VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kāds reiz populārs mākslas salons. Salons “Zinta” un Zelma Mierkalne Jānis Kalnačs 40. gadu beigās Bernē vairs neesošās Latvijas valsts konsula kundze, pati karu nepiedzīvojusi, apjautājās gleznotājam Jānim Tīdemanim, kā tad dzimtenē kara gados gājis. “Nu, kā lai saka, ļoti labi, dzērām un kāvāmies dūšīgi, cits par citu labāk. Daži atsevišķi, citi baros, kā kurš,” attrauca mākslinieks. Un piemetināja, ka fronte bijusi tik tālu, ka nereti cīnījušies savā starpā, galvenokārt tālab, ka kāds atļāvies šņabi pārdot dārgāk, bet atsevišķi upuri bijuši tādēļ, ka neapdomīgi lietojuši spirtu, kas pasmelts no anatomikuma līķu vannām. Droši vien dižmanīgā gleznotāja viedoklim nepiekristu daudzi citi mākslinieki, kam nācās pārciest nacistiskās Vācijas okupāciju. Un tomēr šis joprojām tikpat kā nepētītais tikai aptuveni trīs gadu garais periods vairāku iemeslu dēļ uzskatāms par īpašas uzmanības vērtu posmu Latvijas mākslas vēsturē. Tie bija pēdējie gadi, kad vairākums Latvijas mākslinieku strādāja dzimtenē, kad kultūra bija ne tikai brīvāka no oficiālās varas ietekmes nekā padomju gados, bet, iespējams, pat varas mazāk tieši ietekmēta nekā 30. gadu otrā pusē. Kaut arī lielie muzeji reti bija pieejami, kara laiku raksturo pārsteidzoši izvērsta mākslas dzīve, līdz tam nebijis izstāžu skaits gan Rīgā, gan mazākās pilsētās un pat laukos. Šis laiks ir iezīmīgs arī ar aktīvu mākslas tirgu. Par to vēsta gleznotāja Oto Skulmes vēstule sievai tēlniecei Martai Skulmei 1941. gada 22. septembrī: “Mūsu gleznotāji pašlaik dzīvo labas dienas, Tidemanis bij notvēris kādu latviešu amerikāni ar lieliem naudas krājumiem, iestāstīja, ka labākais ieguldīt naudu gleznās, un iesācis ar saviem darbiem. Amerikānis pie viņa ir dzīvojis, galds bijis pilns ar vīnogām, dzērieniem un visu to labāko. Iets tika galvenokārt pie mūsu “puišiem” (Rīgas mākslinieku grupas dalībniekiem – J.K.). Svemps pārdevis par 3000 r. (rubļiem – J.K.). Džonis (J. Liepiņš – J.K.) par 3000 r. Ir bijuši pie manis, bet es biju teātrī. Par Uģi (Brālis Uga Skulme – J.K.) nezinu. Tagad Tidemanis briesmīgi nožēlo, ka viņam palicis žēl amerikāņa un izlaidis uz pāris stundām no savām rokām. Vēlāk viņš atcerējies, ka manījis pie tā vēl daudz naudas. Tidemanis ir rīkojies lielā stilā – nopircis guļamistabas un kabineta iekārtu, skapjus, servīzes, kristāla karafes utt., iegādājies arī drēbes un sievai jaunu cepuri (nesalasāms vārds – J.K.) par apmēram 14 000 r. Svemps kā “specs” gājis līdz novērtēt pirkumu.” | |
| |
| Nacistu okupācijas laika aizrautīgo mākslas darbu pirkšanu apliecina
arī atzīmes gleznotāja Kārļa Sūniņa piezīmju grāmatiņā, kurā uzskaitīti
pārdotie darbi gandrīz desmit gadu garumā. 1939. gadā viņš pārdevis
septiņus darbus, par 1940. gadu nav ziņu, 1941. gadā, šķiet, divus
darbus, toties 1942. gadā – 10, 1943. gadā – 32 un 1944. gadā – 22
darbus, kuri galvenokārt nonāca privātpersonu īpašumā. Savukārt 1945.
