VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valkīra, iluminēta tumsā Mikus Čeže Izvērtējums Andra Nelsona virsvadībai Riharda Vāgnera "Valkīras" jauniestudējumā būs jāveic "Mūzikas Saules" autoriem. Dažos teikumos nav iespējams izstāstīt, cik smalki 9. marta vakarā diriģents prata balansēt starp neprātu un racionālu kontroli, intuīciju un prasmi. Viņš bija vāgnerisks šī vārda labākajā nozīmē, gan krāšņi kāpinot, gan nepieciešamības gadījumā eleganti iegrožojot aizrautīgi muzicējošā orķestra skanējumu, protot izcelt tieši šim ansamblim raksturīgās kvalitātes. Būdams dzīvīgu tempu piekritējs, Nelsons tomēr nemēģināja forsēt, lai arī Riharda Vāgnera parti-tūra šajā ziņā ir tikpat pavedinoša kā čūska paradīzes dārzā. | |
 LNO 1963. gada iestudējums | |
| Četru izrāžu bloku noslēdzošā 11. marta pēcpusdiena savukārt bija izteikti veiksmīga galveno lomu interpretiem - Elizabetei Stridai, Martinai Dikei, Olgai Sergejevai, Jirgenam Linnam, Jirki Antilam un Krišjānim Norvelim. Situācijā, kad daudzviet pasaulē Vāgnera mūzikas cienītāji, jūtot līdzi dziedoņu piepūlei, bieži tiek mudināti spriest partizānu cīņas kategorijās ("Viņi nepadevās un izturēja!"), var neviltoti priecāties par šajā iestudējumā piesaistīto solistu vokālo un aktierisko līmeni.
Domājams, ka "Valkīrai" veltītajos tekstos "Teātra Vēstnesis" izrādīs pienācīgu vērību režisora Viestura Kairiša precīzajam darbam ar jau minētajiem solistiem, arī ar zvērojošajām valkīrām un glītajiem statistiem. Nožēlas pilns atsakos no režijas aplūkojuma, jo pieņemu, ka "Studijas" lasītājus vairāk interesē scenogrāfija, kostīmi un gaismas. Vienlaikus būtu tomēr kļūdaini Kairiša klātbūtni "Studijas" lapaspusēs uztvert kā svešķermeni, jo viņa domāšanas veids kino un teātra pieredzes iespaidā izpaužas spilgtu tēlu radīšanā un izvērsumā. "Valkīras" jauniestudējums ir tapis režisora intensīvās diskusijās ar scenogrāfu Ilmāru Blumbergu, pie šīs izrādes koncepcijas aktīvi strādājuši arī dramaturgs Johens Breiholcs un līdzdramaturģe Margarita Zieda. Izrādes atmosfērai būtisku artavu devis videoprojekciju autors Mārtiņš Ratniks, un scenogrāfa vēlmes godprātīgi realizējis pazīstamais gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss (interesants viņu jaunievedums, piemēram, ir Vāgneru atainojošā bareljefa gaišais izcēlums LNO skatuves arkā). Jaunā "Valkīra" izdevusies iedarbīga un psiholoģiski groda, varoņu attiecību zīmējumā nav nekā lieka. Režisora un scenogrāfa spēku samērs šeit atrodas līdzsvarā. Šāda situācija būtībā ir liels Kairiša panākums, jo kopš Māras Ķimeles inscenētās "Aīdas" un paša Kairiša veidotā "Burvju flautas" iestudējuma Blumbergs pa šiem gadiem nav kļuvis ne vārgāks, ne arī neizteiksmīgāks. Jau trešo reizi uz Operas skatuves latviešu scenogrāfijas Meistars demonstrē prasmi mainīties, kā stabilu kvalitāti saglabājot talantu pārsteigt un