VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| intervija Starp pagātni un nākotni, kaut kur pa vidu Intervēja Artis Svece Saša Kredoka (Sacha Craddock) un Sallija O’Reilija (Sally O’Reilly) ir britu kritiķes. Kredoka ir rakstījusi un raksta dažādiem preses izdevumiem, piemēram, dienas avīzei Guardian, viņa ir arī bijusi Tērnera balvas žūrijā, kurā, kā zināms, katru gadu tiek iekļauts viens mākslas kritiķis. O’Reilija strādā tādos britu izdevumos kā Frieze un Time Out. Rīgā viņas ieradās sakarā ar britu mākslas izstādi Superfluity un semināru, kas oktobra sākumā notika Latvijas Mākslas akadēmijā. Sarunas tēma bija mākslas nākotne, bet, protams, kā jau to varēja paredzēt, vieglāk bija runāt par pagātni. Intervēja Artis Svece FOTO: NIGEL SPALDING | |
| Jūs abas esat praktizējošas kritiķes. Vai domājat par nākotni, kad rakstāt par kādu mākslinieku? S. O. Mēs noteikti domājam par to, kur šis mākslinieks atrodas šobrīd un kur viņš varētu būt. Kad tu zini mākslinieku, regulāri redzi viņa darbus, tad viņa attīstība, protams, ir ļoti būtiska. Tad jau jūs drīzāk salīdzināt tagadni ar pagātni nekā nākotni? S. O. Ļoti grūti domāt par laiku kā kaut ko sadalītu, vai ne? S. K. Man liekas, daudz kas ir atkarīgs no tā, kam tu raksti. Es parasti rakstu savas kritikas arī māksliniekiem. Un tāpēc es pastāvīgi apzināti vai neapzināti domāju par to, kā viņu darbi varētu attīstīties. Tādā ziņā tā ir projekcija nākotnē. Tātad jūs domājat par katru mākslinieku atsevišķi, nevis par mākslu kopumā – kā tā varētu attīstīties? S. K. O nē, mēs domājam par mākslas nākotni. Kad es rakstu par kādu mākslinieku, kādu jaunu mākslinieku, es bieži vien mēģinu atrast kaut ko, kas, manuprāt, varētu viņa darbos attīstīties. Manī ir kaut kas no skolotājas. Es zinu, ka tas viss izklausās iedomīgi. Tomēr jautājums par mākslas nākotni ir vispārīgāks jautājums, politisks jautājums, un šajā gadījumā nav runas par konkrētas izstādes aplūkojumu kaut kādā laika dimensijā. S. O. Es, piemēram, regulāri rakstu dažādiem preses izdevumiem, un man jāredz ļoti daudz izstāžu pat vienas nedēļas ietvaros. Un, kad tu redzi tik daudz dažādas mākslas, vispārinājumus izdarīt ir ļoti grūti, jo ar katru mākslinieku tev ir savi saskares punkti. Tāpēc es diez vai varētu nosaukt kaut kādu kopīgu virzību, kopīgu atskaites punktu. Jā, arī es pats īsti nezinu, vai kāds var pateikt, kāda varētu būt mākslas nākotne. S. K. Nē, to pateikt nevar, bet var runāt par to, ko ir nepieciešams aizstāvēt, lai tā varētu eksistēt. Vai tas ir tas, ko jūs saucat par politisku jautājumu? Varat paskaidrot mazliet sīkāk? S. K. Es varu paskaidrot, minot piemēru no mūsu pagātnes. Cilvēki, kas nodarbojas ar mākslu, vienmēr ir it kā mēģinājuši aizstāvēties, kaut kā attaisnot to, ar ko viņi nodarbojas, it īpaši Anglijā. Tāpēc viņi ļoti viegli pievēršas pasniedzēja vai pētnieka darbam universitātēs. Manuprāt, šī pārsteidzīgā, piemēram, kuratora vai mākslas administratora lomas pārņemšana galu galā iedragā pašu mākslas praksi vai savveida brīvību nākotnē. Un daudzus kritiskas dabas darbus var saprast kā, var teikt, mākslas eksistences savveida aizstāvību. Es tomēr uzdošu šo jautājumu – vai jūs izjūtat kaut kādu virzību mākslā, kaut ko, kas varētu iezīmēt mākslas