VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Putnu dziesmas un apgāzts astoņnieks Jānis Taurens - Es šodien skaitīju Paradīzes putnus. Es aizskaitīju līdz diezgan daudz, un tad man sajuka. - Es klausījos, kā putni dzied, man likās, ka es sapratu, ko viņi saka. | |
 Tīnu gaidot. 1992. Papīrs, tuša. 53 x 70 | |
| Notikumi
Mākslas pasauli raksturo tādi notikumi kā izstādes un katalogi. Dažkārt uz katalogiem parādās vārds "retrospekcija". Šādi mākslas pasaules notikumi - un tāda bija arī Aijas Zariņas personālizstāde izstāžu zālē "Arsenāls" - mudina mākslas kritiķus aplūkot mākslinieka darbus to hronoloģiskajā secībā, sakārtot tos un aprakstīt. Taču vienmēr paliek iespēja arī mazliet citam skatījumam, mēģinot ārpus ierastajām klasifikācijām atrast kaut ko svarīgu tajā, ko mākslinieka darbi mums saka. Mākslinieka vizuālās valodas vai, precīzāk, viņa idiolekta zināšana šeit var palīdzēt, līdzīgi kā mums palīdz ikdienas valodas zināšana, lasot dzeju. Tomēr ir jābūt vēl kaut kam - kaut kam dumpīgam, neierastam un nepieradinātam, kas izvairās tiklab no sausa apraksta un uzskaitījuma, kā izsmalcinātām prāta konstrukcijām. Aijas darbu gadījumā dumpīgais un nepieradinātais šķietami saistās ar darbu tematiku, ar attēloto, bet arī - ar attēlošanas veidu. Kentaurs, Eiropas nolaupīšana un Dievmātes galva, svētais Georgs virs pūķa, plakani zīmējumi, lieli formāti un biezas līnijas ar nemodulētiem krāsu laukumiem, gleznojumi uz pamestu māju sienām, uz izstāžu telpu grīdas un uzarta zeme zaļā kviešu laukā Pedvāles mākslas parkā. Temati un vizuālās valodas idiolekts it kā prasa apraksta sarežģītību un pieļauj interpretāciju daudzveidību, tomēr es gribētu vaicāt pats sev, vai iespējama vienkārša atbilde uz jautājumu: kas ir svarīgs Aijas mākslā? Vienkāršība Jābūt iespējai svarīgo pateikt vienkārši, kā vienkārši ir vārdi "es tevi mīlu". Kādā Jāņa Rambas dzejolī - citēju pēc atmiņas - ir šādas rindas: "Vārdi "es tevi mīlu" nozīmē tik maz, ka izsaka visu." Vai šāds "tik maz" un "visu" savienojums iespējams, runājot par literatūru un mākslu? Literatūras kritika vienmēr ir bijusi divdomīgā situācijā - tā ir rakstījusi par literatūru un pati centusies sasniegt labas rakstības statusu. Savukārt mākslas kritikai jāsaskaras ar pārmetumu, ka valoda ir tik atšķirīga no vizuālā izteiksmes veida, ka ar vārdiem to vispār nevar izprast. Sols Levits teicis, ka rakstot tikai tāpēc, ka kritiķi ne pārāk labi saprot to, par ko viņi raksta. Ernesto Sabato "Tuneļa" galvenais varonis - gleznotājs - par kritiķiem saka: "Tā ir sērga, ko es nekad neesmu izpratis. Ja es būtu izcils ķirurgs un kāds senjors, kas nekad nav ne turējis rokā lanceti, ne arī uzlicis šinu kaut vai kaķa ekstremitātei, sāktu norādīt uz kļūdām manā operācijā, - ko gan es nodomātu?" Arī Aija pirms izstādes "Maigās svārstības" (2002), kurā viņa parādīja trīs kopijas no Petrova-Vodkina "Sarkanā zirga peldināšanas", intervijā apgalvo: "Manuprāt, mākslas zinātnieku kampaņa, ka jebkurš darbs ir tulkojams ļoti daudzos veidos, ir aplama. Mākslas darbam ir tikai viena nozīme. Man liekas, vajadzētu šo nozīmi paskaidrot. Ja to var. Tas ir man galvenais uzdevums." Rakstot par Aijas mākslu, vienkāršība šķiet stilistiska iezīme, ko gribas attiecināt uz savu domu par viņu, lai arī pati vienkāršība ir atšķirīga dažādos Aijas mākslas posmos. Citētajās Jāņa Rambas dzejas rindās slēpjas kāds paradokss, kas varētu iezīmēt