gadā ticis pārdots tikai viens darbs, un tas pats bija tā sauktais
valsts pasūtījums izstādei Maskavā ar pietiekami izteiksmīgu nosaukumu
“Salūts virs Rīgas”. Vietējie iedzīvotāji mākslas darbus pirka, ne tikai izmantojot iespējas iegādāties iecienītu autoru gleznas vai ar nolūku nenoteiktos laikos iegūt stabilākas vērtības, bet arī tādēļ, ka iespējas nopirkt daudzas citas lietas (pārtiku un drēbes) bija ierobežotas. Turklāt pircēju skaitu papildināja okupācijas varas un armijas pārstāvji, kas Latvijā iegādājās gan suvenīrus, gan vērtīgus mākslas darbus. Daži no šiem pirkumiem noderēja pēckara gados, sarīkojot pirmās latviešu mākslas izstādes Vācijas rietumu daļā. Būtiska šī laika iezīme bija mākslas saloni. Viens no aktīvākajiem tālaika mākslas vērtētājiem J. Strazdiņš, pārlūkojot 1942. gadu, laikraksta “Tēvija”1943. gada 9. janvāra numurā rakstīja: “Gleznu cienītāju pulks, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šķiet, audzis vairākkārt. Salonos visbiežāk gāja tādi ļaudis, kas senāk mākslas izstādes nemēdza apmeklēt.” Protams, mākslas darbu pieejamība ietekmēja to kvalitāti, jo pircēji galvenokārt iegādājās konvencionāli reālistiskas ainavas vai ziedu gleznojumus. Rīgā vien bija vismaz septiņi mākslas saloni, kas, izņemot Tēlotājas mākslas kooperatīva salonu, piederēja privātpersonām. Tādi pastāvēja arī vairākās citās Latvijas pilsētās – Cēsīs, Liepājā, Valmierā, Jēkabpilī. Lielākā daļa no tiem galvenokārt nodarbojās ar mākslas darbu tirdzniecību, retumis sarīkojot arī kādu izstādi, kā grāmatizdevējam Jānim Kadilim piederošais “ARS” vai E. Hermanovska mākslas un arhitektūras salons. Izstādes regulāri rīkoja tikai divi – jau minētais Tēlotājas mākslas kooperatīva salons un salons “Zinta”. Pētot vācu okupācijas laiku, salona “Zinta” vārds sastopams bieži, retāk pieminēta tā vadītāja Zelma Mierkalne. Salons “Zinta” atradās Smilšu ielā 1–3, Vecrīgas centrā, Doma laukumā. Senākās ziņas par salonu šajā namā var atrast 30. gadu beigu presē, kad Jūlijs Madernieks “Jaunāko Ziņu” 1939.gada 29. aprīļa numurā, iepazīstinot ar nesen atvērto Valstspapīru spiestuves un naudas kaltuves Grafikas salonu, piemin arī tā lietpratīgo vadītāju: “Par grafikas salona priekšzīmīgu un gaumīgu iekārtu pienākas pateicība spiestuves darbiniecei un salona vadītājai Frīdenberga kundzei. Ar sevišķu labsajūtu jāmin arī vadītājas laipnā un pakalpīgā izturēšanās pret apmeklētājiem, snie-dzot vajadzīgo informāciju un paskaidrojot interesentiem par darbu tehniskās apdares īpašībām un savādībām, kā arī izpildot sazināšanos un starpniecību ar māksliniekiem.” Salons turpināja darboties arī pēc tam, kad Rīgā atgriezās padomju armija. To mazliet piepaceltā tonī 1944. gada 29. oktobrī apraksta oficiozs “Cīņa”, priecājoties, ka VAPP (Valsts apgādniecības un poligrāfiskās pārvaldes – J.K.) mākslas salons ir pirmā kultūras iestāde, kas atsākusi darbību pēc varu maiņas, raksturojot plašo tajā iegādājamās mākslas darbu klāstu, kā arī uztei-cot tā vadītāju enerģisko biedreni Kukaini, kura “pratusi paglābt no iznīcināšanas vācu okupācijas laikā daudzas vērtīgas grāmatas, kas izdotas Padomju Latvijā pirms kara un kuras okupanti gribējuši aizvest”. Tikai