Starplaiks. Rezerves izeja Elita Ansone, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” |
| Priekšplānā: Sarmīte Māliņa. PIEREDZE. 1998; Pa kreisi; Jānis Viņķelis. SPĀŅU STRĒLNIEKI NOGALINA NODEVĒJUS. PUNDURI. 1989; Centrā: Miervaldis Polis. SV.JĀNIS KRISTĪTĀJS. 1992; Pa labi: Olga Šilova. GALVA. 2000 |
| Ko gan es vēlos izcelt latviešu 20. gs. 90. gadu mākslā? Izstāde
“Starplaiks” bija tikai viens no skatījumiem, kāds iespējams par šo
periodu. Izstādes mērķī neietilpa dot visaptverošu hronoloģisku
desmitgades raksturojumu. Izstādes mērķis bija tās tēma – paralēlā
realitāte. Te gan nepieciešams daudzskaitlis – realitātes, tās risinās
dažādās dimensijās, apziņas līmeņos, vizuālās redzamības pakāpēs.
Šoreiz izvēlēti tradicionāli mediji kā gana labi mājieniem par dažādu
realitāšu pastāvēšanu. Postmodernisma laikmetam raksturīgi domāt vēl
arī par citiem, ne tikai mākslas formas jautājumiem. Kādi tad ir šie
citi jautājumi?
Telpa, Daba, Kosmoss, Visums. Enerģijas, kas lido gaisā, mākslas darbu
virsmas pārvērš vibrējošās plaknēs. Mākslas darbs abstrahējas no tā, ko
ikdienā pieņemts uzskatīt par realitāti. Deviņdesmitajos radusies
vēlēšanās iet dziļumā, pētīt matērijas un enerģijas formas, vielu
molekulārās uzbūves fizikālās, ķīmiskās un bioloģiskās īpašības. Gaiss,
gaisma, krāsa mākslā parādās ne kā tradicionāls attēls, bet gan drīzāk
kā kvantu mehānikas nozares vielas un starojuma mijiedarbības
ilustrācija. Vizuālā māksla, nebūdama zinātnes nozare, var atļauties
līdzās nostādīt kā Dievu, tā zinātni. Sajūta par paralēlo pasauļu vai
realitāšu esamību var tikt saistīta ar gadsimtu miju misticismu, kuram
ik pēc simt gadiem lemts atkārtoties. 19. gs. beigās cilvēces noskaņas
un psiholoģiskos stāvokļus māksla pauda ar mitoloģiskiem, misticiskiem
vai fantastiskiem sižetiem, 20. gs. beigu fantastika orientēta uz
zinātni nākotnē.
Līdzās dematerializētai valodai – vizuālai abstrakcijai izstādē kā
pretējs radikālisms nostādīts labi ieraugāms un taustāms realitātes
attēls. Bieži galvenais objekts tajā ir cilvēka figūra. Tā vienmēr
izmantota kā metafora. Cilvēks – vēstnesis, vēstures stereotips,
romantisku noskaņu ekvivalents. Arī mūsdienās joprojām aktuālas ir
skaistuma jēdziena mainīgās nozīmes. Taču tehnoloģiju radītā 20.–21.
gs. mijas rea-litātē tam ir citas – paralēlas pasaules vieta.
Gaisma, starojums, aplis, Ūdens
Tie ir atslēgas kodi daļai šīs izstādes.
Sarunas ar vairākiem izstādes autoriem, veidojot videofilmu*, man
atklāja gaismas nepārvērtējamo nozīmi ne tikai glezniecībā. Gaismas
nozīmi cilvēka psiholoģisko stāvokļu radīšanā un redzējuma ietekmēšanā.
Nemaz jau nerunājot par gaismas simbolisko nematerialitātes, gara un
Dieva nozīmi. Ilze Avotiņa savus darbus vislabprātāk glezno tikai pret
sauli, dabā, kur skaņa, vēja pūsma, zāles un krūmu kustība rada dzīvu,
pulsējošu organismu, kas caur mākslinieci transformējas luminiscējošu
krāsu žilbumā, kuru uzlūkojot mēs redzam citādu – ireālu dabas
eksistences formu. Laima Puntule neglezno tumsu, nē! Viņa glezno
gaismu! Gaismas stars, josla vai punkts dzīvo tumsā, kas apņem mūs.
