huang Yong Ping, dz.1954.g.) Ķīniešu mākslinieks, kas šobrīd dzīvo un strādā Parīzē, 1997. gadā piedalījies Kvandžu biennālē, kur viens no kuratoriem bija arī Haralds Scēmans. Rīkojis personālizstādes Japānā, Eiropā un Amerikā. Ļoti “tīrs” un stilistiski izturēts ir franču paviljons savā noskaņā. Ārpusē apmeklētājus sagaida 15 pēdas augstas H.Junpina kolonnas, kuru virsotnē sēž ķīniešu mitoloģijas inspirēti alumīnija zvēri. Līdzīgas kolonnas novietotas arī centrālajā paviljona zālē, un izzāģējumi stikla jumtā ļauj tām tiekties augstāk par paviljona arhitektūru. Ž.P.Bertrāns baltajā telpā izvietojis plauktus, kuros ļoti kārtīgi sarindojis citronus (ik pēc noteikta laika tie tiekot nomainīti, lai saglabātu svaiguma un perfekcijas sajūtu). Protams, kaut kur ļoti tālu zemapziņā ir asociācijas ar rūpīgi novietotiem šāviņiem, jo biennāles tapšanas un atklāšanas laikā karš bija pavisam netālu no Venēcijas un Francijas. Tomēr patīkamāk ir tīksmināties par ideāli baltajām zālēm (katrai no tām ir sava baltā krāsa), kurās Ž. P. Bertrāns spēlējas ar gaismu, minimālismu un tā pilnību. Igaunija Ando Keskila (Ando Keskkūla, dz. 1950.g.) Izstādēs piedalās kopš 1968. gada. Studējis dizainu Igaunijas Mākslas akdēmijā. Darbojies kā gleznotājs, dizainers, filmu režisors un mākslas teorētiķis. A. Keskila noteikti ir viens no savas paaudzes vadošajiem intelektuāļiem jau vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Jiri Ojavers (Jūri Ojaver, dz. 1955. g.) Māksliniekam nav akadēmiskas izglītības. Viņa mākslas izpratni veidojuši ilgi restauratora darba gadi Tallinas vecpilsētā. Mākslinieka karjeru viņš sāka ar fizisku varoņdarbu – kādu izdemolētu namu pārvietoja uz savu pagalmu, kur to rekonstruēja ķieģeli pa ķieģelim un izveidoja vienmēr atvērtu muzeju, ko var dēvēt arī par “mirušas mājas piemiņas izstādi”. Pēters Pere (Peeter Pere, dz. 1957. g.) Parādoties uz igauņu mākslas skatuves šī gadsimta otrā pusē, P. Pere bija piesā-tinājies ar Bonito Olivas transavangarda idejām. Vēlāk viņu dziļi ietekmēja arī Rietumu jauno mežonīgo ekpresionistu (Kīfers un Bazelics) māksla. Mākslinieks kopā ar saviem domubiedriem aizsāka performance sēriju (tā tracināja pūli vairāk nekā desmit gadus). Igaunijas mākslas ekspozīcija apskatāma ļoti prestižajā Palazzo Querini, kas atrodas netālu no Latvijas ekspozīcijas. Izstādi ievada J.Ojavera vides māksla – divdaļīga 8,5 metrus gara skulptūra, kas savieno kanāla abas puses. Jāteic, tā perfekti “iesēžas” vides diktētos noteikumos. Identiska skulptūra, tikai otrādāk apgriezta, skatāma arī nelielā dārzā, kas atrodas Palazzo Querini iekšienē. P.Pere citējis pasaules mākslu, sacaurumojot plāksnes ar dažādu marku šaujamieročiem. A.Keskila ļaujas laiskam humoram interaktīvā videoinstalācijā, kas ataino divus pavecus kungus. Viņu darbības fons ir klusa ūdens čalošana, kas ieplūst pa durvju apakšu un piepilda visu A. Keskilas mākslai atvēlēto telpu. Japāna Tatsuo Mijajima (Tatsuo Miyajima) (dz.1957.g.) Jau kopš 80. gadu otrās puses T.Mijajima veido instalācijas, no digitāliem kalkulatoriem, kas tumsā nemitīgi mirgo. Kalkulatoru cipariņi mainās no 1 līdz 9. Mākslinieks vienmēr centies ievest skatītāju metafizisku teorēmu izpētē. 