VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| REMA KŪLHĀSA HAOTISKIE PIEDZĪVOJUMI “ARHITEKTŪRA PĒC DEFINĪCIJAS IR HAOTISKS PIEDZĪVOJUMS.” R.K. Māra Traumane Berlīnē | |
| |
| "Kāda ir jūsu profesija? – Manuprāt, patiesībā rakstnieks... Kā
rakstnieks un arhitekts es domāju, ka viss atgriežas pie manipulācijām
ar vārdiem un koncepcijām." Tā intervijā (to var izlasīt
www.berlinbabylon.de) Hubertusam Zīgertam (Hubertus Siegert) savu
praksi raksturo Rems Kūlhāss – arhitekts, teorētiķis, pētnieks un
kritiķis, Hārvarda universitātes Praktiskās arhitektūras un urbānā
dizaina nodaļas profesors, kuru strīdīgie preses un ekspertu izteikumi
raksturo gan kā talantīgāko 21. gs. vizionāru, strukturālistu un jaunās
arhitektūras pravieti, gan kā dekonstruktīvistu, modernisma tradīciju
grāvēju un dažkārt ārišķīgu filozofu un praktiķi ārpus konvenciju
robežām. Uzaicinot Kūlhāsu kā viesredaktoru Wired 2003. gada
jūnija numuram, žurnāls ar sirsnīgu ironiju atzīmē viņa slavenāko
grāmatu svaru (Delirious New York – 2 mārciņas; “S;M;L;XL” – 6 mārciņas
vai 1334 lpp.). Tomēr pat rūdītākie Kūlhāsa un viņa skolas studiju un
rakstu fragmentārisma kritiķi atzīst, ka nesaudzīgais arhitektūras
lomas izvērtējums mediju, tehnoloģiju un globalizācijas apzīmogotajā
pasaulē ir vainagojies ar oriģinālu un talantīgu arhitektūras projektu
virkni. 2000. gadā "hiperarhitektam" Kūlhāsam tiek piešķirta Prickera
balva (Nobela ekvivalents par mūža ieguldījumu arhitektūrā) "par
jaunu teorētisku un praktisku arhitektūras un kultūras situācijas
attiecību definējumu, par devumu būvniecībā, kā arī par viņa idejām".
Starp citu – Prickera balvai 2003. gadā seko Japānas Mākslas
asociācijas Premium Imperiale, bet 2004. gada februārī (par spīti tam,
ka Lielbritānija vēl šobrīd ir Kūlhāsa projektu neskarta zeme) –
augstākā britu arhitektūras balva jeb Karaliskā zelta medaļa. Šoziem Berlīnes Neue Nationalgalerie notika Kūlhāsa un viņa vadītā arhitektūras biroja OMA (Office of Metropolitan Architecture), tā "dvīņa", izpētes šūnas AMO, un Hārvarda universitātes "Pilsētas projekta" izstāde Content, kuras būtisks papildinājums ir katalogs ar tādu pašu nosaukumu. Šis projekts raksturojams ne vien kā aizraujošu arhitektūras risinājumu un urbāno stratēģiju skate, bet arī kā arhitektam nozīmīgu atsauču un koncepciju virkne. Izstāde atklāja Kūlhāsa metodi, kurā katru būvprojektu ievada teksts un teorija, izvērsts sociālās, ekonomiskās un funkcionālās situācijas apskats – ēkas modernā tēla ierosinātājs. Juceklīgā ekspozīcija, ko var raksturot kā "à la arhitektu darbnīca", Mīsa van der Roes projektētajā Neue Nationalgalerie skaidrajā stikla čaumalā atsauca atmiņā Kūlhāsa mesto izaicinājumu modernisma pieminekļiem un to aizbildnieciskajiem sargiem, taču arī viņa paša deklarēto piederību modernistu aizsāktajai tradīcijai. "Es nerespektēju, es mīlu Mīsu," apgalvo Rems Kūlhāss