VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vēstures blakusprodukti Baiba Vanaga Izstāde "Māksla un propaganda nāciju sadursmē 1930-1945" (Kunst und Propaganda im Streit der Nationen 1930-1945) Vācijas Vēstures muzejā Berlīnē | |
 Ieeja izstādē "Māksla un propaganda nāciju sadursmē 1930-1945" | |
| Strādnieka roka ar āmuru, kura ēnā līdzinās Ņujorkas Brīvības statujas lāpai, tēvišķi smaidošs Staļins, ritmiski soļojoši kareivji, laimīga skaistu cilvēku ģimenes aina, industriālu celtņu skati un grandiozi pilsētu attīstības plāni. Kas to visu vieno? Atbilde ir pavisam vienkārša - tie visi ir politiska pasūtījuma darbi.
Mākslas darbi no 30. - 40. gadu totalitārajām valstīm - PSRS, Vācijas, Itālijas un Spānijas -, kā arī politiski ietekmēti darbi no ASV, Anglijas, Francijas un arī Latvijas uzrāda līdzības un atšķirības izmantotās sistēmas attēlošanas formās un simbolos un parāda atkarību no pastāvošajiem pasaules uzskatu konceptiem. Izstāde "Māksla un propaganda nāciju sadursmē" Vācijas Vēstures muzeja jaunajā 2003. gadā atklātajā izstāžu piebūvē, sauktā par Pei-Bau (pēc tās ķīniešu izcelsmes amerikāņu arhitekta uzvārda), Berlīnē pulcināja politiskās ikonogrāfijas objektus no četrām nācijām, kas cita citu kā ienaidniekus apkaroja, bet reizēm arī kā sabiedrotie apvienojās. Izstādē bija salīdzināti laikā no 1930. līdz 1945. gadam Vācijā, Itālijā, Padomju Savienībā un Amerikas Savienotajās Valstīs ar politiski propagandisku mērķi radīti darbi: gleznas, skulptūras, plakāti, fotogrāfijas, filmas un citi. "Māksla un propaganda" turpināja Vācijas Vēstures muzeja izstāžu sēriju "Politiskā ikonogrāfija", kuras ietvaros jau notikušas tādas izstādes kā "Pasūtījums: māksla" (1995), "Māksla un vara" (1996), "Attēlu karš" (1998), "Eiropas ideja" (2003) un "Nāciju mīti" (2004-2005), kas pievērsās mākslas un politikas mijiedarbībai. Jau 1996. gada izstādē "Māksla un vara" muzejs izmēģināja spēkus totalitāro valstu (nacistiskās Vācijas, fašistiskās Itālijas un komunistiskās Padomju Savienības) mākslas salīdzināšanā un konfrontācijā, īpašu uzmanību pievēršot PSRS mākslai. Toreiz izstāde izpelnījās lielu nosodījumu ne vien dažās nacistiskā režīma upuru apvienībās, bet arī presē par to, ka tādējādi tiek nonivelēta Trešā reiha noziedzība. Izstādes "Māksla un propaganda" ietvaros bija paplašināts salīdzināmo valstu loks, proti, apzināti ietverta arī kāda demokrātiska valsts - ASV, kas īpaši laikā no 1930. līdz 1945. gadam labi ļaujas salīdzinājumam ar Eiropu, jo tās publiskais tēls, par spīti stabilajai demokrātijai, ne mazums aspektos tuvinājās trīs diktatūrām. 30. gados prezidenta Franklina D. Rūzvelta vadībā pasaules ekonomiskās krīzes novēršanai tika izstrādāta un dzīvē īstenota valsts saimnieciskā programma "Jaunais kurss" (New Deal), kuras ietvaros tika pastiprināti atbalstīta rūpniecība, realizēta trūcīgāko slāņu dzīves apstākļu uzlabošanas un sociālās apdrošināšanas kampaņa un citi pasākumi, kas skāra arī dažādas mākslas atbalstīšanas un izstādīšanas programmas. Rezultātā izveidojās valsts ietekmētas propagandas programmas kā reklāmas līdzekļi, kas plaši tika izmantoti arī vēlāk - sabiedrības masu mobilizācijai karā. Totalitārisma diktatūru salīdzināšana ar demokrātisku valsti ir ļoti kutelīga lieta, un to