pamatīgu arhīvu pētījumu ceļā izdevās noskaidrot, ka salona (kura nosaukumi un piederība īsā laikā mainījās vairākkārt) vadītāja bijusi viena un tā pati persona. Bet viņas atšķirīgie uzvārdi saistīti gan ar pārmaiņām civilstāvoklī, gan ar 30. gadu beigās ierasto vāciskas cilmes uzvārdu latviskošanu. Salona “Zintas” pastāvēšanas laikā, kā arī ievērojamu mūža daļu viņas uzvārds bija Mierkalne, tādēļ turpmāk rakstā tas arī tiks saglabāts. Noskaidrojot šīs uzvārda maiņas, jau vienkāršāk bija konstatēt, ka vismaz divi izcili grafiķi – Rihards Zariņš un Jānis Plēpis – veltījuši Z. Mierkalnei ekslibrus. Pēckara gados Z. Mierkalne pēkšņi pazuda. Arī salons “Zinta” pieminēts tikai atsevišķās publikācijās. Izņēmums ir Žaņa Unāma atmiņu grāmatas “Zem Barbarosas karoga” nodaļa, kurā viņa nepārprotami raksturota kā gestapo aģente un visai negodīga darbone un kuru ar paviršiem komentāriem 1992. gada 12. oktobrī pārpublicēja laikraksts “Labrīt”. Tomēr, salīdzinot ar dokumentiem un citām liecībām, var droši apgalvot, ka daudz kas nebūt nebija tik nepārprotams, kā to min Ž. Unāms. Salons “Zinta”, iesākumā vēl kā Rīgas mākslas grāmatnīca un salons, bija starp pirmajiem, kas sāka savu darbību 1941. gada rudenī. Tas nodarbojās ar gleznu, grafiku un lietišķās mākslas darbu, kā arī grāmatu un pat pastmarku tirdzniecību. Salons piedāvāja ne tikai tolaik aktīvo mākslinieku, bet arī vecmeistaru Jaņa Rozentāla un Jāņa Valtera, čekistu aizvesto mākslinieku, piemēram, Kārļa Krauzes un Herberta Mangolda darbus un pat kādu pāragri mirušā Kārļa Padega zīmējumu. Tā paša gada nogalē pēc pašpārvaldes ierosinājuma tika sarīkots Ziemassvētku noformējumu konkurss, kurā uzvarēja Z. Mierkalnes vadītā iestāde. Viens no tās skatlogiem bija atvēlēts karikatūristam Ernestam Rirdānam, kurš tajā tradicionālā svētku noformējuma vietā bija izveidojis skarbu satīru, radniecīgu karikatūrām, ko regulāri publicēja laikraksts “Tēvija”, attēlojot Staļinu ceļā uz Sibīriju, kur to gaidīja rungām bruņojušies zemnieki. Dažus gadus vēlāk šis noformējums tika atzīts par vienu no pierādījumiem Z. Mierkalnes pretpadomju darbībai. “Zintas” vārdu salons ieguva tikai 1942. gada jūnijā un drīz vien uzsāka izstāžu darbību. Pirmā bija Z. Mierkalnei, šķiet, īpaši tuvā grafiķa R. Zariņa (kādu laiku bija mācījusies viņa studijā) darbu izstāde, kam gandrīz bez pārtraukuma ik pēc divām nedēļām sekoja jauna darbu skate. Lielākoties tās bija personālizstādes vai divu triju mākslinieku darbu izstādes. “Zintā”, kam telpas bija plašākas par citiem Rīgas saloniem, eksponētā māksla pārstāvēja dažādus veidus. Autoru loks – gana plašs un raibs, daudz visnotaļ zināmu autoru: gan akvareļglezniecības vecmeistars E. Vītols un viņa gados jaunākie kolēģi F. Bange, B. Jaunzems un V. Stepanovs, gan gleznotāji I. Zeberiņš, V. Kalnroze, O. Pladers, D. Godickis-Cvirko, tēlnieki R. Maurs, E. Sidrabs, E. Švalbe, grafiķi A. Duburs, Z. Tālberga, J. Delvers, K. Papulis, lietišķās mākslas meistari Latgales keramiķi J. un S. Kaļvas, dekoratīvu lādīšu darinātājs J. Knauksts,– kā arī virkne mazāk pazīstamu autoru: gleznotāji R. Bērziņš, V. Mednis, B. Mednītis, P. Zutis, K. Taube, tēlnieki K. Vanags, R. Griņēvičs un