Content katalogā. Savukārt horizontālais, izvērstais maketu tīkls telpā likās vizualizējam kaislīgo un brīvo blīvuma, lieluma un kartogrāfijas jēdzienu lietojumu arhitekta publikācijās un atgādināja plašos, "plakanos" OMA 90. gadu projektus – Ilinoisas Tehnoloģiskā institūta apjomu Čikāgā vai Lilles pilsētas plānojumu un Grand Palais "guļošo debesskrāpi". "Atpakaļ nākotnē?" (No Manuela Kastelsa raksta Cities, information, the global economy, kas publicēts 2000. gadā.) Mūsdienās, kad jauno arhitektūras pieminekļu jēgu un pilsētu attīstības sindromu formas analītiķu vietā izvērtē sociologi un ekonomisti, Kūlhāss tiek saukts par arhitektūras gaišreģi un bieži vien kļūdaini uzskatīts par globalizācijas procesu kritiķi. Viņš pats savus teorētiskos meklējumus definē kā "apsēstību ar tagadni", kā mēģinājumu saskatīt arhitektūras lomu un tās robežas kapitāla, migrācijas un informācijas plūsmu pārņemtajā pasaulē. Par spīti aizraujošajai datu, populārzinātnisku terminu un valodas burvības mirāžai viņa publikācijās, Kūlhāsa teorētiķa skatpunkts ir biedējošs. Viņa vīzija ignorē jebkādus ekoloģiskus, videi draudzīgus vai sociālus risinājumus. Kūlhāsa objekts ir urbāna, industriāla, sintētiska un ar informāciju piesātināta pasaule. Viņa utopijām ir totāls raksturs. Žurnālam Wired (www.wired.com/wired/archive) viņš atzīstas: "Lietas, ar kurām es strādāju, ir lietas, no kurām man ir bail." Un vēl Kūlhāss saka: "Es negribētu parādības vienkāršot un teikt, ka esmu pret brīdī, kad tās ir daļēji neizbēgamas, bet mūsu (OMA – M.T.) ēkas ir mēģinājums paņemt labāko no šīm reālijām." AMO un Nīderlandes valdības sadarbībā tapušais projekts Šipholas lidostas paplašinājumam ir ilustratīvs: jaunas satiksmes pilsētas izvietojums uz mākslīgas salas Ziemeļjūrā atrisinātu pārapdzīvotā kontinenta teritoriālās problēmas un piedāvātu jaunu, komfortablu pagaidu mājvietu servisa upuriem, lielā laikmetīgā biznesa "kinētiskajai elitei". Darījumu, komforta un tirdzniecības cietoksni – salu ar dezorganizēto sauszemes realitāti savienotu tilts. Par spīti vai pateicoties domas vērienam, šis ir viens no daudzajiem iesaldētajiem OMA projektiem, un to Kūlhāss uztver sāpīgi. Mākslīgās salas situācija vai, citiem vārdiem, tabula rasa ir Kūlhāsa ideāls, to viņš vairākkārt atzīst, sūdzoties par laikmetīgā arhitekta uzdevumiem nevis celt no nulles, bet gan stilīgi "pievienot lietas". Alkās pēc autonomijas un vēriena Kūlhāss līdzinās modernistam un urbānisma vizionāram Lekorbizjē, kura slavenais trīs miljonu pilsētas risinājums savulaik Parīzē paredzēja Sēnas labā krasta apbūves aizstāšanu ar tipveida augstceltņu, maģistrāļu un zaļo zonu tīklu. Kūlhāsu ar pagājušā gadsimta metriem vieno tukšuma un "potenciālās telpas" estētika. "Vienkārši estētika un padziļināta saikne ar izzušanu, nevis minimālisms," saka Kūlhāss intervijā Linnai Bekerei. Arī OMA biroju papildinošais