izstādes veidotāji labi apzinājās, tāpēc izstādi pavadīja apjomīgs katalogs vairākās valodās un īpašas izglītojošas programmas - priekšlasījumi un filmu skates. Tomēr Vācijas presē parādījās arī nopietna kritika par trīs diktatūru un ASV mākslas eksponēšanu kopīgā izstādē. Kā atvainodamies izstādes veidotāji norādīja, ka salīdzināšana nenozīmē pielīdzināšanu, un uzsvēra, ka šī tiešā dažādu valstu propagandas līdzekļu konfrontācija ir īpaši piemērota tam, lai ieraudzītu nacistu propagandu jaunā gaismā: tās neiecietīgajā, rasistiskajā un antisemītiskajā raksturā, to pastiprinot, nevis nivelējot. Tas pats attiecināts arī uz fašistu propagandu Itālijā un komunistu propagandu PSRS. Izstāde "Māksla un propaganda nāciju sadursmē" bija veidota, sadalot visus eksponētos mākslas darbus četrās tematiskās grupās: atsevišķi tika skatīts valsts vadoņu, cilvēku un sabiedrības, darba un jauncelsmes un kara attēlojums. Ieejot izstādē, vispirms varēja iepazīties ar katras valsts šī perioda vēstures hronoloģiju. Tālāk sekoja ievads, kurā blakus paskaidrojumiem par mākslas un politikas attiecībām katrā no valstīm bija redzamas milzīga izmēra visu četru valstu paviljonu fotogrāfijas no 1937. gada Pasaules izstādes Parīzē. Pārējās galvenās izstādes telpas bija līdzīgi iekārtotas: visi četri stūri bija atdalīti ar vairogiem, izveidojot katras nācijas propagandas paraugiem savu kabinetu; telpas centrālajā daļā uz vairoga no katras valsts bija parādīts kāds īpašs darbs, kas tāpēc atradās tiešā konfrontācijā ar pārējo valstu spilgtākajiem eksponātiem. Pirmajā tēmu blokā "Valsts vadoņu attēlojums" cits citam pretī bija nostādīti visu četru valstu līderi, kam bijusi liela ietekme to politiskajā attīstībā. Heinriha Knirra (Heinrich Knirr) "Ādolfa Hitlera portrets" rāda fīreru kā pavisam parastu vīrieti, kas gleznots akadēmiskās glezniecības manierē. Turpretī Alesandro Brusketi (Alessandro Bruschetti) "Fašistiskās sintēzes" triptiha vidējā daļā redzami trīs it kā sadrupināti, mainīgi dučes Benito Musolīni profili futūristiskā glezniecības manierē. Fjodora S. Šurpina gleznā "Mūsu Tēvzemes rītā" Josifs Staļins stāv uzlecošas saules priekšā, bet fonā - tīrumi, kas tiek apstrādāti ar modernu lauksaimniecības tehniku. Savukārt Henrija Salema Hubela (Henry Salem Hubbell) darbā "Prezidents Franklins D. Rūzvelts" valsts vadītājs kā uzņēmējs sēž pie rakstāmgalda, strādājot ar papīriem. Četri dažādi inscenējumi ar politiķiem, kas ļoti mainīgi izmantoja un reprezentēja savu varu. Protams, tas nebija viss - bija arī Hitlers Lenijas Rīfenštāles (Leni Riefenstahl) filmā "Gribas triumfs", Musolīni galva kā Renato Bertelli (Renato Bertelli) "Nepārtrauktais profils", Staļins Aleksandra Misina gleznotajā "1. Maija parādē Sarkanajā laukumā", Rūzvelta fotogrāfijas uz žurnālu vākiem un citi darbi. Izstāde ar savu nosaukumu un uzstādījumu pretendēja uz vizuālu politiskās propagandas mākslas paraugattēlu tematizēšanu četrās politiskajās sistēmās, nāciju pārņemto līdzību un atšķirību atklāšanu. Taču vai tas tā bija? Nacistiskās Vācijas, fašistiskās Itālijas un komunistiskās PSRS propagandas māksla iezīmē kopēju, totalitārām valstīm tipisku formulu, kam ir it kā vienāda pamatstruktūra. Vācijas Vēstures muzeja direktors Hanss Otomeiers (Hans Ottomeyer) apgalvo: "Tie ir objekti, kas uzrunā spēcīgā attēlu valodā, kura ietver visus totalitāras valsts propagandas trikus un stratēģijas, lai valsts intereses nostādītu augstāk par indivīda skatījumu. Tā ir kā hierarhiska arhitektūra, kas aug uz bezmugurkaulainas masas pleciem, tā atkal ir ģimene, kas kalpo kā valsts kodols, un ir tā pēdiņās veselīgā ģimene, kura veido sabiedrības pamatšūnu. Tā aizstāv industrijas strādnieku, karotāju, visur dominē vadoņa tēls." Visā izstādē paralēli arī ASV tematiski tika "vilkta" līdzi, kaut gan pamatsūtība tās mākslai ir citas valsts formas reklāma. Arī viņu prezidents attēlots kā draudzīgs, tautai tuvs vīrs, līdzīgi kā to pazīstam no Staļina propagandas. Tomēr ASV nav iedomājams vadoņa kareivja tēls kā Hitlera un Musolīni propagandā. Karš tiek pavadīts ar heroiskiem inscenējumiem un tehnikas fascināciju, ko varētu salīdzināt ar Eiropas diktatūrām. Taču ASV artikulē karu kā cīņu par brīvību, bet no šī vārda (brīvība) izvairās Vācija un PSRS. Tā vietā mērķis ir uzvara - uzvara pār ienaidnieku, tā sakaušana, un šis ienaidnieks tiek attēlots baisās formās - kā necilvēks vai citas klases cilvēks. Kopumā izstādes koncepcija jāvērtē kā visai apšaubāma. Jo pieteiktais četru nāciju propagandas salīdzinājums ar mākslas līdzekļiem nenotika. Izstāde de facto aprobežojās ar to, ka darbi vienkārši tika novietoti blakus. Plašajā katalogā ir arī mākslas vēsturnieku raksti, tomēr tā ir laikietilpīga lasāmviela, ko ne katrs var atļauties iegādāties, un tāpēc salīdzinošā izstādes objektu atšifrēšana var būt vienīgi attālināts ieguldījums. Propagandas jēdziens izstādē palika vairāk kā etiķete. Ir daudz jautājumu, uz ko izstādē nebija meklētas atbildes. Piemēram, Lenijas Rīfenštāles propagandas filmas "Partijas kongress" un "Olimpija" ir grūti noliegt kā mākslinieciskas formas sintēzi ar nacionālsociālistu izceltā cilvēka tēla propagandu. Arī Arno Brekera (Arno Breker) monumentālās skulptūras, kā izstādītais "Prometejs", kas idealizē "jaunos" nacionālsociālisma cilvēkus, vienmēr no jauna noved pie diskusijām. Šī sintēzes problēma starp nacistisko (fašistisko / komunistisko) saturu un autora māksliniecisko varēšanu, kas patiesībā būtu jāpēta saistībā ar jēdzienu "propagandas māksla", izstādē netika skarta. Tāpat netika skarti tādi mākslas valodas jautājumi kā atšķirības starp sociālistiskā (vai kāda cita) reālisma propagandas mākslu Padomju Savienībā (vai Vācijā) un futūristisko modernismu Itālijā. Izstāde "Māksla un propaganda nāciju sadursmē" nebija estetizēta, tās eksponāti netika atlasīti, pamatojoties uz noteiktiem mākslinieciskajiem kritērijiem. Tāpēc tā tomēr nebūtu uzskatāma par mākslas izstādi, bet gan, kā norādīja tās galvenais kurators Hanss Jergs Čehs (Hans-Jorg Czech), varētu būt vēsturisko dokumentu prezentācija. Rādītais materiāls (ap 400 attēliem) šeit bija interpretēts kā vēstures blakusprodukts. 2000. gadā Vācijas Vēstures muzejs no valdības saņēma 700 nacistiskās propagandas attēlu, kas nu ir zinātniski jāapstrādā. Tas esot "smags mantojums", un tā bija nosaukta arī pēdējā izstādes telpa. Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam par atbalstīto Latvijas Kultūras akadēmijas muzeoloģijas maģistrantūras studentu un lektoru braucienu uz Berlīni! | |
| Atgriezties | |
