VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kristaps Gulbis AIZRAUTĪGS SPĒLĒTĀJS ATVĒRTAS UZTVERES LAUKOS | |
| |
| Latvijā mākslinieku ģimenēs bērni bieži izvēlas vecāku radošajai
darbībai tuvu profesionālo ievirzi. Kristaps šai ziņā nav izņēmums.
Viņa tēvs, tēlnieks Aivars Gulbis, 20. gadsimta 70.–80. gados, būdams
alternatīvu meklētājs, ienesa tēlniecībā ekspresīvu, ar kustības motīvu
atveidojumiem saistītu izteiksmes spraigumu; māte, Agija Sūna, kādreiz
baletdejotāja, vēlāk TV žurnāliste, veidoja mākslas sižetus ikvakara
ziņu programmā “Panorāma”. No mātes Kristaps varēja mantot režisorisku
redzējumu un menedžera dotības. Savukārt saiknes ar tēvam raksturīgo
prasmi perfekti nostādīt formas telpā varētu saskatīt visai daudzos
Kristapa Gulbja radītajos objektos, ja mēs tos sīkāk izvērtētu. Blakus dzīvoklim Krasta ielā esošajā darbnīcā, kas mazajiem kalpoja gandrīz vai par bērnistabu, un arī Gaujas ielā, kur Aivars Gulbis veica smagākos tehniskos darbus, Kristaps varēja vērot, kā reāli top formas un tēli. Skulptūru karkasu stiegrojumi, ģipša putekļu visuresošie nosēdumi un smaržas, arī kādas nojausmas par spriedzes situācijām, kas radās, pie-minekļus un lielākus darbus īstenojot,– šie un daudzi citi tēlnieka darba vides iespaidi piederēja Kristapa bērnības notikumu lokam. Vasarās Gulbji dzīvoja vasarnīcā Lielupē. Te Kristapam puikas gados bija viņa brīvo rotaļu un spēļu takas. Skolas laikā Kristaps nopietni nodarbojās ar sportu. Kļuva par jaunatnes izlases spēlētāju tenisā, brauca uz sacensībām. Atceros, kādā no Deivisa kausa spēlēm Lielupē Kristapam un vēl dažiem puikām bija uzticēta ārpus laukuma aizlēkušo bumbiņu piespēlēšana. Sports rūdīja gribasspēku, noteiktību, ļāva sajust arī to, ka ikvienā darbošanās veidā pastāv zināms rangu un prasību secīgums: panākumus var gūt, pilnveidojot savas spējas. Sarunā Kristaps atzīstas: “Es tāds pats sportists esmu palicis. Man patīk izaicinājums, kad jāpierāda, kas tu esi.” Tolaik, kad Kristaps, acīmredzot sajuzdams, ka tēlniecība būs viņa īstā izvēle, tēva darbnīcā darināja dažus savus pirmos darbus, vienu no tiem Aivars Gulbis man parādīja. Tas bija visumā prasmīgi būvēts, bet pasausi veidots figurāls darbs, šķiet, paskarba vīrieša galva vai pusfigūra. Šajā iesācēja darinājumā neparādījās tas iekšējās kustības un apjomu plastiskuma pulsējums, kas, ienesot formās caurviju ritmizējuma elpu, savulaik saistoši izpaudās Aivara Gulbja agrīnajos auļojošo zirgu motīvos. Kristapa radīto formu tonalitāte jau sākotnēji bija citāda. Tajā posmā, kad Kristaps izvēlējās profesionālās izglītības iegūšanu tēlniecībā, īpaši svarīga loma bija lēmumam studēt nevis vietējā Mākslas akadēmijā, bet gan Mākslas universitātē Tallinā, kur tēlniecības nodaļu vadīja profesors Jāks Soanss, viens no spēcīgākiem igauņu tēlniekiem un izaicinošākiem pretstāvētājiem tālaika oficiālajām nostādnēm. Tādējādi, saglabājot saikni ar dzimto vidi, ģimenisko mantojumu, Kristapa mākslinieka personības tālākā veidošanās tomēr norisinājās citādākā – Rietumu modernās mākslas strāvojumiem atsaucīgā vidē. Viņam jau studiju laikā izdevās atrauties no tā dažkārt patiešām diezgan aizspriedumainā un smagnējā tradicionālisma, kas 