spoguļattēls – "zināšanu" (studiju, koncepciju, arī leiblu) virtuālais serviss AMO – ir dibināts (90. gadu beigās) kā arhitektūras materiālisma pretmets, "kas iesaka būvēt ēku tikai galējas nepieciešamības gadījumā". LACMA (Losandželosas Laikmetīgās mākslas muzejs) pārbūves projektā tā vietā, lai papildinātu jau eksistējošu piecu veco ēku labirintu ar vēl vienu savienojošu piebūvi – koridoru, kas būtu "garāks par vidusmēra lidostas terminālu", OMA, izvērtējot muzeja kolekciju, izšķīrās par radikālāku saturisku risinājumu. Uz vecās ēkas pamatiem tiks būvēti četri ar pārejām savienoti Āzijas, Eiropas, Amerikas un modernisma kolekciju bloki, kurus pārklās caurspīdīga, no metāla tīkla veidota aizsargjumta sfēra. Sākot no nulles, projekts ne vien maina apjomus un telpu ērtumu, bet arī, kā ierasts OMA risinājumos, ievieš iespējām bagātu cilvēku kustības un muzeja izzināšanas modeli. LACMA jumts ļauj pieminēt arī biroja sadarbību ar Londonas firmas Ove Arup inženieriem, īpaši ar Sesilu Balmondu, kura haiteka idejas "maina pasaules aprises". Modernistu cīņa par funkcijas un formas vienotību un apjomu minimālismu pieder aizgājušajam laikmetam, turpretim Kūlhāsa blīvuma programma lieliski ierakstās aktuālajās, jau šī raksta apakšvirsrakstā citētā Manuela Kastelsa izvirzītajās globālās informācijas un kapitāla plūsmu sabiedrības teorijās: "Datu un kapitāla plūsmu mezglpunkts raksturo dominējošo telpu mūsdienu sabiedrībā." Kūlhāsa vadītā Hārvarda universitātes "Pilsētas projekta" izdevumus bagātina kultūras, mediju un ekonomikas teorētiķu Saskijas Sasenas, Frīdriha Kitlera, Skota Leša un Maikla Hārta arhitektūras, informācijas un sociālo grupu izplatībai veltītās esejas. Minimālistu lozungs less is more Kūlhāsa projektos tiek aizstāts ar more is more. Kādreiz modernisti pavairoja atsevišķus moduļus, bet šodien Kūlhāss piedāvā klonēt organismus: viens no viņa aktuālākajiem konceptiem ir generic city – sugas pilsēta. Pilsēta bez īpašībām un identitātes, viena no miljonu apmetnēm, pilsēta ar tukšumu idejas vietā. Tomēr saskaņā Hārvarda universitātes "Pilsētas projekta" pētījumiem sugas pilsētas matrica dzimusi jau Romas impērijas kara nometņu laikos. "Es esmu bijis brīnumbērns ļoti ilgu laiku." R.K. Kūlhāsa (dz. 1944. g.) piederība informāciju ražojošai un izplatošai sabiedrības daļai ir viegli saprotama, ielūkojoties viņa biogrāfijā. 20. gs. 60. gados nākamā arhitektūras zvaigzne strādāja žurnālā Haagse post Nīderlandē, rakstīja rakstiņus par kultūras tēmām, kā arī scenārijus filmu grupai "1, 2, 3". Savu iekļaušanos 60. gadu paaudzē viņš atzīmē ar lepnumu. 