VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Meitene vingro uz paklāja
Baiba Sprance
  Aijas Zariņas personālizstāde "Princese uz zirņa" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" no 9. februāra līdz 11. martam

 
Rīts. 2006. Audekls, eļļa. 155 x 247
 
Strādāju ar zīmētājiem Nacionālajā mākslas muzejā, vairākas reizes arī Aijas Zariņas izstādē. Šeit visa kompānija no bērniem līdz pieaugušajiem jūtas priecīga. Kāda meitene atelpas brīdī uz apgleznotās linoleja grīdas rāda akrobātiskas figūras un jautā, vai es arī tā varu. Man sametas žēl, ka nevaru vis, jo viņas kustīgais augums starp lielajiem tēliem liekas tik dabisks un iederīgs. Arī viņa, tāpat kā Aija, seko dvēseles kustībām.

Izstāde lika domāt par to, kas no tiesas stāv ļoti tuvu cilvēkam, nevis lietām, kuras pašiem labpatīk pievilkt sev klāt. Aija nemānās - ar to es domāju, ka viņa nemāna sevi un uzlūko vērtības pēc to patiesās kārtības. Runā par būtisko. Neaizmālē acis ne citiem, ne sev ar frāzēm. Tas tiek nosaukts arī par drosmi un agresiju. Diezgan smieklīgi, ja tā padomā. Taču skatītājiem, kuri ir ar mieru iziet cauri viņas tēmu pieredzei, izstāde parādīja, ka nekas traks nenotiek, ja ieskaties sevī dziļāk un mēģini ieraudzīt un akceptēt struktūras, kas būvē gan tevi, gan pasauli. Tieši otrādi - pretī var saņemt mierīgu viegluma sajūtu.

Aijas darbi aktīvi šķiro cilvēkus - vienus biedē, bet citus iedvesmo, pacilā garu, kā viņa saka. Noteikti vainīgi arī mērogi, jo darbība risinās sfērās, kas ir daudz tālāk par ikdienā lietotām. Tas daļai atņem piedalīšanās sajūtu. Komforta zonas katram ir citas. Bet gleznas te jūtas labi, jo "Arsenāls" savos plašumos tām dod vietu, kur izvērsties. Sadarbība ar telpu, ne jau bez pašas Aijas ziņas, reizēm noveda tiktāl, ka interjers kopā ar gleznām izveidoja vienu kopēju tēlu. Dažos rakursos sabalsojās gan laukumi un krāsas, gan nozīmes, radot arhitektūru ar savu iekšējo harmoniju un loģiku.

Diemžēl pirmajā - gaišajā - zālē Aija ne visur bija uzturējusi šo sajūtu un citu apsvērumu dēļ varēja pieblīvēt telpu un izmantot arī hrestomātisku pieeju. Īpaši tālākā galā jutos kā cita līmeņa skatē. Tas kā gruzis kurpē tomēr traucēja. Arī centrālais gleznojums neizturēja slodzi, jo, pēc manām domām, tajā bija par daudz linoleja. Tēli, kas nozīmes ziņā ir svarīgi, zaudē konkurencē ar šī materiāla lētumu.

Izsverot savu attieksmi, kas izstādē likās vērtīgs un kas - mazāk, nonācu līdz tādam kritērijam kā smalkums. Darba iekšējās struktūrās, niansēs, attieksmē. Kāda apmeklētāja teica, ka šeit viņa aizmirst par mākslas klātbūtni un domā tikai par cilvēku. Lielākais kompliments. Es, lai kā arī gribētu, tik tīras izjūtas ģenerēt nespēju. Tāpēc ka dažas gleznas, gan jūtamā mazākumā, tomēr, manuprāt, neatbilst jēdzienam "māksla". Var teikt arī vienkāršāk - Aijas pašas uzliktai latiņai. Un tāpēc pilnībā traucē just un izbaudīt to, kas būtu attiecināms, piemēram, uz jēdzienu "cilvēks".

Pjēro Manconi reiz teica, ka pacelties gaisā nevar, vienkārši skrienot vai lecot, tam vajag spārnus. Šķiet, arī mākslai, tāpat kā pasaules kārtībai, ir savi dzelžaini pastāvēšanas principi, ļoti plaši, bet vienīgā iespēja piedalīties ir tos izprast un sekot tiem. Tikai tā sistēma funkcionē. Iespējams, māksla no cilvēka grib ne vien viņa talantu - tas būtu skaidrs -, bet piedevām arī citu izjūtu kokteili: mazliet neziņas, šaubu, pazemības un noteikti dedzību attiecībā pret sevi. Šķiet, tā neiebilst pret nelielu atkarības sajūtu, kas liek pārdomāt, cik godīgs esi pret sevi un ideju, jo nepieļauj falšu.

Par plusiem. Mīnusu bija maz. Varēju izstādē justies kā mājās un klejot tāpat kā Aijas rūtotais putns pa pasauli - te bija interesanti un labi. Lieli mērogi un viss, ja ne gluži tuvs, tad saprotams noteikti. Tā kā dzīvē. Arī stiprs un vienlaikus trausls. To Aija panāk, jo jūt, nevis demonstrē. Arī attiecības ar darbu formātiem un stiprajām krāsām ir patiesas - kas gan ir cilvēks kaut vai pret spēkiem, kuri darbojas viņā pašā? Viņš nav ne zemes, ne debesu, ne (pārsvarā) arī savējais saimnieks. Lielus Aijas darbus padara ne tikai izmērs, bet arī simbolam līdzīgā ietilpīgā un precīzā izteiksme - niansēti un trāpīgi sevi raksturo eņģeļi, Karmenas un, it īpaši, viņa pati mazajās grafikās "Tīnu gaidot". Pavisam bez piepūles var iemīlēt šādu pasauli, jo tā kā dzīvnieks vai bērns ir bez viltus.

Starp abām zālēm - cita informatīvā zona. Bezgalības zīmes un melnās acis kā spēks bez īpaša apzīmētāja vai jūtām. Te varēja atvilkt elpu pēc dziļākās zāles kaislībām. Un, ja bija vēlēšanās, pie reizes pārbaudīt, vai šo nopietno līmeni var rezonēt sevī. Taču drīz simboli nometa "bīstamo jēdzieniskumu", kā raksta Runkovskis, ietērpās maigos un jūtīgos toņos un nolaidās tepat uz zemes. Izskatās, arī Aija, pagātnē izgājusi dažādus apziņas lokus, te pārtapa par cilvēku. Krāsas kļuvušas niansētas un dzidras un beidzot draudzīgas visiem. Stāsta par dvēseles mieru un skaistumu. "Tieksmes", "Es", "Atbilde", "Rīts", "Redzēt". Tomēr dažas gleznas, neraugoties uz gaišajiem toņiem un nodomiem, zaudējušas smalkumu. Liekas, šeit Aija bez papildu sasprindzinājuma vienkārši ilustrējusi pārliecību. Meklējošās un jūtīgās saites ar darbu, kas rada tā iekšējo telpu, neveidojās. Līdz ar to ieliktā enerģija - par daudz plakana, lai runātu tālāk.

Maza glezniņa zāles tālākā stūrī vēstīja, ka māksla ir izziņas tehnoloģija. Jā, tēlaini runājot, tā ir spēja nolasīt tekstu, ko kāds ar pirkstu ir rakstījis debesīs. Bet laikam - atkal tēlaini - debesīs arī jālasa.
 
Atgriezties