VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Uz žurnāla "Studija" jautājumiem atbild Gētes institūta Latvijā direktore Sabīne Belca Laima Slava | |
 | |
| Kāds ir process, kurā izveidojas tik plaša spektra kultūras menedžeris kā jūs? Kāda ir jūsu pamatspecialitāte? Mana atbilde jūs droši vien pārsteigs. Mana pirmā profesionālā sfēra bija ķīmijas industrija. Pēc skolas beigšanas gribēju studēt teātra zinātnes, bet tēvs atrunāja, sakot, ka vajadzīga kārtīga profesija. Tā sāku strādāt ķīmijas rūpnīcā, un var teikt, ka biju ļoti aizrāvusies ar savu darbu. Mani vēl līdz šai dienai interesē dabaszinātnes, tomēr es sāku studēt angļu un vācu literatūru un teātra zinātni. Paralēli mācībām arī strādāju. Tas deva iespēju pašai finansēt studijas, būt neatkarīgai no tēva, un man tas bija ļoti svarīgi. Ģimenē biju vienīgais bērns, un interese par teātri radās jau agrā bērnībā. Atceros, ka pirmo teātra izrādi apmeklēju piecu gadu vecumā un turpmāk to darīju ļoti bieži. Bija pat mirklis, kad vēlējos kļūt par aktrisi. Vectēvs man bērnībā uzdāvināja Šekspīra kopotos rakstus, kurus es izlasīju no pirmās līdz pēdējai rindiņai. Tie mani ļoti saviļņoja. Mani interesēja visdažādākās kultūras norises. Tagad mans vīrs ir gleznotājs un – gluži likumsakarīgi – es interesējos par vizuālajām mākslām. Mani interesē arī mūzika, pati spēlēju ģitāru un čembalo. Jāsaka, ka kultūra ir ļoti būtiska manas dzīves sastāvdaļa. Kā Gētes institūta pārstāve jūs esat strādājusi vairākās valstīs. Kuras tās bija, un ar ko tās atšķīrās no Latvijas? Vispirms minēšu Šanhaju Ķīnā, kur nokļuvu 1982. gadā. Gētes institūts tur atradās universitātes telpās. Tas bija ļoti smags laiks Ķīnai, mēs bijām ļoti ierobežoti. Pēc tam es piecus gadus dzīvoju Dienvidkorejā. Tur valdīja militāra diktatūra – cilvēki šai valstī dzīvoja bez pases, viņiem nebija tiesību atstāt valsti, telefonsarunas noklausījās. Un mēs izjutām stingru valsts kontroli. Septiņus gadus strādāju arī Madridē, Spānijā. Ir ļoti grūti salīdzināt šīs zemes ar Latviju, jo katra no tām ir atšķirīga. Spānijā, piemēram, cilvēki nemācās svešvalodas, jo spāņu valoda ir ļoti izplatīta, viņiem nav nepieciešamības pēc svešvalodām. Tur uzkrītoši jūtams, ka Spānija kādreiz bijusi lielvalsts. Tādējādi dažkārt viņiem šķiet, ka citu valstu pieredze nav nepieciešama. Ja runā par Latviju, es redzu, ka pastāv ļoti liela interese par Vāciju. Tā ir sevišķa situācija, kas raksturīga tikai Latvijai Kādas ir Gētes institūta attiecības ar valsti? Kāds instruments – valstiskā uzstādījumā – ir Gētes institūts? Runājot par institūta uzdevumiem, jārunā par diviem virzieniem. Vispirms jāatzīmē, ka tā ir valsts institūcija, nevis privāta firma. Institūta primārais uzdevums Vācijā ir vācu valodas mācīšana ārzemniekiem. Savukārt ārzemēs Gētes institūts līdzās valodas mācīšanai nodarbojas arī ar kultūras darbu. 