1978. gadā pēc arhitektūras studijām Londonā un Ņujorkā un OMA biroja dibināšanas (1975, kopā ar Eliu un Zoi Zengeļiem un Madlēnu Vrīsendropu) Kūlhāss sevi piesaka kā teorētiķi ar grāmatu Delirious New York: A Retroactive Manifesto for Manhattan, kuras lappusēs viņš pievēršas metropoles "sastrēgumu" vai "pārapdzīvotības" kultūras (culture of congestion) fenomenam. Blīvums un intensitāte veido pilsētas īpašo arhitektūru, kas savukārt piedāvā novatorisku telpu pilsētas attīstībai. Manhetenas gadījumā – arhitektūras salu arhipelāgu, debesskrāpjus kā pilsētas pilsētā. Kūlhāss skata arhitektūru kā šķietami neformālu, bet konsekventu kairinošu pilsētas psiholoģiskās struktūras ģeneratoru. "Neprātīgā Ņujorka" un tajā veiktā Manhetenas rūtojuma uzšķēršana iezīmē viņa nākamo pētījumu apvārsni – urbānisma interpretācijas. 80. gados OMA piedalās vairākos arhitektūras konkursos (pārsvarā bez panākumiem) un veic teorētisko pilsētbūvniecības un ēku projektēšanas izpēti. 80. gadu beigās tiek īstenoti vairāki neliela mēroga projekti – Roterdamas Kunsthalle, kā arī rezidences: dzīvojamais komplekss Fukuokā, Japānā, divu draugu māja Roterdamā, Villa Dall' Ava Parīzē u.c. Šo projektu atvērtība gaismai un ainavai, funkcionālisms un spēles ar taisnstūra formu visai tieši sasaucas ar modernisma savrupmāju piemēriem. Kā jauninājumu var minēt Kūlhāsa iemīļoto mūsdienīgo sintētisko materiālu (kuru virsmas ir matētas un puscaurspīdīgas) izmantojumu konstrukcijās un interjeros. Kūlhāsa savrupmāju pērle ir 1998. gadā pabeigtā māja Bordo, kurā specifiskais uzdevums (īpašnieka – invalīda ērtība) panākts, iebūvējot mājas trīs līmeņu apjomā 3x3,5 m lielu dzīvojamo istabu – liftu. Plūstošs, dinamisks ēku dalījums līmeņos, nevis statiskos stāvos, ir arhitekta rokraksta vēl viena pazīme. Viens no pirmajiem OMA lielajiem pasūtījumiem ir pilsētas attīstības koncepcija Lillē (īstenota 1990.–1994. gadā; Kūlhāss tiek uzaicināts vadīt projektu pēc teorētiskas, ne-vizuālas prezentācijas). Skatot pilsētas teritoriju kā ap ātrvilcienu un automaģistrāļu līniju koncentrētu un biznesa debesskrāpju marķētu mezglpunktu, OMA sevi pierāda kā laikmetīgā urbānisma analītiķu birojs. OMA 90. gadu projektiem ir veltīta Kūlhāsa un Brūsa Mau (Bruce Mau) dizaina, arhitektūras un informācijas pārsātinātā megagrāmata "S; M; L; XL" – "lasāmgrāmata (coffee table book) paaudzei, kas izaugusi ar MTV un Deridā" (šādi tā raksturota www.pritzkerprize.com). Nosaukums atspoguļo OMA intereses – no detaļas līdz reģionālai attīstībai – un iezīmē būtiskākos Kūlhāsa konceptus. "Arhitektūra kā performanču māksla" (Mihaela Sorkina apzīmējums rakstā Critique žurnālā Architecture Review) Plūsmu arhitektūra un nesaudzīgais teorētiskais urbānisms rada aizdomas par Kūlhāsa saistību ar viņa tautieša situacionista Konstanta Nīvenheisa (Nieuwenhuys) nākotnes Babilonas vīzijām. Kādā 1969. gada Venēcijas biennāles fotoattēlā jaunais Kūlhāss žurnālists ir pat redzams sarunā ar leģendāro arhitektu. Tomēr salīdzinājumā ar Nīvenheisa pīlāru balstītajiem bezgalīgajiem migrējošās apmetņu pilsētas koridoriem pragmatiķa Kūlhāsa domas lidojumam pietrūkst sociālā utopisma. Kūlhāsa minētās