VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla, kas nav tikai māksla: Didaktikas sājā garša Ieva Astahovska Apkopojot savas piezīmes un apmainoties iespaidiem par šīgada Venēcijas biennāli, rezumējums ir gandrīz vienprātīgs - šoreiz, īpaši kopējās izstādēs Itālijas paviljonā un Arsenālā, ir maz īstu "atradumu" un kopiespaids ir drīzāk neizteiksmīgs, jo izplūst gandrīz monotonos konfliktu atspoguļojumos, kas ieturēti amerikāniskā didaktikā - terorisms, imigrācijas problēmas, politisku un militāru konfliktu sagrauta pasaule, haoss un cerību trūkums labākai nākotnei utt. Ziņās par biennāli mediji uzsver, ka šīgada kurators Roberts Stors (Robert Storr) ir pirmais amerikānis, kam ticis gods veidot izstādi, savukārt viņa tautieši noteikti piebilst - kā amerikānis viņš izmantojis iespēju atgādināt pasaulei par liberālajām vērtībām, kuras šī valsts garantējusi un arī turpmāk turpinās nodrošināt pasaulē. Eiropeiskai uztverei minētais didaktiskums drīzāk liekas vai nu naivs, vai divkosīgs, liekot uzdot bezgala banālo jautājumu: kāds gan ir ieguldījums pasaules sirdsapziņas modināšanā, piepildot grandiozās izstāžu telpas ar neskaitāmām, bieži visai formālām vienas tonalitātes problēmu reprezentācijām, kas apelē pie pasaules varu sagādātām un neatrisinātām globālām problēmām, kuras mākslas pasaules pārstāvji un kultūras tūristi lietišķi vai paguruši aplūko, lai pēc tam no tā visa atpūstos, iebaudot espresso vai spritz un vērojot "pasaulē skaistākās pilsētas" kanālus? | |
 Sofija Kāla. Take care of yourself. 2007 | |
| Taču nepašaubāmi vērienīgajā piedāvājumā, kur dominē ideoloģiski angažēta vai karnevāliska patērētājmāksla, atrodas gandarījumi, kas izmet no sājās mērenības sajūtas. Vienojošā kvalitāte tiem darbiem, kuri atstāj pēcgaršas sajūtu, mēģinot saprast, kas ir tas, kas mūsdienu mākslā nav zaudējis spēju ne tikai runāt, bet arī uzrunāt, izrādās bezgala vienkārša - spēja nebūt formāliem un nevis vēstīt kaut ko abstraktu, bet vispārinājumu ietvert noteiktībā. Paradoksālā kārtā, principā būdami "angažēti", tie ir mākslas darbi, kas, saplūstot ar kādām citām lomām, jomām un vēstījumiem, nepaliek "tikai" māksla, bet vienlaikus joprojām ir tāda pilnasinīgā veidā, ar katarsi un eksistenciālu sātu.
Paturot iespaidu subjektīvismu, turpmākajā raksta daļā tiks "piezūmētas" trīs pavisam atšķirīgas ekspozīcijas, kurās izteiksmīgi atklājas mākslas "attiecību estētika", kas neapstājas pie reprezentācijas, bet daudz tiešāk uzrunā skatītājus, lai kopīgi papētītu kādu aktuālu realitātes segmentu. Vai tā ir mūsdienu neoliberālās ekonomikas paģērētā "vai nu - vai arī" eksistence jeb veiksminieka vai lūzera loma (Marko Mētamma (Maetamm) "Lūzera paradīze" Igaunijas paviljonā), pavisam konkrētu vēstures konsekvenču refleksijas un aktīvas pozīcijas paušana (Nomeda un Ģedimina Urboņu (Urbonas) Villa Lituania Lietuvas paviljonā) vai māksla, kas pārtapusi jau par pašvērtīgu psihoanalītisku nodarbi (Sofijas Kālas (Calle) Take care of yourself Francijas paviljonā). Parūpējieties par sevi! Pavisam sievišķīgi pasmīnot par dzimumu solidaritāti, varētu minēt, ka Francijas paviljons patīk vairākumam to apmeklējušo sieviešu; tajā Kāla demonstrē esenci no saviem darbiem raksturīgās pieejas - viņa bieži izvēlas pretrunīgi vērtētu privātās dzīves atkailināšanu, dienasgrāmatai līdzīgās piezīmēs aprakstot un fotogrāfijās vai artefaktos savdabīgi kataloģizējot cilvēciskās saskarsmes un distances vienlaicīgumu; par mākslu viņa spējusi pārvērst gan savas, gan citu