1972. gadā tika noslēgts līgums ar Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministriju, kuras uzdevumus Gētes institūts veic visdažādākajās pasaules malās. Gētes institūta darbs Latvijā jau no pirmajiem soļiem ir izcēlies ar toleranci pret visu šeit notiekošo. Es ļoti labi atceros pirmo Gētes institūta direktoru Frīdrihu Vinteršeitu un viņa lielo vēlēšanos, lai "lietas notiktu". Vai šāda tolerance ir Gētes institūta darba pamatprincips, vai arī attieksme atkarīga no personām, kuras uzņemas nest savas valsts kultūru pasaulē? Es tomēr teiktu, ka tolerance ir mūsu darba nozīmīga sastāvdaļa. Mēs runājam par sadarbību kultūras jomā, un sastrādāties var tikai ar partneriem. Tikai tad, ja abas puses savstarpēji respektē viena otru. Tas nozīmē, ka mēs vienmēr respektējam konkrēto zemi, tās kultūru, jo Gētes institūts nekad nerunā par kultūras importu vai eksportu, bet par ideju mijiedarbību un kultūras attīstību. Tālab partneru vēlmes vienmēr ir jāievēro, un mēs to darām. Es pat domāju, ka toleranci var aizstāt ar vārdu "respekts". Lai labāk izskaidrotu darbības principus, es varētu minēt kādu piemēru. Piemēram, Francijas kultūras centrs ir viena no Francijas vēstniecības sastāvdaļām. Tas nozīmē, ka centra direktors ir tieši pakļauts Francijas vēstniekam Latvijā. Gētes institūts nav pakļauts Vācijas vēstniecībai, jo tam ir līgums ar Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministriju. Tātad Vācijas vēstniecība Latvijā nodarbojas ar lietām, kas ir tās kompetencē, savukārt Gētes institūts – ar citiem jautājumiem. Mums visiem ir liels prieks par daudzajām mākslas izstādēm, ar kurām Gētes institūts atzīmē savu 10 gadu jubileju Latvijā. Kā tas iespējams, ka uz Latviju cits pēc cita atceļoja tik daudzi augsta līmeņa darbi? Vispirms man jāatzīmē sadarbība ar Lāces kundzi, jo tieši viņa mums atļāva divas reizes pēc kārtas Valsts Mākslas muzeja ekspozīciju zālē rīkot šīs izstādes. Šie desmit gadi Latvijā gan Gētes institūtam, gan Latvijas valstij ir bijis ļoti svarīgs laiks, tālab mēs sapratām, ka, atzīmējot jubileju, jāparāda kaut kas ļoti labs, ka šis posms jānoslēdz ar skaistiem projektiem. Ielūdzot mīļus un dārgus ciemiņus, taču gribas kaut ko sevišķi labu un interesantu pagatavot... Gētes institūta darbs Latvijā izceļas saistībā ar būtisku kultūras norišu organizēšanu un virzīšanu – notiek regulāri vizuālās mākslas, mūzikas, kino, teātra pasākumi. Līdzās izstādēm notika arī operas "Jākobs Lencs" pirmizrāde. Vai šādas plašas kultūras programmas iekļaušana Gētes institūta darbā ir valsts pasūtījums vai tomēr privāta iniciatīva? Vācijas valdība finansiāli atbalsta dažādus projektus, kurus īstenoto Gētes institūts. Jautājums, ko mēs darām ar šiem līdzekļiem, kā to izmantojam un kādu projektus realizējam, – tā ir mana atbildība, un to es arī izšķiru. Vai es rīkoju izstādi, teātra izrādi, kino vai semināru – tās ir manas tiesības lemt, ko ar šo naudu darīt. Es cenšos to ieguldīt labos projektos un, protams, esmu priecīga, ka man ir dota brīvība izvēlēties. Es vēlētos arī, lai mūsu latviešu partneriem būtu vairāk brīvības, izvēloties projektus. Lai viņiem nevajadzētu prasīt finansējumu katram projektam atsevišķi. Domāju, ka, pastāvot finansiālai brīvībai, var arī labāk strādāt. Kāds ir Gētes institūta projektu finansēšanas mehānisms? Ir zināma summa, kāda dota manā rīcībā vienam gadam. Protams, tiek kontrolēts, kā izmantojam šos līdzekļus, jo tie nāk no nodokļu maksātāju kabatas. Katrai mākslas nozarei ir ekspertu grupa, kurā darbojas 12–15 cilvēki. Visi projekti, kurus es plānoju, man vispirms jāiesniedz šai ekspertu grupai, kas bāzējas