VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Notikums Anita Zabiļevska Roberta Bīversa filmas, 2.-25. februāris, Tate Modern, Londona | |
 "Klusā gaisma". 1970/2001 | |
| Tas, kas ir nozīmīgs notikums vienam, var būt pilnīgi neeksistējošs fakts otram. Kas attiecas uz Roberta Bīversa (Beavers) filmu izrādīšanu plašākai publikai, šo situāciju var nosaukt pat par labvēlīgu, jo izpaliek darbu skaidrojums triviālā līmenī un mākslas identificēšana ar izklaidi. Iespēja noskatīties Bīversa filmas ir visai reta iespēja arī to pazinējam.1
No 2. līdz 25. februārim Londonas Tate Modern ar kuratora Marka Vebera (Webber) sastādīto programmu piedāvāja retu iespēju iepazīties ar astoņpadsmit Roberta Bīversa filmām - ar gandrīz pilnīgu viņa līdzšinējo darbu kolekciju. Filmu cikla kopējais nosaukums - My Hand Outstretched to the Winged Distance and Sightless Measure ("Mana roka, izstiepta spārnotā attālumā, un aklais mērs"). Šis cikls ietver darbus, kas radīti laikposmā no 1967. līdz 2002. gadam: Winged Dialogue, 1967/2000 un Plan of Brussels, 1968/2000, 21 min., Early Monthly Segments, 1968-1970/2002, 33 min., The Count of Days, 1969/2001, 21 min., Palinode, 1970/2001, 21 min., Diminished Frame, 1970/2001, 24 min., Still Light, 1970/2001, 25. min., From the Notebok of..., 1971/1998, 48 min., The Painting, 1972/1999, 13 min., Work Done, 1972/1999, 22 min., Ruskin, 1975/1997, 45 min., Sotiros, 1976-1978/1996, 25 min., AMOR, 1980, 15 min., Efpsychi, 1983/1996, 20 min., Wingseed, 1985, 15 min., The Hedge Theater, 1986-1990/2002, 19 min., The Stoas, 1991-1997, 22 min., The Ground, 1993/2001, 20 min. Roberts Bīverss dzimis 1949. gadā Masačūsetsā, ASV. Viņa interese par kino aizsākusies jau sešpadsmit gadu vecumā. Īpašu uzmanību viņš pievērsis mēmā kino estētikai, kā arī tādiem autoriem kā Karls Teodors Dreiers (1889-1968), Robērs Bresons (1901-1999), Frics Langs (1890-1976), Harijs Smits (1923-1991), Stens Brakheidžs (1933-2003). 1965. gadā Bīverss dodas uz Ņujorku, Manhetenu, cerot saistīt savu dzīvi ar mākslas kino. Laimīgs gadījums jeb sastapšanās ar Gregoriju Markopulosu2 ne tikai iedrošina Bīversu pievērsties pašam savu ideju realizācijai, bet arī kļūst par draudzības aizsākumu mūža garumā (līdz pat Markopulosa nāvei 1992. gadā). No Markopulosa tiek aizgūta īpašā uzmanības pievēršana montāžas tehnikai, kā arī darba metode, kas liek māksliniekam pašam realizēt filmu no sākuma līdz beigām, iedziļinoties arī ikvienā šī procesa tehniskā niansē. 1967. gadā, vēl pirms savas pozīcijas nostiprināšanas Amerikas eksperimentālā kino jomā, Bīverss aizbrauc uz Eiropu. Pēc neilga laika viņam pievienojas arī Markopuloss, un turpmākie divdesmit pieci gadi kļūst par intensīvu ceļojumu un filmu uzņemšanas laiku. Darbs norit Šveicē, Grieķijā, Beļģijā, Itālijā, Vācijā un Austrijā, bieži vien tikai ar grūtībām risinot finansiālos jautājumus. | |
 "Raskins". 1975/1997 | |
|
Visi Roberta Bīversa darbi ir filmēti, izmantojot 16 mm filmu kameru. Kadru kombinācija - ar apbrīnojamo spēju paturēt prātā kopējo ieceri - veikta, atsakoties no tradicionālā montāžas galda. Filmas projekcijas noskatīšanās pirms darba pabeigšanas, kā uzskata Bīverss, ir nepieciešama tikai retos gadījumos. Darbs notiek, balstoties uz atmiņu, un prasa lielu koncentrēšanās spēju. Filma aizsākas ar brīdi, kad bieži vien pat tās autoram nezināms impulss liek ņemt rokās kameru un transformēt savas izjūtas "nolasāmā valodā", cerot, ka tas kalpos gan kā palīglīdzeklis sevis izzināšanai, gan kā līdzvērtīgs impulss skatītājam. Jebkurš analītisks komentārs filmas sakarā sevī ietver tikai daļu no patiesības, jo nav iespējams pilnībā aptvert un izskaidrot visus sarežģītos daudzlīmeņu procesus, kas bijuši pamatā nepieciešamībai radīt filmu. Nav iespējams pilnībā apzināt un klasificēt arī visas refleksijas, ko filma projicē ikviena skatītāja uztverē. Tomēr nespēja iepriekš