iespaidot skatītājus. Lai labāk saprastu mākslinieka Ilmāra Blumberga pienesumu līdzšinējo "Valkīras" iestudējumu kontekstā, nepieciešams atskats vēsturē. "Klausīties bija patīkami -bet skatīties uz to visu bija smagi. Vai tad tās nav īstas šausmas, šīs "alus mucas" ar piekārtajām bārdām un ragainajām bruņucepurēm?" (Aleksandrs Benuā par "Valkīru", ko iepazina 1889. gadā Andželo Neimaņa trupas viesizrādēs Pēterburgā.) Pasaules pirmizrāde Riharda Vāgnera "Valkīrai" ar milzīgiem panākumiem notika Minhenes Galma teātrī 1870. gada 26. jūnijā. Autors kopā ar iemīļoto Kozimu demonstratīvi ignorēja šo notikumu un pievērsa sabiedrības uzmanību ar savu neierašanos. Vāgnera attieksmei bija mākslinieciski iemesli: vēl 1870. gada 15. jūnijā komponists rakstīja Bavārijas karalim Ludvigam II un lūdza noklausīties "Valkīru" vienatnē, bet nerīkot atklātu izrādi ar publiku. Vāgners uzskatīja, ka klausītāji nebūs spējīgi izprast darba jēgu, ja tas taps izrauts no četrdaļīgā cikla veseluma. | |
 LNO 1926. gada iestudējums | |
|
"Valkīra" kā pilntiesīga tetraloģijas sastāvdaļa paša Vāgnera kontrolē tika uzvesta Baireitas festivāla atklāšanā 1876. gadā. Pasākums, ar kuru Riharda Vāgnera mākslas interpretāciju vēsturē iesākās Baireitas laikmets, noslēdzās ar milzīgu iztrūkumu. Lai kaut nedaudz to segtu, 1877. gadā komponists bija spiests pārdot tetraloģijas dekorācijas un kostīmus Andželo Neimanim, kurš ar trupu devās viesizrādēs pa Eiropu. Publikas daļa, kas nebija paspējusi apmeklēt Baireitas festivālu, "Nībelunga gredzenu" varēja iepazīt tajā pašā Baireitas pirmizrādes veidolā. Ķeltu ornamentiem nosētos kostīmus bija veidojis Karls Emīls Deplers, bet scenogrāfijas skices - Vīnes ainavu gleznotājs Jozefs Hofmanis. Praksē Hofmaņa idejas palīdzēja īstenot brāļi ar māksliniecisku talantu un biznesa ķērienu, tolaik slavenie dekorāciju ražotāji Maksis un Gotholds Brikneri. Tieši šis "Gredzena" koptēls kļuva par atdarināšanas paraugu visā Eiropā, jo par lielāku vērtību bieži vien tika uzskatītas nevis vietējo mākslinieku fantāzijas izpausmes, bet gan šķietamā tuvība Vāgnera vadībā tapušā uzveduma garam. Rīgas Pilsētas teātris šajā ziņā nebija izņēmums, jo 1889. gadā "Valkīras" iestudējumam ne tikai izmantoja teātra mākslinieka Frīdriha Hellviga idejas, bet arī rosīgi iepirka visām Baireitas iestudējuma klišejām atbilstošas dekorācijas no Frīdriha Litkemeiera darbnīcas Koburgā. 20 gadus pēc tetraloģijas pirmizrādes Vāgnera atraitne Kozima veidoja "Gredzena" jauniestudējumu. Uz Baireitu viņa aicināja labi iepazīto Maksi Brikneru un kopumā saglabāja 1876. gada scenogrāfijas vizuālo tēlu, kā arī veco tehnisko risinājumu - apgleznotos skatuves prospektus. Varoņu kostīmus šoreiz veidoja Hanss Tomā, kurš atsacījās no priekšgājējam tuvajiem ķeltu motīviem un aizrāvās ar antīkās Grieķijas tērpu stilizāciju. Šis iestudējums vizuālās idejas līmenī tika atjaunots arī 1924./1925. gada sezonā, tikai šoreiz daļu gleznoto prospektu jau nomainīja ar plastiskiem papīra masas veidojumiem. Netika ņemta vērā neviena no teātra reformatora Ādolfa Apijas idejām, kuras viņš, cerot uz sadarbību ar Baireitas teātri, savulaik bija nosūtījis Kozimas sekretariātam. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondos uzglabātie fotonegatīvi, kuros var aplūkot Oto Skulmes dekorācijas un pēc viņa skicēm izgatavotos tērpus LNO "Valkīras" iestudējumā 1926. gadā, skaidri signalizē par latviešu publikas uzticību Baireitas tradīcijām (vienīgi latviešu Brunhildei Metai Laubei atšķirībā no vācu kolēģēm netika dota iespēja vadāt pa skatuvi dzīvu zirgu). Šī izrāde, kaut arī vietējā presē slavināta par Mildas Brehmanes-Štengeles un Ādofa Kaktiņa spilgto sniegumu diriģenta Emīla Kupera vadībā, piedzīvoja tikai trīs atkārtojumus un drīzumā tika noņemta no repertuāra. Darba nesaīsinātā versija publikai šķita par garu, vismaz šādi iestudējuma pazušanas problēmu skaidroja latviešu kritika. Situāciju nespēja glābt pat "Valkīras" īsinājumi, sākot ar otro izrādi. Bija jau par vēlu: runas par Vāgnera mūzikas "dievišķajiem garumiem", kurus diemžēl izcēla Pjotra Meļņikova rēnā režija, bija atradusi dzirdīgas ausis. "Nībelunga gredzena" 1933. gada iestudējums Baireitā kopumā nesarāva saikni ar pierasto Vāgnera traktējuma veidu, vienīgi Emīla Pretoriusa dekorācijās iezīmējās tieksme uz izteiktāku monumentalitāti un līniju skaidrību. Pretoriusa prasme atmest lieko iedvesmoja arī Riharda Vāgnera mazdēlus Vīlandu un Volfgangu, kuri pēc Otrā pasaules kara gribēja manīt tā dēvēto Vecbaireitas tradīciju un lauzt redzes priekšstatus, kas Vāgnera mākslu saistīja ar Vācijas traģisko pagātni. Kopš 1953./1954. gada sezonas Vīlanda Vāgnera veiktais "Nībelunga gredzena" iestudējums tika spēlēts abstraktā un tādējādi universālā telpā, kuras loģika bija balstīta gredzenam tipiskajā apļa kompozīcijā (Volfgangs Vāgners 1960. gada "Gredzena" lasījumam izmantoja lauzītu skatuves ripu, kas tetraloģijas noslēgumā saauga jaunā veselumā). 1963. gadā veiktais "Valkīras" iestudējums LPSR Valsts ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Akadēmiskajā Operas un baleta teātrī (iestādes nosaukums skan gandrīz kā Vāgnera bezgalīgā melodija!) tika vērtēts kā veiksmīgs. Kritika īpaši slavēja diriģentu Edgaru Tonu un leģendārās dāmas - Žermēnu Heini-Vāgneri, Regīnu Frinbergu un Annu Ludiņu. Labi vārdi tika veltīti arī režisoram Kārlim Liepam. Attiecībā uz režiju atļaušos tomēr izteikt pārliecību, ka nav pārāk liela māksla uztaisīt aizraujošu izrādi, ja pats darbs saīsināts par veselu stundu (režisors un diriģents pakļāvās padomdevēju spiedienam un izmeta laukā visu Votāna monologu no otrā cēliena, kā arī daļu no Brunhildes un Votāna dialoga trešajā cēlienā). Arturs Lapiņš skatuves vizuālajā ietērpā skaidri demonstrēja ietekmēšanos no t.s. Jaunbaireitas stila, izspēlējot scenogrāfijā apli un aplīšus, tukšo skatuvi un gaismas režiju. Viņš savā risinājumā varēja iespaidoties ne tikai no pēckara Baireitas vēsmām, bet arī no 1934. gada monumentālās Ludolfa Liberta apļu scenogrāfijas LNO uzvestā "Parsifāla" otrajam cēlienam. 