Minhenē. Tur izskata katru projektu, vadoties pēc konkrētiem kritērijiem – kvalitātes, nozīmīguma un ietekmes uz sabiedrību. Kas ir šie eksperti – ierēdņi, kultūras profesionāļi? Protams, ja mēs runājam par tādu ekspertu grupu, kas nodarbojas ar kultūras projektiem, tur noteikti iesaistīti mākslas kritiķi, pasniedzēji, dažādu teātru direktori utt. Viņi ne tikai dod norādījumus, bet sniedz man arī padomu. Tas nozīmē arī to, ka pirms projekta iesniegšanas Minhenē es atļaujos viņiem piezvanīt, lūdzot padomu vai pat uzdodot dažus specifiskus jautājumus konkrētam ekspertam. Jo projekts man ir labi jāsagatavo, ja vēlos, lai tas tiktu akceptēts un es saņemtu finansējumu. Pēc tam kad projekts ir realizēts Latvijā, mēs sniedzam atskaiti, kurā jāatzīmē šādi punkti: cik cilvēku apmeklēja vai bija iesaistīti projektā, kāda bija publikas reakcija; mums ir jāsniedz arī preses izraksti, jāatskaitās konkrēti par līdzekļu izmantošanu. Šīs atskaites izskata Minhenē un novērtē, kā projekts ir realizēts un vai esam lietderīgi izmantojuši piešķirtos līdzekļus. Gētes institūts strādā atklātībā. Tas nozīmē, ka kontrole ir ne tikai no Ārlietu ministrijas puses. Mūs kontrolē arī sabiedrība un Vācijas vēstniecība Latvijā. Arī Vācijas vēstniecība Latvijā saņem visus mūsu projektus. Ja kāds no tiem vēstniecību neapmierina vai arī ja viņi uzskata, ka tajā ir iesaistīts par maz cilvēku, vai arī ja šis projekts, viņuprāt, nesasniedz auditoriju vai tam ir pārāk mazs kontakts ar konkrēto zemi, viņi var šīs iebildes vai kritiku izteikt Ārlietu ministrijai. Mūs kontrolē arī apmeklētāji no Vācijas, jo viņiem ir skaidrs, ka visi pasākumi, kuri šeit notiek, tiek rīkoti par viņu – nodokļu maksātāju naudu. Tātad šajā ekspertu padomē ietilpst arī Ārlietu ministrijas ierēdņi? Visbiežāk tas ir tikai viens ierēdnis, bet var būt arī vairāki. Lai arī līgums ar Ārlietu ministriju pastāv kopš 1972. gada, jāsaka, ka sadarbība ar ministriju notikusi jau pirms šī līguma. Un jāatzīst, ka konfliktu nekad nav bijis. Tādi neveidojas tāpēc, ka savu darbu veicam ar atbildību. Vispirms ir jāievēro, ka tie nav mūsu privātie līdzekļi, ar kuriem rīkojamies. Mēs nedrīkstam zaudēt atbildības sajūtu. Ja es domāju par konfliktiem plašākā mērogā (ne tikai Latvijas kontekstā), jāsaka, ka visā Gētes institūta pastāvēšanas vēsturē atceros vienu vai divus konfliktus. Viens bija saistībā ar 1968. gada studentu nemieriem Vācijā. Toreiz daudzas Gētes institūta filiāles visā pasaulē pieminēja šos studentu nemierus. Helmūts Kols, apmeklējot Gētes institūtu Vācijā, atļāvās teikt, ka šī studentu nemieru atspoguļošana varbūt nav bijusi īsti politiski pareiza. Man jāsaka, ka Gētes institūts nav politiska organizācija. Pēc kādiem principiem jūs vadāties, izšķiroties par to vai citu projektu? Varbūt Ārlietu ministrija piedāvā kādu programmu? Vācijas Ārlietu ministrija nedod norādījumus, kādus projektus vajadzētu realizēt, jo ar kultūras jautājumiem ārzemēs nodarbojas nevis ārlietu ministrijas, bet gan Gētes institūts. Protams, dažkārt tiek izteikti priekšlikumi, bet tie netiek pasniegti kā obligāti. Kas attiecas uz mani privāti, tad jāatzīst, ka negribu realizēt projektus, kuriem Gētes institūts būtu tikai finansētājs. Es cenšos veidot projektus