nākotni? S. O. Jūs domājat vispār vai, teiksim, Lielbritānijā? Es nezinu. Vienalga. Varbūt ir kāda vieta, kur to var vairāk just nekā citur. S. K. Manuprāt, pastāv tendence meklēt vietas, kurās parādās kaut kas interesants. Tā ir tāda novecojusi ideja, ka varbūt pasaulē kaut kur ir tāda kā kabata, ko briti, iespējams, nav atraduši, bet no kurienes kaut kas jauns uzrodas, piemēram, Latīņamerika vai Karību salas. Un, protams, pastāv zināma sistēma, kurā ik pa laikam kaut kas tiek izcelts, kā, teiksim, tas notiek ziņās. Un tāpēc mākslā der nedaudz piebremzēt un pagaidīt, kas notiks. Savā laikā cilvēki no Amerikas man mēdza jautāt, kuri ir labākie mākslinieki Lielbritānijā, un es viņiem neteicu, es taču neiešu viņiem palīdzēt. Lai noskaidro paši. Starp citu, ko jūs domājat par jauno mediju mākslu, interneta mākslu? S. K. Es tieši pagājušogad piedalījos interneta mākslas darbu vērtēšanā. Tas viss ir ļoti problemātiski. Tu vari šādu darbu iztaisīt kā klipu, kur tev acīs iespīdina gaismu, kaut ko pilnīgi muļķīgu, un, ja mākslinieks ir slikts, tas tiek atkal un atkal atkārtots. S. O. Varbūt tā cēlonis ir tehnoloģiju pieejamība mūsdienās. Kādreiz studentiem, kas koledžā nodarbojās ar videomākslu, pēc studijām bija grūti tikt pie aparatūras, viņi paši nevarēja atļauties to nopirkt un tāpēc atkal pievērsās glezniecībai. Tagad katram ir dators, katrs var uzņemt video. S. K. Interesanti, ka video ir medijs, kurā varētu parādītes fiction, kaut kādi sižetiskie elementi, bet reti kurš mākslinieks to izmanto. Mani tas vienkārši pārsteidz. Savā ziņā, līdzko cilvēki sāk nodarboties ar videomākslu, viņi kļūst par pūristiem. Varbūt tāpēc, ka viņi vēlas nodalīt videomākslu no kino. S. K. Iespējams. Bet kā jūs domājat, vai šie jaunie mediji saglabāsies, tā nebūs tikai tāda pārejoša parādība mākslā? S. K. Es domāju, ka saglabāsies. Galu galā ir arī ļoti labi darbi, bet ne pietiekami daudz. Vai ir vēl kādi jaunie mediji, kas šobrīd parādās un kas jums šķiet interesanti? S. K. Skaņa. Proti, izstāžu zālē? S. K. Jā. S. O. Es nosauktu live events. S. K. Vienu laiku performances bija ļoti nozīmīgas... S. O. Es nedomāju performanci. Kāda atšķirība? S. O. Runa ir par interaktīviem notikumiem, kas netiek, piemēram, fiksēti video. Teiksim, sociālā māksla. Pirms mūsu sarunas, kad es runāju ar žurnāla redaktori, viņa pameta frāzi, kuras doma bija apmēram tāda – tas, par ko runā māksla, būtība nemainās, bet mākslas līdzekļi, mediji mainās. Vai jūs tam piekristu? S. K. Jā, es piekristu. Es teiktu, ka šobrīd ir lielāka mākslas mediju izvēle. Daudz vairāk video, daudz vairāk mākslas darbos izmantots reālais laiks, kam tu esi it kā pakļauts. Te jūtama atšķirība no gleznas vai skulptūras, kuru apskatot tu pats nosaki, cik laika tai patērēt. Tas ir mainījies. Bet saturiski? S. O. Domājot par deviņdesmitajiem gadiem, par tālaika heroiskajiem, iespaidīgajiem objektiem, kuros parādījās tādas tēmas kā nāve un sekss, jāsaka, ka šobrīd māksla kļūst lokālāka, privātāka, mazāk heroiska. S. K. Bet tas ir saistīts ar paaudžu maiņu, Sallij. Kopš modernisma aizsākumiem tiek apgalvots, ka mēs nenodarbojamies ar heroisko, mēs negleznojam, piemēram, portretus, te nav runas par “Medūzas plostu”, kubisms rāda ikdienišķo. Un, kopš es sāku