VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| No Sezana līdz Pikaso: Volāra galerijas meistardarbi Aija Brasliņa Musée d'Orsay, Parīze (Francija). 2007. gada 19. jūnijs-16. septembris | |
 Ambruāzs Volārs | |
| Orsē muzejs šovasar piedāvāja elpu aizraujošu tikšanos ar augstas raudzes meistardarbiem, kas no daudzu valstu muzejiem un privātkolekcijām bija atgriezušies atkal vienuviet Francijas galvaspilsētā, lai atdotu godu leģendārajam vīram, caur kura rokām tie savulaik izgājuši pasaulē. Pazinēju aprindās francūža Ambruāza Volāra (Ambroise Vollard, 1866-1939) vārds un loma Parīzes mākslas dzīvē 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā komentārus neprasa. Ietekmīgo mākslas tirgotāju un izdevēju pieminot, acu priekšā neviļus nostājas diemžēl ekspozīcijā izpalikusī Pikaso glezna - askētiski skarbais "Ambruāza Volāra portrets" (1910), kubisma analītiskās fāzes hrestomātiskā liecība, kurā formas dekonstrukcija nav iznīcinājusi modeļa zīmīgo vaibstu atpazīstamību. Pārsteidzoši, ka visus plašajā izstādē eksponētos darbus, izņemot paša Volāra portretējumus, vieno kopsaucējs - tie reiz patiešām bijuši viņa izstādīti, pasūtīti, pārdoti vai atradušies personiskajā kolekcijā. Vēl iespaidīgāk bija pārliecināties, cik lielā skaitā tostarp sastopami patiesi izcili "eksemplāri", piedevām aizdomājoties, kas palicis ārpus ekspozīcijas.
Jaunajam juristam, ko māksla savaldzināja spēcīgāk par jurisprudences doktorantūru un stabilu profesionālo karjeru, piemita unikāla pirmatklājēja "oža", apskaužama intuīcija sajust talantus glezniecībā - ieraudzīt lielos postimpresionisma un modernisma klasiķus, bez kuriem tagad neiztiek pat vispopulārākās mākslas vēstures grāmatas. Vēlākos komerciālos panākumus noteica Ambruāza Volāra trāpīgā izvēle - tolaik drosme un risks ieguldīt naudu vēl neatzītu mākslinieku darbu iepirkumos. Cenas fantastiski cēlās, viņa protežētajiem gleznotājiem pakāpeniski iemantojot vārdu un ievērību. | |
 Vinsents van Gogs. Armāns Rulēns. 1888 | |
|
Iesākumā 1893. gadā Rue Laffitte tika atvērta neliela galerija, pēc trim gadiem - slavenais "vīna pagrabs", kas izvērtās par iecienītu Parīzes beau-monde uzturēšanās vietu. Apsteidzot kritiķus un pārējos mākslas tirgus darboņus tālredzībā, Ambruāzs Volārs 1895. gadā sarīkoja pirmo Pola Sezana personālizstādi, nodrošinot "Ēksas vientuļnieka" turpmāk spožo reputāciju, savukārt 1904. gadā - pirmo Anrī Matisa personālizstādi. Starplaikā Volāra galerijā atkārtoti notika vēl nenovērtēto Vinsenta van Goga, Pola Gogēna, nabistu Morisa Denī, Pjēra Bonāra un Eduāra Vijāra darbu izstādes. 1901. gadā viņš pirmais Parīzē pasteidzās eksponēt Pikaso agrīno veikumu, 1902. gadā piedāvāja publikai pirmo Maijola personālizstādi. Pie Volāra parādījās Gogēna lielie Taiti gleznojumi, tika noorganizēta viņa pēcnāves skate un tuvākās retrospekcijas. 1905. gadā tūlīt pēc Salone d'Automne Volārs izpirka tobrīd fovistiskā Andrē Derēna darbnīcas "saturu", nākamajā gadā - Morisa Vlaminka un Anrī Mangēna "uzkrājumus", pēc tam saistījās ar ražīgo Žoržu Ruo. No impresionistu loka par Volāra "pirktajiem" autoriem kļuva Edgars Degā un Ogists Renuārs. Nepieciešamība izstādīties māksliniekiem bija ne mazāk svarīga par samaksu. Galerista praktizētie pasūtījumi bieži vien ne tikai deva vajadzīgo materiālo un emocionālo atbalstu, bet "piešķīla" arī jaunus radošus impulsus. Iespēju robežās pērkot lēti un vairumā, tālāk toties pārdodot dārgi, Volārs ar pragmatiska, veikla komersanta ķērienu prata vairot peļņu un iegūt ievērojamus klientus kolekcionāru aprindās - Leo un Ģertrūdi Stainus, Albertu Bārnsu un citus. Pircēju vidū bija arī turīgie Maskavas privātkolekcionāri Ivans Morozovs un Sergejs Ščukins, kuru publiski pieejamās kolekcijas 20. gadsimta sākumā "uzaudzināja" krievu avangardu, bet Pirmā pasaules kara gados pārsteidza un ietekmēja arī jaunos latviešu modernistus. | |