kopā ar latviešu partneriem. Gribu teikt, ka orientējos visā, kas notiek Latvijā. Katru dienu lasu lielākos laikrakstus – "Dienu", "Neatkarīgo Rīta Avīzi", skatos Latvijas televīziju un rītos klausos arī Latvijas radio. Tas nozīmē, ka man ir skaidrs, kas Latvijā ir jauns, par ko Latvija diskutē. Es jūtu, kādi jautājumi šobrīd ir svarīgi vai populāri šai valstī, vai tiem ir kaut kas kopīgs ar Vāciju. Par to visu es runāju ar partneriem šeit Latvijā. Tās varbūt dažādas tēmas – filmas, narkotikas, teātris, filozofija. Es meklēju partnerus, un tad mēs kopīgi spriežam, vai tur varētu sanākt kāds projekts. Otrkārt, veidojot projektus, nevis es vēršos pie latviešu partneriem, bet latvieši nāk pie manis un lūdz speciālistu palīdzību. Piemēram šogad pie manis atnāca dakteris Strazdiņš un vēlējās, lai es arī iesaistītos projektā, kas nodarbojas ar narkomānijas problēmu. Biju ļoti priecīga par šādu priekšlikumu. Kuri no sadarbības punktiem, areāliem jums līdz šim likušies veiksmīgākie un interesantākie? Man jāsaka – ļoti daudzi. Pagājušā gadā kopā ar studentiem realizējām kino projektu, mums ir jau ilgāka sadarbība ar filozofu Igoru Šuvajevu. Bet es nevaru uzsvērt vienu konkrētu nozari, kas būtu sevišķi interesanta. Varētu tikai teikt, ka viens no garākajiem un sarežģītākajiem projektiem noteikti bija operas "Jākobs Lencs" iestudējums. Vai ir bijuši ar šejienes kultūrvidi saistīti skaisti pārdzīvojumi? Es gribētu uzsvērt, ka salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā ir ļoti liela interese par kultūru. Nezinu, vai ir veikta statistika, bet man būtu interesanti uzzināt, cik bieži viens latvietis gada laikā apmeklē koncertus, teātri vai operu. Es jūtu, ka vajadzība pēc kultūras šajā zemē ir ļoti liela, un tas, protams, ir skaisti. Ja runājam par kādu sevišķu pārdzīvojumu saistībā ar kultūru Latvijā, domāju, ka, tāpat kā daudziem citiem, arī man liels pārdzīvojums bija Rīgas 800 gadu svētki, kas bija ne tikai krāšņš pasākums, bet parādīja arī tautas kopības izjūtu. Ja jūs paraugāties uz vācu kultūras fenomenu, kas jums personīgi ir tuvākais. Kas attiecas uz manu gaumi, varu sniegt konkrētas atbildes. Mājās klausos Bahu, Šūbertu, Vāgneru, arī jauno vācu popmūziku, arī hiphopu. Personīgi pazīstu komponistu Ģērģu Ligeti un ļoti labprāt klausos viņa mūziku. Man patīk tāds virziens kā slam-poetry, kas ir mūzikas un dzejas apvienojums. Man patīk 18. gadsimta literatūra, es lasu mūsdienu dzejnieku darbus, piemēram, Martīna Štrausa dzeju. Esmu sajūsmā par Viljamu Forsaitu, kas šobrīd vada deju grupu Frankfurtē. Runājot par kino, gribētos izcelt režisori Ulriki Otingenu. Viņas jaunā filma Good bye Lenin ir lieliska (ceru, ka nākamajā gadā mums būs iespēja uzaicināt režisori uz Rīgu, kā arī parādīt šo filmu). Fasbinders protams, ir kultūras fenomens pats par sevi, taču es priekšroku dodu Aleksandram Klūgem. Runājot par vācu kultūras fenomenu, jāatceras, ka Vācija ir federāla valsts, kas sastāv no daudzām zemēm. Tas ir pamats tam, ka Vācijā kultūrai ir daudzi centri – Ziemeļvācijā savs, Bavārijā savs utt. Tas padara šo kultūru ļoti daudzšķautņainu. Katrā zemē kultūras jautājumi tiek risināti neatkarīgi, katrai zemei ir sava federālā valdībā. Tāpēc var teikt, ka Vācijā kultūras