rakstīt par mākslu, proti, kopš astoņdesmito gadu otrās puses, pastāv ideja par to, ka mums jāatbrīvojas no vēsturiskās glezniecības un ka viss patiesībā ir lokālāks, bet deviņdesmitajos, ja neņem vērā Demjena Hērsta un Bila Violas darbus, lielākā daļa mākslas bija popsīga – antiintelektuāla un veltīta pazīstamajam un lokālajam. Tiek apgalvots, ka mēs neradām grandiozas lietas, mēs esam pret iespaidīgiem žestiem un komentāriem, mēs vienkārši darām. Mani patiesībā interesē tas, kā šī pretenzija ir saglabājusies laika gaitā. Piemēram, skulptūrā ir jūtama aiziešana no astoņdesmito gadu pompozitātes, bet tālaika skulptori domāja, ka viņi iestājas pret septiņdesmito gadu skulptūru pompozitāti, jo izmantoja ikdienas materiālus. Tomēr, manuprāt, modernismā vienmēr ir pastāvējusi arī interese par heroisko un pārcilvēcīgo. S. O. Un viena problēma, kas rodas, runājot par mūsdienu mākslu piecdesmito un septiņdesmito gadu modernisma jēdzienos, ir tas, ka pietiek nedaudz pagriezt prizmu, caur kuru mēs skatāmies, lai ieraudzītu citas attiecības. Tas tomēr ir interesanti, ka mēs vēl arvien lietojam modernisma jēdzienu. S. K. Nu jā, tāpēc ka mēs bijām raduši nelietot modernisma jēdzienu, visi runāja par postmodernismu, tagad visi tam ir atmetuši ar roku un atgriežas pie modernisma. Mēs tikko bijām aizgājušas uz jūsu Valsts Mākslas muzeju un apskatījāmies lieliskās 20. gadsimta sākuma gleznas. Tas laiks patiešām bija zināma laikmeta beigas... Bet šis laiks nav tāds?... S.K. Problēma ir tā, ka jūs prasāt, lai es jums to pateiktu, bet patiesība jūs... mēs it kā krītam par upuri klišejām, kas, protams, kaut kādā ziņā var palīdzēt saprast. Tomēr, runājot par jautājumu “Kas notiek mākslā?”, pastāv zināms bīstamības moments – ir bīstami acumirklī skaidrot visu, kas notiek. Vēsture tiek veidota aizvien ātrāk, sapratnē nekas nevar pastāvēt, kamēr tas netiek it kā uzsūkts, apstādināts, it kā ielikts betona zābakos. Tomēr savā ziņā tas ir tas, ko mākslas kritiķi vienmēr ir darījuši, proti, izteikuši spriedumus, pirms to ir izdarījuši mākslas vēsturnieki. S. O. Es ceru, ka mēs nemēģinām kaut ko fiksēt, piespiest pie zemes. Es domāju, mēs vairāk uzdodam jautājumus nekā atbildam. Jā, starp citu, vai jūs jūtat kādas izmaiņas kritikā, vai tā atšķiras no septiņdesmito un astoņdesmito gadu kritikas? S. K. Es, piemēram, atceros, ka pirms vairākiem gadiem amerikāņu kritiķi Kolinss un Milako patiešām centās atbalstīt noteiktus māksliniekus. Mūsdienās neko tamlīdzīgu neredz. Visi ir drīzāk reaktīvi. Patiesībā visi tāpat ir līdz riebumam saistīti. Vārds “kritika” skan drīzāk kā tāds joks, cilvēki vienmēr ir ārkārtīgi saprotoši. Viņi ir pārāk saistīti, cits citu pazīst. Te nav runas par kaut kā iznīcināšanu vai atbalstīšanu. Tu vai nu raksti par cilvēku vai ne. S. O. Vēl viens aspekts ir tāds, ka, runājot Viktora Bērgina vārdiem, vairāk nepastāv uz teorijām orientēta kritika, mēs visi pārstāvam veselo saprātu. Ir tā, jā? Latvijā, protams, situācija bija īpaša, bet, ja es pareizi saprotu, Rietumos septiņdesmitie gadi bija tāds kā teoriju uzplaukuma laiks. Var tā teikt? S. K. Jā, pie mums tas bija ārkārtīgi izteikts. Būtiski ir tas, ka šobrīd robeža starp mākslinieku un kritiķi nav vairs tik izteikta. Daudzi no tiem, kas