citi. Pēdējā, iespējams, bija kāda latviešu mākslā mazāk pazīstama Jāņa Liepiņa – atšķirībā no vairākiem citiem – darbu izstāde 1944. gada jūnijā. Vairākiem autoriem, piemēram, M. Zauram un L. Grasmanim tās bija pirmās izstādes, kādam varbūt izstāde “Zintā” palika vienīgā. Izstādīto darbu kvalitāti apliecina fakts, ka tieši “Zintā” vairāki muzeji regulāri papildināja fondus. Valsts Mākslas muzejs tur iegādājās E. Vītola, I. Zeberiņa, R. Maura, A. Štrāla, B. Jaunzema, O. Pladera, F. Banges un, iespējams, arī citu mākslinieku darbus. Tika sarīkotas arī pāris tematiskas izstādes – “Daugava”, “Darbs” –, kā arī apjomīgas latviešu mākslinieku izstādes, kurās blakus pavisam jaunām gleznām bija aplūkojami arī latviešu klasiķu darbi. Līdzās glezniecībai tika izstādīti grafikas un atsevišķi tēlniecības darbi. Šķiet, ka 1942. gada nogalē sarīkotā “Daugava” (70 autoru 130 darbi) bija viena no pirmajām noteiktam tematam veltītām izstādēm. Izstādes regulāri tika aprakstītas gan latviski, gan vāciski izdotajā presē. Kopumā divu gadu laikā “Zintā” notika vairāk nekā 20 izstādes. Starp citiem salona “Zinta” veikumiem noteikti jāmin vienīgā kara laika mākslas darbu reprodukciju pastkaršu sērija, kurā ietilpa vismaz 16 darbi – uz necila papīra brūnganā vai zaļganā tonī nodrukātas galerijas autoru reprodukcijas. Starp tām – L. Liberta, J. Madernieka, R. Zariņa, I. Zeberiņa, K. Krauzes, J. Šternberga un citu gleznas un grafikas. Un tomēr laikabiedru vērtējums gan par “Zintu”, gan par tās vadītāju Z. Mierkalni ir visai pretrunīgs – gan simpātiska un darbīga kundze, gan pārlieku uzstājīga persona. Bet par pašu salonu Rīgā bija aizdomas, ka tā ir bīstama vieta. Tajā rīkotie izstāžu at-klāšanas pasākumi ne tikai pulcēja prominentus latviešu māksliniekus, kā V. Purvīti, L. Libertu, K. Brencēnu, J. Bīni, LU mācību spēkus un žurnālistus, bet līdz ar okupācijas varas iestāžu un pašpārvaldes amatpersonām te bieži piedalījās arī gestapo darbinieki, ieskaitot šturmbandfīrerus Langi, SD vadītāju Latvijā, un Kirsti, viņa vietnieku. Z. Mierkalnes togadu fotogrāfijā iemūžināta glīta kundze ar asiem sejas vaibstiem, koķeti pagrieztu galvu un nepārprotamu aizturētu gribasspēku. Padomju atkārtotās okupācijas pirmajos gados Z. Mierkalnes liktenis izvērtās visai dramatisks. VAPP salonu viņa ilgi nevadīja, jo jau 1945. gada janvārī tika apcietināta. Pēc četru mēnešu apcietinājuma 38 gadu vecumā Z. Mierkalne atsāka vairākkārt pārtrauktās studijas LVU Ģeogrāfijas fakultātē, kurā bija iestājusies jau 1928. gadā. Ātri tika nokārtoti eksāmeni par 3. kursu, nopelnīta teicamnieka stipendiju, uzsākts darbs pie diplomdarba, ko Z. Mierkalne aizstāvēja 1947. gada pavasarī. Tomēr radās problēmas ar darba atrašanu. Palīdzība tika lūgta pat rektoram M. Kadekam, par ko liecina Z. Mierkalnes 30. augustā viņam adresētā vēstule. 