VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Somu filmu jaunais vilnis Juka Rislaki, īpaši “Studijai” | |
| Somu filmas ir atradušas savu skatītāju, un skatītāji ir atraduši
filmas. Pēdējā laikā Somijā ražotās filmas guvušas pārsteidzoši labas
atsauksmes, un Eiropā to var salīdzināt vienīgi ar īru filmu jaunajiem
sasniegumiem. Starpība, tiesa, ir tajā apstāklī, ka iecienītākās somu
filmas vēl joprojām nav viegli pārdot ārzemēs. Toties pašu mājās tauta
vārda tiešā nozīmē mīl jaunos filmu radītājus. Šo lūzumu vajadzēja gaidīt ilgi. Jau 20. gs. 50. gados somu filmas nogrima nepamanītas, un šī situācija turpinājās līdz pat 90. gadu vidum. Šķita, ka gan televīzijas, gan amerikāņu filmu pārspēks no-stiprinās uz visiem laikiem. Mazpilsētu kinoteātri kļuva par lūgšanu namiem vai palika tukši. Iesakņojās para-dums izsmiet jaunās pašmāju filmas vai izturēties pret tām naidīgi. Laikraksti ļaunā priekā rakstīja par spēļu filmām, kuras visā valstī sapulcinājušas tikai pāris simtus skatītāju, bet kuras valsts, rēķinot uz katru skatītāju, bija atbalstījusi ar vairākiem simtiem latu. Ilgu laiku kā uz konveijera lentes tika ražotas pri-mitīvas komēdijas, kas atkārtoja pašas sevi, citas bija pelēks ikdienas atspoguļojums, tad vēl lēnas un klusas elitei domātas mākslas filmas, kuras lielākajam skatītāju pulkam tā arī palika neizprotamas. Jā, un arī vareni “nacionālie eposi”. Kritiķi parasti beidza savu rakstu ar piebildi: “Pietiekami laba, ņemot vērā, ka tā ir somu filma.” Protams, Somijā jau vairākus gadus bija strādājuši arī starptautiski pazīstamie un atzītie režisori brāļi Aki un Mika Kaurismeki. Īpaši produktīvs ir Aki Kaurismeki, kurš ir ne tikai savu filmu režisors, bet arī scenārija autors, producents un bieži vien montāžists un izplatītājs. Kaut arī Kaurismeki tiek dēvēts par ļoti somisku režisoru, viņu lielā mērā ietekmējušas franču kino tradīcijas, un nav nekāds brīnums, ka tieši šajā valstī režisora filmas tiek vērtētas visaugstāk. Kaurismeki filmās, kurās nav daudz repliku, ar simpātijām un asarām aizplīvurotu smaidu stāstīts par vienkāršo somu dzīvi. Viņa jaunākais darbs ir mēmā filma “Juha” (pēc Juhani Aho tāda paša nosaukuma romāna). Daudzas jaunās iecienītās filmas raugās pagātnē. To darbība notiek laukos, tās stāsta par somu kopīgo vēsturi, piemēram, par kara gadiem vai populāru dziedātāju likteņiem. Jaunā viļņa simbols ir 32 gadus vecā režisora Olli Sārelas filma “Ceļš uz Ruka ezeru”, kuru Helsinku producentu firma Matila &Rohr produktions sāka rādīt pagājušā gada sākumā. Sārelas iepriekšējā filma stāsta par jauna mācītāja piedzīvoto Somijas pilsoņu kara laikā 1918. gadā. “Ceļš uz Ruka ezeru” ir filma ne tikai par karu, bet arī par mīlestību. Agrāk mūsu kara filmas stāstīja par kolektīvu, bet šajā jaunās paaudzes filmā ir divi galvenie varoņi, no kuriem viena ir sieviete. Varam sekot jauna leitnanta attīstībai un arī tam, kas notiek “viņa galvā”. Leitnants (Pēters Francens) ir “labs” cilvēks, kuram svarīga morāle un kara likumi. Kad sarkanie partizāni nolaupa un izvaro viņa līgavu (Irina Bjerklunda), vīrietis pārvēršas: viņš kļūst par slepkavu un cilvēku, kurš pats meklē grūtības, apdraudēdams