raksta par mākslu, vai nu ir bijuši, vai vēl arvien ir mākslinieki. Varbūt viņi nav tik labi mākslinieki, bet šī saistība ir ļoti izteikta. Tātad savā laikā patiešām uzplauka teorijas, kas nepieņēma žesta ideju, intuīciju un citas modernismam raksturīgās heroisma izpausmes. Šobrīd mums ir tik plaša rakstīšanas veidu amplitūda – mums ir patiesi akadēmiski autori, ir... S. O. Piemēram, es saprotu, ka jūsu žurnālā bija intervija ar Metjū Kolingsu, viņš raksta sarunvalodā, modīgi... S. K. un S. O. (reizē un izteiksmīgi līgodamās) Ēēēe... Cik saprotu, jums viņš diez ko nepatīk? S. K. Nē, mums viņš patīk, viņš ir jauks puisis, bet viņam ir tāds uz masu medijiem orientēts stils. Lai nu kā, iespējams, vienmēr līdzās pastāv teorija un mākslas kritikas prakse, kam nerūp teorija... S. K. Bet šīs abas sfēras taču nav nodalāmas, vai ne? Cik es sapratu no jūsu teiktā, mūsdienās šī teorija ir kaut kā izšķīdusi... S. O. Tā ir iesūkusies, izšķīdusi kritikā. Teorija ir klātesoša, bet tā netiek nosaukta vārdā. Tu nenorādi uz Vitgenšteinu vai kādu citu autoru, kurš šajā mirklī tev šķiet svarīgs, bet tu apzinies viņa ietekmi. Tas, vai lasītājs šo ietekmi apzinās, ir cits jautājums. S. K. Šobrīd teorija ir kļuvusi ļoti nozīmīga mākslas izglītībā. Šajā ziņā ir jūtamas dramatiskas pārmaiņas. Visas, pat pašas atpalikušākās mākslas skolas astoņdesmitajos un deviņdesmitajos sāka pieprasīt: “Mums vajag mākslas teoriju, mums vajag mākslas teoriju...” Un tad augstskolu pasniedzēji gāja un runāja: “Vāā, vāā...” Un nabaga studentiem, kas bieži nebija lasījuši grāmatas, pēkšņi bija jāstudē milzu sējumi, un viņi juta grandiozu pretstatu starp teoriju un klusajām dabām, kas viņiem bija jāglezno. Tomēr atsevišķi mākslinieki patiešām spēja šo teoriju absorbēt. Jāsaka, ka šobrīd šīs plaisas vairs nav. S. O. Iespējams, ka šo robu aizpildīja kultūras studiju kursi. Daudzās universitātēs kultūras studijas tika pasniegtas ar nosaukumu “teorija”. S. K. Jā, bet tas viss mazliet kaitina, jo bieži vien šie cilvēki nekā nezina par mākslu. Bija laiks, kad dažs labs no viņiem nebūtu spējis pazīt gleznu, pat ja tā uzkristu viņam uz galvas. Viņi nezinātu, ka tas ir 19. gadsimts, jo “mēs ar to nenodarbojamies”. Pastāv kaut kāda noliedzoša attieksme, cilvēki baidās sastapties aci pret aci ar mākslas pasauli un ieraudzīt tās nozīmi. Latvijā kritiķi lielākoties ir studējuši mākslas vēsturi, un, protams, arī šeit pastāv tā pati pārāk tuvo attiecību problēma, kad par “kritiku” patiešām grūti runāt. S. K. Bet, ja tu mēģini mākslas darbu saprast mazliet augstākā līmenī nekā lielais vairums cilvēku, kas par mākslu saka, ka tā ir interesanta (viņiem viss ir interesanti), ja tev izdodas it kā iesaistīties tajā, par ko ir šis mākslas darbs, tiekot pāri “interesantā” līmenim, tad tas ir tāpat kā mākslas darbs, kaut kāda sapratnes struktūra, kur var runāt par viedokļa jēdzienu, par skaidrības jēdzienu vai vismaz par to, ka neesi nožēlojams. Runājot par “interesanto”, vai tas nav kļuvis par ļoti nozīmīgu mākslas kategoriju? S. K. Ļoti nozīmīgu eksistences izpratni... Bet arī mākslas kritikā. Tas nav “labs”, nav “slikts”, nav “skaists”, tas ir... S. K. un S. O....interesants. S. K. Bieži tas būtībā ir arī viss, kas tiek pateikts. Jā, bet tas šķiet