dzīves faktus - piemēram, šķiršanās sāpes, kas salauzušas viņas sirdi, un citu skumjākos dzīves notikumus (darbā "Skaudrās sāpes", kas, starp citu, 2006. gada rudenī bija skatāms Jaunajā Rīgas teātrī britu performanču grupas First entertainment izpildījumā) vai pat savas mātes aiziešanu un nāvi (šīgada biennālē Roberta Stora kūrētajā izstādē Itālijas paviljonā). Francijas paviljonā skatāmā darba avots ir e-pasta vēstule no viņas mīļākā, kas paziņo par attiecību izbeigšanu. E-pasts beidzas ar vārdiem Prenez soin de de vois, angliski Take care of yourself, kas, burtiski pārcelts latviešu valodā, skanētu: "Parūpējieties par sevi!" - lai gan tā jēgas tulkojums drīzāk ir: "Lai Jums labi klājas!" Vēstule, kurā duras acīs tādas konsekvences kā digitālā laikmeta šķiršanās ar e-pasta palīdzību, manieres, lietojot uzrunas formu "Jūs", banālas frāzes godbijīgā tonī un pašleģitimējoša atzīšanās, ka rakstītājs atsāk satikties ar "citām", izrādījusies tik bagātīgs materiāls, ka māksliniece no tā izveidojusi ekspozīciju, kuras noskatīšanās pilnībā prasa tajā pavadīt gandrīz visu dienu. Juzdamās pārāk apmulsusi pēc vēstules saņemšanas, Sofija nevis apraudājusi attiecību zaudējumu stoiskā vientulībā, bet nolēmusi burtiski sekot eksmīļākā atvadu vārdiem, noorganizējot vesela sieviešu pulka solidaritātes akciju: viņa lūgusi "pārtulkot" vai interpretēt e-pastu vairāk nekā simts dažādām sievietēm, izvēloties viņas pēc profesiju, vecuma, pieredzes utt. dažādības, - juristei, tiesnesei, žurnālistei, korektorei, kriminoloģei, cietuma sociālai darbiniecei, šahistei, diplomātei, skolniecei, bērnu rakstniecei, sieviešu tiesību ekspertei, morāles filozofei, fiziķei, dziedātājai, franču literatūras speciālistei, antropoloģei, grāmatvedei utt. Tā māksliniece tikusi pie 107 versijām par vēstuli un tās rakstītāju X, no e-pasta izlobot šī vīrieša "dabu" (konsenss visā visumā ir: mīkstčaulis, manipulators, narciss un egoists, kurš 23 vēstules rindiņās paspēj vairāk nekā 30 reižu atkārtot vārdu "es"). Piemēram, viena no uzrunātajām piedāvā vēstules tulkojumu, kas lasāms starp rindām, un pati uz to arī dzēlīgi atbild, cita skrupulozi fiksē liekvārdību, kuras vietā atzīstas dodam priekšroku atklātai sarunai. Tiesu psihiatre diagnoscē "īstu manipulatoru, psiholoģiski bīstamu, un / vai lielisku rakstnieku. Jāizvairās. Kategoriski." Sieviešu tiesību ekspertes komentārs ir lakonisks: "Pfe!" - bet vēstures speciāliste sajūsminās, ka X noteikti ir no 18. gadsimta, jo vēstulē sevi atklāj kā izglītotu libertīnu, kura stils ir gaudena melanholija un izteikšanās banalitātēs. Vēl citas uz vēstules pamata uzrakstījušas pasaku ar nelaimīgām beigām, pārvērtušas to krustvārdu mīklā un tulkojušas šaha partijas konfigurācijā, kur melnais karalis atkāpjas, apzinoties zaudētas spēles beigas (kurš šaha spēlētājs gan teiktu, ka viņa mīļākā figūra ir bandinieks, vēstules gadījumā - "citas"?). E-pasts tiek izdziedāts kā opera, izdejots kā tango, balets un pankroks, un to izķērc runājošs papagailis, kas deklamācijas beigās vēstuli nolemj vienkārši apēst. Rezumējot - Kālas noorganizētā sieviešu armija viņas bijušo mīļāko inteliģenti, ekspresīvi, emocionāli, muzikāli, dzejiski, analītiski, literāri utt. "izsmērē pa sienām" un, jādomā, atbrīvo no jelkādām potenciāli radītām sirdssāpēm. Šis daudzbalsīgais sapulcinātā sieviešu "kora dziedājums" ir izsmalcināti ironisks un grāmatas formātā, kādā tas arī izdots, ir lieliska lasāmviela ne tikai pamestiem cilvēkiem, liekot uztvert, ka ekspozīcijas radītāja ir drīzāk komēdijas autore, nevis melodrāmas upuris. | |