1963. gada "Valkīras" tērpi Rīgā, spriežot pēc izrādes fotogrāfijām, vēl aizvien bija ieturēti Kozimas Vāgneres iemīļotajā "ragu un nagu" stilistikā, neraugoties uz faktu, ka izrādes programmā publicētais teksts mudināja publiku domāt laikmetīgi (atbilstošs tam laikam ir arī programmiņas atgādinājums, ka ""Nībelungu gredzena" koncepciju atšķir antikapitālistisks novirziens"). | |
 Foto: Andris Krieviņš | |
|
Rezumēsim Rīgas līdzšinējo pieredzi ar Riharda Vāgnera "Valkīru". Tā šeit tikusi inscenēta 1889., 1926. un 1963. gadā. Tetraloģijas ietvaros "Valkīras" 1889. gada uzvedums Rīgas Pilsētas teātrī rādīts no 1902. līdz 1914. gadam. Jauniestudējumi "Valkīrai" Rīgā tapuši daudz retāk par paaudžu nomaiņas ciklu. Iespējams, ka tieši tādēļ publikai nemaz nav radusies īsta kāre pēc kardināliem jauninājumiem interpretācijā. Visa enerģija rīdziniekiem katru reizi no jauna bija jāvelta paša Vāgnera piedāvātā varianta apguvei, "Valkīras" partitūrā izspēlētā mulsinošā stāsta apjēgai. Frīdriha Hellviga, Oto Skulmes un Artura Lapiņa skatījums uz "Valkīru" var tikt vērtēts kā godprātīgi izpildīts pienākums pret komponista darbu un teātri, kurā tas tiek spēlēts. Un tomēr: operas vēstures perspektīvā tie visi ir tikai atdarinājumi, Hellvigam un Skulmem orientējoties uz "Vecbaireitas", bet Lapiņam - uz "Vecbaireitas" un "Jaunbaireitas" modeļiem. Viņu piedāvājumam trūkst tas, ko mēdz saukt par pasaulē labi zināma teksta jaunu lasījumu. Tādēļ jo vairāk iepriecina apstāklis, ka Ilmāram Blumbergam 137 gadus pēc "Valkīras" pirmizrādes Minhenē ir izdevies gandrīz neiespējamais. Šķietami turpinot "Jaunbaireitas" stilam raksturīgo askēzi, viņš pavisam klusu un bez jebkādiem komentāriem ir spējis "Valkīru" interpretēt negaidītā rakursā. Vāgnera mūzikas drāma šeit pārvērsta rituālā drāmā, izmantojot simbolu ķēdi, kas pakāpeniski uzceļ un iekļauj šo iestudējumu apgaismības vēsturei ļoti būtiskas organizācijas priekšstatu sistēmā. Pasaulē viens no bagātākajiem šīs organizācijas muzejiem atrodas Vācijā, Baireitas pilsētā, blakus Vāgnera villai "Vānfrīda", pārdesmit soļu no Riharda Vāgnera kapa. M Paveras sarkanais samts, un atklājas "Valkīras" notikumu telpa. Scenogrāfijas priekšplānā uz divām korintiskām kolonnām balstās portāls; nemainītā veidolā tas iztur visu izrādes slodzi un pilda vizuālā vadmotīva lomu. Pirmo reizi Blumberga scenogrāfijā parādās iegrožojošs rāmis, kas ir atbilstošs risinājums tieši brieduma gadu Vāgneram. Atbilstošs, jo šī autora mūzikai ir tendence samilzt, izplesties laikā un telpā, tieksme