arī noderīgs jēdziens, esmu dzirdējis, ka pat “parastie” skatītāji izstāžu zālē par darbu saka, ka tas ir interesants. Kaut kas ar šo vārdu tiek pateikts. S. O. Jā, tas norāda, ka ir notikusi kādas robežas pārkāpšana – vai sapratnes robežas vai... Tomēr cilvēki parasti pasaka: “Cik interesanti,” – un iet tālāk... S. K. Manuprāt, tas norāda uz bailēm nesaprast un uz bailēm domāt, ka tas patiesībā ir kaut kas briesmīgs. Turklāt šobrīd ir tāda apsēstība ar avangardisku interesanto mākslu, ka neviens, ja neskaita pāris saprātīgu mākslas pasaules pārstāvju, jums nepateiks, ka tas nepavisam nav labs mākslas darbs. Patiesībā, jo mazāk jūs zināt par mākslu, jo biežāk jūs sakāt, ka māksla ir “interesanta”, tā neviens jūs nevar pieķert – jūs nesakāt, ko domājat, jo jūs varbūt kļūdāties. Varbūt tomēr iemesls ir tas, ka mēs vairs nevaram lietot tādas senas kategorijas kā “cildenais”un “skaistais”, bet, no otras puses, kurš ir teicis, ka būtu jāmeklē kaut kāds viens vārds. S. O. Nē, nē, man liekas, ka “interesantais” ir veids, kā kaut ko ieekonomēt, jo, lai pateiktu kaut ko konkrētāku, vajadzētu daudz vairāk laika. S. K. Un iedziļināšanās mākslas darbā prasa disciplīnu. Ir dažādi līmeņi, kādos var uztvert mākslu, un ir kaut kāds līmenis, ko tev pašam vajag attīstīt. S. O. Un cita lieta ir spēja verbalizēt uztverto... S. K. Jā, un tas ir grūti. Pat tādi cilvēki, kas ir patiesi “iekšā” mākslā, ne vienmēr ir spējīgi runāt par mākslu, par mākslas darbu, atbildēt uz jautājumu “Kāpēc?”. Mēs bijām aizgājušas uz jūsu muzeju un skatījāmies uz brīnišķīgajām gleznām, bet, lai nonāktu līdz kaut kādam citam līmenim, ir nepieciešams smags darbs. S. O. Un, lai sasniegtu šo līmeni, ir nepieciešama uzticēšanās to cilvēku starpā, ar kuriem tu esi kopā, lai citi nedomā, ka tu centies būt pretenciozs, un tavs viedoklis netiek vienkārši noraidīts. Bet, kad tu raksti, piemēram, žurnālam, arī tad pastāv nepieciešamība pēc šādas uzticēšanās, lai gan ne konkrētu cilvēku starpā. Un tieši šeit rodas problēma, jo tev īsti nevar būt personiskas attiecības ar lasītāju. Vai šādā gadījumā var cerēt uz uzticēšanos? Vienīgais, ko tu vari darīt, ir cerēt, ka tevis rakstīto uztvers... S. O.... ar īsto attieksmi. Tomēr rakstīšana un runāšana ir kaut kas ļoti atšķirīgs. Runāšana ir social currency, interaktivitāte, rakstīšana – tas tomēr ir darbs. Gribēju jautāt, kā jums šķiet, kāda varētu būt mākslas žurnālu nākotne. S. K. Tas ir labs jautājums. Kas tajā labs? S. K. Tas, ka mēs abas mēģinām izveidot mākslas žurnālu... jau cik ilgi? S. O. Ah! S. K. Kādu laiku mēs ļoti nopietni strādājām pie jauna žurnāla idejas, tad atkal vajadzēja darīt citus darbus. Vienu mirkli mums ir nauda, citu – nav. Bet mēs patiešām daudz esam runājušas par to, kam vajadzētu būt šādā žurnālā. Kādi ir secinājumi? S. K. Mums bija daudz secinājumu. S. O. Viena ideja bija žurnāls, kas būtu veltīts tā radīšanas procesam, ne galaproduktam. Tas sastāvētu no neiesietām lapām... S. K. Ideja bija arī izvairīties no kāda noteikta tēla, no fiksētas interpretācijas. Nevis apvienošana, bet nodalīšana. Lai nu kā, to mēs nedarīsim. Ideju par neiesietām lapām mēs esam atmetušas. Labi, bet kāda ir jūsu attieksme pret esošajiem žurnāliem? S. K. Tie ir patiesi