VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sarmīte Māliņa. Viņa domā par mākslu Daiga Rudzāte Dzimusi 1960. gadā Aknīstē. 1980. gadā beigusi Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, 1986. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu. Izstādēs piedalās no 1986. gada. Neatņemama “sastāvdaļa” latviešu mūsdienu mākslas projektos, kuri notiek gan Latvijā, gan Rietumos. Saņēmusi 3. gadskārtējās Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga izstādes "Piemineklis" galveno balvu par darbu "Nepamatots prieks". Viņa joprojām nav sarīkojusi personālizstādi. | |
| |
|
Sarmītē Māliņā reti veiksmīgi apvienojas sievišķīga pasaulizjūta un vienlaikus spēja nesadrumstalot lietas. Pirmo reizi viņas tēlu (“Sarmīte ir balta, gariem, lokaniem, rozā pirkstiem un mazliet rozīgu degungalu. Sarmītei ir oranžīgi mati un pašauras zaļganas acis. Acis ir vērīgas. Pirksti darbīgi.” H. Heinrihsone) ievēroju akcijā 1987. gadā, kurā Sarmīte piedalījās kopā ar Sergeju Davidovu un Oļegu Tillbergu. Akcija saucās “Cilvēki būros”, tā notika Filharmonijas skvērā Mākslas dienu laikā un vizuāli tika fiksēta tam laikam tik avangardiskajā jaunatnes žurnālā “Avots”. “Cilvēki būros” bija spontānu sajūtu radīts izaicinājums. Drīzāk emocionāls nekā politisks. Tikpat liels kā Aijas Zariņas glezniecība. Būrus atrada Zaķusalā. Neviens no akcijas dalībniekiem toreiz īpaši nedomāja par to, no kurienes radās pati ideja. Džemma Skulme un Juris Petraškevičs esot skaidrojuši milicijai un padomju virsniekiem, kas gatavojušies izgaiņāt akciju, ka tā ir māksla. Pasaules performance mākslas atskaņas astoņdesmito gadu beigās vēl nebija līdz šejienei atnākušas. “Būriem” sekoja “Staburaga bērni” (1988), kas notika stacijas laukumā un tuneļos. Tika eksponētas bērnu gultiņas no slimnīcas, kurās gulēja iepriekšējā naktī Sarmītes darināti tīstoklīši alias “zīdaiņi”. Sergejs Davidovs un Oļegs Tillbergs darbojās, tērpti skafandros. 1989. gadā - “Kaķi”. Mākslinieces pašas vārdiem runājot, tas bija jauks laiks, kad neviens no viņiem necentās kontrolēt emocijas un ļāvās notikuma gaitai. Varbūt Sarmītei ir taisnība, sakot, ka akciju rīkošana sešdesmit vai septiņdesmit gadu vecumā jau ir mākslīgs process. Sarmīte Māliņa, gluži tāpat kā Ojārs Pētersons, Sergejs Davidovs, Kristaps Ģelzis, Oļegs Tillbergs, Andris Breže, aizsāka jaunu latviešu mūsdienu mākslas posmu. (1996. gadā, runājot par Baltijas valstu mākslinieku izstādi “Personīgais laiks” Varšavā, latviešu mākslas kritika viņus nodēvēs par “jaunās mākslinieciskās domas un izpausmes ģenerētājiem.) Šis process apliecināja, ka beidzot mēs esam sākuši elpot kopā ar pasauli, bet sākotnēji piedzīvoja aktīvu nolieguma vilni no sabiedrības puses. Runājot par astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito sākumu, piedien atcerēties arī jau minēto žurnālu “Avots”, kuram Sarmīte veidoja māksliniecisko konceptu un kurā pārliecinoši ietilpa popārtiskas ilustrācijas, Viļņa Zābera zīmējumi, Sergeja Davidova kolāžas un daudzu citu laikabiedru māksla. “Avots” bija pirmais medijs, kas sāka runāt par pasaules kultūras procesiem. Publika ap mākslu pazīst arī Sarmītes Māliņas akvareļus. Ļoti vieglus un ļoti, ļoti caurspīdīgus. (Tagad viņa vairs neglezno, jo no istabas ir iznests galds.) Patiesībā Sarmītes Māliņas radītās mākslas būtība, manuprāt, ir vienkāršība. Viņa saka, ka labu mākslu var saprast bez koncepta izskaidrojuma. Viņai patīk spēle, skaisti priekšmeti. Viņa joprojām mēdz savākt stikliņus uz ielas pēc tam, kad notikušas sadursmes. Īpaši skaisti esot sarkanie gabaliņi. Tie kļūst par metaforām un simboliem, kas