uz sairumu. Skatuves noformējuma veidols un simetrijas principu izmantojums izrādē palīdz savākt centrbēdzes spēkus, organizēt masas, harmonizēt jūtu haosu. Portālā iekaltajam uzrakstam WILLKOMMEN IM TOD izmantots romiešu kapitālais šrifts, kas bieži redzams tempļu vai citu sabiedriski nozīmīgu būvju noformējumā, rotājot frontonu ar derīgām sentencēm vai nosaukumiem. Ar grandiozo ieeju un laipno aicinājumu nāvē rotātais templis (atvasinājums no grieķu témenos: no laicīgās pasaules ar mūri nošķirta sakrālā telpa), šķiet, kādreiz piedzīvojis labākus laikus. Šobrīd tur kaut kas ir dedzis un kādreizējā godībā iemitinājušies cilvē-ki, kuriem šī celtne pavisam droši nav tikusi būvēta. Telpas struktūra ir daudz cēlāka, nekā to varētu iedomāties Hundinga mītnē, kas atrodas dziļi mežā un atbilst saimnieka raupjumam. Vāgnera remarka partitūrā skan šādi: "Ap varena oša stumbru ierīkota dzīvojamā istaba. Pa labi - pavards, aiz tā - pieliekamais, aizmugurē redzamas ieejas durvis: pa kreisi dziļumā vīd pakāpieni uz citu iekštelpu, priekšplānā galds ar koka ķeblīšiem un pie sienas piestiprinātu solu." | |
 Foto: Andris Krieviņš | |
|
Atbilstoši komponista piezīmei otrajā ainā Hundings ienāk šajā telpā, "bruņots ar vairogu un šķēpu". Vairogs tagad ir pazudis, bet pilnīgi pietiek jau ar šķēpu, kas solista varenajās plaukstās izskatās arhaiski draudīgs. Blakus citiem pirmajā cēlienā izmantotajiem mūsdienu priekšmetiem - un tas ir parasts spogulis, elektriskā plītiņa, baterija, noliktavu apgaismes lampiņas, futbolspēles galds, elektrības skapis, ķeblīši utt. - metāla šķēps pirmajā mirklī izceļas kā objekts no pilnīgi cita laika un kultūrvides. Vai Hundings būtu izbijis profesionāls šķēpmetējs, kurš pat pensijā nespēj šķirties no iemīļotā priekšmeta? Varbūt šis Zīglindes skarbais dzīvesbiedrs to nupat iegādājies kādā antikvariātā un tagad izmanto, lai iebiedētu namā ieklīdušo svešinieku? Vai atradis krāmu kaudzē tempļa bēniņos? Vecmodīgais ierocis izrādes līdz šim tik sadzīviskajā plūdumā rada pārsteigumu un var tikt interpretēts dažādi, tomēr, manuprāt, būtisks ir nevis šķēpa parādīšanās skaidrojums, bet gan šīs parādīšanās funkcija. Skatītāja lomā tieku radināts pie fakta, ka aplūkojamos priekšmetus konkrētajā scenogrāfijā tomēr nedrīkstu uztvert tīri sadzīviskā līmenī (neraugoties uz reālpsiholoģiskā teātra spēles noteikumiem pirmajās minūtēs). Ja šķēpu šeit nepieciešams interpretēt kā Hundinga pagātnes vai viņa varmācīgās tagadnes simbolu, tad simbolisku nozīmi pēkšņi var iegūt viss redzamais. Trešā kolonna, kas balsta ar pakulām aizdrīvēto sienu starp minētā portāla muti, brīnišķīgi aizstāj Vāgnera minēto osi, kura stumbrā dievs Votāns ārlaulības dēla Zīgmunda vajadzībām savulaik ietriecis zobenu Notungu. No kolonnas stumbram piekļautās elektrības sadales kastes ar tradicionālo zīmi, kas ir Votāna dusmu uzliesmojumos