VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| BERLĪNE • HAMBURGAS STACIJA • MUZEJS TAGADNEI AR SKATU NĀKOTNĒ Inese Baranovska | |
| |
| Pēc Rietumvācijas un Austrumvācijas apvienošanās Berlīne kļūst par
līderi Eiropas metropoļu vidū. Uz turieni plūst politiķi un diplomāti,
biznesmeņi, arhitekti un celtnieki, vēsturnieki un vēstures mīļotāji,
mākslinieki un mākslas cienītāji, vienkārši zinātkāri jauni un ne tik
jauni cilvēki no visas pasaules. Runājot par jauno Berlīni, visi min
grandiozos celtniecības projektus (īpaši austrumu pusē): SONY centrs un
Potsdamas laukuma ieplānotā apbūve, reihstāga stikla kupols, kura
fotogrāfijas ir kļuvušas par tūristiem domāto atklātnīšu “bestselleru”,
dažādu vēstniecību arhitektoniski drosmīgās un ļoti pamanāmās jaunās
ēkas. Tomēr, lai gan šī jaunā arhitektūra liek elpai aizrauties un
pārsteidz ar vērienu, kam jau var pārmest racionālā saprāta trūkumu (to
atzīst gan paši berlīnieši, gan pilsētu būvniecības un plānošanas
speciālisti), tas nav vienīgais, kas saista Berlīnē šodien. Pilsētā
pulsē dzīvība: vienlaikus notiek dažādi kultūras pasākumu, ir iespēja
apmeklēt visdažādākās mākslas un vēstures izstādes, galeriju rajonā
Mitte darbus eksponē jauni un daudzsološi autori no visas pasaules. Te
ir ko redzēt, dzirdēt un just. Visaugstāko atzinību izpelnās pilsētas
vadības nopietns un tālredzīgs atbalsts kultūrai un mākslai, kas
Rietumberlīnei bija raksturīgs jau pirms mūra krišanas, bet šobrīd
sajūtams vēl lielāks vēriens. Viens no pārliecinošākiem Berlīnes pilsētas tēvu labās gribas piemēriem ir 1996. gada 1. novembrī atklātais muzejs bijušajā Hamburgas stacijā, kas ar nolūku netiek saukts par laikmetīgās mākslas muzeju, bet gan par “muzeju tagadnes Berlīnei” (Hamburger Bahnhof Museum fūr Gegenwart Berlin vai Museum for the Present Berlin). Lai izprastu šī stāsta būtību, nepieciešama vēsturiska atkāpe, lai atminētos, kas tad ir Hamburgas stacija Berlīnē. Pirms 150 gadiem aizsākās stacijas vēsturiskā eksistence. 1846. gada 12. decembrī, kad no turienes sāka kursēt pirmie vilcieni Hamburgas virzienā, tā bija viena no vērienīgākajām dzelzceļa staciju būvēm visā Eiropā. Laikposmā no 1846. līdz 1847. gadam to realizēja dzelzceļa staciju būvinženierijas pionieris Frīdrihs Neihauss (Friedrich Neuhaus, 1879–1976). Šī vēlīnā klasicisma stilā būvētā ēka ir vienīgā Eiropā saglabājusies šāda rakstura dzelzceļa stacijas būve. Diemžēl jau 1884. gadā, strauji pieaugot pasažieru un pārvadājamo preču skaitam, stacija vairs nespēja pildīt savus uzdevumus un tika slēgta, bet tās funkcijas sāka veikt lielāka celtne (Lehrter Bahnhof), kas bija uzbūvēta pirms 13 gadiem. Galvenā stacijas ēka kādu laiku (1885–1886) kalpoja dzelzceļa administrācijas vajadzībām, bet pēc ilgām pārrunām 1904. gadā pārtapa Transporta un būvniecības muzejā. Tad arī, pateicoties Ernsta Švarca (Ernst Schwartz) inženiertehniski izcilajam dzelzs konstrukciju risinājumam, notika starp diviem ēkas spārniem esošo atvērto platformu grandiozā