autoritātes ir krievu konstruktīvisti, Mīss van der Roe un Roberta Venturi un Denīzes Skotas-Braunas teorijas. Venturi 1966. gadā – popārta laikmetā – ASV publicētais arhitektūras manifests Complexity and Contradiction in Architecture ("Sarežģītība un pretruna arhitektūrā") uzrunāja laikabiedrus ar protestu pret modernisma askēzi, tā vietā piedāvājot ikdienišķo elementu, detaļu, ornamentu daudzveidības un kontekstu dzīvīgo daiļrunību. "Iespējams, tieši no ikdienišķās, vulgārās un nicinātās ainavas mēs varam atvasināt sarežģīto un pretrunīgo kārtību, kas atbilst mūsu arhitektūrai kā urbānam lielumam." Atsaucoties uz senās Grieķijas un baroka laika piemēriem, Venturi uzsver attēla – informācijas nozīmi arhitektūrā. Īpaši mūsdienās arhitektūrai ar elektronisko mediju palīdzību būtu jāatgriežas pie ikonogrāfiskās komunikācijas. Kūlhāsa pēdējo gadu ieceres ir piesātinātas ar elektroniskiem attēliem, un pat caurspīdīgās OMA ēku fasādes bieži vien liekas scēniski ierāmējam iekštelpu aktivitātes. Nerealizētais ZKM (Kultūras un mediju centrs) korpuss Karlsrūē (1998), Vācijā, paredzēja tiešraides no ēkas iekšpuses, ziņu un vilcienu sarakstu projicēšanu uz ēkas fasādes ekrāniem. OMA jaunākā ambiciozā projekta – Ķīnas Centrālās televīzijas debesskrāpja ārpusi iecerēts rotāt ar attēliem un projekcijām, kā arī gaismas efektiem, kas piešķirs ēkai "sargājošas un komunikatīvas funkcijas" (šādi projekts aprakstīts Content katalogā). 2003. gadā lietošanā nodotās Ilinoisas Tehnoloģiskā institūta (IIT) telpas piesātinātas ar atsaucēm uz pirmo lielo institūta arhitektu Mīsu van der Roi, kurš 40. gados projektējis institūta studentu pārvaldes korpusu. IIT ieeju dekorē 18 pēdu augsts van der Roes portrets pikseļu rezolūcijā, bet galvenās auditorijas melnbalto aizkaru raksts ir aizgūts no viņa zīmējuma. "Es domāju – jaunā paaudze, ieejot šādā ēkā, var sajust informācijas trūkumu (..), man likās svarīgi veidot fundamentālu informācijas valodu, kas būtu iedarbīga šādos apstākļos," saka Kūlhāss. IIT pārbūve gan izvērtās par pārbaudījumu OMA konteksta izjūtai, jo mēģinājums jaunajā korpusā absorbēt oriģinālo van der Roes ēku izraisīja asas diskusijas ar pieminekļu sargiem, kuras beidzās ar kompromisu – vēsturiskās ēkas fasādes no kopapjoma nodala iekšpagalms. Šajā diskusijā Kūlhāss izvirzīja vēl vienu postmodernisma priekšvēstneša Venturi tēzi – par nepieciešamību mīlēt (pieminekļus, ēdienu, reklāmas, kultūru) "nesnobiski". Plašo iekštelpu sintētiskās vides dominante mūsdienās ir vēl viena Venturi aizsākta un Rema Kūlhāsa attīstīta tēma. Tā ievada arī viņa gadsimtu mijas pesimistisko diskursu par arhitekta profesijas pakārtotību un pat tās izmiršanu. Tādi sīkumi kā elektrības vadi, dienasgaismas, gaisa kondicionētāji, eskalatori, siltuma un mitruma regulētāji 20. gadsimtā radikāli mainījuši arhitektūras veidolu. Cilvēku plūsma tiek ievilināta pagaidu starpsienu koridoros un sašķelta ēkas masīvajā ķermenī, kura apvalku saskaņā ar Kūlhāsu varētu drīzāk dēvēt par "ādu", nevis fasādi. 