9. septembra vakarā uz klavierēm nospēlējusi Ofenbaha “Barkarolas” melodiju un atvadījusies no meitas un dēla, viņa devās uz “stūra māju” skaidrot iemeslus negaidītajām problēmām. Bet pēc pāris dienām nepārnākušās Z. Mierkalnes vietā ģimeni pārsteidza VDK darbinieki, kas aizzīmogoja vairākas istabas un veica kratīšanu. Latvijas Valsts arhīvā ir saglabājušās divas itin apjomīgas lietas – gan Z. Mierkalnes izmeklēšanas lieta Nr. 9806 (1986.f., 2.apr., P-2486), gan pēc viņas mātes protesta uzsāktā šīs lietas uzraudzības lieta, kurās var mēģināt rast atbildi uz jautājumu, cik pamatotas ir baumas par Z. Mierkalnes saistību ar gestapo. Izrādās, ka laikā pēc viņas pirmā apcietinājuma turpināja vākt dažādu arestētu pašpārvaldes ierēdņu, SD un vācu izlūkdienesta darbinieku liecības par salonu “Zinta” un tās īpašnieces darbību kara gados. Tās satur daudz pretrunīgi interpretējamas informācijas, kas tika atzīts par pietiekamu pamatu Z. Mierkalnes atkārtotajam arestam, apsūdzot viņu par spiegošanu vienlaicīgi angļu un vācu izlūkdienesta labā. Visai apjomīgo lietu var sadalīt trīs posmos: 1) padomju varas gads, 2) nacistiskās Vācijas okupācijas laiks, 3) pēckara posms padomju Latvijā. Raksturojot pirmo no tiem, ir skaidrs, ka Z. Mierkalnes vadītais salons bijusi vieta, kur mēdza pulcēties inteliģences pārstāvji un kas tādējādi ieguva čekistu ievērību, kuriem izdevās piespiest Z. Mierkalni sadarboties ar viņiem. Bet sarežģītāk kaut ko droši secināt par viņas reāli paveikto. Aptuveni desmit gadus pēc notikumiem sniegtā liecībā minētas konkrētas nacionālās pretestības grupas, kas tikušas likvidētas ar viņas palīdzību. Savukārt Z. Mierkalne, kurai pratināšanā vajadzētu atgādināt par saviem nopelniem padomju varas labā, neko tamlīdzīgu pat nepiemin. Otrais no šiem posmiem saistīts ar salona “Zinta” darbību. Īsi pirms vāciešu ienākšanas Z. Mierkalne sastapa padomju drošības dienesta virsnieku, kurš it kā piekrita, ka viņa paliek Latvijā un uztur sakarus ar nacionālo pretestību. Pilnīgi droši var apgalvot, ka šajā laikā viņa ar padomju izlūkdie-nestu nesadarbojās. Toties viņu vairākas reizes arestē gestapo. Šādas rīcības cēloņi varēja būt gan sūdzības par viņas aktīvo dzīvesveidu padomju varas gadā, gan nesaskaņas ar atsevišķiem māksliniekiem, gan vācu izlūdienesta aizdomas, noklausoties telefona sarunas, ka viņa varētu spiegot Anglijas labā un, izmantojot pazīšanos ar vācu militārpersonām, censties iegūt stratēģiski nozīmīgas ziņas, piemēram, par pārtikas un tekstilizstrādājumu noliktavu atrašanos, karaspēka pārvietošanos un paredzētajām represijām. Bet par Z. Mierkalnes atbrīvošanu atkal var izvirzīt vairākas atšķirīgas versijas: gan, ka viņa atbrīvota ar latviešu pašpārvaldes amatpersonu atbalstu, gan ka piepiesta kļūt par gestapo ziņotāju. Cita starpā Z. Mierkalnes lieta satur vairākus visai interesantus faktus, kas raksturo salona “Zinta” saimniecisko darbību. Kā pierādījumi sadarbībai ar vācu okupantiem tiek minēts, ka Z. Mierkalne iegādājusies salonu (tā vērtība – ap 17 000 reihsmarku), kā arī vieglo automašīnu (par 4200 reihsmarkām), ka “Zintā” notikušo pasākumu laikā ticis lietots citiem nepieejamais alkohols, ka tajā varēja nopirkt limitētās Kuzņecova un Jesena fabriku servīzes. Protams, tas nebija izdarāms bez okupācijas varas iestāžu atbalsta, bet nepieciešamo naudas summu abiem lielajiem pirkumiem viņa varēja nopelnīt, jo salona apgrozījums bijis no 5000 līdz 25 000 reihsmarku mēnesī, bet komisijas nauda sastādījusi 15%. Savukārt noteikts alkohola daudzums māksliniekiem pienācās sakarā