garlaicīgi. Kāpēc? S. K. Teikšu godīgi. Man patīk teikt to, ko es gribu pateikt. Un ir cilvēki, kas to izlasa, studenti vai varbūt kāds no mākslas pasaules. Bet es gandrīz nekad nelasu, ko citi raksta. Ja man par kādu jāraksta, es paskatos, kurš par šo cilvēku ko ir teicis. Bet reizē man, protams, šķiet, ka es zinu, ko cilvēki raksta, kā viņi raksta, kādas ir shēmas, kuras viņi savos tekstos izmanto, mēs visi tādas izmantojam. Es zinu, ka izklausos iedomīga. Mēs redzam, cik ļoti mainījusies māksla, tās līdzekļi, vai žurnāli šajā ziņā neatpaliek no mākslā notiekošā? S. K. Mediji ir citi, bet tas nenozīmē, ka mākslas izjūta, gars ir radikāli mainījies. Parādoties internetam, visi cerēja, ka daudz kas mainīsies, žurnāli būs pavisam citādi, ar citu struktūru, ne lineāri... Bet tas nenotika? S. O. Nē. Kāpēc? S. O. Nav iespējams iekasēt maksu. Nauda. Tomēr jebkurā gadījumā interneta žurnāli bija iecerēti drīzāk kā mākslas dokumentēšanas līdzeklis, nevis kā māksla. S. K. Turklāt cilvēkiem var ļoti ātri apnikt radikālais, kas bieži izrādās vienkārši amizants noformējums. Bet kā jūs izprotat mākslas žurnālu funkciju mūsdienās? S. K. Manuprāt, to funkcija ir attīstīt mākslas diskursu un ļaut tam pastāvēt un turpināties. Patiesībā var runāt par kaut kādu diskusiju to cilvēku vidū, kas veido šos žurnālus. Te nav runas par izglītošanu, bet drīzāk par to, kā nodrošināt, lai process turpinātos. S. O. Un, protams, žurnāli ir tādi kā klubi, kur cilvēki pēta, kurš ko un kur dara. Fiksē informāciju nākotnei, dokumentē procesus? S. O. Nu, tas vienkārši ir aizraujoši – apmainīties ar informāciju un apspriest mākslu, kāda tā šobrīd ir. Dzirdēju, ka jūs esat bijusi Tērnera balvas žūrijā. S. K. Njā. Tas bija pirmais, ko man par jums pastāstīja. S. K. Jā, jo tas ir interesanti. Starp citu, vai tas ir kaut kas, ko cilvēki atceras? S. K. Jā, vienmēr. Un tas ir briesmīgi, jo Anglijā ir tik daudz labu mākslinieku, un, pat ja tu esi pats izcilākais mākslinieks, kā, piemēram, Marks Volindžers, tevi pieminot, vēl arvien tiek rakstīts: “Marks Volindžers – Tērnera konkursa finālists.” Galu galā viņš ir lielisks mākslinieks, nevienu neinteresē fakts, ka balvu dabūja garlaicīgais Demjens Hērsts. Un viņam vēl arvien ir attaisnojums, ko visi piemin: ā, tas nekas, jo šis cilvēks kādreiz izdarīja to un to. Tā ka cilvēki, protams, saka, ka Tērnera balva nāk par labu mūsdienu mākslai, bet patiesībā tā ierobežo. Kurā gadā jūs bijāt žūrijā? S. K. 1999. gadā, kad tika nominēta Treisija Emina un Stīvs Makvīns un Emina neuzvarēja. Kāda ir jūsu attieksme pret šo balvu... S. K. Es uzskatu, ka to bija jāpārstāj piešķirt līdz ar jaunās tūkstošgades iestāšanos. Manuprāt, tās mērķis, proti, demonstrēt, ka Teita galerija it kā ir iesaistīta mūsdienu mākslas procesos, ir sasniegts. Savā laikā Teitā nerādīja mūsdienu mākslu. Bet šis pasākums var būt arī mazliet nomācošs, tu nevari aiziet viesos un izvairīties no jautājuma, kurš šogad iegūs Tērnera balvu. Vārdu sakot, tā ir institucionalizējusies. Tomēr tajā ir arī kaut kas labs. Tā rada diskusiju par mākslas darbiem. Tādā ziņā tā ir laba. Vai jums patika piedalīties žūrijas darbā? S. K. Jā, tas bija ļoti interesanti. Man patīk strīdēties par visu ko. Tā ka man tas patika. | |
| Atgriezties | |