48. Venēcijas biennālē T.Mijajima piepildījis telpu ar 2450 mirgojošām daļiņām, tā vēstot par to, ka beidzas 20. gadsimts un sākas jauns laiks. Mirgojošie cipariņi stāsta par to, cik daudzu cilvēku dzīvības prasījis tehniskais progress, jo, 20. gadsimtu pieminot, atcerēsies arī atombumbas nomešanu uz Hirosimu un Nagasaki. Venēcijas biennālē redzamajā ierīcē mākslinieks neizmanto oranžo, sarkano vai zaļo krāsu, kā viņš parasti mēdz darīt. Šoreiz gaismiņas ir zilas. Tādējādi nāves tēma kļūst daudz kosmiskāka. Daudz abstraktāka. Projekts sevī apvienojot trīs konceptus. T.Mijajima pats izsakās: “Tas nemitīgi mainās, tas asociējas ar pilnīgi visu, tas turpinās mūžīgi.” Krievija Sergejs Bugajevs Afrika (dz.1966.g.) Jaunais mākslinieks no Sanktpēterburgas eksponējis savus darbus tādās ievērojamās vietās kā Teita galerija Londonā, Valsts Mākslas muzejs Amsterdamā, Krievu mākslas muzejs Sanktpēterburgā. Vitālijs Komars (dz.1943.g.) Aleksandrs Melamids (dz.1945.g.) Abi dzimuši Maskavā, bijuši padomju underground mākslinieki, jau iemantojuši klasiķu slavu, ilgus gadus dzīvo un strādā ASV. Piedalījušies arī 47. Venēcijas biennālē, izstādījušies Vitnija amerikāņu mākslas muzejā un Modernās mākslas muzejā Ņujorkā. Krievijas ekspozīcija sastāv no divām daļām, kas vērtējamas katra atsevišķi. S.Bugajeva Afrikas darba nosaukums ir “Mir: izgatavots 20. gadsimtā” (Mir: Made in the Twentieth Century). Mākslinieks apcer 20. gadsimta ideoloģiskās, politiskās, estētiskās un tehnoloģiskās parādības un to, ko tās izdarījušas ar cilvēka personību. Ekspozīcijas centrā novietota sfēriska metāliska konstrukcija. Pie sienām var apskatīt vairāku gadu desmitu Krievijas preses izdevumu izgriezumus, tajos redzami bezgala daudzi padomju dzīves tēli, ko līdz galam saprast laikam jau var tikai būtne, kurai tie savulaik bijuši ikdiena. Ekspozīcija caurausta ar īsti krievisku sāpi. V.Komara un A.Melamida projekts saucas “Sadarbība ar dzīvniekiem”. Klasiķi izstādījuši ziloņa radītus gleznojumus un mērkaķa uzņemtas fotogrāfijas. Ekspozīcijā iekļaujas arī videofilma, kas ataino šo darbu tapšanas procesu. Projekts kārtējo reizi uzdod jautājumu: vai tiešām cilvēks ir mūsu pasaules vienīgā varenā būtne? Lielbritānija Gerijs Hjūms (Gary Hume, dz. 1962. g.) Mākslinieks piedalījies 23. Sanpaulu biennālē (1996), vairākkārt izstādījies prestižajā Metjū Marka galerijā Ņujorkā. Amerikāņu mākslas kritika, apcerot G.Hjūma izstādi 1997. gadā, rakstīja, ka, “neraugoties uz komerciālo (saldo) piesitienu, Hjūma tēli sākotnēji vairāk šķiet pretīgi nekā skaisti”. G.Hjūms Lielbritānijas paviljonā izstādījis 24 gleznojumus uz emaljas. Tajos redzami bērni, putni, tedijlācīši un puķes. Vairākos darbos apskatāma kāda glīta modele, kuru žurnālistiem tā gribas dēvēt par G.Hjūma mūzu. Mākslinieks ļoti veiksmīgi manipulē ar dažādām dzīves banalitātēm, pārvēršot tās par savas mākslas tēliem. Skandināvija Eija Līsa Ahtila (Eija-Liisa Ahtila, dz.1959.g.) Darbojas kino un videomākslas laukā, mēģina pētīt personības identitātes konstrukciju. Annika fon Hausvolfa (Annika von Hausswolff, dz.1967.g.) Darbojas foto jomā, izceļ vardarbības un nāves tēmu. Knuts Osdams (Knut Āsdam, dz.1968.g.) Darbojas videomākslas un instalāciju jomā. Darbu centrā izvirza jautājumus par savu seksualitāti, varu un vīrišķību. Ekspozīcija kopumā risina pārdomas par dzīvi 20. gadsimta beigās. E.L.Ahtila uz diviem ekrāniem tumsā vienā no paviljona zālēm rāda pusstundu garu skumju filmiņu