ar izstādes atklāšanu tāpat kā ikvienam iedzīvotājam bēru gadījumā. Salonā patiesi notikuši plaši izstāžu atklāšanas pasākumi, viesības tika rīkotas arī Z. Mierkalnes dzīvoklī. Tajās piedalījās gan latviešu inteliģences, gan okupācijas varas pārstāvji. Viens no interesantākajiem pašas Mierkalnes minētajiem faktiem ir līdzdalība 1942. gadā notikušajās sarunās, kur apspriesta bijušā finansu ministra A. Valdmaņa ideja par “Ziemeļu bloka” izveidošanu, kurā līdz ar neatkarīgu Latviju ietilptu arī Igaunija un Lietuva un piedalītos Zviedrija un Somija. Bet liecībās par Z. Mierkalnes darbību līdzīgi kā Ž. Unāma atmiņās ir ļoti daudz personiskas nepatikas pret viņu. Tajās tiek jaukti fakti un daudzu apgalvojumu pamatā ir kādas citas personas stāstītais. Kopumā tās nepārliecina, ka salons “Zinta” bija provokāciju perēklis, bet uzskatāmi parāda savstarpēju aizdomu pilno abu okupāciju atmosfēru. Z. Mierkalne visus pārmetumus par spiegošanu noraidīja, apgalvojot, ka sakari ar vāciešiem bija tikai saimnieciski sadzīviski. Tādēļ nepārsteidz, ka 1958. gadā Baltijas kara apgabala kara tribunāls, izvērtējot liecības, uz kuru pamata Z. Mierkalne tika apsūdzēta sadarbībā ar gestapo un angļu izlūkdienestu, atzina tās par nepamatotām un viņu reabilitēja. Būtiski, ka atšķirībā no pratinātajiem vīriešiem, kas visai plaši stāsta par vienas vai otras personas darbību okupācijas laikā, Z. Mierkalne nevienu nenosūdz. Bet personas, kuras viņa piemin, atrodas ārpus Latvijas – Zviedrijā vai Vācijā. Viens no nozīmīgākiem dokumentiem viņas lietā ir lapiņa ar izmeklētāja piezīmi, ka Z. Mierkalne nevienu nav uzrādījusi. Kā viena no personām, kas visciešāk saistīta ar Z. Mierkalni, liecībās minēts pulkvedis un literāts A. Plensners, kuru vācieši uzskatījuši par angļu rezidentu. Cik zināms, viņš nav atstājis savas atmiņas par salonu “Zinta”. Z. Mierkalnes lietā pavīd norādījumi uz to, ka viņa izmantojusi savus sakarus, lai no aresta atbrīvotu rakstnieku K. Raudivi, bet no Salaspils koncentrācijas nometnes – māksliniekus M. Vītoliņu un K. Bušu. Trešais posms – pavisam īsie pēckara gadi. Daudzus izbrīnīja, kālab Z. Mierkalne neatstāja Latviju kara beigās. Pilnīgi skaidrs, ka šajā laikā viņa čekistu labā neveica neko, aizbildinoties ar nopietnu mācību darbu universitātē. Gluži otrādi – čekistiem radās aizdomās, ka Z. Mierkalne cenšas iegūt ziņas, kas varētu noderēt nacionālās pretestības dalībniekiem. 1948. gada martā “troika”, balstoties uz bieži izmantoto KPFSR krimināl-kodeksa 58. I “a” pantu, atmetot apsūdzības daļu par spiegošanu Anglijas interesēs, formulēja Z. Mierkalnes nodarījumu šādi: “..par to, ka, būdama Valsts drošības ministrijas slepenā darbiniece un dzīvojot okupētajā LPSR teritorijā, nodeva Dzimteni, stājās noziedzīgos sakaros ar vācu SD izlūkdienestu, viņai piederošajā salonā izstādīja kariķētus partijas un padomju valdības attēlus. Pēc vācu okupantu padzīšanas no Rīgas slēpa no Valsts drošības ministrijas virkni faktu par latviešu nacionālistu naidīgo darbību, no VDM darbiniekiem centās iegūt operatīva rakstura ziņas.” Viņai piesprieda 10 gadus brīvības atņemšanu ar mantas konfiskāciju, nosūtot uz Karlagu. Apcietinājuma laikā Z. Mierkalne