90. gadu sākumā Kūlhāsa ieviestais spekulatīvais "lieluma" (bigness) koncepts šodien, apaudzis ar vēsturiskiem atskatiem un patērētājkultūras vērojumiem, pārvērties par "krāmu telpas" (junk-space) jēdzienu. Kūlhāsa paša vārdiem runājot, “"krāmu telpa” ir pārpalikums, ko cilvēce atstāj uz planētas. “Krāmu telpa” ir mūsu šībrīža panākumu summa. Mēs esam uzbūvējuši vairāk nekā visas citas paaudzes kopumā, bet nez kāpēc to nesveram tajos pašos svaros. Mēs neatstājam piramīdas. (..) Tā (“krāmu telpa” – M.T.) vienmēr ir iekštelpa, tik plaša, ka jūs reti uztverat tās robežas: visiem līdzekļiem tā veicina dezorientāciju (spogulis, pulējums, atskaņa). To kā burbuli kopā satur nevis struktūra, bet āda." "Krāmu telpa" būtu universāls globalizācijas utilitārisma simptoms, kas krīt acīs gan Latvijas galvaspilsētā, gan Ķīnas jaunajās miljonu apmetnēs, gan Parīzes priekšpilsētās. Taču skepse par mūsdienu lietu stāvokli un tā kritika nav traucējusi Kūlhāsam pārvērst "krāmu telpas" nievājamo tēlu vēl vienā artefaktā – Sietlas Publiskajā bibliotēkā. Bibliotēkas modelī OMA pamatuzdevums bija klasisko grāmatu krātuvi un jauno datorizētas informācijas, fotogrāfiju un video centru apvienot formā, "kas kalpo kā signāls kam īpašam". Ēkas fasādes caurspīdīgais metāla tīkla apvalks satur kopā piecus spirālē savienotus stāvu līmeņus. Ikviens no āra gaismas pārplūdinātajiem līmeņiem ir pielāgots specifiskai krātuves sadaļai, bet starpstāvu telpas kalpo kā dažādo funkciju savienojuma un servisa punkti. "Caur informācijas plūsmu bibliotekāri pārvēršas intelektuālās sporta zvaigznēs." (R.K.) Tiesa, Kūlhāsa futūrisms pārdzīvojis daudzas sakāves. Lasot intervijas ar arhitektu un viņa rakstus, nevar nepamanīt īgnumu, ar kādu viņš atsaucas par kārtējo politisko, birokrātisko, ekonomisko (pārsvarā pēdējo) apstākļu diktēto mēģinājumu iesaldēt un atcelt kādu no izstrādātajiem OMA projektiem (ZKM, Vitnija muzeja paplašinājums, IIT pārbūves oriģinālplānojums utt.). Kūlhāss atriebjas rakstiski, savās grāmatās, piemēram, atklāti nosaucot Karlsrūi (neīstenotā ZKM ēka) par dziļu Vācijas provinci. Taču viņa pesimismu raisa gan lēnā (vismaz piecus gadus ilgā) projektu īstenošana, gan ideju izsīkums pēc to realizācijas, gan pakļautība pasūtījumam, gan arī arhitektūras konkursu sacensības raksturs. Cīņā pret pēdējo OMA pat mēģināja noslēgt (tiesa, īslaicīgu) aliansi ar otru pasaules arhitektūras milzi – Herzog & de Meuron. Hārvarda universitātes "Pilsētas projektu", kas nodarbojas ar teorētisko un pilsētpētniecisko darbību (sākotnējais nosaukums "Projekts par to, kas reiz bija pilsēta"), Kūlhāss raksturo kā atjaunošanās sfēru. "Urbānisms abstraktā ziņā ir iespēju radīšana. Pavisam pretēji arhitektūrai. Arhitektūra izsusina potenciālu." Kūlhāsa