dzīve ir ļoti bagāta, un, es domāju, tas ir visas Vācijas kapitāls.n Kāds ir process, kurā izveidojas tik plaša spektra kultūras menedžeris kā jūs? Kāda ir jūsu pamatspecialitāte? Mana atbilde jūs droši vien pārsteigs. Mana pirmā profesionālā sfēra bija ķīmijas industrija. Pēc skolas beigšanas gribēju studēt teātra zinātnes, bet tēvs atrunāja, sakot, ka vajadzīga kārtīga profesija. Tā sāku strādāt ķīmijas rūpnīcā, un var teikt, ka biju ļoti aizrāvusies ar savu darbu. Mani vēl līdz šai dienai interesē dabaszinātnes, tomēr es sāku studēt angļu un vācu literatūru un teātra zinātni. Paralēli mācībām arī strādāju. Tas deva iespēju pašai finansēt studijas, būt neatkarīgai no tēva, un man tas bija ļoti svarīgi. Ģimenē biju vienīgais bērns, un interese par teātri radās jau agrā bērnībā. Atceros, ka pirmo teātra izrādi apmeklēju piecu gadu vecumā un turpmāk to darīju ļoti bieži. Bija pat mirklis, kad vēlējos kļūt par aktrisi. Vectēvs man bērnībā uzdāvināja Šekspīra kopotos rakstus, kurus es izlasīju no pirmās līdz pēdējai rindiņai. Tie mani ļoti saviļņoja. Mani interesēja visdažādākās kultūras norises. Tagad mans vīrs ir gleznotājs un – gluži likumsakarīgi – es interesējos par vizuālajām mākslām. Mani interesē arī mūzika, pati spēlēju ģitāru un čembalo. Jāsaka, ka kultūra ir ļoti būtiska manas dzīves sastāvdaļa. Kā Gētes institūta pārstāve jūs esat strādājusi vairākās valstīs. Kuras tās bija, un ar ko tās atšķīrās no Latvijas? Vispirms minēšu Šanhaju Ķīnā, kur nokļuvu 1982. gadā. Gētes institūts tur atradās universitātes telpās. Tas bija ļoti smags laiks Ķīnai, mēs bijām ļoti ierobežoti. Pēc tam es piecus gadus dzīvoju Dienvidkorejā. Tur valdīja militāra diktatūra – cilvēki šai valstī dzīvoja bez pases, viņiem nebija tiesību atstāt valsti, telefonsarunas noklausījās. Un mēs izjutām stingru valsts kontroli. Septiņus gadus strādāju arī Madridē, Spānijā. Ir ļoti grūti salīdzināt šīs zemes ar Latviju, jo katra no tām ir atšķirīga. Spānijā, piemēram, cilvēki nemācās svešvalodas, jo spāņu valoda ir ļoti izplatīta, viņiem nav nepieciešamības pēc svešvalodām. Tur uzkrītoši jūtams, ka Spānija kādreiz bijusi lielvalsts. Tādējādi dažkārt viņiem šķiet, ka citu valstu pieredze nav nepieciešama. Ja runā par Latviju, es redzu, ka pastāv ļoti liela interese par Vāciju. Tā ir sevišķa situācija, kas raksturīga tikai Latvijai Kādas ir Gētes institūta attiecības ar valsti? Kāds instruments – valstiskā uzstādījumā – ir Gētes institūts? Runājot par institūta uzdevumiem, jārunā par diviem virzieniem. Vispirms jāatzīmē, ka tā ir valsts institūcija, nevis privāta firma. Institūta primārais uzdevums Vācijā ir vācu valodas mācīšana ārzemniekiem. Savukārt ārzemēs Gētes institūts līdzās valodas mācīšanai nodarbojas arī ar kultūras darbu. 