 Marko Mētamms. I love my family. 2007 | |
|
Karātavu stāstiņi Dažādās vietās pilsētvidē biennāles apmeklētājus piesaista reklāmas uzraksts I love my family, intriģējoši aicinot apmeklēt Igaunijas ekspozīciju. Pēc sirsnības izslāpušie to pat cenšas uzmeklēt īpaši, taču... iecerētās idilles vietā visi tiek laipni lūgti "pasaules naivākā" mākslinieka Marko Mētamma "Lūzera paradīzē". "Lūzera paradīzes" sākumā sagaida "Smilšukaste" ar rozā pelikānu ar cilpu knābī, kur starp plastmasas rotaļlietām zem smiltīm nomaskējies caurums, kas liek atskārst, ka smilšukaste nav ne vairāk un ne mazāk kā mazu bērnu karātavas; turpat arī sagaida draudzīga izskata "Lācis" - spēļu konstrukcija pa pakāpieniem uzvedina līdz atverei, kas kāpēju iemet lāča dibenā un samaļ putekļos. Tam seko filma "Es mīlu savu ģimeni": bez skaņas un attēliem uz ekrāna lakoniskos teikumos parādās stāsts pirmajā personā, kas ir apmēram šāds: mākslinieka neregulārie ienākumi vienlaikus ar rūpēm par ģimenes labklājību Marko liek pieņemt dekāna posteni Mākslas akadēmijā, lai varētu aizņemties kredītu no bankas, kas jāatmaksā turpmākās dzīves laikā. Rezultātā laika darboties mākslā un būt kopā ar ģimeni paliek arvien mazāk, ar minimālām cerībām ko mainīt tuvākos 25 gadus, un, kā žēlojas mākslinieks, "šādā veidā pavadīt labākos dzīves gadus tā vietā, lai nodotos radošiem projektiem (..) mani moka. Visu laiku. Tas ir tā, it kā es būtu tādā kā ļaunā aplī. Es daru visu, ko vien spēju, lai varētu nodoties savai mākslai, bet darīt to, kas man jādara, aizņem tik daudz enerģijas, ka es nespēju radīt." Līdz kā pasakā - kāds nejauši sastapts zinātnieks Marko piesola palīdzību problēmas atrisināšanā. Tas skatītājam, kas jau iedzīvojies stāstījumā, liek apstulbumā noelsties - zinātnieks mākslinieku nostāda autoritāras (ne)izvēles priekšā: nogalināt ģimeni. "Vai tiešām nav citas izejas?" ekrānā parādās dialoga konspekts. "Nē. Tu esi tas, kurš to vēlas," zinātnieks paskaidro asarās izplūdušajam māksliniekam. Nākamajā melnbaltā animācijas filmā galvenais varonis ar asiņainu cirvīti dzenas pakaļ ģimenes locekļiem, nogalinot viņus te viesistabā, te guļamistabā, te vannā. Kā raksta izstādes kurators Mika Hannula, te ir šodienas pasaules lūzera moderno ciešanu kolekcija - viņš, kas ir apjucis, jūtas vājš un nespēj pielāgoties šodienas iespējām un prasībām: nespēj vienkārši samaksāt kredītu bankai, nespēj būt kopā ar savu ģimeni, jūtas nožēlojami bez sievas un bērniem un tikpat nelaimīgs, esot kopā ar viņiem. Melnā humora absurdā Mētamms ieplūdina autobiogrāfiskās detaļas - mākslinieks ar eņģeļcirtainiem matiem un zilām acīm patiešām bija akadēmijas dekāns, viņam ir sieva un divi bērni filmā redzamajā vecumā, un droši vien viņu nomoka dilemma, kā saglabāt līdzsvaru starp radoša mākslinieka un gādīga tēva eksistenci, kas ģimenes labā dara visu, arī maksā kredītu bankai. Šajā brīdī mākslinieka pseidoautobiogrāfiskais asiņainais stāstiņš pārvēršas par pārpiparotu šodienas hiperbolu, kaut ko, ar ko var identificēties ikviens, kas ik pa brīdim sajūtas nožēlojami bezspēcīgs, savu ikdienu iejūdzis šodienas nebūt ne žēlīgajā "vai nu - vai arī" dzīves modelī, tirgus kapitālisma sistēmā, kur kompromisi nav paredzēti, bet pret ko sacelties ir drosme tikai fantāzijās. Mētamms savu mākslu būvē uz šādiem stāstiem - pseidoautobiogrāfiskiem un izgudrotiem, kur no "hiperparastām" ikdienas situācijām un tēmām, kurās projicētas bērnības bailes, traumas