parāda mākslinieces pasaulizjūtu un neklātienē risina dialogus. Priekšmeti ir Sarmītes lielā kaislība. (Apliecinājums tam bija jaukāko priekšmetu lappuses laikraksta “Diena” pielikumā “Sestdiena”, kuras māksliniece parakstīja ar pseidonīmu Šarlote Davidova.) Viņa ir īsta ready-made meistare. Katram priekšmetam esot sava estētiskā vērtība. – Tu vari man pateikt, kam tās nav? Priekšmets vienmēr atbilst tam, ko tu tajā saskati. Savulaik viņai bijis padomā Oļegam Kuļikam veltīts darbs “Apzeltītas kakas”, jo šķitis, ka ar tādiem izteiksmes līdzekļiem, kādus izmanto viņš, ļoti viegli panākt efektu. Pēc tikšanās ar odiozo personu uzskati esot mainījušies, bet ne jau tāpēc, ka meistars gandrīz vai noasiņojis savu skatītāju priekšā. – Bet par Kuļiku nevajag rakstīt. Tagad neviens mākslinieks nespēj kaut ko pateikt, nepiesaucot viņa personu. Mums vienkārši joprojām ir tik mazas iespējas Rīgā saskarties ar pasaules līmeņa mākslu. Viņasprāt, Latvijā nav mākslinieka, kas šodien sajūt kopību ar visas pasaules mākslinieciskajām norisēm; nav tāda mākslinieka, kas vairāk strādātu ar prātu nekā ar emocijām. Sarmīte spēj redzēt mākslu nejaušībā. Ieraudzīt to kādā lietiņā, kas kļūst par koncepta pamatu, uz kura var uzbūvēt visu piramīdu. Tā ir rotaļa, kas rodas, piemēram, sakārtojot viņai zināmā noteiktā ģeometrijā lazurītu, amazonītu, obsidiānu, porfirītu, jašmu, ofiokalcītu, listrenītu, dolomītu, čūskakmeni un pupas (“Vērtības komplekss”, 1994). Lietas vērtība viņai ir ļoti būtiska. Saviem darbiem viņa vienmēr izmanto augstvērtīgu izejmateriālu – marmoru, stiklu, zīda spilvenus vai antīkus spoguļus... Sarmītes Māliņas māksla it kā ir tikpat neuzkrītoša kā Armani uzvalks. Tik vienkārša kā sānu sienas ovāli “Kūlenī”. Izstāde “Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940.–1990. gads” notika izstāžu zālē “Latvija”. Tās kuratore bija Helēna Demakova. Šī ekspozīcija izraisīja visai pamatīgu sabiedrības viļņošanos par tēmu – vai tā ir māksla. Tāda latviešu mākslas kritikā zīmīga figūra kā Herberts Dubins toreiz presē, visnotaļ pozitīvi novērtējot ekspozīciju kopumā, rakstīja arī par to, ka viņš nespējot saskatīt Sarmītes darba radīšanā iekšējo nepieciešamību, tam neesot motivācijas... – Mani vienmēr sajūsminājis mirklis, kad papīrs saskaras ar krāsu un lēnām tajā ieēdas. Toreiz manas mīļākās krāsas bija sarkanā un kobalts, mīļākā forma – aplis. Tā radās “Kūleņa” darbs. 1995. gadā Sarmīte Māliņa saņēma galveno prēmiju par darbu “Nepamatots prieks” Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga rīkotajā 3. gadskārtējā mākslas izstādē “Piemineklis”. Informāciju par prēmijas piešķiršanu laikrakstā “Diena” papildināja Sarmītes fotogrāfija, kurā viņa redzama ar rudzupuķu ziediem acīs. “Nepamatots prieks” postpadomju valstī nemēdz rasties – tā laikam šķita tiem, kas to vienkārši sasita. Sarmītes “Nepamatotais prieks” dzima, iespaidojoties no Vokera Evansa 1935. gadā uzņemtās fotogrāfijas “Nezināma bērna kaps”. – Es nolēmu apzināt visu, kas šai jomā (pieminekļu) pasaulē ir izdarīts. Šķirstīju grāmatu par pieminekļiem Amerikā, tur bija tādi monstri... Un piepeši šī it kā necilā melnbaltā fotogrāfija. Pavisam neliela. Māliņas piemineklim nepiemita pieminekļiem tik raksturīgā pompozitāte. Tas ietiecās zemē, tajā varēja ielūkoties caur asfaltā iemontētu stikla aci, tas vilināja ar kaut ko nezināmu, tas it kā deva iespēju ielūkoties visa sākumā un arī visa beigās. Tāda trausla romantika, kas mēdz uzdzīt skumjas. “Nepamatots prieks” bija veiksmīga Vokera Evansa fotogrāfijas interpretācija, kas lika domāt par to, kādus mēs mēdzam celt pieminekļus un kam tie domāti. Vai savas atmiņas mēs pasniedzam pompozas monumentalitātes mērcē vai grimstam un ielūkojamies tajās vientuļi un klusi. 