80. gadu cēlienā Latvijā vēl visai aptveroši dominēja tēlnieku apmācībā. “Mans darbs ir autobiogrāfiska hronika, koncentrējoties uz tām izjūtām un situācijām, ar kādām indivīds sastopas, adaptējoties jaunā sociālā un politiskā vidē. Tajā apvienojas un sajaucas mana personiskā pieredze, ilūzijas un konkrētas apkārtējās vides dotie impulsi. Mani darbi ir kā dienasgrāmata, kas ietver subjektīvo pieredzi un liecinājumus par tām straujajām filozofijas un dzīves izjūtas izmaiņām, kuras pārdzīvo cilvēki Austrumeiropā,”– tā Kristaps Gulbis raksturojis savas radošās darbības sākotnējo ievirzi kāda projekta pieteikumā. Noslēdzot šo īso pašraksturojumu, kurā viņš uzsver līdzdarbību vidē kā savu svarīgāko jaunrades principu, Kristaps atzīst, ka tajā dažādu objektu, instalāciju, multimediālo formu rašanās procesā, kurā viņš darbojas, jautājumu varētu būt vairāk nekā atbilžu. “Vienu es zinu droši,” viņš secina, “es esmu tipisks mūsdienu Latvijas vides produkts.” Interese par mākslas saiknēm ar vidi tik tiešām varētu būt mantota arī vietējo impulsu ietekmē, jo Kristaps jau savas darbības agrīnajā posmā ir bijis aktīvs dažādu plenēru un simpoziju līdzdalībnieks. Tomēr viņa iepriekšminēto apgalvojumu varētu arī papildināt. Kristaps Gulbis, studēdams Tallinā un dažādos kopīgos pasākumos iepazīdams arī lietuviešu tēlniecības azartiskos meklējumus, kā mākslinieks patiesībā ir veidojies Baltijas reģiona kopīgajā kultūrtelpā, kur arvien ir pastāvējušas zināmas saiknes ar Skandināvijas, ar Eiropas ziemeļzemju mākslas procesiem. “Mācību sistēma Tallinas Mākslas universitātē 80. gados tāpat bija pakļauta zināmai vispārējo prasību programmai. Tomēr iekšējā gaisotne tur bija brīvdomīgāka nekā daudzās citās padomju augstskolās. Raugoties no šodienas pozīcijām, toreizējā apmācības sistēma Tallinā nebija nekāds ideāls. Bet toreiz tā bija labākā augstskola, kur es varēju mācīties. Mākslu nevar iemācīties, var mācīties domāt. Tallina šo iespēju deva. Kaut gan pavērsiens sapratnē sākās, kad reāli pats sāku piedalīties starptautiskos projektos,” – tā Kristaps saka par studiju laikā gūto un savu radošās patstāvības sākumu. “Man nav autoritātes. Man ir bijuši divi cilvēki, kas pašos pamatos ir attīstījuši un būvējuši interesi par mākslas izpratni un uzdevumiem. Tie ir mans tēvs un Jāks Soanss. Viņi katrs savā veidā mācīja dažādas interpretācijas iespējas. Pietāti pret citādo. Sapratu, ka māksla rodas, ja tu vienmēr iesaisti, izmanto kādu citu dimensiju. Tu kā tāda bumba, kā sniega pika velies, uzņemot sevī daudz ko.” Varētu teikt, ka atvērta mākslas un pasaules uztvere mākslinieku paaudzei, pie kuras pieder Kristaps Gulbis, ir bijusi gan iekšēji, vēlmju līmenī nojausta, gan apstākļu balstīta. Savas apzinātās dzīves un radošā darba sākumposmā viņš ir piedzīvojis un pārdzīvojis tās kolīzijas un krasās politiskās pārvērtības, kas aptvēra Austrumeiropu un sevišķi koncentrēti izpaudās Baltijas valstu spējā izrāvienā no totalitārās sistēmas. Rēķinoties ar pārejas posma grūtajiem ekonomiskajiem apstākļiem, Kristaps savu darbu radīšanai izvēlējās tādus tradicionālu un arī neparastu materiālu kombinējumus, kurus viņš pats saviem spēkiem varēja sagādāt un