VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| AndŽejs Vajda Natālija Jacenko, Ernests Ivanovs, īpaši “Studijai” Projekta "Tālie tuvie kaimiņi – tikšanās Polijā" ietvaros tikāmies ar poļu kino klasiķi Andžeju Vajdu – 2000. gada “Oskara” balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā ieguvēju. Mūsu saruna ar režisoru nelī-dzinājās ierastai intervijai, šai gadījumā intervētāji nebija sarunas noteicēji, režisors iestudēja to pats. Mēs, Natālija Jacenko un Ernests Ivanovs, sarunas sākumā piedāvājām kāda rakstudarba fragmentu, un Andžejs Vajda to interpretēja. Brāļi Limjēri; franciski lumière nozīmē – gaisma. Cik līdzīgi: gaismu nesošais – Lucifers. Kinematogrāfs: lūk, kustīgajā projektora riņķī griežas Dieva dzirnas. (..) Līdz ar brāļu Limjēru izgudrojumu Parīzē – modernisma epicentrā – dzimst jauns, milzīgs spogulis, kurā cilvēce ieraudzīs pati sevi. (Marjušs Kalinovskis. Šizofrēnijas spogulis) | |
 Andžejs Vajda | |
| Līdzāspastāvēšana Nav jāalojas, kad tiek runāts par kino. Kino vienmēr bijis masu izklaides objekts. Vienalga, vai runājam par Čaplina filmām vai par banālajām pirmskara poļu komēdijām, tā vienmēr bija izklaide. Protams, kino laiku pa laikam ieguva lielāku svaru un nozīmību, piemēram, kad centās parādīt dzīves realitāti tādu, kāda tā ir. Bija itāļu neoreālisms vai piecdesmito gadu amerikāņu gangsterfilmas, kā arī sešdesmito gadu poļu kino. Nevajag aloties, domājot, ka mākslinieciskais kino var dominēt pār komerciālo, izklaidējošo kino. Tā nebūs nekad. Kinematogrāfā izglītojošais, audzinošais faktors nav un nebūs tas svarīgākais, ne jau skolotāji finansē filmu tapšanu, bet gan bankas. Bankas aizdod naudu un gaida ienākumus. Visu nosaka pārdoto biļešu skaits, biļetes savukārt pērk tie, kuri vēlas apmeklēt kino, nevis tie, kuri to nevēlas. Izglītojošā, audzinošā kino koncepcija būtu laba tādā gadījumā, ja filmu sponsorētu valsts un tās tiktu rādītas cietumos un citās pāraudzinošās iestādēs. Bet to, kā tas ir, kad filmas top tikai par valsts naudu, ir valsts pasūtījums, mēs jau izbaudījām nesenajā pagātnē. Gan Latvijā, gan mēs Polijā pārliecinājāmies, ka šis nav īstais ceļš. Valsts, kura pārvalda kinematogrāfu, nebūt nav ieinteresēta dzīves atspoguļojumā, tai svarīgi ir reklamēt sevi, savus panākumus un savu ideoloģiju. Vienmēr pastāvēs konflikts starp mākslinieku un to finansiālo vai ideoloģisko struktūru, kura dod naudu filmai. Protams, tiek radītas filmas, kurās ir apvienots komerciālais – skatītājs vēlas filmu skatīties – un morālais, piemēram, “Mirušo dzejnieku sabiedrība” (Dead Poet Society, rež. P.Vižs). Skaista, aizkustinoša un ļoti skatīta filma. Vai arī “Dūmi” (Smok, rež. V.Vengs un P.Osters) – labs kases gabals, arī augstsirdīga filma. Arī vairākas manas filmas bija tādas, kurās nebūt necentos izpatikt skatītājiem, bet tās bija ļoti labi apmeklētas. Pastāv divi viedokļi. Viens no tiem – jānolaižas līdz skatītāja līmenim, jo tas, kurš nāks skatīties, ir vienkārši muļķis. Otra viedokļa pārstāvji veido filmas labai, inteliģentai publikai. Laba publika vienmēr ir mazākumā. Šie divi viedokļi, ceļi nav jākonfrontē, uzvarētāju