1972. gadā tika noslēgts līgums ar Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministriju, kuras uzdevumus Gētes institūts veic visdažādākajās pasaules malās. Gētes institūta darbs Latvijā jau no pirmajiem soļiem ir izcēlies ar toleranci pret visu šeit notiekošo. Es ļoti labi atceros pirmo Gētes institūta direktoru Frīdrihu Vinteršeitu un viņa lielo vēlēšanos, lai "lietas notiktu". Vai šāda tolerance ir Gētes institūta darba pamatprincips, vai arī attieksme atkarīga no personām, kuras uzņemas nest savas valsts kultūru pasaulē? Es tomēr teiktu, ka tolerance ir mūsu darba nozīmīga sastāvdaļa. Mēs runājam par sadarbību kultūras jomā, un sastrādāties var tikai ar partneriem. Tikai tad, ja abas puses savstarpēji respektē viena otru. Tas nozīmē, ka mēs vienmēr respektējam konkrēto zemi, tās kultūru, jo Gētes institūts nekad nerunā par kultūras importu vai eksportu, bet par ideju mijiedarbību un kultūras attīstību. Tālab partneru vēlmes vienmēr ir jāievēro, un mēs to darām. Es pat domāju, ka toleranci var aizstāt ar vārdu "respekts". Lai labāk izskaidrotu darbības principus, es varētu minēt kādu piemēru. Piemēram, Francijas kultūras centrs ir viena no Francijas vēstniecības sastāvdaļām. Tas nozīmē, ka centra direktors ir tieši pakļauts Francijas vēstniekam Latvijā. Gētes institūts nav pakļauts Vācijas vēstniecībai, jo tam ir līgums ar Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministriju. Tātad Vācijas vēstniecība Latvijā nodarbojas ar lietām, kas ir tās kompetencē, savukārt Gētes institūts – ar citiem jautājumiem. Mums visiem ir liels prieks par daudzajām mākslas izstādēm, ar kurām Gētes institūts atzīmē savu 10 gadu jubileju Latvijā. Kā tas iespējams, ka uz Latviju cits pēc cita atceļoja tik daudzi augsta līmeņa darbi? Vispirms man jāatzīmē sadarbība ar Lāces kundzi, jo tieši viņa mums atļāva divas reizes pēc kārtas Valsts Mākslas muzeja ekspozīciju zālē rīkot šīs izstādes. Šie desmit gadi Latvijā gan Gētes institūtam, gan Latvijas valstij ir bijis ļoti svarīgs laiks, tālab mēs sapratām, ka, atzīmējot jubileju, jāparāda kaut kas ļoti labs, ka šis posms jānoslēdz ar skaistiem projektiem. Ielūdzot mīļus un dārgus ciemiņus, taču gribas kaut ko sevišķi labu un interesantu pagatavot... Gētes institūta darbs Latvijā izceļas saistībā ar būtisku kultūras norišu organizēšanu un virzīšanu – notiek regulāri vizuālās mākslas, mūzikas, kino, teātra pasākumi. Līdzās izstādēm notika arī operas "Jākobs Lencs" pirmizrāde. Vai šādas plašas kultūras programmas iekļaušana Gētes institūta darbā ir valsts pasūtījums vai tomēr privāta iniciatīva? Vācijas valdība finansiāli atbalsta dažādus projektus, kurus īstenoto Gētes institūts. Jautājums, ko mēs darām ar šiem līdzekļiem, kā to izmantojam un kādu projektus realizējam, – tā ir mana atbildība, un to es arī izšķiru. Vai es rīkoju izstādi, teātra izrādi, kino vai semināru – tās ir manas tiesības lemt, ko ar šo naudu darīt. Es cenšos to ieguldīt labos projektos un, protams, esmu priecīga, ka man ir dota brīvība izvēlēties. Es vēlētos arī, lai mūsu latviešu partneriem būtu vairāk brīvības, izvēloties projektus. Lai viņiem nevajadzētu prasīt finansējumu katram projektam atsevišķi. Domāju, ka, pastāvot finansiālai brīvībai, var arī labāk strādāt. Kāds ir Gētes institūta projektu finansēšanas mehānisms? Ir zināma summa, kāda dota manā rīcībā vienam gadam. Protams, tiek kontrolēts, kā izmantojam šos līdzekļus, jo tie nāk no nodokļu maksātāju kabatas. Katrai mākslas nozarei ir ekspertu grupa, kurā darbojas 12–15 cilvēki. Visi projekti, kurus es plānoju, man vispirms jāiesniedz šai ekspertu grupai, kas bāzējas Minhenē. Tur izskata katru projektu, vadoties pēc konkrētiem kritērijiem – kvalitātes, nozīmīguma