apstrādāt. Saprata to, ka noteicošā loma ir oriģināli rastai idejai, metaforiskai tēlainībai. Jau agrīnajā posmā Kristaps savus darbus ir saistījis ar noteiktu, dažkārt pašradītu apkārtējās vides noskaņu. Kad viņš 1992. gadā drīz pēc studiju beigšanas sarīkoja savu pirmo personālizstādi Tēlnieku namā Rīgā, dodams tai nosaukumu “Ikdienas ideju identifikācija”, telpā brīvā izvietojumā bija izkārtoti dažādu neparastu konfigurāciju objekti – arī piramīdas, torņi, kuģu vai kādu citu priekšmetu skeletformas. Tie bija formu asamblējumi no raupjiem akmeņiem apvienojumā ar metāla lējumā izpildītām detaļām vai metāla režģojumiem, iezīmējās arī dzīvo augu klātbūtne. Ar gaismas un pustumsas gradācijām bija radīta gaisotne, kas atgādināja tēlnieka darbnīcas vidi. Uzreiz varēja sajust, ka, darbodamies kā formu radītājs, asamblētājs un instalators, Kristaps Gulbis netuvosies mākslai no fasādes puses. Viņam saistoša ir pati formu izgatavošana, ķimerēšanās, materiālu aranžēšanas norise – ideju un realizējumu loģiskiem apsvērumiem pakļautā vai negaidīti rastā apvienošanās. Šai ziņā Kristaps allaž ir bijis un joprojām ir azartisks jaunu situāciju, kombināciju un iespēju meklētājs, arī multimediālu risinājumu jomā. 90. gadu cēlienā Kristaps Gulbis piedalījies daudzos starptautiskos vides mākslas un tēlniecības projektos un simpozijos Vācijā, Anglijā, Itālijā, Austrijā, Polijā, Korejā, Igaunijā un Īrijā. 1999. gadā, iegūdams iespēju izmantot ARTS LINK Independent Partnership programmas grantu papildināšanās studijām Ņujorkā un arī kā mākslinieks – rezidents – uzturēdamies un radīdams darbus Trionas Vizuālās mākslas centrā, Kristaps trīs mēnešus nodzīvoja ASV, kur varēja izmantot tehnoloģiskā ziņā patiesi ideālas iespējas. Vairākos simpozijos ar saviem 27 gadiem, kad viņš sāka līdzdalību starptautiskos notikumos, Kristaps ir bijis jaunākais dalībnieks, daudzos gadījumos arī vienīgais pārstāvis no Austrumeiropas. Kādu laiku, darbodamies starptautiskās kustības “Māksla dabā” (Art in Nature) ietvaros, Kristaps savu kompozīciju radīšanai visbiežāk izmanto dabai draudzīgus vietējos materiālus. Ne tikai uzstādot objektus dabas vidē – mežos, parkos, bet arī galerijās vai muzejos rīkotās izstādēs viņš iesaista dabas materiālus. Veidojot kompozīcijas dabiskā vidē, piemēram, no koku zariem, līkstītēm, lazdu vai kārklu klūgām, jārēķinās, ka šie darbi agri vai vēlu sabirzīs, atgriezīsies dabas apritē. Neatgriezenisku, entropisku izmaiņu klātesamība pasaulē, dabā, civilizācijas sasniegumos – kopš 60.–70. gadu mijas, kad Roberts Smitsons un vairāki citi dabas un civilizācijas attiecības vērtējoši mākslinieki aktuali-zēja entropijas fiksējumus mākslā, šī tēma nav zaudējusi spraigumu. Kristaps Gulbis gan atzīst, ka par entropijas jēdzienu viņš nav domājis. Tomēr, šķiet, viņš ir viens no tiem latviešu māksliniekiem, kas vismaz dažos darbos ar entropijas izpausmju fiksējumiem visai tieši saskaras. Kristaps nav smalku teorētisku terminu izgaršotājs un ap-smadzeņotājs. Viņa uztvere ir aizrautīga un bieži trāpīgi tieša. Secinājumos izskan gan impulsīvi, gan pieredzē gūti vērtējumi par sevi, par apstākļiem, par konceptiem, cilvēkiem un laiku. Sarunu uzsākot, vaicāju Kristapam par viņa ekstrēmākajiem darbiem. 