arī savu vīru dzīvības. Kāds igauņu kritiķis ir teicis, ka vīrieša un izvarotās sievietes tēls patiesībā attēlo Somijas un Karēlijas attiecības. Filmā ir skaidri motīvi, kas liecina par ticības klātbūtni, un viens no skaistākajiem momentiem – vīru ēdienreize – atgādina Leonardo da Vinči gleznu ar Jēzu Kristu un mācekļiem, baudot pēdējās vakariņas. Filmā attēloto notikumu laiks ir 1941. gada jūnijs, kad Somija kopā ar Vāciju uzbruka Padomju Savienībai. Skatītāji seko, kā grupa somu armijas velosipēdistu dodas izlūkbraucienā ap ezeru Karēlijā un kā šis brauciens kļūst vardarbīgs. Scenārija pamatā ir rakstnieka Anti Tūri romāns, kas savukārt balstīts uz kara veterānu atmiņu stāstījumiem. Filmas veidotāji šo romānu lielā mērā piemērojuši savām vajadzībām, un dažādu scenārija versiju bijis pāri par desmit. Filmēšanā Austrumsomijā piedalījās 600 somu ka-ravīru. Par veiksmīgu tika atzīts ne tikai režisora un aktieru darbs, bet arī operatora sniegums – operators Kjels Lageross ziemā tika apbalvots ar Somijas balvu 10 000 latu apmērā – un mūzika. Mūziku sacerējis klasiskās mūzikas izglītību ieguvušais Tuomass Kantelinens, kurš komponēja tieši simfoniskajam orķestrim. Filmā to atskaņoja Karēlijas simfoniskais orķestris no Petrozavodskas, un vēlāk tika izdots arī kompaktdisks. Režisora prasības reizēm esot novedušas komponistu “gandrīz līdz asarām”. Tagad Kantelinens paziņojis, ka kļūšot par somu profesionālo kinofilmu pirmo komponistu. Kantelinena jaunākais darbs ir opera par Somijas visu laiku lielāko sportistu Pāvo Nurmi. “Ceļš uz Ruka ezeru” guva ļoti labas atsauksmes, un skatītāji stāvēja rindās, lai to redzētu. Jau jūnijā skatītāju skaits sasniedza rekordu – 400 000, un visa 1999. gada laikā šo filmu noskatījās 420 000 cilvēku. Videofilmu nopirka 77 000 somu. Šos rekordus 90. gados pārspēj tikai divas Kaurismeki filmas – I Hired a Contract Killer un “Tālu aizmūk mākoņi”, kas stāsta par jaunu bezdarbnieku pāri, – tomēr šeit pieskaitīti arī skatītāji ārzemēs. Dīvaini, bet “Ceļu uz Ruka ezeru” vispirms nopirka Japāna, Koreja, Taivāna un Singapūra. Kad pagājušā gadā dalīja “somu oskarus” – Jusi statujas, šī filma tika novērtēta ar veselām septiņām balvām: labākā filma, labākais režisors, labākais operators, labākā mūzika, labākā montāža, labākais skaņu ieraksts un labākās dekorācijas. Tā nu “Nezināmais karavīrs” beidzot ieguvis vērā ņemamu turpinājumu. Rakstnieka Veino Linna “Nezināmais karavīrs” ir somu lasītāju visiemīļotākais romāns pagājušajā gadsimtā – un pirmais literārais darbs, kas stāsta par karu “no vardes perspektīvas”, no vienkārša ierindnieka viedokļa. Arī tajā stāstīts par somu cīņu pret Padomju Savienību 1941.–1944. gadā. Šis romāns bijis par pamatu veselām divām filmām – 50. gados un 80. gados. Pirmajā versijā, kas ir visiecienītākā filma Somijas vēsturē, paši aktieri bija kara veterāni, un tas atstāja lielu iespaidu uz skatītājiem, tomēr viņi bija mazliet par vecu savām lomām. Otra versija tika īstenota reālistiskāk ar jauno aktieru spēkiem, bet šoreiz attieksme nebija tik silta. Izņemot “Ceļu uz Ruka ezeru”, pēdējā laikā ievērojamus panākumus guvušas divas filmas. Pirmā no tām – “Traucēkļi” (režisors Aleksi Mekela) – stāsta par tā dēvētajiem problemātiskajiem jauniešiem. Nedaudz pirms tam tapa filma bērniem “Zēns un lūsis” (Raimo O. Niemi). Šīs trīs filmas Somijā piedalās vienlīdzīgā cīņā ar tādiem kinoteātru kasu magnētiem kā “Zvaigžņu kari” un tādām videofilmām kā Disneja un Špīlberga bērnu filmas. “Zēns un lūsis” kā veiksmīgākā bērnu filma apbalvota ar valsts prēmiju un tika ātri vien pārdota 33 valstīs. 