nebūs. Jāpieņem tas, ka liela publikas daļa vēlas ordināras, dumjas, brutālas filmas, kādas aizvien vairāk dominē kinoteātros, bet mums neatkarīgi no tā jāprot radīt kino tiem, kuri vēlas labu mākslu. Jāakceptē līdzāspastāvēšana. Kā lai saglabā labu kino tādās valstīs kā Latvija un Polija? Ja lūgsim naudu no valsts budžeta, saņemsim atbildi: kino – tā ir industrija, bizness, valsts budžetam tas nav jāsponsorē. Mums valsts ierēdņi un politiķi ir jāuzrunā citādāk. Jārunā par valsts valodas saglabāšanu – kinoteātros tagad valda angļu valoda. Ja netiks rādītas filmas nacionālajās valodās, būs apdraudēta tautas kultūra. Valodā savā veidā ir ieslēgta tautas mentalitāte, dvēsele, pār kuru var sākt dominēt angļu valoda, un tam var būt tālejošas, ļaunas sekas. Jāveido filmas nacionālajā valodā – gan tādas, kas ir paredzētas plašam skatītāju lokam, gan izmeklētai publikai. Vēsture Mēs aizstāvam savu nacionālo kinematogrāfu, jo mēs aizstāvam savu valodu. Polijā nesenajā pagātnē bija daudz vieglāk nekā jums PSRS sastāvā. Poļu kino veidotāju vecākā paaudze, pēc tam arī manas paaudzes kinematogrāfisti cīnījās, lai kino tiktu pārvaldīts pēc pašvaldības principa. Tie, kuri pēc kara veidoja Polijas kino industriju, vēlējās, lai tiktu dibinātas ko-operatīvas grupas līdzīgi pirmskara kinematogrāfistu kooperatīvam Start, lai līdzīgi domājoši kino cilvēki apvienotos. Tā izveidojās neatkarīgas kinematogrāfistu grupas, kuras cīnījās par savām tiesībām, par to, lai viņu radītie scenāriji tiktu ekranizēti. Mēs bijām atbildīgi par mūsu grupas filmām. Protams, bija filmas, kuras cenzūra aizturēja, kuras netika rādītas. Bet saspēle starp mums un valdošās ideoloģijas cenzoriem nebija salī-dzināma ar to, kāda tā bija pie jums Latvijā, kā tas bija Padomju Savienībā. Citās Austrumu bloka valstīs scenārijus veidoja scenāriju pārvaldes, Polijā to darīja kino kooperatīvi. Es pasūtīju scenārijus Agņeškai Holandai, cīnījos, lai viņai tiktu ļauts filmēt to vai citu filmu. Es biju mūsu grupas mākslinieciskais vadītājs un zināju, kā cīnīties par saviem cilvēkiem, kā panākt, lai mūsu kooperatīva intereses tiktu ievērotas. Nevis viņi gāja runāt ar partijas ideologiem, bet to darīju es, biju savveida vidutājs. Maniem cilvēkiem tas nebija jādara, viņi varēja nodoties radošajam darbam, savukārt es biju ārzemēs atzīts režisors, un partijas struktūru ierēdņi nevarēja man pārmest, ka esmu jauns, zaļš un nesaprotu, kas ir kino. Polijā šiem kooperatīviem, radošajām studijām bija liela nozīme, vēlāk līdzīgas apvienības radās arī citās valstīs, piemēram, Čehoslovākijā un pat Padomju Savienībā – tur tādu grupu izveidoja un vadīja Kozincevs un Čuhrajs. Vizuālā māksla, virtuālā realitāte, kino nākotne Dievs neradīja pasauli, lai kino ļaudis, režisori būtu apmierināti. Pasaule iet savu ceļu. Tiek radītas jaunas komunikāciju tehnikas. Cilvēks sērfo internetā, neiziet ārā no savas mājas vai dzīvo savās lauku mājās, bet strādā kādā firmā Ņujorkā vai Losandželosā vai citā valstī. Vai tas ir slikti? Internets padara cilvēku brīvu, cilvēks neiet uz darbu, nenāk no darba mājās, strādā mājās, vēro savu sastādīto dārzu, ir kopā ar