1998. gadā Latvijas Mākslinieku savienības galerijā sarīkotajā personālizstādē ar poētisku nosaukumu “Manas dzimtenes vasara” viņš parādīja skatītājiem ar mušpapīru līmi klātas planšetes ar pielipušām mušām. Vēlāk Zvārtavā Kristaps Gulbis izveidoja āra objektu ar pielipušiem naktstauriņiem. Vai šie darbi ir radīti kā eksistenciālas zūdamības zīmes, vai varbūt nabaga lidoņus var uztvert kā saistošus faktūras elementus? Tā vai citādi, bet šie darbi visai spēcīgi, varbūt pat šķebīgi iedarbojas uz tādiem sajūtu centriem, ar kuriem mēs mākslas darbus parasti neuztveram. Tiem varētu būt arī kāds cits zemteksts. Kristaps Gulbis: Ja runājam par zūdamību, tad es to nenodalītu kā kritēriju mākslā. Ilglaicīgais vai īslaicīgais nedrīkstētu būt kritērijs. Mākslā tāpat kā mūzikā – kāds uzraksta notis, un katrs interpretē citādi. Katrs arī sadzird citādi. Māksla var būt tikai godīga, organiska. Tā tas ir tad, ja ideja nav safabricēta. Tu radi mākslu neatkarīgi no apstākļiem un konjunktūras. Jūs vaicājāt par koncepciju. Visiem maniem darbiem ir viena koncepcija: māksla ir tad, ja tu taisi to pēc sava ģīmja un līdzības. Kā tapa planšetes ar pielipušajiem kukaiņiem projektā “Manas dzimtenes vasara”? Ideja par mušām radās pavisam vienkārši. Es biju Austrijā, un mēs, mākslinieki, pēc darba sēdējām kādā krodziņā. Dikti daudz mušu lidoja apkārt. Sitām mušas un likām rindiņā uz galda. Tad arī iedomājos: re, arī tā var iznākt māksla. Nav jau svarīgi, kāds tas materiāls. Latvijā jau tagad vairs mušpapīrus neražo. Bet man laimējās, fabrikā speciāli sajauca to mušpapīru ķīmiju, kas, izrādās, ir visai sarežģīta. Pārklāju ar to 18 planšetes un novietoju dažādās vietās Latvijā – ārā un arī telpās. Pēc tam savācu. Cilvēki bija priecīgi, ka ieliku tādu mušu ķērāju kūtī. Teica, vai nevarot vēl atvest. Laukos jau katrā mājā ir mušpapīri. Tie nekādas izjūtas neizraisa. Es vienkārši pārcēlu tās mušpapīru planšetes citā vidē, kur tās var citādi aplūkot. Šajā izstādē būtiskas bija arī koka kastītēs ievietotas latviski vasarīgās smaržas, savāktas no dažādām vietām. Līdzīgā kārtā Marsels Dišāns savā laikā izaicināja uztveri, pārceldams utilitārus priekšmetus mākslas kontekstā. Kāda ir jūsu attieksme pret Dišānu, kuru uzskata par 20. gadsimta mākslas krasāko izlēcienu ievadītāju un postmodernā posma būtiskāko ietekmētāju? Agrāk man Dišāns nepatika. Tagad to, ko viņš ir darījis, pieņemu zināšanai. Varētu piebilst, ka Latvijā tā mušu izstāde bija vēlēšanu dienā. Nav jau tā, ka ir 18 partijas un 18 saraksti un tie vēlētāji kā mušas salīp. Nav tik tieši. Tomēr, ja kāds tā interpretē, tad mani tas apmierina. Man patīk, ka esmu paredzējis arī šādu iztulkojuma iespēju un daži to tā arī ir uztvēruši. Darbi ar mušām bija izstādīti arī Amerikā? Jā, labā izstāžu zālē, un Amerikā arī tapa darbs ar turienes mušām, kur tās tā lēnām salipa tādā visai tehniskā objektā. Tās bija citādas mušas? Tieši tā. Tur jau tas ir. Vai mušas atšķiras, vai atšķiras dzīve Amerikā? Tur arī skatītāji ir dažādi. Ienāk izstāžu zālē tāda tante un saka: “Kādas interesantas grafikas!” Pienāk tuvāk – izrādās mušas. Ja mākslu visi cilvēki interpretētu vienādi, tas būtu