un baigas fantāzijas, finālā izvēršas Stīvena Kinga romānu vai B kategorijas šausmu filmu cienīgi sižeti, kur rotaļlietas nogalina mazus bērnus, mājas nozūmē to iemītniekus, tēvi ar asiņainu cirvīti noslepkavo savu ģimeni. Lai cik ikdienišķas un pat idilliskas būtu situācijas epizodes sākumā, tās vienā mirklī no nevainīgas ainiņas pārvēršas par nāvējošu katastrofu. Melnais humors un pārspīlējums šaušalīgos stāstiņus ļauj uztvert ar "veselīgu" distanci, kaut arī Mētamma jaunākajos darbos jokošanās arvien vairāk pietuvojas masu kultūras ideoloģijas un produkcijas iedvesmotām paranoiskām fantāzijām. Ar šiem instrumentiem Mētamms izspēlē dubulto kodu, notiekošo darbību apvērš par kaut ko pilnīgi citu, un stāstiņu perversais amorālisms izrādās īpaša veida karnevāls, efektīva laikmetīgās ideoloģijas un vispārējās patērētājkultūras kritika. | |
 Nomeda un Ģedimins Urboņi. Villa Lituania. 2007 | |
|
Baložu sūtījums "brīvības institūtam" Lietuvas mākslinieki ar starptautisku reputāciju brāļi Nomeda un Ģedimins Urboņi, kas šogad uzstājas Lietuvas paviljonā, savos projektos koncentrējas uz izteikti starpdisciplināru un sociāli interaktīvu, arī subversīvu darbību, kas attiecas uz tiklab mākslas, kā sociālām aktivitātēm. Centrējot postsociālistiskai videi aktuālas tēmas, pārmaiņu laika sabiedrības transformācijas un brīvības relativitāti, kas attiecas uz ikdienas publisko un pilsonisko, arī politisko telpu, Urboņu darbošanās izvēršas diapazonā no arhīvu pētījumiem līdz (paš)organizatorisku struktūru iniciēšanai, darbnīcām, lekcijām, diskusijām, TV programmām, interneta čata un publiskām protesta akcijām. Mākslinieku pieeja nereti tiek raksturota kā "anarhitektoniska" - alternatīvs process, kas kaut ko rada, nevis balstoties uz pie varas esošā mazākuma pragmatiskām interesēm, bet kā noderīgu vispārējai kopienai. "Anarhitektūra" atsaucas uz ideju par antikapitālistiskas vietas radīšanu, kas ir maksimāli atvērta dažādām vīzijām un utopiskiem projektiem - tās izpausmes ietver ekoceltniecību, kopienas attīstības korporāciju iniciēšanu, do it yourself infrastruktūras veidošanu, skvotošanu, protestu akcijas, vides randomu izdaiļošanu u.c. aktivitātes, kas tiecas attīstīt "lietošanas" vērtību pār kapitālistisko "biržas" vērtību, darot to veidā, kurš ieguvējiem ļauj būt ne tikai individuāliem patērētājiem, bet kopienai kopumā. Arī jaunākais Urboņu projekts Villa Lituania ir anarhitektonisks - tas ir mēģinājums rekonstruēt vēsturisku realitāti. Kādreiz, pirmās republikas laikā, krāšņā Villa Lituania bija Lietuvas vēstniecības ēka Itālijā, 1940. gadā pēc padomju okupācijas tā kļuva par PSRS īpašumu un pārstāvniecības Itālijā mītnesvietu, par tādu paliekot arī pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas. Villā joprojām mitinās Krievijas vēstniecība; kā vēsta mediji, tā ir pēdējā okupētā Lietuvas teritorijas daļa. Lietuvas valdība starptautiskā arēnā ir lobējusi ēkas atdošanu, taču vēl pavisam īsi pirms biennāles atklāšanas Krievijas un arī Itālijas valdības oficiāli paziņoja, ka Villa Lituania arī turpmāk paliks Krievijas īpašums. Iesaistoties šai starpvaldību problēmjautājumā, Urboņi Lietuvas paviljona ekspozīciju Venēcijas biennālē nepārprotami veidojuši ar valstiskas reprezentācijas svaru, par spīti faktam, ka Lietuvas valdības nostāja bija neatbalstīt mākslinieku projektu, baidoties, kas tas varētu sabojāt attiecības ar Krieviju un Itāliju. Rezultātā tapis ekstravagants un daudzslāņains starpdisciplinārs projekts, kas izceļ gan vēsturiskas, gan