Doma koncentrējas uz avotu, kas nes gaismu. Tumsā – doma par gaismu. Te
varam pāriet pie starojuma nozīmes, kas attiecas arī uz Puntules
darbiem. To, ka telpa ir pārpilna ar enerģiju, kurā pārklājas dažādi
viļņi, jau vairākus gadus var sastapt Ievas Iltneres darbu virsmās,
kuras vibrē it kā ēterā peldošo viļņu rastrā. Vārds LOVE ir atpeldējis
pa gaisu, salūts vai upē iemesti akmeņi pārvēršas starojumā, kas pārņem
telpu. Telpu, kura mūsu acij varbūt ir tikai tukšums. Kas ir reālāks –
redzamais tukšums vai neredzamā Visuma piepildītība ar nemitīgiem
procesiem? Izplatījuma sastāvu varbūt var arī attēlot. Līgas Purmales
90. gadu vidus ainavas paslēpušās aiz miglas distances. Tās attēlo
vielu, no kuras sastāv gaiss, netveramu, bet miglā labāk ieraugāmu
matēriju, ko veido konkrētas elementārdaļiņas. Solveigas Vasiļjevas
zīmējumos parādās formas, kuras tuvas molekulu attēliem un kurās atomu
kustības parādās kinētiskās pārmaiņās. Viņas pēdējie objekti – sfēriski
izlocītas pulēta tērauda plāksnes – šķiet, attēlo optisko izomēru
principu: molekulas, kas ir cita citas spoguļattēls un katra gaismas
polarizācijas plakni griež savā virzienā. Solveigas mākslas formām
būtiska ir telpa. Arī molekulu īpašības ietekmē to telpiskā forma. Pati
sīkākā matērijas uzbūves daļiņa veidota kā aplis. Aplis ir viena no
izplatītākajām simboliskajām figūrām. Apļa formu var izmantot ne tikai
kā tīru zīmi, to var atrast dabas, kosmosa, cilvēka un matērijas
elementārdaļiņu uzbūvē. Aijai Zariņai tas ir absolūta simbols un
apskaidrotības augstākā pakāpe, vizualizējoties nosacītā Dievmātes
galvā. Apļa nepārtrauktība kalpo gan kā vienības simbols atsevišķā
struktūrā, gan kā šo atsevišķo struktūru vienotība. Zariņas darbos
aplis turpinājis dzīvot lielākās un mazākās virknēs, savienojumos,
transformējoties bezgalības zīmē. Eksperimenti ar zīmēm ir ne tikai
aizraujoši, tie var būt arī bīstami, jo, kad zīmes sāk strādāt, mums
nav zināma visa mijiedarbības ķēde. Deviņdesmito beigās Aijai Zariņai
māksla kļuvusi tikai par instrumentu, ar kuru tuvoties Tēvam.
Uz jautājumu: “ Vai būtu notikusi pievēršanās Dievam, ja nebūtu
sabrukusi Padomju Savienība?” – atbildēt nav iespējams. Deviņdesmito
pirmās puses valsts komas periods savā ziņā bijis vajadzīgs, radījis
nepieciešamību meklēt jēgu, patiesību, kas var atrasties
visvienkāršākajā teikumā un parastākajā līnijā. Arī Mārim Subačam aplis
iezīmē pasaules telpu, kurā darbojamies. Ingas Brūveres apļu
glezniecība un to dubultās kompozīcijas norāda uz spoguļattēla efektu,
kurā nav iespējams atšķirt – kur realitāte, kur tās attēls. Aplis te ir
ekvivalents jebkam. Ievērojiet – Inga Brūvere vienmēr atkārto divreiz
vienu un to pašu. Tēls–attēls, realitāte–glezna, īstais–klonētais,
vienreizējais– atkārtotais utt. Laikmetīgās tehnoloģijas realitātes un
ilūziju robežu padara arvien nenosakāmāku.
Emergency exit – saka priekšā viena no Līgas Purmales ainavām.
Alternatīva pastāv, rezerves izeja ved tur – ārā, prom no deviņdesmito
politiski, ekonomiski un sociāli netīkamajiem procesiem. Rezerves izeja
vajadzīga daudziem. Patvērums var būt kā ainavā, tā mākslā. Barbara
Gaile neatlaidīgi slēpj krāsu kārtu lazējumus citu zem cita, piespiež
krāsai kļūt transcendentālai. Darba radīšana vienlaicīgi kļūst process.
Kā tādu to formulējis Aleksandrs Busse. Viņa darbu virsmas monotoni
no-klātas ar vienveidīgu rakstu, kas atgādina ūdens klaidu bez gala un
sākuma. Ūdens – bezapziņas spēks. Ūdens kā bezveidīga nediferencēta
masa simbolizē iespēju pārpilnību. Tam ir arī pretrunīgas nozīmes.
Sengrieķu mitoloģijā nāves upe jāšķērso kā robežšķirtne pāriešanai citā
pasaulē – pēcnāves dzīvē. Ūdens sevī slēpj pārmaiņu iespējas, citu
stāvokļu sasniegšanu. Tieši no šī aspekta tas vislabāk izsaka izstādes
virzību. Ūdens simboliskā ietilpība vilinājusi daudzus māksliniekus.