analītiskās darbnīcas ir arī talantu kalves – britu arhitektūras lepnums Zaha Hadida un biroja Foreign Office Architects ir Kūlhāsa skolnieki. Jau kopš 1997. gada Kūlhāss ar azartu vēro dinamiskās pasaules zonas: jaunās, strauji augošās industriālās Āzijas pilsētas un "krāmu telpas" matricu – iepirkšanās kultūru – visā tās dažādībā. Pretkara noskaņās OMA apzināti nepiedalās dvīņu torņu memoriāla sacensībās Kūlhāsa savulaik preparētajā Ņujorkā. Aprakstot Daniela Lībeskinda ieceri kā "masīvu ievainojuma tēlu, kas pārstāv tik vien kā vareno visaptverošo sevis pašu žēlošanu", OMA sāk darbu pie "opozicionārā" Ķīnas Centrālās televīzijas ēkas projekta Pekinā (tiks īstenota 2008. gadā). Ēkas apjomu veidos divi cilpā savērpti debesskrāpji. Āzijas ekonomisko izaugsmi Kūlhāss izmanto kā antitēzi arhitektūrai. Minot pilsētu ekspansijas datus (iedzīvotāju skaita trīskāršošanās 20 gados) un ēku celšanas tempus (trīs cilvēki un divi mackintosh datori 10 dienās rada 40 stāvu ēku), arhitekts teorētiķis runā par iespējamo konveijerarhitektūras "jauno tīrību", kurā jaunceltnes ir ikdienas bauda. Tomēr Kūlhāsa zinātkārais, bezkaislīgais skatījums mulsina ar savu objektivitāti. "Pilsētas projekta" radītie teorētiskie raksti satur statistiku un interpretāciju, taču tajos ir grūti atrast spriedumus un attieksmi. Kā atzīmē kāds Kūlhāsa teorijas kritiķis (Mihaels Sorkins), "aizplīvurotais politikas nievājums, ironiskais kritikas un cildinājumu apvienojums – viss norāda uz būtisku nespēju pavēstīt, ko tad viņš īsti vēlas (so uncool)." Urbānists Rems Kūlhāss (kopā ar AMO) reizēm ir smieklīgi nopietns preču zīmju virtuozs (teorētiskais mārketings, protams, ir OMA panākumu ķīla). Pēdējais dadzis Rietumu industrijas noliedzēju acī ir OMA un AMO veidotā Prada veikalu ķēde un to pavadošā preču zīmes (rebranding) kampaņa. Elitārie veikali pasaules lielpilsētās ir nodēvēti par Prada epicentriem, kuros elektroniskā vizuālā informācija "saglabā auru un attīsta servisu". Nesnobiskās mīlas zīmē Kūlhāsa biroji seko idejai, ka Amerikas komerciālā valoda (20. gs. tā bijusi industriāla) ir valdošais 21. gs. iedvesmas avots un zemu vērtētais fetišisms ir pilsētas izaugsmes stūrakmens. Šīgada maijā Latvija iekļausies AMO E-konogrāfijas (AMO un Eiropas Komisijas izveidots apzīmējums ES vizuālajai identitātei) zonā, par kuras logo kalpo dalībvalstu karogu pamatkrāsās veidotais svītrkods. Bet globālais YE$ režīms (jēna+eiro+dolārs) joprojām būs OMA un AMO darbības vide. Lai cik neticami, bet mums tuvākā Kūlhāsa impērijas pārstāvniecība, iespējams, veidosies Sanktpēterburgā kā Gugenheima Ermitāža – "vieta eremītam" (no Content katalogā lasāmā raksta The State of Hermitage).n P.S. No 2004. gada 27. marta līdz 29. augustam izstādi Content. Rem Koolhaas and OMA–AMO. Buildings, Projects, Concepts since 1996 var skatīt Roterdamas Kunsthallē. | |
| Atgriezties | |