simboliskas, gan asociatīvas konotācijas - tā centrālā ass ir "brīvības institūts" pagātnē un šodienā, savukārt par projekta simbolisko atslēgu kalpo ne vairāk un ne mazāk kā - baloži: atsaucieties gan uz pagātni, padomju miera dūju, gan šodienu - Itālijas tūrisma neatņemamo elementu, Venēcijas San Marko un Romas baložiem. Adresējot simbolisku "sūtījumu" no Lietuvas Krievijai un Itālijai, Urboņi sadarbojās ar baložu audzētājiem Lietuvā un Itālijā - viņu iecere bija sarīkot baložu sacensības no Venēcijas uz Romu (plānojot, ka baloži vairākus mēnešus tiks trenēti vēstniecības dārzā vai neitrālā Romas teritorijā uzceltā baložu būdā, kas arī simboliski tiktu nosaukta par Villa Lituania). Rezultātā gan Krievijas vēstniecība atteicās sadarboties un arī citur Romā neatradās piemērota vieta baložu villai, tāpēc no Venēcijas baloži lidoja katrs uz savām mājām. Baložu pacelšanās no baržas Venēcijas lagūnā ekspozīcijas atklāšanas dienā bija viens no efektīgākajiem biennāles mirkļiem - tajā kā kvintesencē, ko silda gan smalka ironija, gan neviltots entuziasms, saplūda projekta "attiecību estētikas" diskurss un absolūts "tīras" mākslas žests. Mākslas vērotājiem no Latvijas tas arī varēja raisīt vēl pavisam citas blakusasociācijas. Proti, pirms četriem gadiem Venēcijas biennālē, kuras tēma bija "Sapņi un konflikti", nenotikušās Latvijas ekspozīcijas - mākslinieku grupas F5 projekta "Eiforija" - scenārijs arī paredzēja "gājienu" ar baložiem, tajā izspēlējot mūsdienu mākslu raksturojošu žestu: mākslinieki plānoja nodot asinis un tās izšķiest, pārvēršot par barību Venēcijas baložiem, šajā mākslīgās pacilātības aktā paužot mākslas procesam piederīgu bezjēdzību. Šoreiz Lietuvas mākslinieku racionāli "bezjēdzīgais" žests (būtu naivi domāt, ka viņi varētu ietekmēt Krievijas ārpolitiku, lai tā pārskatītu okupācijas trofeju atdošanas "lietu") bija ar daudz lielāku "jēgas" koeficientu, kas krietni pārkāpa estētisko "tukšā apzīmētāja" čaulu. Pašu Villa Lituania ekspozīciju līdz ar baložu "ziņām" piepilda daudzveidīgas epizodes, kas atsaucas gan uz okupācijas konsekvencēm "toreiz", gan brīvības relativitāti "tagad", tostarp visai drosmīgi iecentrējot vairākus "neinstitucionālus" Urboņu iniciētus projektus, kas sabotē korumpēto, bet oficiālo publiskās telpas iztirgošanu privātām biznesa struktūrām. Aizkustinošākais no ekspozīcijas ir skatiens pagātnē - videointervija ar kādu Vatikānā dzīvojušu lietuviešu priesteri, kas atceras dažādus emigrācijā dzīvojošo hipiju intervenču žestus: piemēram, laikā, kad graffiti vēl nebija ikdienas parādība, viņi parūpējās, lai pāvesta ceļā uz savu rezidenci būtu pastāvīgs atgādinājums par Itālijai "draudzīgās" padomijas zonu vēsturi, - vai to, kā reiz 70. gados pie Villa Lituania protesta akcijā pieķēdējušies Latvijas emigranti (jo Latvijai savas bijušās vēstniecības ēkas Romā diemžēl nebija), Itālijas medijiem pašsaprotami abas nācijas ar, viņuprāt, gandrīz vienādiem nosaukumiem apvienojot vienā. Ironiskākais darbs ekspozīcijā ir kāds vēsturisks televīzijas ieraksts - ar glīti safrizētām jaunietēm, kas dzied ik kustībā rūpīgi iestudētu bērnu estrādes dziesmiņu lietuviešu valodā a la "Lai vienmēr būtu saule!". Ieraksts izrādās datēts ar 1968. gadu. Plašāki komentāri nav pat vajadzīgi - priekšstats, ko raisa vien jēdziens "1968. gads" Rietumu pasaulē un safrizētā "realitāte" kontinenta otrā pusē, padomju zonā, lakoniski, bet izteiksmīgi atbild uz jautājumu, kāpēc par to ir vērts runāt arī šodien. | |
| Atgriezties | |