“Starplaikā” tie ir Vija Celmiņa, Ilmārs Blumbergs, Dace Lielā. Aijai
Zariņai astoņnieks aiztek plūstošā laika upē. Arī Guntara Sietiņa
kosmiskās vientulības, nevainojama līdzsvara un atsvešinātas harmonijas
pasaulē atrodas jūra. Tur atrodas arī izstādes koncepcijas universālā
forma – aplis, kas Sietiņa telpiskajā redzējumā ir lode. Viņa
veidotajās sfēriskajās bumbās pasaule atspīd 360 grādu leņķī, tajā nav
iespējams neredzēt sevi. Autors cilvēku izņem laukā. Ideāla vide,
miers, eksakta kārtība. Iespējama bez cilvēka.
CilvĒks
Nonākot pie darbiem, kuros pasaule kļuvusi perfekta tādēļ, ka tur nav
cilvēka, liksim tomēr viņu tajā atpakaļ. Jo kas gan pozēs laika
priekšā? Pozēs tik izteiksmīgi un darbosies tik iespaidīgi, ka mēs vēl
pēc gadsimtiem lietosim šos tēlus kā nezūdošus simbolus vai
stereotipus, bet viņu radītos mākslas darbus atkārtosim, joprojām
atzīstot tos par valdzinošiem un svarīgiem. Kā godīgus bruņiniekus šajā
darbības laukā uzlūkoju Imantu Lancmani un Miervaldi Poli. Viņu mākslai
paradoksālā veidā iespējams piedēvēt radikālismu. Kā
kultūrantropoloģija glezniecībā ir Frančeskas Kirkes 90. gadu
glezniecība. Izmantojot dažādu laikmetu ideālus, lingvistiskas rotaļas,
koķetēriju ar kiču, reklāmas industriju un tehnoloģiju, tiek pārklātas
dažādas realitātes – vēstures un mūsdienu. Bieži liekas, ka šis
savienojums spēlē vēstures pusē. Kaut arī autores mērķis nebūt nav
mūsdienu kritika. Mums tiek piedāvāts “Vienlaicīgums” (triptihs
izstādē). Tu vari izvēlēties, vai apcerēt visu, kas vienlaicīgi notiek
šajā izplatījumā, – izvēlēties starp optimismu vai nepārvaramu varu,
cilvēku vai skudru civilizāciju.
Cilvēku civilizācijām vienmēr un joprojām ir aktuāls skaistuma
jēdziens. Tā nozīmes mainās līdz ar laikmetiem. 20. gs. beigās par to
var runāt gan kā par mākslas estētisku kvalitāti, gan kā par mākslas
konceptu. Kurš no mums paliek vienaldzīgs, zem klajas debess vērojot,
kā virs jūras savelkas negaisa mākoņi? Bet kāpēc šāds skats 20. gs.
beigu glezniecībā emocionāli vairs “nestrādā”? Jānis Mitrēvics
izvēlējies konceptuāli nepateicīgu ceļu – gleznot romantiskas ainavas,
kas neaizrauj, skaistus aktus, kas atbaida. Toties aizrauj un realitāti
pārtrumpo simulētā realitāte – satriecošas reklāmsejas, neatvairāmi
filmu varoņi, faktiski realitātes mistifikācija, kura spēj iedarboties
precīzi un zibenīgi Rituma Ivanova uzgleznotajā vienā no sekundes
divdesmit četriem filmas kadriem. Tā iespiežas apziņā, lai kļūtu par
daļu no īstenības.
Viens no ceļiem, kā pasargāt sevi no citu izfantazētajiem tēliem, ir
palikt pie savējiem. Izstādē to spēj Biruta Delle. Mēs nepazīstam viņas
dīvaiņus, tie nav ne vēstures, ne realitātes, ne reklāmindustrijas
supercilvēki. Tie ieradušies uzdot kādu vienkāršu, būtisku jautājumu.
Noslēgumā – par dīvaiņiem. Attiecības “es un svešais” jau sen nodarbina
Miķeli Fišeru. Zīmējumā “Meža zvēri uzbrūk citplanētiešiem” parādās tās
pašas attiecības, kas skandalozajā Sex in Spaceships. Jaunajā darbā
attiecības risinās ne vairs tabu zonā. Fišers, šķiet, nesis upuri darba
saprotamībai, nolēmis atteikties no šokējoša sižeta, kas var traucēt
uztvert galveno vēstījumu. Kurš kuru? – risinās kā seksā, tā meža
zvēros. Tikai pēdējā gadījumā – autors lieto tautai saprotamu valodu –
“iet vaļā klope”. Svešajam jāsadod! Līdz šim Miķeļa Fišera “es un
svešais” tēmu tiku uztvērusi kā dažādu cilvēku grupu attiecības. Taču
ir vēl viens jautājums: kas ir autors – cilvēks vai citplanētietis? Kā
viņš jūtas – kā svešais vai savējais?
Ikviens no mums var justies kā svešais, katram ir sava realitāte, kas peld paralēli neskaitāmām citām.
* Izstādes sastāvdaļa ir 35 minūšu gara videofilma – mākslinieku domas par 90. gadiem, realitāti un mākslu.
|
| Atgriezties | |
|