šausmīgi garlaicīgi. Jūs strādājat arī ar daudziem citiem tradicionāliem un arī neparastiem materiāliem. Kā veidojas attiecības starp idejām un materiālu izvēli? Ideja diktē, kādu materiālu izmantot. Vienreiz tā ir smarža, skaņa, citreiz video vai arī fiziski taustāmi materiāli. Agrāk dažkārt bija tā, ka atradu kādu materiālu un domāju, ko no tā var uztaisīt. Nu jau ilgāku laiku idejas iet pa priekšu. Mani interesē cilvēka piedalīšanās, viņa reakcija. Tā ir tikpat mate-riāla viela, ko var sajust gaisā. Mākslas darbs nebūtu pabeigts bez skatītāja. Piemēram, mans pēdējais pagājušā gada projekts Luksemburgā ir tieši tā iecerēts – tāds divvietīgs sēdeklis ar akustisku aprīkojumu, kas ieslēdzas tikai tad, ja uz tā apsēžas. Jāpiebilst, ka iespēju divus mēnešus strādāt un papildināties Luksemburgā Kristaps ieguva, saņemdams 2000. gadā UNESCO Ašberga fonda stipendiju (UNESCO–ASCHBERG Scholarship). Es noteikti gribu iesaistīt konkrēto vietu, vidi, laiku, to, ko angliski sauc par environment. Bez tā es nemaz savus darbus netaisu. Man ir grūti aizvest un izstādīt savus darbus citā vietā. Konkrēto sasaisti ar vidi, ar šo environment es arī sauktu par materiālu. Arī procesi ir materiāls. Cilvēku domāšanas veids, stils. Ainavas. Vietas. Esmu galējību cilvēks. Ja ar ko aizraujos, tad to arī daru. Man patiktu, ja māksla būtu uztverama, sajūtama ar visu būtni, ar ausīm, ar visām maņām, ar acīm, nenodalot žanrus. Kādā Amerikas universitātē, kur lasīju lekciju, es to tā formulēju, ka mans mākslas princips ir environmental participation – klāt-esamība vidē vai vides klātbūtne cilvēkā un cilvēka radītajā. Un ir tā, ka cilvēki katrā vietā, katrā vidē jebkuru darbu uztver dažādi. Dažādi redz, ir citādas krāsu un smaržu sajūtas. Asociācijas ir citas. Vai, darbojoties dažādos starptautiskos simpozijos un projektos, arī programmas “Māksla dabā” (Art in Nature) pasākumos, jūs uztverat kādu vienotu filozofisku vai ētisku ideju kopumu, vai arī katram māksliniekam ir sava pieeja? Pieejas ir ļoti dažādas. Daudz kas ir atkarīgs arī no organizatoriem. Arī tie ir dažādi. Ar savu domu, ko viņi grib panākt. Manā uztverē mākslas pasākumi – ne tikai simpoziji, bet visdažādākie projekti – ir iedalāmi divās kategorijās. Ir pasākumi, kas domāti māksliniekiem. Un ir tādi, kur māksliniekus pieaicina, lai paši rīkotāji kaut ko varētu gūt. Lai varētu uz augšu pakāpties kāds kurators vai vietējā vara. Es pārstāvu māksliniekus. Lai gan parasti neesmu kategorisks, bet šai ziņā esmu krasi radikāls. Neatbalstu tādus pasākumus, kur uz mākslinieku rēķina grib sasniegt kādus citus mērķus. Arī tas var būt interesanti. Bet es tur nepiedalos. Kustība Art in Nature ir arī mākslas virziens. Tās vietas, kur rīko dažādus pasākumus, tagad ir saaugušas kā sēnes. Vācijā katrā pavalstī ir šādi centri. Cilvēki seko modei, kas mākslā ir diezgan šausmīgi. Tagad es mēģinu no tā atiet, pēdējā laikā mani interesē ne tikai neskartā daba, bet arī pilsētvide, industriālā apkārtne. Pasaulē ir labas, prestižas programmas, kur tā vienkārši nemaz nevar pieteikties, kur var iekļūt tikai tad, ja rekomendē kāda autoritāte, kāds, kuru pazīst. Rekomendācijām ir būtiska nozīme jebkurā konkursā. Vai nav