ceļu uz Aijas darbu izpratni. Paradoksa struktūra piedāvā divas daļas, kas būtu jāapraksta, - "tik maz" un "visu". Ko tad "tik maz" mēs redzam Aijas darbos? Tā ir to burtiskā nozīme - krāsa, līnija, forma. Savukārt "visu" apzīmē kādu jēgas veselumu, kas ļauj Aijas darbus ne tikai skatīties, bet arī saprast. Pretstatā vizuālajam Aijas darbu tēlam šo "visu" gribas nosaukt, izmantojot vārdus, kas apzīmē skaņas. "Putnu dziesmas" man šķita labs apzīmējums, jo "es klausījos, kā putni dzied" un "man likās, ka es sapratu, ko viņi saka"; arī tāpēc labs, ka Aija reiz teica: "Tagad gleznoju putnu." Putnu dziesmas Tagad gleznoju putnu. (..) Putns redz no sava lidojuma zemi. Viņš ir ļoti mazs un drosmīgs. Viņš ir ļoti brīvs. Gribu pastāstīt par kādu notikumu. Es sēdēju kafejnīcā un klausījos sarunu pie blakus galda. Tur sēdēja vīrietis un sieviete, un vīrietis visu laiku runāja - kā viņam iet darbā, kādas problēmas jāatrisina, ar kādu mašīnu viņš brauc. Sieviete, kas sēdēja ar muguru pret mani, klusēja, un es nez kāpēc iedomājos, ka viņai ir skumja seja. Vai arī es iztēlojos šādu dialogu, kas notiek uz ielas. Sieviete saka: "Varbūt iedzersim kafiju?" - "Ai, nē, man nav laika," atbild vīrietis. Tad pēc kāda brīža sieviete atkārto uzaicinājumu: "Vai neesi izsalcis? Varbūt ieēdīsim kādu sviestmaizi?" - "Nē, es neesmu izsalcis," atbild vīrietis, un viņi iet tālāk. Vīrietis neapjauš, ka sieviete vēlas uzsākt sarunu par kaut ko nozīmīgu, bet viņai nepietiek drosmes to pateikt tieši un tādēļ viņa izdomā dažādus ieganstus sarunas uzsākšanai rāmākā gaisotnē. Vārdu burtiskās nozīmes šeit ir kā mājiens uz kaut ko citu. Man šobrīd nav svarīgs dialogos un arī raksta moto minētajā sarunā no kādas Jura Rubeņa un Māra Subača pasakas iezīmētais pretstats starp vīrišķo vērstību uz burtisko nozīmi un poētiskāko, sievišķīgāko mājienu valodu. Galu galā katrā no mums mīt gan sievišķā, gan vīrišķā valodas (dvēseles) daļa. Svarīga ir attiecība starp vizuālā mākslas darba - gleznas - valodas burtisko nozīmi un to, par ko ir šis mākslas darbs. Taču vārdi "par ko ir mākslas darbs" var mūs maldināt, jo tas, ko glezna attēlo, ko nosauc tās nosaukums, nav nekas pārāk nozīmīgs. (Piemēram, abstraktā glezniecība vai minimālisms vispār neko neattēlo.) "Par ko ir mākslas darbs" šajā gadījumā iegūst citādu nozīmi, ja runājam par glezniecību, nekā tad, ja domājam par vārdiem, kas taču parasti stāsta mums par kaut ko pasaulē, kurā dzīvojam. Es gribētu teikt, ka Aijas mākslas darbi ir par personisko motivāciju, kas likuši tiem rasties. Apgalvojums šķiet pretrunīgs, jo mākslas darbs - līdzīgi literāram tekstam - mūsdienās bieži tiek skatīts "autora nāves" ēnā. Un vai patiešām nešķiet pārliecinošs arguments, ka autora personiskajai motivācijai, radot kādu darbu, iespējams būt tik dažādai un mums - skatītājiem un lasītājiem - neizzināmai, ka tā nevar veidot darba saturu jeb to, par ko ir mākslas darbs, kam taču jābūt pilnvērtīgas saprašanas nosacījumam. Mākslai tomēr šeit ir līdzība ar filozofiju - gan vienā, gan otrā gadījumā personiskā motivācija neparādās kā kādas teorijas vai mākslas darba saturs, bet bez tās gan teorija, gan darbs mums ir vienkārši neinteresants. Aijas darbi ir attēlojoši, un varam iedomāties, ka tie stāsta par kādu iespējamo pasauli, kur attēlotais reizē ir darba rašanās personiskā motivācija. Kas ir šāda iespējamā pasaule vizuālās valodas gadījumā, nav zināms, jo