lietotais zibens, Zīgmunds elektriskā īssavienojuma žilbumā izvelk zobenu. Kad Zīgmunds iegūst atpazīto dvīņumāsu Zīglindi, mīlas jūsmā viņiem abiem "aizbrauc jumts": paceļas siena ar visu trešo kolonnu, kas varonim dāvāja cīņas ieroci (šī siena kā dinamizēta reprīze uz brīdi atgriezīsies trešajā cēlienā, paliekot karājamies sprīdi virs zemes, tad nolaižoties uz tās un visbeidzot izgaistot šņorbēniņu virzienā). Tas viss brīnišķi piestāv "Valkīras" remarkās aprakstītajai naktij, kurā beidzot iestājies pavasaris un valda pilnmēness. | |
 Foto: Andris Krieviņš | |
|
Pēc starpbrīža Vāgnera remarkas no otrā cēliena liek pievērsties tālākajām izmaiņām scenogrāfijā, komplicētajā telpas darbības mākslā. Komponists raksta: "Fonā redzama aiza un klints. (..) Ratos, ko velk divi auni, no aizas izbrauc Frika." Blumbergam klints lomu pilda amfiteātra tribīnes, savukārt Frika ierodas viena bez auniem, tērpta pelēki mirdzošā uzsvārcī. Viņas vīrs Votāns izskatās pēc tipiska birokrāta melnā praķītī, ja nu vienīgi aizlīmētā acs rada nelielu pirātisku šarmu. Par šo aci "Nībelunga gredzenā" tiek izklāstīti divi stāsti. Pats Votāns "Reinas zeltā" apgalvo, ka to zaudējis cīņā par Frikas tuvību, savukārt trīs nornas "Dievu mijkrēslī" izplata versiju, ka Votāns aci zaudējis, tiecoties iegūt absolūtās zināšanas. Šajā iestudējumā otrajā cēlienā redzamais liek domāt, ka melo gan Votāns, gan nornas. Lielajā monologā, kurā viņš atminas neveiklo situāciju ar Valhallas būvniecību un kredītsaistībām, misēkli ar tumsas albu Alberihu un viņa nolādēto gredzenu, varenais gaismas albs Votāns noņem acs apsēju, un skatītāji var konstatēt, ka dievišķajam likumdevējam nekas nekaiš. Iespējams, ka tas ir simbolisks gājiens, jo atmiņās taču jebkurš var izrādīties divtik redzīgs. Lielajā ekrānā monologa laikā varam redzēt Votāna labo aci, kurai virsū tiek projicēts kaut kas līdzīgs ugunīgam gredzenam. Pakāpeniski uzmanība pārslīd uz kreiso aci, kas līdz šim brīdim bijusi vesela, bet smagi cieš monologa noslēgumā. Votāna projekts ar Velzungu pāra radīšanu ir piedzīvojis krahu, viņš vēlas tikai beigas, iznīcību. Pazemes lūkā tiek ietriekts šķēps, Visuma Lielā Arhitekta acs uz ekrāna sastingst, iezīmēta ar krustu, kas griežoties lēnām notīra redzokļa kontūras līdz pilnīgai tumsai. Prožektoru izgaismota tumsa redzama arī otrā cēliena noslēgumā un pat trešajā cēlienā. Valkīru auļojuma laikā, dzelteni melnajām bitēm gavilējoši spriņģojot pa tribīnēm, gaismu partitūra liek atcerēties Alberta Špēra slaveno 1936. gada gaismas katedrāles jeb Lichtdom koncepciju nacistu sanāksmei Nirnbergas stadionā, kad naksnīgajās debesīs tika raidīti 150 jaudīgu prožektoru gaismas kūļi. Trešā cēliena otrās ainas noslēgumā Vāgners partitūrā ievietojis remarku: "Vētra norimst, negaisa mākoņi pazūd. Nākamā ainā iestājas vakara krēsla, kam seko nakts." Šī cēliena pirmā un