ģimeni, viņam ir vairāk laika daudzām lietām. Tas šķiet svarīgāks ieguvums nekā kinoteātra apmeklējums. Jauna realitāte. Protams, ir kāds jautājums, proti – kā tāda sabiedrība, kas dzīvo šajā jaunajā virtuālajā realitātē, uzvedīsies, ja tiks apdraudēta no ārpuses, kad būs jāaizstāvas. Var gadīties, ka ar interneta starpniecību ienaidnieks spēs manipulēt ar cilvēku tik ātri, ka cilvēks nepamanīs, ka ir jau sagūstīts. Tā ir futūristika, jautājumi, uz kuriem nav atbilžu. Šī ir jauna situācija, kurā veidojas jaunas sabiedrības saites. Mums jārod jaunas iespējas. Visu savu radošo dzīvi es strādāju kino. Un es zināju, kā skatītājs reaģē manās filmās. Cilvēki pulcējās kinoteātros, kopīgi smējās un raudāja. Ikreiz, kad strādāju pie jaunas filmas, domāju par skatītājiem, kuri to skatīsies, režisējot iedomājos, ka es sēžu pirmajā rindā, bet man aiz muguras ir skatītāji. Es esmu viens no skatītājiem. Kad strādāju televīzijai, es strādāju anonīmam skatītājam, kurš varbūt īsti nezina, ko grib, pārslēdz televizoru no viena kanāla uz citu. Tā radās action kino, pēc šiem principiem top vairums televīzijas filmu, lai skatītājs negarlaikotos, lai nelēkātu no viena kanāla uz citu, lai vienā filmā būtu pēc iespējas vairāk visa kā. Tas nav lielā ekrāna filmu mērķis. Sabiedrības uztvere mainās. Izveidojās attēla civilizācija, kura nomainīja vārda civilizāciju, kas, protams, ir mīnuss iztēlei. Agrāk cilvēks lasīja, viņa iztēle veidoja ilustrācijas. Tagad ir attēls, bilde, vieglāk uztvert, nav jāpiepūlē iztēle. Tas, protams, nekalpo attīstībai, vienkārši iztēle tiek aizņemta ar to, kas radījis bildi. Tā tas ir. Mēs nezinām, kādas nākotnē tam būs konsekvences. Grūti ir ko paredzēt. Varam vērot jaunas tendences stājmākslā (piemēram, miniart, mēģinājums reducēt attēlu, abstrakcija), tas ir protests pret tiem viegli sagremojamiem attēliem, kādi redzami televīzijā, kino. Stājmākslas jaunajās tendencēs ir protests pret patērētāja filozofiju. Tagad vairs nav kā agrāk. Tiek radīta filma, to noskatās, aizmirst, tiek radīta jauna. Senākos laikos, kad kurpnieks šuva kurpes, viņš šuva tā, lai kurpes kalpotu visu mūžu, tagad kurpes izgatavo tā, lai nākamajā sezonā būtu jāpērk jaunas. Dzīves realitāte. Darbabiedri, draugi Kad bija grūtāki laiki, cieši turējāmies kopā: Agņeška Holanda, Kšištofs Kišļevskis, Kšištofs Zanusi un es. Bijām viena grupa. Bija kopīgas intereses, kopīga cīņa par brīvību. Tagad jauni laiki. Katrs no mums veido savas filmas. Kišļevskis pārcēlās uz viņsauli. Holanda dzīvo Savienotajās Valstīs. Zanusi dara savu. Draudzējamies, interesējamies, kas jauns katra dzīvē, daiļradē. Bet nav vairs tās intensitātes kā senāk. Kārtējā filma Beidzu darbu pie jaunas lielbudžeta filmas – klasikas ekranizējuma “Pans Tadeušs”. Nezinu, kad būs pirmizrāde. Latvija Nepazīstu Latvijas kino. Nekad arī neesmu bijis Latvijā, ceru, ka labošos, jo vēlos apmeklēt Baltijas valstis. Ir zināma nojauta par šīm valstīm. Esmu uzturējies Stokholmā. Tagad būtu kārta apciemot Rīgu. Grūti teikt, kad tas varētu notikt. Tagad mazāk ceļoju. Nākotne rādīs... Materiāls tapis ar Lot-Polish Airlines atbalstu | |
| Atgriezties | |