vairākkārt žēlojās par veselību. Viņa nomira pēc operācijas 1948. gada 23. septembrī Karagandas apgabalā. Iepazīstoties ar bieži pretrunīgajām liecībām un Z. Mierkalnes izturēšanos izmeklēšanas laikā, nerodas iespaids par viņu kā vietējo Matu Hari. Ticamāka ir versija par enerģisku sieviete, kas veiksmīgi vadīja salonu, bet, nokļuvusi drošības dienestu ietekmē, mēģināja izdzīvot un varbūt pat ko paveikt dzimtenes kultūras labā. Arī viņas bērni – meita Zinta (kuras vārdā tika nosaukts salons) un dēls Smailis (kura vārds aizgūts no J. Akuratera stāsta “Degošā sala”) – 1949. gada pavasarī tika deportēti uz Sibīriju. Un tikpat kā vienīgā piemiņa no mātes ir cauri izsūtījuma gadiem saglabātais diplomdarbs. Jo aprakstītais īpašums tā arī netika atgūts, kaut konfiscēja iespaidīgu mākslas darbu kolekciju, kas droši vien varētu sniegt liecības ne tikai par nacistu okupācijas laika mākslu. Z. Mierkalnes dzīvokļa kratīšanas protokolā līdz ar traukiem, mēbelēm un dažādiem lietišķās mākslas priekšmetiem, 2000 grāmatām, 35 gleznu reprodukciju albumiem uzskaitītas (gan nenorādot autorus) 105 gleznas, akvareļi, zīmējumi (tostarp vismaz 23 eļļas gleznas) un 22 skulptūras. Pēdējais dokuments par šīs kolekcijas likteni ir Rīgas finansu nodaļas vadītājam adresēta izziņa, ka konfiscētie priekšmeti 1948. gadā nodoti pilsētas Kirova rajona finansu nodaļai. Daži no šiem darbiem, šķiet, ir nokļuvuši Valsts Mākslas muzeja kolekcijā. Vairums, iespējams, pārdots Rīgas antikvariātos. Ārkārtīgi interesanti būtu iepazīties ar pašas Z. Mierkalnes viedokli par tālaika notikumiem, kas būtu izteikts citos, nevis cietuma apstākļos. Varbūt tam nedaudz tuvoties ļauj viņas diplomdarbs ar visai sarežģīti veidotu nosaukumu “Latvijas ģeogrāfisko ainavu izdaiļošana kultūras dzīvē” (1947), kura tēma ģeogrāfu aprindās atkal kļuvusi aktuāla. Mazliet pārsteidz, ka, par spīti obligātiem citātiem no staļinisma-ļeņinisma klasiķu darbiem, līdzās plaši izmantotām krievu ģeogrāfu atziņām noderējuši arī vācu zinātnieku 30. gadu nogalē un 40. gadu sākumā izdoti darbi. Jo īpaši saistošas ir tās rindas, kurās salīdzināta gleznotāja un ģeogrāfa dabas uztvere, raksturota ainava, izmantojot mākslas darba analīzei piemērotus terminus. “Īstā vietā augoši atsevišķi koki vai koku grupa ir tas pats, kas gleznā pareizi ielikts reflekss, kas piešķir katram mākslas darbam īsto dzīvību.” Un, lai arī piemēri tekstā reizumis izraudzīti tradicionāli, iespaidīgs ir diplomdarba vizuālais papildinājums, ko veido trāpīgi piemeklēti latviešu māksli-nieku darbi. Te lieti noderēja “Zintas” izdotās pastkartes. Diplomdarbā iekļauti arī divi Z. Mierkalnes darbi, to starpā itin veikli uzzīmētais “Staburags”. Šķiet, tieši diplomdarbā izdevies apvienot divas viņas interešu jomas – mākslu un dabu. 40. gadu pirmā puse, iespējams, ir vēl pārāk tuvs un pārlieku sāpīgs laiks daudziem, kas to pārdzīvojuši, tomēr šķiet, ka laikposms, kas no tā šķir, ir pietiekams, lai censtos godprātīgi novērtēt toreizējās mākslas dzīves norises, kurās būtiska vieta pieder salonam “Zinta” un tā vadītājai Z. Mierkalnei, kuras liktenis uzskatāmi parāda kultūras un varas nesaraujamās attiecības okupāciju laikā. | |
| Atgriezties | |