slēgtā seguma izveide. Vērienīgais slēgtais pārsegums, kas aizvien uzskatāms par visas stacijas centrālo akcentu, spēj pārsteigt arī jaunajā muzejā. Transporta un būvniecības muzejs bija ļoti populārs. Laikposmā no 1910. līdz 1911. gadam un no 1914. līdz 1916. gadam, ekspozīcijai paplašinoties, papildus galvenajai fasādei uzcēla spārnu piebūves – izveidojās klasisks parādes pagalms. Šādā izskatā ēka saglabājās līdz pat Otrajam pasaules karam. 1943. gadā tā smagi cieta gaisa uzlidojumu laikā. Transporta un būvniecības muzejs beidza eksistēt, bet pati māja kļūdaini nokļuva dzelzceļu administrācijas aizgādībā un visus pēckara gadus netika izmantota. 1983. gadā Berlīnes pilsētas senāts un dzelzceļu administrācija (Reichsbahn) vienojās, ka no 1984. gada 1. februāra muzejs nonāk pilsētas pārziņā. 1987. gadā sakarā ar Berlīnes 750 gadu jubileju Hamburgas stacija tika daļēji atjaunota, renovācijas darbus, vēl neko nezinot par ēkas izmantojumu nākotnē, vadīja arhitekts Vinnetū Kampmans (Winnetou Kampmann). 1987. gadā ar izstādi “Ceļojums uz Berlīni” (Reise nach Berlin) notika ēkas publiska atklāšana. Par nozīmīgu atbalsta punktu ēkas nākotnes perspektīvai kļuva 1988. gada izstāde Zeitlos (Timeless), kuras kurators bija Haralds Scēmans. Pirmo reizi tika atklātas Hamburgas stacijas iespējas veiksmīgi eksponēt laikmetīgo mākslu. Tajā pašā gadā Berlīnes senāts un Prūsijas kultūras mantojuma administrācija (Stiftung Preussischer Kulturbesitz) parakstīja līgumu par laikmetīgās mākslas muzeja izveidi Hamburgas stacijā. Arhitekts Jozefs Pauls Kleihīss (Josef Paul Kleihues) tika uzaicināts veidot ēkas rekonstrukcijas darbus atbilstoši jaunajām funkcijām. Toreiz daudzi vēl apšaubīja jauno pārdrošo un finansiāli dārgo ieceri, jo muzejs atradās nomaļus no galvenajām pilsētas sabiedriskās un kultūras dzīves artērijām. Šobrīd izvēle ir pilnībā attaisnojusies – 21. gadsimtā muzejs ir iekļāvies pilsētas kultūras dzīves jaunajā apritē un ir tās lepnums. Atzinīgi jānovērtē arī arhitekta veikums, jo ēka, saglabājot savu vēsturisko šarmu, ir ideāli harmoniski pakārtota tās virsuzdevumam – radīt maksimāli piemērotus apstākļus laikmetīgās mākslas ekspozīcijai, kuru arī iespējams pārkārtot un pārveidot. Kas tad ir tas īpašais, kas atšķir Hamburgas stacijas muzeju no citiem pēdējā desmitgadē uzbūvētajiem vai rekonstruētājiem laikmetīgās mākslas muzejiem pasaulē? Galvenais ir pati muzeja koncepcija – tas nav vienkārši kārtējais muzejs vai “viens no...”, bet gan jauns forums, kura dinamiskajā vidē varētu vienlīdzīgi komunicēties privātās un publiskās kolekcijas. Muzeja mērķis ir reprezentēt 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta mākslu nevis statiskā pamatekspozīcijā, kas balstītos uz viena muzeja kolekciju, bet gan ar radošu izdomu strādāt ar vairākām kolekcijām vienlaikus. Izvietojot dažādu Berlīnes muzeju krātuvēs esošos, bet telpu trūkuma dēļ neeksponētos darbus, ievērots brīvas improvizācijas princips, bet izvēles galvenie kritēriji