paredzēt konkrētās filmas struktūru nenozīmē, ka darbs ir improvizācija. Pat ja improvizācija tiek izmantota kā metode, tai ir ierobežots iespēju skaits un darba autoram ir skaidri zināms, kad tas kļūst par filmas iecerei svešu elementu. Bīversa agrīnie darbi ir cieši saistīti ar formāliem meklējumiem. Viņu interesē kadra kompozīcija, tēlu maiņas ritms, plaši tiek izmantoti filtri un ierāmējumi, skaņas un klusuma savstarpējā maiņa, kā arī tumsas un gaismas mijiedarbība. Formālie meklējumi ir līdzeklis, ar kuru palīdzību tiek radīta komplicēta poētiska valoda, kas runā par indivīdu, balstās uz dziļi personisku pieredzi, bet tajā pašā laikā ir pietiekami universāla un nolasīšanai piemērota. Tēlu savstarpējā maiņa rada asociatīvus priekšstatus - ādas faktūra kaila ķermeņa tuvplānā līdzinās smalkam burtu izkārtojumam grāmatas atvērumā; meža zāģēšana tiek pretstatīta grāmatas iesiešanas procesa detaļām, kas savukārt atgādina koku vertikālo izkārtojumu; statisku kadru pavada spalga skaņa, bet kameras kustība ir pretēja attēlojamā objekta virzībai ("Darbs padarīts"). Bīversa darbi ir kā ritmiski deklamēts teksts, kura nolasīšanā skatītājs tiek iesaistīts, stāvot "spoguļa" otrajā pusē. Viens no nozīmīgiem iedvesmas avotiem filmas radīšanā Bīversam ir telpa - viss, ko sajūtas un intelekts spēj uztvert, cilvēkam atrodoties kādā konkrētā vietā vai apcerot kādus ar šo jautājumu saistītus teorētiskus priekšstatus. Filmā "No ... dienasgrāmatas" Bīverss izmanto Leonardo da Vinči dienasgrāmatu, viņa izstrādāto telpas perspektīvas modeli, kā arī Pola Valerī piezīmes3 par šo darbu. Filmēts Florencē, darbs sasaista Leonardo da Vinči, Pola Valerī, kā arī paša Bīversa priekšstatus un darba metodes. Telpiskā uztvere, kas atspoguļota rakstos un mākslas darbos, ir kalpojusi par motīvu arī citā Bīversa filmā - "Raskins". Filma tapusi, iespaidojoties no Džona Raskina (1819-1900) darba "Venēcijas akmeņi" (The Stones of Venice), kas Bīversa interpretācijā ir pārdomas par telpas uztveres, attēlojuma un poētikas mijiedarbību. Kameras "acs" lēnām slīd, apstājoties pie izvēlētiem objektiem, tad atkal dodas projām, radot spriedzes pilnu neprognozējamas kustības trajektoriju ("No ... dienasgrāmatas"). Filmas skatītāja acs ar laika nobīdi mēģina sekot šai kustībai, atmiņa virknē tēlus, radot to nozīmi. Bīversa vēlākās filmās, sākot ar AMOR, formālie meklējumi zaudē dominējošo lomu, par galveno kļūst skaidri strukturēta attiecība starp objektu un tā eksistences nozīmi. Filmās izzūd arī atsauces uz kādu literāru, vizuālu vai arhitektūras darbu, to forma veidojās organiski un ir pašpietiekama. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā Roberts Bīverss lielu uzmanību veltījis savu iepriekšējo darbu sakārtošanai, izdarot korekcijas un izmaiņas montāžā, atrodot pašus piemērotākos kompozicionālos paņēmienus un koncentrētāku izteiksmes formu. Tikai pēc šī darba pabeigšanas 2005. gadā Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā notiek pirmā "Mana roka, izstiepta spārnotā attālumā, un aklais mērs" izrāde plašākai publikai. Seko vairāki citi pasākumi Ņujorkas, Roterdamas, Toronto un Londonas filmu festivālu ietvaros. Ar ciklu "Mana roka, izstiepta spārnotā attālumā, un aklais mērs" Roberts Bīverss, pēc paša domām, ir noslēdzis kādu lielu savas daiļrades posmu. Šobrīd viņš jau strādā pie divām jaunām filmām, viena no kurām atkal filmēta ASV (pirmo reizi kopš došanās uz Eiropu), viņa mātes mājā Masačūsetsā, un pēc ilgāka pārtraukuma būs pilnīgi jauns materiāls, bet nu jau ar citādu skatpunktu un citiem akcentiem. 1 Par iespējām noskatīties Bīversa filmas sk.: www.the-temenos.org. 2 Gregorijs Markopuloss (Gregory Markopoulos, 1928-1992) - grieķu izcelsmes amerikāņu eksperimentālā kino mākslinieks, Roberta Bīversa partneris. 3 Pola Valerī (1871-1945) darbs Introduction à la méthode de Léonard de Vinci (1895). | |
| Atgriezties | |