1995. gada augustā Rīgas Ekonomikas augstskolā notika pastāvīgās mākslas izstādes – kolekcijas – atklāšana, kuras kuratore bija Helēna Demakova. To mēdza dēvēt arī par laikmetīgās mākslas muzeja aizsākumu, un tajā bija apskatāms Sarmītes krusts – “JĀ un NĒ. Sadalītais krusts”. Normunds Naumanis 1996. gada novembrī laikrakstā “Diena” portretēja Sarmītes tālaika dzīves dažas nianses: “Nejauši sapīpējamies ar mākslinieci Sarmīti Māliņu. Viņai bēdas – lielajā pērnnedēļas vētrā no Stokholmas Ekonomiskās augstskolas Rīgas filiāles sienas nopūsts mākslas darbs – milzu krusts. Tāds esot šis gads – aplam neveiksmīgs, jo tā jau ir otrā traģiski bojā gājusī viņas māksla. (..) Tagad – vēja salauzts krusts. Bet Sarmīte viņai raksturīgajā mierā: “Kad zvanīja no augstskolas, es jau zināju – viņš ir nogāzies! Labi, ka nav uzkritis virsū kādai glaunajai mašīnai, kas tur sētā stāv. Būtu man jāmaksā.” Vēl viņa grasās braukt uz Pēterburgu, jo Varšavas izstādes “Personīgais laiks” lielo panākumu dēļ tagad visa milzīgā Baltijas valstu mākslas kolekcija brauc uz Pēterpils Manēžu. Esot briesmīgs plakāts, kopš Kristus laikiem ne-remontētas telpas.” – Patiesībā sievišķība mani kaitina. Somijas un Latvijas mūsdienu mākslas izstādes “Logs/Spogulis” (1997) darbs bija protests pret redzamo sievišķību. Lūpukrāsu klājiens pie trimo, viena no tām (Estee Lauder skaistā “nelaiķe”) kā Sniegbaltīte ievietota stikla zārciņā, rotējošie Augustes bruncīši – vēstneši no sievišķās pasaules, kuru ir patīkami vērot, bet kura ir tik dažāda. – Teicu Helēnai Demakovai, ka šis darbs ir veltīts viņai. Bija laiks, kad Helēna lakoja koši sarkanus nagus un krāsoja lūpas tādā pašā tonī. Tas nozīmēja vienu – viņa ir kaujas gatavībā. Mazas meitenes nevainīga grozīšanās pie spoguļa laika gaitā pārtop lielās kaislībās. Sarkanā lūpukrāsa kā cīņas ierocis, kā skaists nieciņš, novietojams pie spoguļa, dažkārt kā pielūgsmes objekts. Auguste – mazā meitene, kas virpuļo spoguļa priekšā, sapņodama par pasauli, kurā spožajiem nieciņiem tik liela nozīme. Auguste, dzīvojot Sarmītei līdzās, ir kļuvusi par vienu no centrālajiem viņas darbu tēliem. Augustes rociņas, turot saujā kompjūtera “peļu” bumbiņas “Blīvajā upē” (galerija “Noass”, 1998), Augustes pēdu nospiedumi, sajaukušies ar suņa pēdu nospiedumiem darbā “Pagalms” izstādē Vita Nova (galerija “Čiris”, 1997). Mazās meitenes tēls, kurā bērna mīlīgā romantika sajaukusies ar gatavošanos pieaugušas sievietes dzīvei, ir kā radīts visdažādāko emociju (par pasaules lietu kārtību) atklāšanai. Sarmīte spēj “šarmēt” ar it kā pavisam vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem. Piemēram, izkarot baltu kleitu uz balkona Berga bazārā (Mākslas dienām veltītā akcija, 1999). Un skatītājiem ir tikai vienas asociācijas – tā, protams, ir Džuljetas kleita. Baltais tērps organiski “iesēdās” koķetajā balkoniņā un pelēkajās sienās, veidojot ne vien emocionālu, bet arī kolorītiski vienotu noskaņu. Sarmītei ir kompānija (radi un draugi), ar kuru viņa mēdza izstādīties kopā – Helēna un Ivars Heinrihsoni, Sergejs Davidovs, Kristiāns Šics, Anna Heinrihsone. Viņu kopizstādēm bijuši itāliski fellīniski nosaukumi – Ancora Vita, Dolce Vita un Vita Nova. Grupas kopējā katalogā, kas izdots apgādā “Jāņa sēta” astoņdesmito gadu beigās, sirreālistiskās melnbaltās fotogrāfijās var aplūkot visus grupas dalībniekus. Šodien Sarmītei esot sajūta, ka viņai nav nekāda sakara ar mākslu. Lai gan pati visu laiku par to domājot. | |
| Atgriezties | |