par kādas ģimenes privāto dzīvi un emocijām mūsu laikmetā. A. fon Hausvolfa ekspozīcijas vidus zālē izlikusi fotodarbus, kas atrodas vidū starp dokumentālo mākslu un izdomātām situācijām. Daži no tiem ir mākslas vēstures reminiscences. Tie visi apgalvo vienu – pasaule, kurā dzīvojam, nebūt nav paradīze. K.Osdams izveidojis instalāciju no video, skaņas un arhitektūras elementiem. Polija Katažina Kozira (Katarzyna Kozyra, dz.1963.g.) “Es esmu kaut kas cits.” Tas ir K.Koziras kredo. Viņa ir viena no interesantākajām poļu jaunās paaudzes māksliniecēm. 1997. gadā tapusī videoinstalācija “Publiskā pirts”, ko varēja apskatīt galerijā Zacheta Varšavā, bija prologs Venēcijā redzamajam darbam. Māksliniece ar slēpto kameru nofilmējusi vīriešu publisko pirti Budapeštā. Viņas tēli veic dažādas intīmas darbības – mazgājas, atpūšas un pat nenojauš, ka kāds to visu iemūžina dokumentā. Šie ķermeņi neizstaro to fizisko pievilcību, kādu esam pieraduši redzēt atainotu mākslas darbos. Tie ir visdažādākie, arī veci, savītuši un neglīti. Varbūt var teikt, ka šī filma mēģina fiksēt dzīves realitāti. Taivāna Buh-Ching Hwang (dz. 1948.g.) 1987. gadā absolvējis plastisko mākslu nodaļu Parīzes Sendenī (Saint-Denis) universitātē. Izstādās kopš 1977. gada. Viņš pieredzējis, kā Taivāna no agrāras valsts kļūst par industrializētu kapitālistisku zemi, un savos darbos mēģina atspoguļot redzamās un it kā neredzamās izmaiņas ekonomiskajā attīstībā un to, kā Taivānas sabiedrība no konservatīvas un noslēgtas kļuvusi par atvērtu, liberāru un dzīvu organismu. Chieh-Jen Chen (dz.1960.g.) Piedalījies arī 24. Sanpaulu biennālē (1998). Vienmēr bijis īsts autsaiders. Savus darbus izstādījis tādās vietās kā pamesti dzīvokļi, ielas un jūras mala... Bet kopš 1996. gada, kad Taivānas kultūrvide diezgan radikāli izmainījās, mākslinieks piekrita izstādīties arī dažādās sabiedriskās institūcijās un piedalīties mākslas tirgū. Tung-Lu Hung (dz.1968.g.) Beidzis Taivānas nacionālo mākslas koledžu. Tiek uzskatīts par vienu no daudzsološākiem jaunajiem māksliniekiem Taivānā. Viņš eksperimentē ar visdažādākiem materiāliem. 48. Venēcijas biennālē Buh-Ching Hwang izveidojis instalāciju no dažādiem Taivānai raksturīgiem augiem un sēklām. Chieh-Jen Chen izstādījis melnbaltas fotogrāfijas, kurās risina cietsirdības un cilvēcības tēmu, Tung-Lu Hung – krāsu foto, kuros redzamas populāras popkultūras ikonas. Vācija Rozmarija Trokele (Rosemarie Trockel, dz. 1952. g.) Savos darbos viņa parasti vienlaicīgi spēlējas dažādos semantiskos līmeņos. Vācijas paviljonā, kas atrodas blakus ASV un Lielbritānijas paviljonam Dārzos, R.Trokele piedāvā trīs videoprojekcijas. Centrālajā telpā redzama gigantiska melnbalta acs (viens no neiztrūkstošiem R. Trokeles darbu tēliem), kas radīta, samontējot septiņu dažādu sieviešu acis. Telpā pa labi valda miegaina atmosfēra. R.Trokele to pārvērtusi futūristiskā nākamā gadsimta guļamzālē. Miegainību izstaro videoprojekcijas un arī saliekamās gultiņas, kur atlaisties nogurušajiem skatītājiem. Trešā videoprojekcija, ko var skatīt telpā pa kreisi, rāda bērnu spēļu laukumu no saullēkta līdz saulrie-tam – urbanizēta “klusā daba”. Iespējams, var teikt, ka R. Trokele šajās trīs videoprojekcijās runā par dzīvi vispār – par gulēšanu un atmošanos, par atpūtu un spēlēm un par jaunību. | |
| Atgriezties | |