un ietekmes uz sabiedrību. Kas ir šie eksperti – ierēdņi, kultūras profesionāļi? Protams, ja mēs runājam par tādu ekspertu grupu, kas nodarbojas ar kultūras projektiem, tur noteikti iesaistīti mākslas kritiķi, pasniedzēji, dažādu teātru direktori utt. Viņi ne tikai dod norādījumus, bet sniedz man arī padomu. Tas nozīmē arī to, ka pirms projekta iesniegšanas Minhenē es atļaujos viņiem piezvanīt, lūdzot padomu vai pat uzdodot dažus specifiskus jautājumus konkrētam ekspertam. Jo projekts man ir labi jāsagatavo, ja vēlos, lai tas tiktu akceptēts un es saņemtu finansējumu. Pēc tam kad projekts ir realizēts Latvijā, mēs sniedzam atskaiti, kurā jāatzīmē šādi punkti: cik cilvēku apmeklēja vai bija iesaistīti projektā, kāda bija publikas reakcija; mums ir jāsniedz arī preses izraksti, jāatskaitās konkrēti par līdzekļu izmantošanu. Šīs atskaites izskata Minhenē un novērtē, kā projekts ir realizēts un vai esam lietderīgi izmantojuši piešķirtos līdzekļus. Gētes institūts strādā atklātībā. Tas nozīmē, ka kontrole ir ne tikai no Ārlietu ministrijas puses. Mūs kontrolē arī sabiedrība un Vācijas vēstniecība Latvijā. Arī Vācijas vēstniecība Latvijā saņem visus mūsu projektus. Ja kāds no tiem vēstniecību neapmierina vai arī ja viņi uzskata, ka tajā ir iesaistīts par maz cilvēku, vai arī ja šis projekts, viņuprāt, nesasniedz auditoriju vai tam ir pārāk mazs kontakts ar konkrēto zemi, viņi var šīs iebildes vai kritiku izteikt Ārlietu ministrijai. Mūs kontrolē arī apmeklētāji no Vācijas, jo viņiem ir skaidrs, ka visi pasākumi, kuri šeit notiek, tiek rīkoti par viņu – nodokļu maksātāju naudu. Tātad šajā ekspertu padomē ietilpst arī Ārlietu ministrijas ierēdņi? Visbiežāk tas ir tikai viens ierēdnis, bet var būt arī vairāki. Lai arī līgums ar Ārlietu ministriju pastāv kopš 1972. gada, jāsaka, ka sadarbība ar ministriju notikusi jau pirms šī līguma. Un jāatzīst, ka konfliktu nekad nav bijis. Tādi neveidojas tāpēc, ka savu darbu veicam ar atbildību. Vispirms ir jāievēro, ka tie nav mūsu privātie līdzekļi, ar kuriem rīkojamies. Mēs nedrīkstam zaudēt atbildības sajūtu. Ja es domāju par konfliktiem plašākā mērogā (ne tikai Latvijas kontekstā), jāsaka, ka visā Gētes institūta pastāvēšanas vēsturē atceros vienu vai divus konfliktus. Viens bija saistībā ar 1968. gada studentu nemieriem Vācijā. Toreiz daudzas Gētes institūta filiāles visā pasaulē pieminēja šos studentu nemierus. Helmūts Kols, apmeklējot Gētes institūtu Vācijā, atļāvās teikt, ka šī studentu nemieru atspoguļošana varbūt nav bijusi īsti politiski pareiza. Man jāsaka, ka Gētes institūts nav politiska organizācija. Pēc kādiem principiem jūs vadāties, izšķiroties par to vai citu projektu? Varbūt Ārlietu ministrija piedāvā kādu programmu? Vācijas Ārlietu ministrija nedod norādījumus, kādus projektus vajadzētu realizēt, jo ar kultūras jautājumiem ārzemēs nodarbojas nevis ārlietu ministrijas, bet gan Gētes institūts. Protams, dažkārt tiek izteikti priekšlikumi, bet tie netiek pasniegti kā obligāti. Kas attiecas uz mani privāti, tad jāatzīst, ka negribu realizēt projektus, kuriem Gētes institūts būtu tikai finansētājs. Es cenšos veidot projektus kopā ar latviešu partneriem. Gribu teikt, ka orientējos visā, kas notiek Latvijā. Katru