VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| mazas melnas mušas Ieva Auziņa vieta – vide – telpa “Labāk izmantot iespējas nekā risināt problēmas.” Pīters Drukers | |
| |
| vieta Dodoties pastaigā, piemēram, pa kādu no Rīgas parkiem, var soļot pa skaidri iezīmētiem akmens celiņiem, bet var arī sekot cilvēku iemītām takām, kas laika gaitā izveidojušas neatkarīgus maršrutus – pretējus tiem, ko izplānojis dārznieks, ainavu arhitekts, pilsētplānotājs, privātīpašnieks. Līdzīgi var pārvietoties arī pa pašu pilsētu, no punkta A nonākot punktā B, nevis izmantojot sabiedriskā transporta noteiktos pieturas punktus, bet gan šķērsojot pilsētu caur pagalmiem, kas savieno kvartālus, pa sānielām un jebkam citam, tikai ne kājāmgājējiem un velosipēdistiem paredzētām kustības joslām. Šķiet, ka tā ir ne vien tīri cilvēciska iezīme – spītība un nepakļāvība –, bet arī viena no Rīgas (vai kādas citas lielas Austrumeiropas pilsētas) burvībām: sētas durvis, atvērtie pagalmi, slepenie podjezdi (kuru gan Rīgā arī vairs nemaz nav tik daudz). Diez vai Ņujorkā vai kādā citā Rietumu megapolē tas vēl būtu iespējams. Daļēji tāpēc, ka sabiedriskās telpas kļuvis arvien mazāk, daļēji tāpēc, ka arī šodien mēs staigājam pa iepriekšējo gadsimtu “pilsētu plānotāju” (kas pilsētu uzlūkoja kā “Dieva acs” (M. Dekartjē) no augšas) iezīmētajiem ceļiem, uz kuriem cilvēki parādījās tikai kā mazas melnas mušas. Šodien cilvēki vairs negrib justies, kā “mazas melnas mušas”, tomēr arvien biežāk ārpus mājām, darba vietas, pāris zināmiem krogiem, restorāniem un veikaliem, kurus apmeklē ikdienā, viņi pat nepadomā, “kā būtu, ja būtu”... Taču pievērsīsimies domai, ka vienlaikus līdzās pilsētai – mašīnai, ko projektējuši šauru jomu speciālisti, eksistē ideju pilsētas. Arhitektiem un māksliniekiem tās, iespējams, ir gluži reālas un neierobežotas “papīra pilsētas”, kuras ticamāk nenotiks nekā notiks, nabadzīgajiem patērētājiem – kājāmgājējiem – visbiežāk utopiskas vīzijas, kuras rosinājusi neapmierinātība ar dzīvi, turīgajiem patērētājiem – droši vien jaunu veikalu, tiltu un automašīnu pazemes, zemūdens un gaisa garāžu pilis. Un šķiet, ka tieši pēdējie savas vēlmes varēs redzēt īstenojamies, jo tas, kam ir tiesības runāt par pilsētu un kas to var ietekmēt, noteikti nav akadēmiskas ievirzes vai sabiedriskas apspriešanas, bet gan politiskās varas un naudas jautājums. Romantiķiem, ideālistiem un citiem, kam pilsēta turpinās arī ārpus depato1, nekas cits neatliek kā meklēt alternatīvus paņēmienus un instrumentus, lai esošo tomēr padarītu par vēlamo. Modernistu ideja par pilsētu, rupji sakot, nozīmēja izmēzt 19. gadsimta pilsētas haosu un netīrību. Iespējams, ka jau tad, cilvēkiem esot tik aizņemtiem ar progresa ideju, ielas no komunikācijas un tikšanās ceļiem kļuva par satiksmes vadiem, kas “jaunajā pilsētā” savienoja noteiktām funkcijām domātas vietas. Laika gaitā tas noveda pie vietām, kas, iztīrītas no visa liekā, kļuva par noslēgtu telpu, kur varēja satikt tikai sev līdzīgos un vairs nepastāvēja dažādība. Postmodernā arhitektūra? Arī tajā (ar izņēmumiem) dominējošā bija 20. gadsimta sākumā vairākiem avangarda virzieniem raksturīgā vēlme atbrīvoties no jau eksistējošā un arī 80. gadu avangarda teorija pretoties tam, kas jau ir pieejams. Arī šādā kontekstā zināmā mērā pilsēta kā tikšanās un saziņas telpa turpina sarukt. Tā turpina pārtapt par patērētāju