šeit mums nav tik tiešas valodas un pasaules attiecības, kāda pastāv starp mūsu vārdiem vai teikumiem un lietām vai faktiem, tāpēc varam pieļaut, ka pastāv mājiens, ko dod gleznas burtiskās - krāsu, līniju un formu - nozīmes. Kā pazīt šo mājienu? Visos šajā rakstā minētajos dialogos starp sievieti un vīrieti tas ir situācijas tipiskums, kas ļauj pazīt mājienu neatkarīgi no tā, vai paši sevi saucam par vīrieti vai sievieti. Aijas māksla - kā jebkura īsta māksla, pat tad, ja tā izmanto tipiskumu kā līdzekli, - sniedz kaut ko jaunu un negaidītu. Ko nozīmē apgāztais astoņnieks? Šajā jautājumā, šķiet, slēpjas atslēga, kas ļautu izprast svarīgo - jauno un negaidīto - Aijas mākslā. Bezgalība Burtiskā nozīmē bezgalības zīme būtu aprakstāma vienkārši: apgāzts astoņnieks. Vai nav vienkāršāk teikt: bezgalības zīme? Šie vārdi apzīmētu bezgalības jēdzienu, norādītu uz daudzām dažādām teorijām par bezgalību. Līdzīgi kā, piemēram, "Eiropas nolaupīšana" norādītu uz mīta radītu tēlu vai "Karmena" - uz tēlu, ko radījis Prospers Merimē kādā stāstā un Bizē savā operā un kas pēc tam izspēlēts Rietumu kultūrā neskaitāmās variācijās, vai kā gleznas nosaukums "Ivars" norādītu uz noteiktu cilvēku. (Cilvēku, kurš saka: "Vienmēr esmu jutis, ka tava glezniecība ir harmoniska, lai cik dramatiskas, izmisīgas, pat groteskas šķistu tēlu ārējās izpausmes. Un tā tas nemaz nav tāpēc, ka esmu vēlējies sajust tieši tā.") Taču, pasakot vārdus vai mākslas darbu nosaukumus - un vārdiem, pat precīzākajam aprakstam var atbilst neskaitāmi vizuālie tēli -, mēs aizmirstam par krāsām, līnijām un vizuālu piesātinājumu, kas redzams tādos darbos kā "Bezgalīgi daudz zīmju" vai "Bezgalības zīmes turpināšanās" (abi 1997). Arī citi Aijas darbi, kuru nosaukumus minēju, nav tikai mēģinājums pievienot vēl vienu krāsās izpildītu variāciju par kādu pazīstamu tēmu vai pases fotogrāfijas neveiklu līdzinieku uz sarkana fona. Galu galā astoņnieks pat var nebūt apgāzts - tikai aritmētikas valodā pastāv stingra atšķirība starp astoņnieku un bezgalību -, tas vienalga mūs vedina uz kādu bezgalības nozīmi, kura citādāk nav izsakāma, jo kam gan citādi būtu vajadzīga māksla. Mēs redzam krāsas un kādā gleznā atpazīstam sievieti un vīrieti vai "Kādā stiprā rokā" (2006) mazu sievietes figūriņu. Īstenībā ar darbu nosaukumiem jau viss ir kārtībā, tie ir maldinoši tikai nedaudziem un tad, ja domājam, ka mākslas darba vizuālā valoda ir tulkojama vārdos. Arī daudznozīmība - tātad interpretācijas neierobežota atvērtība - ir vārdu īpašība, un šādā izpratnē var piekrist Aijai, ka "mākslas darbam ir tikai viena nozīme" un, pat ja vārdi parādās gleznā, tie iegūst tālāk netulkojamo "tikai vienu nozīmi", ko varam saprast, kā saprotam putnu dziesmas, kad atmetam ar roku bezcerīgajam mēģinājumam saskaitīt paradīzes putnus. (Un kādam būtu jāsaka, ka šeit slēpjas īstā bezgalības nozīme...) 28. februāris-5. marts, 2007 Literatūra: Taurens J. Sieviešu un vīriešu valoda // Diena. - 18.10.1999. Meyer J. Minimalism: Art and Polemics in the Sixties. - New Haven; London: Yale University Press, 2001. - P. 3. Sabato E. Tunelis. - Valters un Rapa, 2006. Kusmane A. Sarkanais zirgs pret nesamocītām gleznām // Neatkarīgā Rīta Avīze. - 18.04.2002. Zariņa A. Domāju ar līniju // Laba. - 1994. - Nr. 3. - Janvāris. Runkovskis I. Uzruna Aijai // Aija / Sast. un red. A. Vanaga. - Rīga: Blankenfelde, 2007. - 65.-70. lpp. | |
| Atgriezties | |