grūti uzturēt sevī nepārtrauktu radošu atdevi, jo arī ikreizēja iejušanās citā vidē prasa īpašu koncentrēšanos? Saskaitīju, ka pēdējos piecos gados esmu vienu gadu dzīvojis ārzemēs. Esmu bijis kādās 14 valstīs. Pēdējā laikā esmu visai izvēlīgs, braucu uz tām vietām, kuras mani patiešām interesē. Man bija pietiekami nopietns projekts Francijā, bet es aizbraucu uz Koreju. Tur patiešām bija aizraujoša vide, cilvēki. Tas bija Environmental Arts Festival (Vides mākslas festivāls). Tur bija tā aziātiskā domāšana, kas pilnīgi atšķiras no eiropeiskās. Viņiem ir savi uztveres parametri, atskaites kritēriji un savi lielie mākslas centri. Vai citur redzētais un sajustais liek citādi paraudzīties uz mākslas norisēm Latvijā? Jāatzīst, ka man ar katru gadu kļūst arvien grūtāk atgriezties Latvijā. Tagad pieļauju, ka es ar ģimeni varētu aizbraukt un dzīvot arī kaut kur citur. Piemēram, Londonā. Mēs te dzīvojam pašizolējošā vidē ar pašizdomātiem konceptiem un teorijām. Es, piemēram, lasu “Dienā” sleju, kurā vīd tik šausmīgi personiskas intereses, ka man ir kauns. Tā ir traģēdija. Kad bija Tillera (Austrālijā dzīvojošais pasaulē plaši pazīstamais latviešu izcelsmes mākslinieks Imants Tillers – R.Č) izstāde Rīgā, avīzēs nebija gandrīz nekādas informācijas. Viņš nav no mūsu vides, tāpēc netiek pievērsta uzmanība. Cilvēki nepārzina pasaules procesus. Kaut gan taisnības labad jāsaka, ka tā tas ir visur, arī citās zemēs. Arī sabiedrībā tas ir tāpat. Arī politikā. Kopš zemes mākslas pirmsākumiem ap 60.–70.gadu miju visai svarīga loma dažādu vides objektu parādīšanā ir bijusi fotogrāfijai. Jūsu katalogos ir parādījušies saistoši fotogrāfiski inscenējumi. Vai pats tos izdomājat? Kā vērtējat multimediālu projektu attīstības iespējas? Man bija multimediāls projekts “Ešafots”, arī projekts “Cilvēks – Ugunszivs” Francijas–Baltijas videomākslas festivālos. Vienbrīd mans princips bija tāds: uzaicināju cilvēkus, kas projektā piedalīsies, izstāstīju savu ideju. Tālāk visi darbojas: viens taisa video, viens – mūziku, viens – foto, kā katrs grib. Nevar būt vienlīdz ģeniāls pianists, gleznotājs, nagu maucējs un vēl nezin kas. Tāpēc multimediālos projektos jāpaļaujas uz profesionāļiem. Ne vienmēr no kvalitatīvām sastāvdaļām būs ideāls, labs galaprodukts, bet, ja grib labu franču ēdienu, jāņem kvalitatīvas sastāvdaļas. Par fotogrāfiju – tāpat. Artis Rutks lika kopā uz datora fotogrāfijas. Es parasti izstāstu, ko gribu. Bet viņš arī pats improvizē. Mākslā tas bagātina, nejaušība, nesadomātība ir svarīga. Man allaž ir licies, ka Kristapa Gulbja darbu pamatā ir gan pārmantota, gan paša izkopta konstruktīva domāšana. Vai tā ir? Jā, konstruktīvā domāšana ir kā vienreizviens. Materiāli vai masas. Citreiz idejas, cilvēki un vide. Viens pret otru. Balts pret melnu. Lielāks klucītis pret mazāku. Tās ir visvienkāršākās jebkuras uzbūves pamatsakarības. Jebkura teorija balstās uz tēzi un antitēzi. Ja ar to saprot prāta piedalīšanos procesos, tad tā tam ir jābūt. Ar prātu inspirētas emocijas – tas man mākslā varētu likties interesanti. Man patīk, ka es iemetu kādu akmentiņu, kas rada viļņojumu. Es pametu ideju, un cilvēki sāk to apspriest un interpretēt. | |
| Atgriezties | |
