VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Uzgleznotās cerības Inese Zelmane Rasas Jansones personālizstāde "Mammas cerības" galerijā "AG7" no 15. februāra līdz 10. martam | |
| Rasa Jansone 2002. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu glezniecībā, absolvējot Kristapa Zariņa un Alekseja Naumova meistardarbnīcu. Līdz šim piedalījusies dažādās izstādēs un mākslas projektos (tostarp vides mākslas simpozijos Pedvālē, Rīgas pilsētvidē u.c.), iemantojot pazīstamību ar lakonisko un spilgto glezniecisko rokrakstu un savdabīgajiem tēliem.
"Mammas cerības" bija Rasas Jansones otrā personālistāde, tajā uzmanības centrā bija glezniecība: sešas lielformāta kompozīcijas, kurām pakārtoti telpiski objekti - sešas mazas koka istabiņas, kas darbojas kā skatuve tur mītošajām papīra lellēm. Nosaukums un darbu caurviju tēma - "Mammas cerības", cerības, ko katra mamma saista ar saviem mazajiem un arī vairs ne tik mazajiem bērniem. Tēma, kas visspilgtāk manifestējusies darbā ar identisku nosaukumu, kur mammu un viņas mazo atvasi kā uzmācīgu knišļu bars apsēdušas ar bērna nākotni saistītas cerības - viss, kas, mammasprāt, mazajam pieaugot būtu jāpaveic. Cerību mākonis draudīgi savilcies ap viņiem abiem. Citos "Mammas cerību" cikla darbos cerības kā izsapņotas, bet nepiepildītas vēlmes pretstatā ikdienas vienmuļībai turpina pastāvēt arī tad, kad bērns ir izaudzis un šķietami pats nosaka savas dzīves vadlīnijas. Gleznu centrālais personāžs - mazās, niknās, lielacainās meitenes tēls. Tas Rasas Jansones darbos manīts jau iepriekš un turpina darboties arī šeit. Arī glezniecības rokraksts pazīstams - meitenes ierastā vide ir noslēgta telpa (istaba) ar pārspīlētu perspektīvu, ko vietumis īpaši akcentē, piemēram, grīdas dēļu zīmējums vai gleznojuma faktūras nianses. Darbus caurvij robustu, tumši zilu līniju konturējums un kontrastējošu krāsu laukumi - zils, zaļš, sarkans. Atšķirības meklējamas veidā, kā skatītājam tiek nodots vēstījums. Proti, iepriekš Rasas Jansones darbu raksturīga iezīme bija stāstu stāstīšana no divām, trim vai pat vēl vairāk daļām veidotās kompozīcijās, izmantojot arī animācijas efektu, savukārt šoreiz katrs stāsts tapis vienas gleznas ietvaros. Saskaņā ar autores ieceri tas izriet no vēlmes atteikties no visa liekā, piešķirot maksimāli koncentrētu vēstījumu katrai atsevišķai kompozīcijai. Un, līdzīgi kā iepriekš, darbu saturiskā aspekta dominante saglabājas. Mazā, niknā meitene ir lakoniska metafora, kā dienasgrāmatas ieraksts steidzīgā pilsētā dzīvojošam cilvēkam, kas spiests darboties, ieslēgts nepadarītu darbu, sapņu un stereotipu telpā. Kā izstādes ievadā raksta pati māksliniece, gan šo daudzo telpu apdzīvošana, gan laušanās no tām ārā, atduroties ar galvu griestos, ir "nepārtraukts process, kamēr vien būs mamma un tad mammas meita, un mammas meitas meita...". "Mammas cerību" gleznās meiteni apciemo dažādi tēli - lidojošas cerības gaišzilu spoku veidolā, istabā ievesta ķerra, pilna ar zemi, kā arī zosu bars ("Ziemas rīts") vai portatīvais dators (Nu, jaunais draugs!"). Citur meitene attēlota ar lielu rīta kafijas krūzi ("Emigrantes brokastis") vai peldam baseinā ("Nāriņa"). Rasa Jansone apgalvo, ka viņas darbu satura izpratnē liela nozīme ir to nosaukumiem, bet uzgleznoto mammas cerību vēstījuma nianses jānolasa izstādes apmeklētājiem pašiem. Te paveras plašas iespējas, jo tēli ir gana izteiksmīgi. Tā, piemēram, portatīvais dators kā katra mūsdienīga profesionāļa labākais draugs un domubiedrs, ar kuru kopā pavadītas jo daudzas stundas, novietots vienā telpā blakus ķerrai ar zemi, kas iedarbojas kā atsauce uz citu, no pilsētas biroja ikdienas atšķirīgu vidi. Sākotnēji iecerētais vēstījums vietumis saistās ar pašas autores dziļi personiskiem vērojumiem un pārdomām. Tā, piemēram, rotaļīgā nāriņa, kura jūras plašuma vietā iesprostota baseinā, ir līdzība par indivīda ierobežotajām iespējām, ko nosaka dabas likumi un sabiedrības normas. Savukārt gleznā "Ziemas rīts" attēlotajām zosīm ir vairāk asociatīva nozīme. Proti, baltās, ar gaiši zilu un sārtu atblāzmu ietonētās zosis autorei asociējušās ar dabā sastopamo krāsu paleti, ko palaikam var vērot agros un saulainos ziemas rītos. Asprātīgas sižetiskas ainas risinātas arī no koka darinātajās istabiņās, kur iemājojušas papīra lelles. Pretstatā lielformāta gleznām tās ir pārsteidzoši miniatūras. Vien pieliecoties pavisam tuvu, atklājas to noslēgtā un noskaņās intīmā pasaule. Arī te, līdzīgi kā Rasas Jansones gleznās, uzmanības centrā ir mazās, lielacainās meitenes tēls, kas nu darbojas telpā. Atšķirībā no gleznu tēliem koka mājiņas šķiet daudz rotaļīgākas un atgādina mākslinieces iepriekš izmantoto animācijas filmu kustības efektu. Lai gan, par telpisko kompozīciju sižetisko pusi runājot, rotaļīgumu pārmāc gana dramatiski, melnā humora piesātināti akcenti ("Kad tev vairs nebūs vietas" un "Apdomā labi"). Bet kopumā visa ekspozīcija vēstīja par vienu un to pašu - par cerībām un kā ar tām sadzīvot. | |
| Atgriezties | |