satiksmes ceļu, kas ved no vienas iepirkšanās vietas uz citu, no viena kulta objekta uz citu. Pasaules tīmeklis. Kas tam kopīgs ar pilsētu, kurā ikdienā pārvietojamies? vide Pašlaik vieni no 20. gadsimta novatoriskākiem arhitektūras projektiem top arhitekta Rema Kūlhāsa (Koolhaas) vadītajā arhitektu birojā OMA (Office for Metropolitan Architecture).2 Šeit īpaši tiek uzsvērta tieši esošā situācija. R. Kūlhāss, argumentēti diskutējot ar daudziem citiem šodien pasaulē vadošiem arhitektiem, atklāti pauž viedokli par arhitektūru mazāk kā formas un ideoloģijas mākslu, vairāk kā metropoles radītu nosacījumu, to rašanās loģikas un tehnoloģiju kompleksas izpētes jomu, sliecoties par labu arhitektūrai nevis kā “cēlajai mākslai”, bet gan kā “uz izpēti balstītam biznesam”, kas sniedzas pāri tradicionālajām arhitektūras, ainavu arhitektūras un urbānās plānošanas disciplīnām. R. Kūlhāss savos arhitektūras projektos un grāmatās rāda pilsētas mērogu un blīvumu un pēta tās jaunās situācijas, kurās mūsdienu metropoles iedzīvotājs nonāk piespiedu kārtā globalizācijas procesu ietekmē. Kā grāmatā Archilab. Radical Experiments in Global Architecture raksta Maikls Spīkss (Speaks), “brīvi no vēsturiskās misijas radīt nākotni, OMA arhitekti – telpas dizaineri – izvērtē situāciju un “iejaucas” pašreiz notiekošajā”. Šodien visā pasaulē, jo īpaši Ziemeļamerikā un Eiropā, rodas jauna tipa menedžeri un uzņēmēji. Ar tiem var iepazīties biznesa lifestyle žurnālu lappusēs (Business 2.0., Fast Company un Red Herring). Šie jaunie menedžeri, kurus balsta IT industriju vispārējie panākumi un “kurina” Ziemeļkalifornijā plaukstošā riska kapitāla indīgais un agresīvais stils, ir kļuvuši par tādiem kā varoņiem, kuru uzdevums ir pieradināt un izmantot komplekso pasauli, ko tiem “pasvieduši” globalizācijas spēki. Jaunos menedžeriskos avangardistus patiešām vada menedžerisks piegājiens, nevis interese par, piemēram, Ž. Delēza, posteiklīda ģeometrijas, diagrammu vai datu teorijām, kas savstarpēji vieno šodien pasaulē novatoriskākos arhitektoniskos risinājumus. Tieši R. Kūlhāss un OMA tiek uzskatīti par pionieriem un novatoriem uz izpēti balstītajā arhitektūras praksē.3 Pēc mūsdienu daudzdimensionālās pilsētas pieredzes izpēte var nozīmēt ne tikai sarežģītus daudzpakāpju pilsētplānošanas attīstības projektus, kuros iekļauti dārgi maksājoši statistikas izdevumi un vēsturiskā izpēte vairākos līmeņos, bet arī bieži uz intuīciju un uzticēšanos balstītu elementāru interesi vai ziņkāri par savu apkārtējo vidi, par telpu, kurā atrodas “manas” mājas, “mans” birojs vai “mana” iela. Arhitektiem šāda interese kā profesionāla kvalitāte jāizrāda arī par svešām mājām, birojiem, ielām, kvartāliem un veselām pilsētām. Kad jauno mediju kultūras centrs RIXC uz Rīgu aicināja četrus jaunus arhitektus (Tuomasu Toivonenu, Bjarki Ingelsu, Lāslo Fečki, Sohei Sigemacu4), kas visi sadarbojušies ar OMA biroju, sākotnējās sarunas ar e-pasta starpniecību lika manīt, ka tā nebūs tikai profesionāla interese par Austrumeiropas arhitektūras “brīnumiem”, bet arī radoša un cilvēciska interese par idejām, kas rodas jauna veida sabiedrisko un privāto telpu attiecību situācijās, “kad mājas – privātā telpa – kļūst daudz privātākas un būtiski mainās arī sabiedrisko telpu funkcijas” (Tuomass Toivonens).
mediju telpa – mūsu dažādo valodu kopīga laikmetīga metafora | |
| Atgriezties | |