83 000 somu iegādājušies filmas videokaseti, un tas ir gada rekords. Stāsts par zēnu un lūsi iznācis arī kā lasāmgrāmata un ilustrēta grāmata. Bez tam jāmin Timo Koivusalo “Klaidonis un gulbis”, kas stāsta par 50. gadu populārās mūzikas lielā-kajām zvaigznēm, un “Lapzemes zelta mirdzums” – par zelta drudzi Lapzemē. Visas šīs filmas ir radījuši vīrieši, bet noteikti jāmin arī tas, ka Somijā ir daudzas vērā ņemamas un pazīstamas režisores. Taru Mekelas “Mazā māsiņa” raugās uz karu ar sievietes acīm. Galvenā persona gados jaunā Katri kara laikā kļuvusi par atraitni un brīvprātīgi palīdz Sarkanā Krusta slimnīcā. Pēc vispopulārākās somu raksnieces Lailas Hietamiesas romāna nupat izveidota ļoti veiksmīga filma “Pamestās mājas, tukšie pagalmi”, kuras darbība notiek kara laikā Karēlijā. Veiko Āltonens savā filmā “Ar mīlesību, Maire” savukārt stāsta par augstākās sabiedrības kundzi, kas sajūk prātā. Daudzās citās Eiropas valstīs filmu skatītāju skaits samazinājās, bet Somijā tas pieauga un ir pārsniedzis septiņus miljonus gadā (iedzīvotāju skaits valstī – pieci miljoni). Starp 1999. gada 10 visvairāk apmeklētajām filmām četras bija somu filmas, un tā paša gada pirmajā pusgadā puse no biļetēm tika pārdota uz pašmāju filmām. Kases ieņēmušas 27 miljonus latu, un Helsinkos apmeklējumu skaits pieaudzis par 32 procentiem. Pilsētas centrā tiek atvērti daudzi lieli jauni kinoteātri. Somu kino panākumi bija pārsteigums arī pašiem filmu radītājiem, un tagad tiek diskutēts par to, kur meklējams cēlonis. Jauni spēki un jauni kinoteātri noteikti nav vienīgais izskaidrojums. Visbūtiskākā laikam ir izglītība un nauda. Liela vērība veltīta scenārijiem, un filma nevar cerēt uz finansiālu atbalstu, ja pamatā nav labs scenārijs. Ir nodibinātas daudzas jaunas producentu firmas, un reklāma, kā arī izplatīšana ir profesionāla. Jauna filma tiek izplatīta vienlaicīgi visā valstī pat 30–40 kopijās. Prese un citi mediji ir labvēlīgi, un katras jaunas filmas pirmizrāde tiek atspoguļota TV vakara galvenajā ziņu raidījumā. Valsts naudu kino veidotāji saņem ar kinofonda starpniecību. Šis fonds balsta pēc iespējas vairāk projektu dažādos posmos, un arvien tiek atrasti kādi lieli projekti, kuriem piešķir pāri par miljonu latu. Mūsdienās šis atbalsts vairs nav jāatmaksā, kaut arī filma gūst finansiālus panākumus. Nauda tiek lūgta arī privātiem sponsoriem. Galu galā runa varbūt ir par to, ka režisori neveido un skatītāji neskatās tikai “somu filmas”. Tagad tiek filmētas vienkārši filmas, kaut arī tas tiek darīts Somijā. (“Ceļa uz Ruka ezeru” un citu filmu krāsainas fotogrāfijas var atrast producenta firmas interneta lapaspusēs www.matilarohr.com vai tās var pasūtīt pa elektroniskā pasta adresi mrp@surfnet.fi) | |
| Atgriezties | |