otrā aina komponista priekšstatos pilnīgi nepārprotami ir vētraina pēcpusdiena, savukārt Blumbergs visus trīs cēlienus izspēlē naktī, kuras melnumam cauri laužas spuldzes un ekrāni. Rodas jautājums, kādēļ gan visa drāma konsekventi izspēlēta nakts situācijā zem portāla ar uzrakstu WILLKOMMEN IM TOD un kādēļ šis aicinājums iegrimt nāvē nepārtraukti atkārtojas elektroniskajā tablo otrā cēliena trešajā un ceturtajā ainā. Uz kādu spēli otrā cēliena piektajā ainā ierodas skatītāji? Gribētos domāt, ka viņi šajā amfiteātrī-stadionā grib redzēt futbolu, jo Zīgmunds ar Hundingu pirmajā cēlienā taču darbojās ap galda spēles kloķiem, sagatavojot skatītāja uztveri tiešajai analoģijai "reālajā dzīvē". Bet nekāds futbols tribīņu pakājē nenotiek, tā vietā tiek izspēlēta dubultslepkavība. Nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka bars, kas uzrodas tumšos uzvalkos, drīzāk atgādina nevis futbola mīlētājus, bet kāda apbedīšanas kantora racēju un nesēju kolektīvu. Vai trešā cēliena sākumā Brunhildes astoņas māsas vispār būtu interpretējamas kā karsējmeitenes, ja tās uzrodas pēc "spēles" un ar savām nogrieztajām zirgastēm spēj iekarsēt tikai kautiņa daiļos upurus, kailos miroņus? Uz valkīru krūtīm atbilstoši mūzikas militarizētajai enerģijai līgojas no metāla darinātas identifikācijas zīmes ar viņu vārdu pirmajiem burtiem. Uz muguras visām redzama šaura metāliska līste ar jau pazīstamo tekstu WILLKOMMEN IM TOD. Brunhildei šis sauklis atrodas uz rokassprādzes. Kaut kādā veidā kareivīgās jaunavas dzeltenos svārciņos un melnās cepurītēs tātad ir saistītas ar nemainīgo tempļa portālu un tajā iekalto tekstu. Valkīras, šīs Votāna rituālu čaklās palīdzes, neitralizējušas krūšu izciļņus zem smagām ādas skutelēm: melnie priekšauti uzskatāmi vieno viņas ar tēvu, kurš otrā cēliena piektajā ainā uz iemīļotā dēla Zīgmunda nogalināšanu ierodas jau priestera veidolā, ap gurniem jozis melnu ādas autu līdz pašai zemei. | |
 Foto: Andris Krieviņš | |
|
Kairišs un Blumbergs izrādē rada paši savus spēles noteikumus. Šīs drāmas gaitā, piemēram, nav ieteicams pārkāpt sienas iezīmēto robežu. Visi tie, kuri šķērsos to vai pat tikai ienāks / izies cauri metāla durvju ailai (šo durvju virsma izceļas ar raksturīgo ložu punktējumu un M zīmi, veidotu no diviem trīsstūriem), agrāk vai vēlāk mirs. Hundings un Zīgmunds tiks nogalināti "Valkīrā", Zīglinde atstās šo pasauli dēla dzemdībās starp "Valkīru" un "Zīgfrīdu", Votāna un Brunhildes gals pienāks "Dievu mijkrēslī". Uz metāla durvīm redzamais M, kā arī uz elektrības sadales kastes atainotais zibens simbols vedina atcerēties Mitru, Starojošās gaismas dievu (un ZIBENS-ZOBENS ir ierocis, ar kā palīdzību var sašķelt un pārvarēt tumsu). Mitram veltītie rituāli paradoksālā kārtā savulaik notika tieši tumšās pazemes alās, kurās bija izveidotas iegarenas četrstūrainas telpas, - dibenplāna siena