ir darbu unikalitāte un izcilība katra autora radošās biogrāfijas kontekstā. Kā atzīst Berlīnes Nacionālās galerijas (Nationalgalerie) direktors Dīters Honišs (Dieter Honisch), galvenais šī muzeja “trumpis” ir dažādu kolekciju savstarpēji auglīga krustošana, dinamiski mainot un variējot ekspozīciju. Unikāls ir fakts, ka līdztekus oficiālo mākslas institūciju, piemēram, Nacionālās galerijas, Mākslas bibliotēkas (Kunstbibliothek), Grafikas kabineta (Kupferstichkabinett), Lietišķās mākslas muzeja (Kunstgewerbemuseum) deponētajiem darbiem galveno ekspozīcijas kodolu veido Ēriha Marksa (Erich Marx) privātkolekcijas šedevri. Eiropā ir ļoti maz laikmetīgās mākslas privātkolekciju, kuru veidotāji būtu spējīgi domāt atbilstoši muzeju līmenim, un Ērihs Markss nenoliedzami ir viens no tiem. Savukārt bezprecedenta gadījums ir tas, ka Berlīnes pilsēta, ieguldot milzīgus finansiālus līdzekļus, veido jaunu muzeju, kurā galvenā vieta atvēlēta vienas privātpersonas izcilai kolekcijai, no kuras daudzus darbus pilsēta pat ir īpaša līguma ceļā atguvusi no Marksa kunga. Vērienīga un tālredzīga rīcība. Kādi darbi veido slaveno, leģendām apvīto Marksa kolekciju? Tēlaini izsakoties, tā balstās uz četriem “vaļiem”: Jozefs Boiss, Roberts Raušenbergs, Sajs Tvomblijs un Endijs Vorhols. Tiešām jāatzīst, nekur citur – nedz Ņujorkas MOMA, nedz Londonas Tate Modern – neesmu redzējusi tik perfekti eksponētus Jozefa Boisa un Roberta Raušenberga darbus. Vēl Marksa kolekcija var lepoties ar izciliem Dena Fleivina, Ričarda Longa, Donalda Džada, Anzelma Kīfera, Brūsa Naumana, Keita Heringa, Džefa Kūnsa, Sindijas Šērmenas, Aniša Kapūra darbiem. Jaunais muzejs par savu misiju uzskata nepieciešamību būt dzīvai Berlīnes pilsētas sastāvdaļai, radīt labvēlīgu vidi laikmetīgai mākslai, dzīvot tagadnē ar skatu nākotnē, un tas, manuprāt, pilnīgi attaisnojas. Jau ienākot muzeja iekšējā pagalmā, patīkami pārsteidz Dena Fleivina neoni, kas neuzkrītoši eleganti pakārtojas klasicisma fasādes ritmiem, bet, ieejot iekšā stacijas centrālajā daļā ar vērienīgo slēgto pārsegumu, pārņem apbrīns par to, kā šajā muzejā prot pasniegt mākslu. Nekur nekā nav par daudz, visi objekti šķiet organiski ieauguši savās vietās: gar sāniem abās pusēs vairākas Anzelma Kīfera gleznas, bet centrā viņa paša slavenie objekti par lidmašīnu un bibliotēku tēmām, tiem seko Ričarda Longa radītais milzīgais “Berlīnes aplis” un Mario Merca cilvēces trauslumu un ievainojamību simbolizējošais stikla La Goccia D’Aqua (ūdens piliens). Arī lielajās austrumu un rietumu galerijās eksponātiem ir radīta maksimāli piemērota vide, kur no mākslas darbiem brīvā telpa spēj “strādāt” mākslas labā. Gan par Marksa kolekciju, gan par pašu muzeju varētu runāt bezgalīgi, analizēt katru jaunu izmaiņu ekspozīcijā, pētīt konkrēta autora darbu pasniegšanas veida specifiku utt. Tomēr iesaku visiem “labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt”. Berlīne taču ir tik tuvu, tepat pie mums Eiropā... | |
| Atgriezties | |