dienu lasu lielākos laikrakstus – "Dienu", "Neatkarīgo Rīta Avīzi", skatos Latvijas televīziju un rītos klausos arī Latvijas radio. Tas nozīmē, ka man ir skaidrs, kas Latvijā ir jauns, par ko Latvija diskutē. Es jūtu, kādi jautājumi šobrīd ir svarīgi vai populāri šai valstī, vai tiem ir kaut kas kopīgs ar Vāciju. Par to visu es runāju ar partneriem šeit Latvijā. Tās varbūt dažādas tēmas – filmas, narkotikas, teātris, filozofija. Es meklēju partnerus, un tad mēs kopīgi spriežam, vai tur varētu sanākt kāds projekts. Otrkārt, veidojot projektus, nevis es vēršos pie latviešu partneriem, bet latvieši nāk pie manis un lūdz speciālistu palīdzību. Piemēram šogad pie manis atnāca dakteris Strazdiņš un vēlējās, lai es arī iesaistītos projektā, kas nodarbojas ar narkomānijas problēmu. Biju ļoti priecīga par šādu priekšlikumu. Kuri no sadarbības punktiem, areāliem jums līdz šim likušies veiksmīgākie un interesantākie? Man jāsaka – ļoti daudzi. Pagājušā gadā kopā ar studentiem realizējām kino projektu, mums ir jau ilgāka sadarbība ar filozofu Igoru Šuvajevu. Bet es nevaru uzsvērt vienu konkrētu nozari, kas būtu sevišķi interesanta. Varētu tikai teikt, ka viens no garākajiem un sarežģītākajiem projektiem noteikti bija operas "Jākobs Lencs" iestudējums. Vai ir bijuši ar šejienes kultūrvidi saistīti skaisti pārdzīvojumi? Es gribētu uzsvērt, ka salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā ir ļoti liela interese par kultūru. Nezinu, vai ir veikta statistika, bet man būtu interesanti uzzināt, cik bieži viens latvietis gada laikā apmeklē koncertus, teātri vai operu. Es jūtu, ka vajadzība pēc kultūras šajā zemē ir ļoti liela, un tas, protams, ir skaisti. Ja runājam par kādu sevišķu pārdzīvojumu saistībā ar kultūru Latvijā, domāju, ka, tāpat kā daudziem citiem, arī man liels pārdzīvojums bija Rīgas 800 gadu svētki, kas bija ne tikai krāšņš pasākums, bet parādīja arī tautas kopības izjūtu. Ja jūs paraugāties uz vācu kultūras fenomenu, kas jums personīgi ir tuvākais. Kas attiecas uz manu gaumi, varu sniegt konkrētas atbildes. Mājās klausos Bahu, Šūbertu, Vāgneru, arī jauno vācu popmūziku, arī hiphopu. Personīgi pazīstu komponistu Ģērģu Ligeti un ļoti labprāt klausos viņa mūziku. Man patīk tāds virziens kā slam-poetry, kas ir mūzikas un dzejas apvienojums. Man patīk 18. gadsimta literatūra, es lasu mūsdienu dzejnieku darbus, piemēram, Martīna Štrausa dzeju. Esmu sajūsmā par Viljamu Forsaitu, kas šobrīd vada deju grupu Frankfurtē. Runājot par kino, gribētos izcelt režisori Ulriki Otingenu. Viņas jaunā filma Good bye Lenin ir lieliska (ceru, ka nākamajā gadā mums būs iespēja uzaicināt režisori uz Rīgu, kā arī parādīt šo filmu). Fasbinders protams, ir kultūras fenomens pats par sevi, taču es priekšroku dodu Aleksandram Klūgem. Runājot par vācu kultūras fenomenu, jāatceras, ka Vācija ir federāla valsts, kas sastāv no daudzām zemēm. Tas ir pamats tam, ka Vācijā kultūrai ir daudzi centri – Ziemeļvācijā savs, Bavārijā savs utt. Tas padara šo kultūru ļoti daudzšķautņainu. Katrā zemē kultūras jautājumi tiek risināti neatkarīgi, katrai zemei ir sava federālā valdībā. Tāpēc var teikt, ka Vācijā kultūras dzīve ir ļoti bagāta, un, es domāju, tas ir visas Vācijas kapitāls. | |
| Atgriezties | |