šajās telpās, no kurām vairākas ir saglabājušās līdz pat mūsu dienām, bija ar apsīdas noslēgumu. LNO skatuve ar tās apsīdveida piebūvi dekorāciju uzglabāšanai daudzējādā ziņā atbilst nepieciešamajiem parametriem: skatuves mutes tumšo "alu" izrādē var izgaismot tikai mākslīgi, turklāt šī skatuve sagadīšanās pēc ir atbilstoši novietota uz saules ceļa austrumu-rietumu ass. Tomēr ne jau zāles ģeogrāfiskā situācija iestudējuma koordinātās ļauj saskatīt mistērijas iezīmes (uzsvēršu: ļauj, nevis liek!). Drīzāk gan daži Blumberga / Kairiša jaunievedumi, kādi Vāgneram "Valkīrā" nav paredzēti: piemēram, Zīgmunda un mirušo "stadiona varoņu" eļļā slacīšanas jeb iesvaidīšanas rituāls. Ceļojumā pa drāmas naksnīgo telpu scenogrāfs skatītājus ieved "tumšajā pārdomu istabā", mudina atcerēties visa pastāvošā laicīgumu. WILLKOMMEN IM TOD - nāves aicinājums un savu baiļu iepazīšana piespiež jo skaidrāk saskatīt gaismu un to mīlestības skaistumu, kādu Vāgneram izdevies ietvert "Valkīras" partitūrā. Tieši starp šiem galvenajiem vēstījuma pretstatiem, kādi iezīmējas attiecībās starp izrādes telpu un mūziku, dzimst nenoliedzami spēcīgā izrādes enerģija. | |
 Foto: Andris Krieviņš | |
|
Trešā cēliena pēdējā ainā, kad noslēgumam tuvojas Votāna atvadas no Brunhildes, Vāgners piezīmēs raksta: "Viņš viņu maigi nogulda uz sūnām klāta paugura, pār kuru, izpletusi platos zarus, slejas varena egle." LNO skatītājiem egle un sūnas tiek aiztaupītas. Publika ierauga rindā izkārtotus koka krēsliņus, uz kuriem piesēž meita un tēvs. Neraugoties uz apstākli, ka mazās taburetes vizuāli nedaudz konfliktē ar fonā redzamā amfiteātra monumentalitāti, to izmantojums emocionāli piešķir ainai nepieciešamo intimitāti. Brunhilde un Votāns galu galā šķiras uz visiem tetraloģijas laikiem, "Nībelunga gredzena" ietvaros viņi nekad vairs neredzēsies klātienē. Jāpievērš uzmanība tam, ka valkīra atlaižas guļus tieši uz septiņiem krēsliņiem. Ģermāņu un skandināvu mitoloģijā septiņi ir nepārprotama zīme noslēgumam, ilustrējums priekšstatam par dvēseli, kas pēc ķermeņa atstāšanas un līdz nonākšanai aizsaulē septiņās diennaktīs spiesta apceļot septiņas planētas. Lai taptu redzams ceļš dziļajā tumsā, pie aizgājēja gultas septiņas naktis bija pieņemts dedzināt sveci vai lampu. Izrādes beigās lēni lejup nolaistā ekrāna baltās gaismas mirguļojumā uznirst trausla sārta līnija. Šī beigu kardiogrammas taisne rāda, ka Brunhilde visdrīzāk jau aizmigusi nāvē. Uz taburešu trauslajām kājiņām viņas ķermenis būs spiests balansēt turpmākos gadus, kamēr Votāna mazdēls Zīgfrīds sasniegs pilngadību. Un tad viņš varonīgi dosies uguns lokā, lai ar skūpstu augšāmceltu savu tanti, Votāna diskvalificēto valkīru. Patiess prieks, ka šī aizraujošā tikšanās latviešu publikai neies secen, jo līdz Brunhildes atmodai un kļūšanai par īstu sievieti jāgaida vēl tikai gads. | |
| Atgriezties | |