 Pablo Pikaso. Gaidīšana (Margot). 1901 | |
|
Volāra galerija Parīzē kļuva par tālaika franču avangarda satikšanās punktu, ielūgums uz bohēmiskām dzīrēm pie marchand de tableaux - par izredzēto elitāru izpriecu. Izstādes sadaļas - "Volārs un Sezans", "Volārs un van Gogs", "Degā un Renuārs", "Volārs un Gogēns", "Volārs un nabisti ", "Volārs un fovisti", "Volārs un Pikaso" - hronoloģiskā secībā iezīmēja vērienīgā Parīzes mākslas tirgus "dūža" un veiksmīgā eksperta darbības "augsto lidojumu". Reālajā dzīvē ar katru no māksliniekiem (izņemot mirušo van Gogu) gan jaunradi un māksliniecisko karjeru veicinošās, gan cilvēciskās un darījumu attiecības izdzīvotas krāšņā "vēsturē", ko mākslas tirgotājs un patrons pēc tam atspoguļojis atmiņās. Sadaļa "Volāra portreti" izcēlās ar stilistikā un pārstāvētajās tehnikās raibu repertuāru. Pikaso ironiski iedzēlis, ka pat visskaistākajai sievietei, kas jebkad dzīvojusi, nav veltīts tik daudz portretu kā Volāram, kuru, sacensības gara pārņemti, atveidojuši Sezans, Renuārs, Ruo, Bonārs un citi. Šajās sacīkstēs, "maizes devējam" labprāt pozējot, Pikaso nav palicis malā stāvētājos un minēto kubistisko portretu pasludinājis par labāko. Savukārt Renuārs galeristu, kurš personiski priekšroku devis Bonāra redzējumam, gleznojis kā toreadoru. Tēls gribot negribot asociējas ar sadursmēm Parīzes mākslas dzīves arēnā. Ekspozīcijā izkaisītos galvenā varoņa fotoportretus, to skaitā arī Brasaji un Terēzes Bonijas fotografētos papildināja viena vienīga "dzīvā bilde" - dokumentāls paātrināti kustīgas kinolentes fragments rādīja Volāru, piepalīdzot aizsmēķēt vecīgajam Renuāram ar artrīta savilktajiem pirkstiem, kuram tas vairs nepadodas. Melnbaltajās fotogrāfijās vizuāli izteiksmīgais Parīzes mākslas tirgus toņa noteicējs vienmēr fiksēts padrūmu, īgnu vaigu, bez smaida sejā starp mākslas darbiem, grāmatām, arhīviem un rēķiniem - viņa "impērijā", kur vieta vēlīgi dota arī kaķim. Apvienojot abas lielākās kaislības - mākslu un literatūru, Ambruāzs Volārs veicināja ekskluzīvo, plašākas publikas sākotnēji neizprasto livres d'artists izdošanu, pasūtot ilustrācijas saviem iecienītajiem autoriem. Grāmatas, litogrāfiju albumi (Albums des peintres graveurs) un atsevišķas grafikas lapas bagātīgi tika izrādītas ekspozīcijas daļā "Volārs izdevējs". Galerista gaitu sākumāamateur-marchand bija nopietni un, kā izrādās, paliekoši "saindējies" ar estampiem. Pasūtījumus atsaucīgi īstenoja Denī, Redons, Degā, Tulūzs-Lotreks, Bonārs, Vijārs, Pikaso un citi. Eksperimentiem radoši atvērtais Volārs rosināja māksliniekus mainīt ierasto ampluā, pievēršot tos gleznieciskākajai no grafikas tehnikām - litogrāfijai, mudinot apgleznot keramiku un nodarboties ar tēlniecību (Maijols, Bonārs, Renuārs, Pikaso). Turklāt Volārs ievērību pelna arī ar to, ka sarakstījis monogrāfijas par sev tuvu stāvošiem un labi zināmiem māksliniekiem - Sezanu, Degā un Renuāru - un atstājis marchand de tableaux memuārus, kas ļauj pietuvoties spēcīgai, talantīgai, mākslas pasaulē nenoliedzami nozīmīgai figūrai un aizgājušam lielu personību laikmetam. Ambruāza Volāra leģenda, tāpat kā viņa galerijas lielākās zvaigznes un šedevri, spožumu nezaudē. | |
| Atgriezties | |
